Satversmes sapulces, 1.–4. Saeimas deputāts, Ministru prezidents (19.11.1918.–11.06.1920.; 20.06.1920.–18.07.1921.; 24.12.1925.–06.05.1926.; 27.03.1931.–05.12.1931.; 17.03.1934.–15.05.1934.; 16.05.1934.–20.06.1940.), apgādības ministrs (19.11.1918.–16.03.1919; 14.07.1919.–08.12.1919.), zemkopības ministrs (19.11.1918.–20.12.1918.; 14.07.1919.–04.09.1919), apsardzības ministrs (11.09.1919.–08.12.1919.), ārlietu ministrs (07.05.1926.–18.12.1926.; 26.03.1931.–09.12.1931.; 17.03.1934.–15.05.1934.; 16.05.1934.–17.04.1936.), valsts apvērsuma īstenotājs (15.05.1934.); Valsts prezidenta amata izpildītājs (11.04.1936.–21.06.1940.).

Kārlis Ulmanis dzimis kā ceturtais un jaunākais bērns ģimenē. Vecāki – Indriķis Ulmanis (1841/1842–1901) un Lizete (dzimusi Līnberģe, 1845/1846–1926) – bija lauksaimnieki, kas 19. gs. 80. gadu sākumā pabeidza Pikšu saimniecības izpirkšanu, iegūstot to dzimtas īpašumā. Atrodoties apcietinājumā 1941. gadā PSRS, K. Ulmanis anketā padomju varas iestādēm sadaļā “sociālā izcelšanās” ierakstīja “vidējie zemnieki”. Šāds raksturojums labi parādīja tā brīža stāvokli – ģimene bija pietiekami turīga, lai nodrošinātu salīdzinoši labu izglītību trim dēliem (vecākā māsa Emīlija nomira trīs mēnešu vecumā 1864. gadā). Vecākais brālis Jānis bija uzņēmējs – viens no pienotavas īpašniekiem, vēlāk arī vairāku īres namu īpašnieks Rīgā un Pikšu saimniecības vadītājs. Vidējais brālis Indriķis bija lauku saimniecības īpašnieks Šķibes pagasta Ezerkleišos.

Sākumskolas izglītību K. Ulmanis ieguva tuvējā Bērzmuižas pagastskolā (1886–1889), vēlāk turpināja mācības Jelgavas Aleksandra skolā (1889–1895). 1895. gadā K. Ulmanis iestājās Jelgavas reālskolā, bet nākamajā gadā izstājās, mācības nepabeidzis. 1886.–1887. gadā bija māceklis Tapiavas (mūsdienās Gvardeiska, Kaļiņingradas apgabals) Piensaimniecības skolā Austrumprūsijā, Vācu Impērijā. 1902.–1903. gadā K. Ulmanis studēja lauksaimniecību Federālajā Politehniskajā skolā (Eidgenössische Polytechnische Schule) Cīrihē, Šveicē. Pēc pirmā mācību gada pameta augstskolu, tā paša gada (1903.) rudens semestrī iestājās Leipcigas Universitātes (Universität Leipzig, Vācu Impērija) Lauksaimniecības institūta Augkopības un lopkopības nodaļā. 1905. gada vasarā pabeidza studijas bez diploma iegūšanas. Jau vēlāk trimdā, pamatojoties uz iepriekš apgūtajiem kursiem, K. Ulmani 1908. gada pavasara semestrī uzņēma kā 4. kursa studentu Nebraskas Universitātē Linkolnā, Amerikas Savienotājās Valstīs (ASV). Studijas K. Ulmanis pabeidza 1909. gada pavasara semestrī, iegūstot bakalaura grādu lauksaimniecībā.

Pēc kursu pabeigšanas Tapiavā K. Ulmanis vairākus gadus strādāja koppienotavā Rīgā (viens no pienotavas dibinātājiem bija K. Ulmaņa brālis Indriķis). Paralēli K. Ulmanis sāka arī veidot karjeru kā lektors un padomdevējs ar piensaimiecību saistītos jautājumos. Piemēram, 17.–18.12.1899. Rīgas Latviešu biedrības namā noritēja Lauksaimnieku kongress, kurā K. Ulmanis lasīja lekciju par piensaimniecību, bet 1902. gada vasarā K. Ulmanis strādāja par lektoru Bērzmuižas lauksaimnieku biedrības “Druva” organizētajos piensaimniecības kursos. Studiju laikā Cīrihē un Leipcigā (1902–1905) regulāri rakstīja izdevumam “Valmieras Lauksaimnieks” (vēlāk “Lauksaimnieks”). Pēc studiju beigšanas 1905. gada vasarā kļuva par šī izdevuma līdzredaktoru. 07.1905. bija Kauguru Lauksaimniecības biedrības piensaimniecības un lopkopības instruktors.

22.11.1905. K. Ulmanis laikrakstā “Lauksaimnieks” publicēja pret 1905. gada revolucionāriem vērsto soda ekspedīciju kritizējošu rakstu. Saistībā ar aizdomām par dalību revolucionārajā kustībā 21.12.1905. K. Ulmani aizturēja un līdz 05.1906. turēja ieslodzījumā Pleskavas cietumā. Pēc atbrīvošanas no apcietinājuma 1906. gada vasarā K. Ulmanis strādāja brāļa Jāņa lauku saimniecībā. 08.1906. Valmieras izmeklēšanas tiesnesis izdeva aresta orderi, lai apcietinātu K. Ulmani saistībā ar iepriekš minēto publicēto rakstu. K. Ulmanis saņēma brīdinājumu par iespējamo arestu un 08.1906., lai izvairītos no aresta, devās trimdā uz ārzemēm.

