Jau 30.01.1918. Latviešu pagaidu nacionālā padome (LPNP) otrajā sēdē Petrogradā deklarēja, ka Latvijai jābūt neatkarīgai, demokrātiskai republikai. Vienlaikus tā sāka veidot kontaktus ar ārvalstu pārstāvniecībām Petrogradā. Problēmas, ar ko ilgstoši saskārās jaunā latviešu diplomātija, bija vienas un tās pašas – izskaidrot latviešu tautas atšķirību no citām Krievijas multinacionālās valsts tautām, pierādīt, ka latviešu tauta ir spējīga uz neatkarīgu valstiskumu un ka tā cienīs Rietumu pasaules vērtības. 07.1918. Zigfrīds Anna Meierovics kā LPNP pārstāvis devās uz Londonu. 11.11.1918. Lielbritānijas ārlietu ministrs Artūrs Džeimss Balfūrs (Arthur James Balfour) vēstulē, kas bija adresēta “Meierovica kungam”, paziņoja par Latviešu [pagaidu] nacionālās padomes atzīšanu kā de facto neatkarīgu struktūru. 18.11.1918. Latvijas Tautas padome pasludināja Latvijas neatkarību un izveidoja valdību Kārļa Ulmaņa vadībā, kuras ārlietu ministrs bija Z. A. Meierovics. Šo jaundibināto varas struktūru uzdevums paralēli valsts iekārtas un struktūru izveidei un cīņām Latvijas Neatkarības karā bija risināt jaundibinātās valsts starptautisko attiecību, tajā skaitā atzīšanas, problēmu. Vairākas valstis de facto vai de jure atzina Latvijas neatkarību jau 1919. un 1920. gadā. Par pirmo nozīmīgo atzīšanu uzskata 21.07.1919. līgumu ar Igaunijas valdību, kas gan risināja tikai konkrētus ar Neatkarības kara gaitu saistītus militāri politiskus jautājumus. Vairākas valstis Latviju de facto atzina 1919. gada rudenī: Somija 26.09.1919., Polija 22.10.1919. un Lietuva 23.10.1919. Arī 15.07.1920. Pagaidu līgums ar Vāciju nozīmēja Latvijas atzīšanu de facto; Vācija līgumā apņēmās atzīt Latviju de jure, kad to būs izdarījusi kāda no uzvarētāju lielvalstīm.
Šajā laika periodā Baltijas valstīs darbojās daudz ārvalstu misiju un pārstāvju. Parīzes miera konferencē 1919. gadā darbojās Latvijas delegācija Jāņa Čakstes un Z. A. Meierovica vadībā. Konferencē, neskatoties uz Latvijas delegātu cerībām, dominēja uzskats, ka svarīgākais jautājums ir Krievijas liktenis un nākotne. Vairāki Versaļas miera līguma panti tomēr attiecās uz Baltijas valstu neatkarības perspektīvu. Līguma 116. pants lika Vācijai respektēt to teritoriju neatkarību, kuras līdz 01.08.1914. (Pirmā pasaules kara sākumam) piederēja Krievijai. Līguma 433. pants lika Vācijas karaspēkam iesaistīties Latvijas, Igaunijas un Lietuvas iekšējās lietās atbilstoši uzvarētājvalstu interesēm.
1920. gada pirmajā pusē Rietumu diplomātijā sākās jau diezgan nopietnas debates par atzīšanas iespējām, tomēr vēl joprojām problemātisks bija neskaidrais Krievijas liktenis. Britu diplomātija izteica vairākus brīdinājumus Krievijai par Baltijas valstu neaizskaramību.
Par svarīgu robežlīniju kļuva Baltijas valstu miera līgumi ar Padomju Krieviju pēc uzvarām Neatkarības karos. Latvijas–Krievijas miera līgums 11.08.1920. noteica, ka Krievija uz mūžīgiem laikiem atsakās no suverēnām tiesībām uz Latvija tautu un zemi.
1920. gada rudenī Latvijas delegācija Z. A. Meierovica vadībā devās uz Tautu Savienības pilnsapulci Ženēvā, lai panāktu Latvijas uzņemšanu šajā visnozīmīgākajā Versaļas–Rīgas sistēmas starptautiskajā organizācijā, tomēr starptautiskā sabiedrība vēl joprojām uzskatīja bijušās Krievijas Impērijas likteni par neskaidru un pieļāva tās atjaunošanas iespēju. Pilnsapulce neatbalstīja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas uzņemšanu. Tautu Savienībā no reģiona valstīm 16.12.1920. tika uzņemta tikai Somija.
Atzīšana de jure kļuva par nozīmīgu iekšpolitisku jautājumu, par tās nepieciešamību rakstīja presē un debatēja Satversmes sapulcē. 1920. gada rudenī Z. A. Meierovics devās ilgstošā ārvalstu vizītē. Viņš apmeklēja Itāliju, Franciju un Lielbritāniju. Itālijā viņu pieņēma karalis Viktors Emanuels III (Vittorio Emanuele III) un premjerministrs Džovanni Džoliti (Giovanni Giolitti). Viņš tikās ar Romas pāvestu Benediktu XV (Benedictus XV; dzimis Giacomo Paolo Giovanni Battista della Chiesa). Itālijas pārstāvji izteica atbalstu Latvijas neatkarības atzīšanai. Itāliju tik lielā mērā kā citas valstis nesatrauca Krievijas problēma kā šķērslis Baltijas valstu neatkarībai.
24.12.1920.–31.12.1920. Z. A. Meierovics apmeklēja Franciju. Parīzē Z. A. Meierovics tikās ar republikas prezidentu Aleksandru Miljerānu (Alexandre Millerand) un Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru Filipu Bertelo (Philippe Berthelot). Francijas pārstāvji sāka atbalstīt Baltijas valstu neatkarības atzīšanu.
Kopš 01.1921. sākuma Z. A. Meierovics bija Londonā. Pieņemšanā ārlietu ministrs Džordžs Nataniēls Kērzons (George Nathaniel Curzon, The Earl Curzon of Kedleston) atteicās atbalstīt Latvijas valsts atzīšanu de jure.