A. Bela prozaiķa darbība aizsākās 20. gs. 60. gadu sākumā, kad izdoti viņa pirmie stāsti – tēlojums “Nakts etīde” publicēts 1963. gadā žurnālā “Padomju Latvijas Sieviete” (Nr. 9). Izdoti stāstu krājumi “Spēles ar nažiem” (1966) un ““Es pats” līdzenumā” (1968). Kopš 1964. gada A. Bels darbojies kā profesionāls rakstnieks, bet 1966. gadā kļuvis par Latvijas Padomju Rakstnieku savienības (pēc 1990. gada – Latvijas Rakstnieku savienības) biedru.
A. Bela daiļrades galvenais sasniegums ir romāni, kas tapuši 1967.–2005. gadā. 1967. gadā tika izdots viņa romāns “Izmeklētājs”, kas ir pirmais darbs padomju Latvijas literatūrā, kurā konsekventi lietoti modernisma izteiksmes paņēmieni (laiktelpas fragmentācija, īstenības un fikcijas sajaukums, apziņas plūsmas elementi). Tomēr prozaiķa ceļš, darbojoties romāna žanrā, veidojās visai sarežģīti, jo apmēram tajā pašā laikā rakstītais romāns “Bezmiegs” bija nodots publicēšanai žurnālā “Karogs”, tomēr publikāciju tolaik tā arī nepiedzīvoja. Formas un satura ziņā tas neatbilda sociālistiskā reālisma prasībām, izraisīja izdevēju iebildumus un netika nodots lasītāju vērtējumam. Cenzētā variantā romāns pirmoreiz bija lasāms žurnāla “Karogs” 1986. gada 9./10. numurā, bet necenzētā veidā grāmatas formā – tikai 2003. gadā. No vienas puses, šis notikums apgrūtināja rakstnieka karjeras veidošanos un piesaistīja padomju varas struktūru uzmanību, no otras puses, eventuāli attīstīja autora iekšējo pretestību, inspirēja tematikas un formas meklējumus. Tie vērojami arī citos A. Bela romānos – “Būris” (1972) un “Saucēja balss” (1973), kuros attīstīta autora radošā rokraksta īpatnība – vienota idejiska konceptualizācija un metaforisks vispārinājums.
70. gados A. Bels bijis Latvijas Padomju Rakstnieku savienības prozas rakstīšanas konsultants un darbojies arī kā scenārists. Nozīmīgākais sasniegums šajā jomā – scenārijs režisora Oļģerta Dunkera filmai “Uzbrukums slepenpolicijai” (1974) pēc romāna “Saucēja balss” motīviem.
80. gados A. Bels turpinājis rakstīt gan īsprozu – stāstu un noveļu krājums “Sainis”, (1980), gan arī romānus – “Saknes” (1982), “Slēptuve” (1986), “Sitiens ar teļādu” un “Cilvēki laivās” (1987). Šī perioda darbos autors atgriezies pie tradicionālajiem rakstības principiem (veidojis vienotu laiktelpas un sižetiskā risinājuma veidolu, izmantojis objektivizētu vēstījuma veidu un atteicies no apziņas plūsmas elementiem), bet saglabājis konceptuālā un metaforiskā romāna veidolu.
Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā 20. gs. 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā A. Bels aktīvi iesaistījies sabiedriski politiskajā darbībā. No 1990. līdz 1993. gadam rakstnieks ir bijis Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts, darbojies Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisijā. No 1993. līdz 1994. gadam bijis Valda Birkava vadītās valdības padomnieks.
Pēc šī sabiedriski aktīvā darbības posma A. Bels atgriezies pie romānu rakstīšanas. 20. gs. pēdējā desmitgadē un 21. gs. sākumā tapuši vairāki romāni – “Saulē mērktie” (1995), “Melnā zīme” (1996), “Latviešu labirints” (1998), “Uguns atspīdumi uz olu čaumalām” (2000) un “Vientulība masu sarīkojumos” (2005).
Šajā laikā autors bijis aktīvs arī citās rakstniecības jomās: viņa publicistiskie raksti lasāmi izdevumos “Literatūra un Māksla”, “Neatkarīgā Cīņa”, “Karogs” (1999. gadā viņš bijis šī žurnāla ievadsleju autors). A. Bels uzrakstījis tekstu dokumentālajai filmai “Ardievu, divdesmitais gadsimt!” (2006), kura atklāj Latvijas vēsturi un cilvēku likteņus no 1905. gada revolūcijas līdz pat neatkarības laikam.