Sākotnēji K. Ulmanis izceļoja uz Saksiju Vācu Impērijā, kur, pateicoties kāda sava bijušā universitātes profesora labvēlībai, ieguva darbu uz 1906./1907. mācību gadu lauksaimniecības skolā Annebergā. 1907. gada ziemā K. Ulmanis izlēma doties tālāk uz Ziemeļameriku. 09.05.1907. Ulmanis reģistrējās kā ieceļotājs imigrācijas dienestā Ņujorkā (ASV). 1907. gada vasarā K. Ulmanis bija laukstrādnieks fermā netālu no Veiverlijas, Nebraskas pavalstī, kur jau strādāja nesen no Kurzemes guberņas uz ASV emigrējušie K. Ulmaņa paziņas, brāļi Teodors un Kārlis Klieģi. Fermas īpašnieks bija Nebraskas pavalstī ietekmīgais politiķis Čārlzs Vorners (Charles J. Warner). Č. Vorners, pats būdams zviedru imigrantu atvase, mērķtiecīgi veicināja protestantu denominācijām piederīgu imigrantu no Ziemeļeiropas ieplūšanu Nebraskas pavalstī, iekārtojot tos darbā savās paraugsaimniecībās. 1907. gada rudenī K. Ulmanis ieguva piena slauktuves pārziņa amatu Alamito Sanitary Dairy Company piederošā saimniecībā Alamito, Nebraskas pavalstī. Smaga fiziskā darba radīto veselības problēmu dēļ 12.1907. K. Ulmanis bija spiests pārtraukt darbu un trīs nedēļas ārstēties slimnīcā, bet pēc atveseļošanās iestājās Nebraskas Universitātē Linkolnā.

Pēc studiju pabeigšanas K. Ulmanis pusgadu (11.11.1909.–01.05.1910.) bija instruktors Nebraskas Universitātes Linkolnā Piensaimniecības nodaļā. Pēc līguma ar universitāti termiņa beigām K. Ulmanis ieguva krējotavas pārziņa amatu uzņēmumā Roberts Sanitary Dairy Company Linkolnā. Šajā uzņēmumā K. Ulmanis strādāja līdz 1911. gada vasarai. Šajā periodā (1908–1911) Kauguru Lauksaimniecības biedrība (kopš 1908. gada Baltijas Lauksaimniecības biedrība) Latvijā izdeva K. Ulmaņa grāmatas “Ienesīga piensaimniecība” (1907) un “Ienesīga cūkkopība” (1909). K. Ulmanis arī regulāri publicēja rakstus par lauksaimniecības jautājumiem preses izdevumos “Lauksaimnieks”, “Baltijas Lauksaimnieks”, “Zemkopis”, “Zeme” un citos.

1911. gada vasarā K. Ulmanim izdevās vienoties ar saviem agrākajiem darba devējiem un kolēģiem universitātē par naudas aizdošanu un kredītu galvošanu. Kapitāls K. Ulmanim bija nepieciešams, lai kļūtu par līdzdibinātāju uzņēmumā Purity Creamery Company, kura īpašumā atradās krējotava Hjūstonā, Teksasas pavalstī. K. Ulmanim un viņa biznesa partneriem radās grūtības atpelnīt sākotnējās investīcijas, un uzņēmumam bija hroniskas problēmas ar pienācīgas naudas plūsmas nodrošināšanu. Pēc ziņu saņemšanas par Krievijas Impērijā izsludināto amnestiju (05.03.1913.) par godu Romanovu dinastijas valdīšanas trīssimtajai gadadienai K. Ulmanis izlēma pamest finansiālās problēmās slīgstošo uzņēmumu un 1913. gada vasarā atgriezās Latvijā.

Pēc atgriešanās Latvijā 20.08.1913. Baltijas Lauksaimniecības biedrības (Valmierā) valde pieņēma K. Ulmani darbā par biedrības agronomu un biedrības žurnāla “Zeme” vadītāju (01.1914.–03.1916. K. Ulmanis bija arī šī žurnāla atbildīgais redaktors). Kā biedrības agronoms K. Ulmanis regulāri uzstājās ar lekcijām par lauksaimniecības jautājumiem, kā arī 22.–24.06.1914. organizēja lauksaimniecības izstādi Valmierā. 01.1915.–11.1918. paralēli bija arī agronoms Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrībā (05.1918. ievēlēts centrālbiedrības valdē). Pirmā Pasaules kara satricinājumu dēļ K. Ulmaņa darbs kļuva arvien mazāk saistīts ar izglītību, tā vietā iesaistoties kara darbības radīto problēmu risināšanā. 01.–02.1915 K. Ulmanis lauksaimniecības biedrību uzdevumā devās komandējumā uz Iekškrieviju, lai iepirktu sēklu. 1915. gada vasarā kā Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrības pārstāvis strādāja lopu rekvizīcijas komisijā Suntažos. Tā bija viena no vairākām rekvizīcijas komisijām, kas 1915. gadā Krievijas Impērijas valdības uzdevumā bēgļiem no Krievijas Impērijas rietumu guberņām apmaiņā pret finansiālu kompensāciju atsavināja lopus, labību un lauksaimniecības inventāru. 1915. gada otrajā pusē K. Ulmanis iesaistījās Baltijas Bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā, 07.01.1916. tika ievēlēts šīs organizācijas valdē.

