Romāna pamatā ir 1905. gada revolūcijas noslēguma vēsturiskie notikumi – latviešu revolucionāra, Liepājā izveidotās sociāldemokrātisko organizāciju apvienotās Centrālās komitejas biedra Jāņa Lutera apcietināšana, ieslodzījums un revolucionāru organizētā ieslodzīto atbrīvošanas operācija 1906. gada janvārī – uzbrukums Rīgas policijas pārvaldei, kas vēstures literatūrā saukta par uzbrukumu Rīgas slepenpolicijai.

1906. gada 13. janvārī Jānis Luters, kurš slēpās ar tirgotāja Ādolfa Karlsona vārdu (citi viņa segvārdi – Bobis, Kungs), dokumentu kontroles laikā kopā ar vēl dažām neuzticamām personām tika apcietināts Austras Dreifogeles ēdienu salonā “Austra”, kas atradās Rīgā, Dzirnavu ielā 82. Arestētos aizveda uz Rīgas policijas pārvaldi un uzsāka viņu pratināšanu un spīdzināšanu. Tajā iesaistījās arī Krievijas Impērijas Vidzemes guberņas policijas ierēdnis Ivans Greguss, kas bija slavens ar īpašu nežēlību. Tūlīt pēc biedru apcietināšanas kaujinieku grupa izplānoja atbrīvošanas operāciju. Uzbrukums policijai Jēkaba Dubelšteina (segvārds – Jēpis) vadībā notika agrā 17. janvāra rītā, tajā piedalījās vairāk nekā desmit kaujinieki, tostarp Jānis Čoke (segvārds – Brašais), Ģederts Eliass (segvārds – Straume) u. c. Ar grupas dalībnieces A. Dreifogeles palīdzību Jānim Luteram jau iepriekš bija nogādāti sviestmaizēs noslēpti revolveri, tāpēc uzbrukumā varēja iesaistīties arī paši apcietinātie. Operācija bija strauja un pārdomāta, tās rezultātā ieslodzītie tika atbrīvoti un neviens no kaujiniekiem necieta. Šāda veida operācijas pazemināja Krievijas Impērijas autoritāti, tāpēc tās bija nozīmīgas kā pakāpenisks valdošā režīma sagrāves paņēmiens.

Līdztekus konkrēto vēsturisko notikumu un personību interpretācijai romānā veidots pārliecinošs aprakstītā laikmeta fons. Ar dokumentālu faktu un sadzīvisku detaļu palīdzību radīts priekšstats par dažādu sabiedrības slāņu dzīvi Krievijas Impērijas Kurzemes un Vidzemes guberņās, revolucionāru konspiratīvo darbību un Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas lomu 1905. gada revolūcijas notikumos, kaujinieku sadursmēm ar policiju un karaspēka patruļām, uzbrukumiem varas iestādēm revolūcijas atplūdu periodā – 1906. gadā. Vides apraksti precīzi atklāj 20. gs. sākumam raksturīgo Rīgas topogrāfisko izkārtojumu.

Romāna zemteksta slānis veido asociatīvu saikni arī ar romāna tapšanas laiku – sabiedrībā gruzdošo, bet skaļi neizteikto neapmierinātību ar dzīvi Padomju Savienības sastāvā, okupācijas varas radītajiem ierobežojumiem, gara un vārda brīvības apdraudējumu.

Romānā atspoguļoti notikumi Jāņa Lutera dzīvē 1906. gada sākumā, kad viņš no Liepājas ieradās Rīgā un izmantoja viltotu pasi uz Ādolfa Karlsona vārda. Sižetu veido hronoloģisks notikumu izklāsts: Karlsona apcietināšana, atrašanās ieslodzījumā Rīgas policijas pārvaldē, pratināšana, t. s. arī Gregusa kambaros, domubiedru organizētais uzbrukums policijas pārvaldei, ieroču nogādāšana ieslodzītajiem, uzbrukuma norise un Karlsona došanās prom no Rīgas jau ar citu vārdu – Roberts Štrauss.

Galveno sižeta līniju caurauž vairākas nelielas papildlīnijas, kas aklāj Jāņa Lutera personību un citus romāna personāžus, un viņu nozīmi aplūkotajos notikumos.

Romāna galvenā varoņa prototips ir Jānis Luters, kurš darbā galvenokārt saukts par Ādolfu Karlsonu. Viņa veikto darbību, iekšējo psiholoģisko un apziņas plūsmas procesu raksturojums veido romāna idejisko kodolu – parāda nobriedušas, neatkarīgas, iekšēji brīvas personības gatavību pretoties autoritārai varai.