K. Ulmanis aktīvi iesaistījās politikā pēc 1917. gada Februāra revolūcijas. 03.1917. K. Ulmani ievēlēja par deputātu Vidzemes Pagaidu zemes padomē, bet padome 04.1917. ievēlēja K. Ulmani par Vidzemes komisāra vietnieku. Lēmumu 06.05./19.05.1917. apstiprināja Krievijas Pagaidu valdība. Vidzemes komisārs bija jaunizveidots amats, kam bija jāaizstāj agrākais Vidzemes gubernatora postenis, un K. Ulmanis bija izvēlēts kā kompromisa kandidāts no pilsoniskajām aprindām un kreisajiem politiskajiem spēkiem (Latvijas sociāldemokrātiem un eseriem).

03.1917. Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrības un patērētāju biedrības “Konzums” vadošās personas, tostarp arī K. Ulmanis, sāka apspriest ideju par jaunas politiskās partijas dibināšanu, kas pārstāvētu aptuveni 300 ar centrālbiedrību un biedrību “Konzums” saistītu organizāciju intereses. Latviešu zemnieku savienības (LZS), jaunās partijas, dibināšanas kongress notika 29.04./12.05.1917. Valkā. Kongresā K. Ulmani ievēlēja par partijas priekšsēdētāju. Neilgi pēc kongresa K. Ulmanis smagi saslima ar plaušu karsoni un 1917. gada vasarā nevarēja aktīvi līdzdarboties politiskajos procesos.

Pēc 21.08./03.09.1917. K. Ulmanis atradās vācu okupētajā Rīgā, kur turpināja aktīvu politisko un sabiedrisko darbību. 10.09./23.09.1917. K. Ulmanis bija viens no Demokrātiskā bloka izveidotājiem. 01.1918. K. Ulmani ievēlēja par Latviešu palīdzības komitejas priekšsēdētāja vietnieku. Šajā amatā K. Ulmanis atradās asā opozīcijā komitejas priekšsēdētājam Andrejam Krastkalnam viņa provāciskās nostājas dēļ. 1918. gada rudenī K. Ulmanis bija viens no pazīstamākajiem sabiedriskajiem darbiniekiem, kurš aktīvi iestājās pret vācu okupācijas varas organizēto parakstu vākšanu par Vidzemes pievienošanu Vācijai.

17.11.1918. Latvijas Tautas padome (LTP) vienbalsīgi ievēlēja K. Ulmani par Latvijas Pagaidu valdības Ministru prezidentu. 18.11.1918. Latvijas Republikas proklamēšanas svinīgā akta laikā LTP uzdeva K. Ulmanim izveidot Latvijas Pagaidu valdības pirmo ministru kabinetu. Nākamajā dienā LTP apstiprināja K. Ulmaņa piedāvāto Latvijas Pagaidu valdības sastāvu. K. Ulmanis bija Ministru prezidents visu Latvijas Pagaidu valdības pastāvēšanas laiku (19.11.1918.–11.06.1920.). Epizodiski K. Ulmanis ieņēma arī citus ministra posteņus Latvijas Pagaidu valdībā – apgādības ministrs (19.11.1918.–16.03.1919; 14.07.1919.–08.12.1919.), zemkopības ministrs (19.11.1918.–20.12.1918.; 14.07.1919.–04.09.1919) un apsardzības ministrs (11.09.1919.–08.12.1919.). K. Ulmaņa un Latvijas Pagaidu valdības virsvadībā Latvijas armija izcīnīja uzvaru Latvijas Neatkarības karā. Latvijas Pagaidu valdība nodrošināja apstākļus brīvām Satversmes sapulces vēlēšanām (17.–18.04.1920.). K. Ulmanis bija ievēlēto deputātu vidū.

Latvijas Pagaidu valdība atkāpās pēc tam, kad 20.06.1920. Satversmes sapulce apstiprināja Latvijas Republikas pirmo ministru kabinetu. Arī šīs valdības vadītājs bija K. Ulmanis (20.06.1920.–18.07.1921.). K. Ulmaņa vadītās valdības nozīmīgākie sasniegumi bija robežlīguma noslēgšana ar Igauniju (19.10.1920.) un Latvijas neatkarības atzīšana de jure (26.01.1921). Tomēr šo valdību pavadīja arī korupcijas skandāli un apvainojumi nesaimnieciskā rīcībā, ko plaši apsprieda Satversmes sapulcē un iztirzāja presē. Arvien lielāku saspīlējumu radīja arī agrārās reformas jautājums. Pēc atbalsta zaudēšanas Satversmes sapulcē (01.06.1921.) K. Ulmaņa ministru kabinets 02.06.1921. nobalsoja par atkāpšanos. Valdības darbība beidzās līdz ar Zigfrīda Annas Meirovica ministru kabineta apstiprināšanu Satversmes sapulcē 18.07.1921.

Pēc atkāpšanas no ministru prezidenta amata K. Ulmanis vien epizodiski piedalījās Satversmes sapulces darbā kā deputāts (18.07.1921.–07.11.1922). Šajā laikā K. Ulmanis atkal pievērsās žurnālistikai, kļūstot par LZS laikraksta “Brīvā Zeme” pielikuma “Zemes Spēks” redaktoru (1921–1938).