Arī citiem romāna tēliem ir reāli vēsturiski prototipi un ir saglabāti viņu īstie vārdi vai segvārdi. Pārējās darbojošās personas atklāj sižeta virzību un veido attēlotajam laikmetam raksturīgu sabiedrības slāņu dzīves situāciju, izvēļu un uzskatu kaleidoskopu. Sižeta risinājumā konfrontētas savstarpēji atšķirīgu tēlu grupas. Vienu no tām veido Karlsona domubiedri – citi revolucionāri, piemēram, Jēpis, Čoms, Brašais, Austra Dreifogele u. c. Otru grupu veido Rīgas policijas pārvaldes ierēdņi – Ivans Greguss, Spicausis, Pieckapeika, Zilbiksis u. c., arī nodevējs Ziediņš.

Romāns strukturēts piecās daļās, katra no tām – vairākās apakšnodaļās. To gaitā izklāstīta galvenā sižeta līnija, kas risinās 1906. gadā no 13. līdz 18. janvārim. Romāna piecdaļīgajā kompozīcijā ietvertas ievadījuma, sarežģījuma, kāpinājuma, darbības atslābuma un atkāpju, kulminācijas un atrisinājuma daļas. Katras daļas un apkšnodaļas kompozicionālajai uzbūvei raksturīga dažādu vēstījuma veidu mija – darbības apraksts savijas ar iekšējo psiholoģisko norišu vai vides, situācijas, citu personāžu aprakstu. Visu tekstu caurvij fragmenti, kuros veidotas poētiskas vārdu spēles, alūzijas un reminiscences, folkloras valodas un ritma stilizācijas. Visu minēto elementu apvienojumā veidojas viļnveidīgs romāna kopējais vēstījuma ritms.

Katra daļa un apakšnodaļa pilda noteiktas funkcijas romāna kompozīcijā.

Pirmās daļas sākumā sniegts ievadījums, kas ietver intrigu: vārdā nenosaukts vecs un trūcīgs vīrs, parasts strādnieks atgriežas savā miteklī, nomazgā grimu un paslēpj veča drānas, un pārtop par jaunu, izskatīgu vīrieti ar pasi uz Ādolfa Karlsona vārda. Pirmās daļas turpmākajās apakšnodaļās hronoloģiski izklāstīti 1906. gada 13. janvāra notikumi un veidots sarežģījums – Karlsona viesošanās ēdienu salonā "Austra" beidzas ar viņa un vēl divu biedru apcietināšanu. Hronoloģisko notikumu izklāstu un vēstījumu trešajā personā caurvij Karlsona apziņas plūsmas fragmenti un apakšnodaļa pirmās personas vēstījumā, kas atklāj galvenā varoņa bērnības iespaidus.

Otrā daļa veltīta Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas darbības raksturojumam un notikumiem Raņķa grāmatveikalā – apcietināto atbrīvošanas operācijas gatavošanai, kā arī paralēlajiem notikumiem Rīgas slepenpolicijā – apcietināto pratināšanai. Kāpinājumā veidoto sižeta izklāstu caurvij Karlsona apziņas plūsmas un iekšējā monologa fragmenti, kas dažkārt tekstā iestrādāti bez pārejām, dažkārt nošķirti ar apakšvirsrakstiem “Karlsona apcere par ..”. Esejistiskie apceru fragmenti iekļauti kā sižeta papildinājums varoņa pratināšanas un spīdzināšanas ainās, tādējādi parādot cilvēka gara pacelšanos pāri konkrētajai realitātei kā vienīgo iespēju, lai saglabātu iekšēju neatkarību.

Trešajā daļā veidots darbības atslābums. Vēstījuma fokuss pievērsts tam, ko paralēli aprakstītajiem notikumiem dara citi tajos iesaistītie cilvēki, tā veidojot ieskatu dažādu sabiedrības slāņu dzīvē 20. gs. sākuma Rīgā. Šajā daļā mijas etīdes par atsevišķu personu gaitām, viņu skatpunkta atklāsme un esejistiski publicistiskas apceres. Daļas noslēgumā vēstījums atgriežas pamatsižeta līnijā – revolucionāri Jēpis, Čoms, Brašais un Griška ir izplānojuši uzbrukumu policijas pārvaldei.

Romāna ceturtās daļas kāpinājumā veidota garīgo pretinieku – Karlsona un Gregusa – konfrontācija. Autors atklājis viņu abu skata perspektīvas, secinājumu daļā izvēloties jautājumu un atbilžu principu un piedāvājot uzskatāmu abu personību salīdzinājumu.