K. Ulmanis 20. un 30. gados tika uzņemts goda biedra statusā dažādās organizācijās. Nozīmīga loma bija viņa klātbūtnei goda filistra statusā studentu biedrībā “Fraternitas Rusticana”.

K. Ulmani ievēlēja visos četros Saeimas sasaukumos. 1. Saeimas (07.11.1922.–02.11.1925.) laikā K. Ulmanis bija pasīvs parlamentārajā darbā un neieņēma amatu nevienā no valdībām. 04.1923. K. Ulmanis kļuva par LZS biedru dibinātās Latvijas Zemnieku bankas valdes priekšsēdētāju. Banka savas darbības veikšanai kopumā no valsts aizņēmās 2000000 latu. Aizdevumu banka tā arī neatdeva līdz K. Ulmaņa organizētajam apvērsumam, kad šo parādu dzēsa.

2. Saeimas laikā (02.11.1925.–05.11.1928.) K. Ulmanis neveiksmīgi kandidēja uz Valsts prezidenta amatu (06.11.1925.). 04.12.1925. valdība iecēla K. Ulmani uz trim gadiem par Valsts zemes bankas padomes locekli. K. Ulmanis īslaicīgi bija arī Ministru prezidents (24.12.1925.–06.05.1926.), pēc tam ārlietu ministrs (07.05.1926.–18.12.1926.) Artura Alberinga vadītajā valdībā.

3. Saeimā (06.11.1928.–02.11.1931.) K. Ulmanis bija aktīvs kā deputāts, iesniedzot dažādus likumprojektus, kuru mērķis bija atvieglot lauksaimnieku stāvokli Lielās depresijas laikā (problēmas lauksaimniecībā gan bija sākušās gadu ātrāk, jo 1928. gadā Latvijā bija vāja raža). 1929. gadā K. Ulmanis arī publicēja grāmatu “Kā pacelt un padarīt ienesīgu mūsu lauksaimniecību”. 03.1931. K. Ulmanis panāca sava partijas biedra Hugo Celmiņa valdības gāšanu un izveidoja īslaicīgu valdību (27.03.1931.–05.12.1931.). Šādi K. Ulmanis cerēja uzlabot savas pozīcijas parlamenta vēlēšanās rudenī. Valdībā K. Ulmanis ieņēma arī ārlietu ministra amatu.

4. Saeimas vēlēšanās (03.–04.10.1931.) K. Ulmanis pirmo reizi vairs nebija populārākais kandidāts LZS sarakstos. Šīs Saeimas sasaukuma (03.11.1931.–15.05.1934) pirmajos gados K. Ulmanis bija salīdzinoši maz aktīvs. 1932.–1933. gadā trijos izdevumos tika publicēta K. Ulmaņa grāmata “Kas jādara un kā saimnieciskās rosības atdzīvināšanai un valsts budžeta sabalansēšanai”. 1932.–1934. gadā K. Ulmanis arī vairākkārt apmeklēja kūrortpilsētas Vācijā, lai ārstētu sirds problēmas. 03.11.1933. K. Ulmanis Saeimā iesniedza likumprojektu par Satversmes grozījumiem. Tā kā reformu projektam bija maz cerību tikt apstiprinātam, tas, visticamāk, bija pirmais solis plānotajam valsts apvērsumam. 03.1934. K. Ulmanis panāca Ādolfa Bļodnieka vadītās valdības gāšanu un izveidoja jaunu paša vadītu valdību (17.03.1934.–15.05.1934.), kurā ieņēma arī ārlietu ministra amatu. Kā valdības vadītājs K. Ulmanis īstenoja valsts apvērsumu 15.05.1934., kura rezultātā tika atlaista Saeima un apturēta Satversmes darbība.

Pēc apvērsuma K. Ulmanis izveidoja jaunu valdību, kurā sākotnēji pildīja arī ārlietu ministra amatu (16.05.1934.–17.04.1936.). Turpmākajos mēnešos pēc apvērsuma K. Ulmanis nostiprināja savu vienpersonisko varu un tādējādi Latvijā radīja autoritāru režīmu. Pilnīga varas koncentrācija K. Ulmaņa rokās noslēdzās līdz ar Alberta Kvieša prezidentūras beigām. 19.03.1936. K. Ulmanis pats sevi iecēla par Valsts prezidenta amata vietas izpildītāju. Pēc A. Kvieša amata termiņa beigām 11.04.1936. K. Ulmanis līdz 21.06.1940. bija Valsts prezidenta amata vietas izpildītājs.

Otrā pasaules kara laikā pilnībā sabrūkot starptautisko attiecību sistēmai, K. Ulmaņa vadītā valdība nebija spējīga novērst Latvijas okupāciju. 05.10.1939. ārlietu ministram Vilhelmam Munteram nebija citas izvēles kā parakstīt Savstarpējās palīdzības paktu starp Latviju un PSRS jeb tā dēvēto bāzu līgumu. PSRS uzspiestā vienošanās atļāva Sarkanajai armijai Latvijā izvietot savas karabāzes. 16.06.1940. K. Ulmaņa valdībai nebija citas izvēles kā pieņemt PSRS ultimātu par Sarkanās armijas papildu kontingentu ielaišanu Latvijā un valdības atkāpšanos. 20.06.1940. padomju okupācijas vara panāca K. Ulmaņa atteikšanos no Ministru prezidenta amata un to, ka K. Ulmanis kā Valsts prezidents apstiprina Augusta Kirhenšteina vadīto t. s. Tautas valdību. 20.07.1940. K. Ulmanis beidza pildīt Valsts prezidenta amatu.

22.07.1940. padomju varas iestādes deportēja K. Ulmani uz PSRS. 23.–27.07.1940. K. Ulmani nomitināja vasarnīcā netālu no Maskavas. 29.07.1940.–04.07.1941. K. Ulmanis dzīvoja Vorošilovskā, Ordžonikidzes novadā (mūsdienās Stavropole, Krievijas Federācija) čekas uzraudzībā. 04.07.1941. K. Ulmani arestēja un ievietoja Ordžonikidzes novada Valsts drošības pārvaldes iekšējā cietumā. 1942. gada vasarā Vācijas armija uzsāka ofensīvu Kaukāza virzienā, un, tuvojoties frontes līnijai, 01.08.1942. drošības iestādes izlēma K. Ulmani pārvietot no Ordžonikidzes novada uz jaunu apcietinājuma vietu netālu no Krasnojarskas (Sibīrijā). Transportēšanas laikā K. Ulmaņa veselība strauji pasliktinājās. 08.09.1942. viņu atstāja cietumā Krasnovodskā, Turkmēnijas PSR (mūsdienās Turkmenbaši, Turkmenistāna). 21.09.1942. Krasnovodskas cietuma ārsta sastādīja aktu par K. Ulmaņa nāvi 20.09.1942. Kā miršanas cēlonis norādīts “dekompensēts miokardīts, hr[onisks] kolīts, žultspūšļa akmeņi”.

K. Ulmanis ir viena no vispretrunīgāk vērtētajām personām Latvijas vēsturē, kam ir liela ietekme Latvijas sabiedrības sociālajā atmiņā un publiskajās diskusijās. Ne vien K. Ulmaņa autoritārā režīma gadus, bet arī starpkaru periodu kopumā sarunu valodā ir pieņemts apzīmēt kā “ulmaņlaikus”. Pozitīvo vērtējumu pamatā, pirmkārt, ir K. Ulmaņa loma valsts dibināšanā un Neatkarības kara laikā, tomēr daļā sabiedrības par “zelta laikmetu” tiek uzskatīti arī autoritārā režīma gadi. Šo iemeslu dēļ nav pārsteiguma, ka sabiedriskās domas aptaujās K. Ulmanis regulāri ir vispozitīvāk vērtēto vēsturisko personību saraksta augšgalā, tomēr netrūkst arī asu K. Ulmaņa kritiķu. Negatīvo vērtējumu centrā ir 1934. gada 15. maija apvērsums un diktatūras gadi, bet bieži K. Ulmanim tiek arī pārmesta nespēja novērst Latvijas okupāciju un aktīvas pretestības trūkums. Diskusijas gan laikabiedru, gan vēsturnieku vidū ir raisījis arī jautājums par Latviešu pagaidu nacionālās padomes neiesaistīšanu neatkarības deklarācijas pieņemšanas brīdī, kā arī atsevišķi Pagaidu valdības lēmumi Neatkarības kara laikā. Viedokļu daudzveidība ir izvērsta spektrā no eksaltētiem slavinājumiem līdz iznīcinošai kritikai.

Gan kritiķi, gan apoloģēti ir vienisprātis, ka K. Ulmanis bija ļoti ambiciozs un apveltīts ar lielām darba spējām. Kā redzams studiju laika sekmju izrakstos, K. Ulmanis bija arī spējīgs students, kurš paralēli ar lauksaimniecību saistītajiem jautājumiem aktīvi interesējās par politiku, vēsturi un tautsaimniecību. Daļa laika biedru ir raksturojuši K. Ulmani kā atturīgu, formālu un dažkārt pat neveiklu ikdienišķā saziņā, norādot arī uz tuvu draugu un romantisku interešu trūkumu. Tomēr jāņem vērā, ka šie raksturojumi attiecināmi uz starpkaru periodu, kad atmiņu rakstītāji bija vai nu politiskie konkurenti vai arī pakļauti K. Ulmanim. Līdz ar to starp vērtētājiem un K. Ulmani pastāvēja formāla distance. Brīžos, kad tas bija nepieciešams, K. Ulmanis spēja būt šarmants, komunikabls un pārliecinošs (attiecībā uz K. Ulmani izmantots arī apzīmējums “amerikāniskas dabas”). Šīs prasmes ļāva K. Ulmanim ne vien panākt nepieciešamos kompromisus, iegūt un noturēt svarīgus amatus dažādās organizācijās, bet arī izveidot sev personiski dziļi lojālas līdzstrādnieku grupiņas.