Piektā jeb kulminācijas daļa atklāj uzbrukuma sagatavošanas pēdējo etapu – ieroču nogādāšanu apcietinātajiem un uzbrukuma straujo gaitu 17. janvāra rītā. Koncentrētās nobeiguma apakšnodaļas veltītas romāna darbības atrisinājumam – galvenā varoņa aizbraukšanai no Rīgas 1906. gada 18. janvāra vakarā, kā arī visa darba idejiskā kopsavilkuma poētiskam izvērsumam.

Romāna tapšanas laikā A. Bels veicis rūpīgas un detalizētas vēsturisko avotu, īpaši, Jāņa Lutera atmiņu, kā arī dažādu publikāciju studijas, par ko liecina autora izteikumi intervijās, kā arī romāna teksta, vēsturisko avotu un publikāciju salīdzinājums.

Romāns pirmoreiz publicēts turpinājumos žurnālā “Zvaigzne” no 1972. gada 5. novembra līdz 1973. gada 20. martam (kopā 10 turpinājumos). Atsevišķā grāmatā publicēts 1973. gadā izdevniecībā “Liesma”.

Velta Ēlerte romānu tulkojusi vācu valodā (Deckname: "Karlsons", 1976), Sergejs Cebakovskis (Сергей Яковлевич Цебаковский) krievu valodā (Голос зовущего, 1979), Dāvids Formens (David Foreman) angļu valodā (The Voice of the Herald, 1980), Vojtehs Gaja (Vojtěch Gaja) čehu valodā (Hlas volajícího, 1981), Lembits Vaba (Lembit Vaba) un Mari Vaba (Mari Vaba) igauņu valodā (Hüüdja hääl, 1981), Renāta Zajančauskaite (Renata Zajančkauskaitė) lietuviešu valodā (Šauklio balsas, 1988).

Romāns latviešu literatūras vēsturē ir nozīmīgs vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas uzskatāms par pirmo konsekvento latviešu modernisma romānu, kas tapis padomju režīmā. Tajā organiski savienotas dažādas vēstījuma formas – hronoloģisks sižeta izklāsts trešās personas vēstījumā, ko caurvij pirmās personas vēstījuma, iekšējā monologa un apziņas plūsmas fragmenti, esejistiski publicistiski iespraudumi, poētiskas interpretācijas par latviešu folkloras tēmām un latviskajai identitātei raksturīgiem mikrotēliem – simboliem. Vēstījums veidots no dažādiem skatpunktiem, pamatā pievēršoties galvenā varoņa psiholoģiski idejiskajai atklāsmei, bet sinhroni atklājot arī citu iesaistīto personu skata perspektīvas. Vēstījumā apvienots reālistiski precīzs darbības vides, laika un personāža portretējums, skaidrs notikumu apraksts un poētiski metaforiski teksta fragmenti, kas romāna kopējo veidolu ievirza filozofiski vispārinātā gultnē.

Otrkārt, 1905. gada revolūcijas notikumi, tostarp arī 1906. gada janvārī rīkotais uzbrukums Rīgas policijas pārvaldei līdz romānam “Saucēja balss” ir bijis izmantots vairāku literāru darbu pamatā un izmantots padomju ideoloģijas mērķiem, taču A. Bels šai tēmai piešķīris pavisam jaunu skanējumu – revolūcijas notikumos un revolucionāru tēlos izcēlis latviskās identitātes aspektu un parādījis, ka latvieši ir nācija, kas var sevi pieteikt kā politisku spēku. A. Bels revolūcijas stāstu ierakstījis stagnācijas laika kontekstā, tādējādi stiprinot šajā laikā strauji zūdošo etnisko pašapziņu un rosinot domu un vārda brīvības atgriešanos. Izmantojot sociālistiskā reālisma metodei atbilstošo revolūcijas tēmu un iekļaujot cariskās Krievijas režīma kritiku, A. Bels izvērsis atklātu un tiešu padomju režīma kritiku. Izmantojot vispārzināmus padomju saukļus, piemēram, “Neviens nav aizmirsts, nekas nav aizmirsts”, A. Bels apvērsis tos pretēji un izmantojis kā aicinājumu pēc patiesības atgriešanās, tādējādi apejot cenzūru un īstenojot savu māksliniecisko ieceri. Romānā veidotā saucēja balss metafora latviskajā kultūrvidē iesakņojusies kā patstāvīgs apzīmējums vēsturiskās patiesības atgūšanai.

Pēc romāna motīviem Rīgas Kinostudijā uzņemta filma “Uzbrukums slepenpolicijai” (1974. gads, režisors Oļģerts Dunkers, galvenajā lomā Ģirts Jakovļevs).