Politisko uzskatu izvērtējumā bieži uz K. Ulmani pieņemts attiecināt apzīmējumus “konservatīvs” un “nacionālists”. Tomēr analizējot K. Ulmaņa politisko attīstību, šo abu raksturojumu piemērošana raisa skepticismu; drīzāk būtu grūti identificēt kādu skaidri definētu ideoloģisku virzienu. Lai gan K. Ulmanis visa mūža garumā izrādīja padziļinātu interesi par politiku un vēsturi, teoretizēšanai par politiku viņš nepievērsās. Liela loma K. Ulmaņa politiskās personas veidošanā bija viņa pavadītajiem gadiem ASV, kas sakrita ar tā dēvēto Progresīvo ēru (Progressive Era, 1896–1916) – straujas ekonomiskās attīstības un sociālo un politisko reformu periodu. Vairāki reformu strāvojumi atbalstīja aktīvu valsts politiku, kas veicinātu jaunāko tehnoloģiju, industriālo ražošanas metožu un zinātnes pielietojumu straujai lauksaimniecības modernizācijai. Būtiski arī, ka ASV Vidējos rietumos, tostarp Nebraskas pavalstī, populāra bija ideja, ka tieši modernizētajai lauksaimniecībai ir jākļūst par ASV ekonomikas pamatu (K. Ulmaņa darba devējs un labvēlis Č. Vorens bija šādu ideju aizstāvis un praktizētājs). Jau kā žurnālists un agronoms K. Ulmanis Latvijā popularizēja no progresīvās reformu kustības aizgūtas idejas lauksaimniecības modernizēšanai. Jāņem gan vērā, ka Pirmā pasaules kara priekšvakarā K. Ulmanis bija viens no vairākiem lauksaimniecības modernizācijas proponētājiem Latvijā un ka viņa aizstāvētās idejas neveidoja kopumu, kas varētu kalpot par pamatu politiskai platformai. Arī parlamentārajā periodā ārpus centieniem risināt tā brīža aktuālās lauksaimnieku problēmas K. Ulmaņa darbībā nebija skaidra ideoloģiska virziena ārpus tēzes “plauks lauksaimniecība – plauks visa valsts” (“Kā pacelt un padarīt ienesīgu mūsu lauksaimniecību”, 1929). Vēlāk K. Ulmaņas varas zenītā diktatūras periodā valdības agrārā politika un ideoloģija veidoja savdabīgu sajaukumu starp plānveida ekonomiku un progresīvās ēras reformismu, kur arī varēja saskatīt spēcīgas paralēles ar ASV prezidenta Franklina Rūzvelta (Franklin Delano Roosevelt) Jaunā kursa (The New Deal, 1933–1939) politiku (K. Ulmanis regulāri lasīja ASV presi, un viņa personiskais fonds arhīvā satur vairākus avīžu izgriezumus par F. Rūzveltu un “Jauno kursu”). ASV K. Ulmanis pirmo reizi praksē iepazinās arī ar masu politiku un politisko organizāciju. Novēroto K. Ulmanis adaptēja Latvijas apstākļiem, gan uzstājoties priekšvēlēšanu kampaņu laikā parlamentārajā periodā, gan autoritārā režīma rituālos Pļaujas svētku formā, gan arī organizatoriskajā ziņā, piemēram, iniciējot Mazpulku organizācijas (1929) dibināšanu, par paraugu ņemot ASV populāro 4-H lauku jauniešu organizāciju.

ASV pavadītajos gados K. Ulmanis aizrāvās ar pašpalīdzības grāmatām, kuras sarakstīja tā dēvētās Jaunās domas kustības (New Thought movement) pārstāvji Orisons Mārdens (Orison Swett Marden), Ralfs Trains (Ralph Waldo Trine) un citi. Šīs grāmatas sludināja “pozitīvās domāšanas spēku”, kas solīja padarīt tās adeptus par dižām personībām. Jāatzīmē arī, ka ar šo pašpalīdzības grāmatu popularitāti 20. gs. sākumā iezīmējās arī izmaiņas tajā, kā tika uztvertas personības pozitīvās īpašības. Ja agrāk autori uzsvēra rakstura un tikuma izkopšanas nozīmi (pieticība, stoicisms, taupība, atturība utt.), tad jaunā stila personības attīstības literatūra priekšplānā izvirzīja tādus rakstura lielumus kā magnētisms, pievilcība, spēja fascinēt, dzirkstoša, dominējoša utt. Nav nejaušība, ka tieši Ulmaņa iecienītais O. Mārdens bija viens no pirmajiem autoriem, kas grāmatā “Meistarīga personība” (Masterful Personality, 1921) sāka teoretizēt par dižiem indivīdiem, kas ar personības spēku vada cilvēku masas. Nevainīgākā formā 20. gados šīs personības uztveres izmaiņas labi atspoguļojās kinozvaigžņu un izlaidīgu, bagātu, jaunu vīriešu pleiboja tēlu konstruēšanā presē, kuru svarīgākais atribūts bija “interesanta personība”. Bet šajā laikā “interesantu personību” meklējumi neizbēgami pārcēlās arī uz politisko arēnu, kā rezultātā Itālijas fašistu propagandas radītais Benito Musolīni (Benito Mussolini) tēls kļuva par vispasaules preses zvaigzni. K. Ulmanis regulāri lasīja ASV, britu un vācu presi, kurā 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā pastāvēja šāda, bieži vien pozitīva B. Musolīnī personības apbrīnošana. Līdz ar to nepārsteidz, ka arī K. Ulmanis pozitīvi vērtēja B. Musolīni, kura pielietotās “interesantās personībās” konstruēšanas metodes autoritārā režīma laikā atdarināja arī propagandisti Latvijā, veidojot vadoņa tēlu. 30. gadu sākumā K. Ulmanis sāka arī interesēties ne vien par personiskajiem aspektiem, bet arī par itāļu fašistu izveidoto politisko sistēmu kopumā. Tobrīd itāļu fašisti bija ārpasaulei samērā veiksmīgi radījuši iespaidu, ka Itālijā ir radīta jauna, moderna valsts forma, kas nolīdzina agrāk pastāvējušās sociālās un politiskās pretrunas sabiedrībā. Pārliecība, ka šāda utopiska jauna valsts forma ir iespējama, bija viens no vadmotīviem K. Ulmaņa autoritārā režīma agrīnajos gados.

Sasaistot iepriekšminēto konteksta izklāstu ar vērtējumu par K. Ulmaņa politisko un sabiedrisko darbību Latvijā, noteikti ir jāizdala dažādi viņa dzīves posmi. Pēc atgriešanās Latvijā 1913. gadā K. Ulmanis sevi pozicionēja kā agronomu-modernizētāju, kurš ir guvis vērtīgu praktisku un teorētisku pieredzi ārzemēs. Tobrīd K. Ulmanis bija viens no vairākiem simtiem agronomu, lauksaimnieku un muižnieku, kas ar jauninājumu ieviešanu un zināšanu izplatīšanu cerēja uzlabot lauksaimniecības ekonomisko atdevi Vidzemes un Kurzemes guberņā. Ambīcijas, augstas organizatora spējas, ideoloģiskā elastība un labi politiskie instinkti ļāva uzplaukt K. Ulmaņa politiskajai karjerai pēc Februāra revolūcijas. Lai gan skepsi raisa apgalvojums, ka K. Ulmanis bijis vienīgais LZS dibināšanas idejas autors, neatkarīgi no tā ļoti pozitīvi vērtējama ir K. Ulmaņa aktīvā iesaiste lauksaimniecības organizāciju apvienošanā vienotā politiskā spēkā. Šādi tika mazināta politiskā fragmentācija latviešu politisko spēku vidū. Tāpat atzinīgi vērtējama K. Ulmaņa spēja sadarboties ar sociāldemokrātiem 1917./1918. gadā, izveidojot Demokrātisko bloku un vēlāk Tautas padomi, un opozīciju provāciskajai latviešu vidusšķiras daļai, kas atbalstīja Latvijas nonākšanu Vācijas orbītā pēc Pirmā pasaules kara noslēguma. Kompromiss starp pilsoniskajām aprindām un sociāldemokrātiem bija nozīmīgs stūrakmens, lai Latvijas valsts pamatvērtības jau tās pirmsākumos būtu vērstas uz egalitārismu un demokrātiju. Ne mazāk būtiska bija izlēmīga rīcība 18.11.1918., veicot valsts neatkarības proklamēšanu. Tāpēc, ņemot vērā haotiskos apstākļus, formalitāšu nesakārtošana attiecībās ar Latviešu pagaidu nacionālo padomi nebūtu vērtējama īpaši negatīvi. Attiecībā uz Pagaidu valdības darbu būtu nepareizi panākumus un kļūdas reducēt kā K. Ulmaņa personisku atbildību. Tomēr nenoliedzami, ka uzvaras izcīnīšanā Neatkarības karā un Satversmes sapulces vēlēšanu organizēšanā bija arī lieli K. Ulmaņa nopelni.

Savukārt parlamentārajā periodā, šķiet, vislabāk redzami bija trūkumi K. Ulmaņa politiskajā personā. Skaidras ideoloģiskas vīzijas trūkums padarīja K. Ulmani par neefektīvu politiķi parlamentārajā politikā. Šajā laikā K. Ulmaņa vārds biežāk saistījās ar dažādām politiskām mahinācijām, kas bieži visasāk bija vērstas pret viņa konkurentiem savas partijas ietvaros. Problemātiskas bija K. Ulmaņa ciešās saites ar līdzgaitniekiem, kuri bija iesaistīti koruptīvu un nesaimniecisku lēmumu pieņemšanā. Šīs problemātiskās attiecības nepalika nepamanītas politisko opozicionāru vidū un tika plaši iztirzātas presē, tāpēc pārsteigumu neizraisa daudzu vēsturnieku uzskats, ka K. Ulmani lēmumam par labu apvērsumam rosināja paša politiskās nedienas un bailes izšķērdēt savu politisko mantojumu. Tomēr jāņem arī vērā, ka K. Ulmanis, visticamāk, pats sev apvērsumu vismaz daļēji attaisnoja kā soli vispārēja labuma vārdā. Jebkurā gadījumā apvērsums un tam sekojošās represijas, preses cenzūra un autoritārā režīma iedibināšana bija nepieņemams un neattaisnojams solis. Pēc apvērsuma K. Ulmanis ļāva uzplaukt vadoņa kultam, kas bieži ieguva groteskas un apkaunojošas formas, tomēr nepamatoti ir dažkārt izskanējušie pārmetumi, ka K. Ulmanis un viņa līdzgaitnieki jebkādā formā būtu bijuši ieinteresēti Latvijas okupācijā. Gan K. Ulmanis, gan V. Munters, gan diplomātiskais korpuss kopumā 30. gadu otrajā pusē aktīvi meklēja iespējas, kā nodrošināt Latvijas neatkarību. Okupāciju primāri iespējamu padarīja pilnīgs starptautisko attiecību sistēmas sabrukums.

K. Ulmanis ir saņēmis visus četrus Latvijas valsts apbalvojumus – Lāčplēša Kara ordeni (III šķira), Triju Zvaigžņu ordeni (I šķira), Viestura ordeni (I šķira), Atzinības krustu (I šķira). K. Ulmanis saņēmis arī daudzu ārvalstu augstākos apbalvojumus (tostarp Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Somijas, Zviedrijas, Francijas Lielbritānijas un Itālijas).

Gan padomju, gan nacistu okupācijas varas bija ieinteresētas deleģitimizēt Latvijas valstisko neatkarību, un ar to cieši saistīta bija K. Ulmaņa apmelošana latviešu tautas nodevībā. Nacistu kontrolētais laikraksts “Tēvija” popularizēja mītu par K. Ulmani kā “boļševiku kolaborantu”, personīgi ieinteresētu Latvijas okupācijā 1940. gada vasaras notikumos. Padomju prese Otrā pasaules kara laikā un īsi pēc tā konstruēja “asiņainā fašistu diktatora” un “strādnieku apspiedēja” tēlu, kurš cerēja Latviju iesaistīt nacistiskās Vācijas organizētā sazvērestībā. Daiļliteratūrā spilgtākais piemērs šo propagandas klišeju atkārtošanai bija Annas Sakses romāns “Dzirksteles naktī” (1951–1957). Tomēr, neraugoties uz oficiālo okupācijas varu nosodījumu, personiskajā telpā K. Ulmanis daudziem latviešiem sāka simbolizēt pretestību un neatkarību. Sākot ar 20. gs. 50. gadiem, padomju presē K. Ulmaņa nomelnošanu nomainīja apzināta ignorēšana. Viens no retajiem literārajiem darbiem ar netiešu atsauci uz K. Ulmani ir Marģera Zariņa “Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata” (1973), kurā darbojas Namplēsis, radot ironisku atsauci uz K. Ulmaņa uzsākto Vecrīgas pārbūvi.

Tikmēr trimdā nerima diskusijas par K. Ulmani un viņa mantojumu. Atbalstītāji, no kuriem redzamākais bija kādreizējais sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš, grāmatu “Labie gadi” (1963) un “Kārlis Ulmanis” (1974) autors, turpināja jau autoritārā režīma gados uzsākto K. Ulmaņa slavināšanu. Gan trimdā esošie sociāldemokrāti, gan laikrakstam “Latvis” simpatizējošie konservatīvie nacionālisti, gan liberālās aprindas asi kritizēja K. Ulmaņa politiku autoritārā režīma laikā. Šī polemika gan pārsvarā norisinājās presē un autobiogrāfisku darbu izdevumos. Liela loma K. Ulmaņa politiskās darbības izvērtēšanā bija trimdas vēsturnieku Edgara Andersona, Andrieva Ezergaiļa, Edgara Dunsdorfa, Ādolfa Šildes, Ulda Ģērmaņa u. c. darbiem.

Neatkarības atjaunošanas periodā trimdas diskusijas par K. Ulmani un viņa mantojumu tika plaši atreferētas arī okupētās Latvijas presē, it īpaši laikrakstā “Padomju Jaunatne”. Pēc neatkarības atjaunošanas trimdā aizsākto diskusiju aktīvi turpināja publicisti, intelektuāļi, vēsturnieki un politiķi Latvijā. Lielu iespaidu uz šīm diskusijām atstāja arī pieaugošās ekonomiskās problēmas. Daļā sabiedrības tieši autoritārā režīma gadi kļuva par stabilitātes simbolu, un jebkāda K. Ulmaņa kritika tika uztverta asi un emocionāli. Reaģējot uz šo pieprasījumu, atsevišķi publicisti, žurnālisti un politiķi sāka atkārtot autoritārā režīma gados radītās propagandas klišejas.

Jau neatkarības atjaunošanas laikā aktīvisti uzsāka starpkaru periodā izveidoto piemiņas vietu atjaunošanu, no kurām vairākas bija saistītas ar K. Ulmaņa politisko darbību. Šis process turpinājās arī 20. gs. 90. gados. Kopš tā laika ir radīta virkne K. Ulmanim veltītu piemiņas plākšņu. Redzamākā K. Ulmaņa piemiņas vieta ir 2003. gadā atklātais piemineklis (arhitekts Arnis Lukševics) Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielas un Raiņa bulvāra krustojumā. Paralēli norisinājās arī K. Ulmaņa piemiņas institucionalizēšana. 27.06.1990. bijušajā K. Ulmaņa rezidencē “Dauderi” tika atklāts muzejs (kopš 2010. gada Latvijas Nacionālā vēstures muzeja filiāle). 1991. gadā Rīgas dome Ernsta Tēlmaņa ielu pārdēvēja par Kārļa Ulmaņa gatvi. 22.12.1993. Zemkopības ministrija “Pikšās” nodibināja Kārļa Ulmaņa piemiņas muzeju. 28.01.1994. Izglītības, kultūras un zinātnes ministrija atjaunoja K. Ulmaņa iedibināto Draudzīgo aicinājumu. 17.03.2001. Latvijas pasts pastmarku sērijas “Latvijas valsts prezidenti” ietvaros izdeva pastmarku “Prezidents Kārlis Ulmanis”. 21. gs. pirmajās desmitgadēs K. Ulmaņa tēls parādījies arī spēlfilmās “Baiga vasara” (režisors Aigars Grauba, 2000), “Rīgas sargi” (režisors Aigars Grauba, 2007), “Vienīgā fotogrāfija” (režisore Brigita Eglīte, 2008) un teātra izrādēs “Vadonis” (režisors Edmunds Freibergs, 2009), “Gūsteknis pilī” (režisors Kārlis Auškāps, 2011).