Z. A. Meierovics ir viens no ietekmīgākajiem Latvijas Republikas valstsvīriem un diplomātiem kopš Latvijas neatkarības pirmsākumiem līdz 20. gs. 20. gadu vidum. Pirmais Latvijas Republikas ārlietu ministrs. Kā Ministru prezidents vadījis divus kabinetus. Viņa darbība likusi pamatu galvenajiem Latvijas diplomātiskajiem sasniegumiem – Latvijas–Krievijas miera līgumam 11.08.1920., Latvijas neatkarības starptautiskajai atzīšanai de jure 26.01.1921. un uzņemšanai Tautu Savienībā 22.09.1921. Viens no Z. A. Meierovica politikas pamatvirzieniem bija Baltijas valstu savienības veidošana. Latvijas ārpolitiskā dienesta veidotājs. Viens no Latviešu zemnieku savienības dibinātājiem.

Z. A. Meierovica tēvs bija ebreju izcelsmes ārsts Hermanis Meierovics, māte Anna (dzimusi Fīlholde) – latviete. Pēc mātes nāves dzemdībās un tēva slimības auga mātes brāļa skolotāja Roberta Fīlholda ģimenē.

Mācījās Kabiles pagastskolā un Tukuma pilsētas skolā (1900–1905), Rīgā Mironova komercskolā (beidzis 1907), 1911. gadā absolvēja Rīgas Politehniskā institūta Tirdzniecības nodaļu. Studiju laikā pievienojās studentu korporācijai "Talavija".

Precējies 1910. gadā ar Annu Fīlholdi, bērni – Helmuts, Ruta, Gunārs. Pēc šķiršanās 1924. gadā precējies ar uzņēmēju Kristīni Bakmani, kura neilgi pēc Z. A. Meierovica nāves izdarīja pašnāvību. Z. A. Meierovics gājis bojā traģiskā autokatastrofā ceļā no Dubultiem uz Tukumu, automašīnā atradās arī citi ģimenes locekļi, kuri neguva nopietnas traumas.

Z. A. Meierovica dēls Gunārs Meierovics pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Ārlietu ministrijā ieņēma Baltijas valstu un Ziemeļvalstu lietu valsts ministra amatu.

1909.–1915. gadā Z. A. Meierovics bija skolotājs V. Olava komercskolā Rīgā. 1911.–1915. gadā darbojās dažādos amatos komercstruktūrās, tajā skaitā Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrības savstarpējā kredītbiedrībā. 1915.–1917. gadā devās bēgļu gaitās, kur īstenoja aktīvu sabiedrisku darbību, būdams Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas aktīvists, tās Kultūras biroja vadītājs, Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas loceklis, tās pilnvarotais Maskavā. Bijis A. Šaņavska Maskavas pilsētas tautas universitātes (Московский городской народный университет имени А. Л. Шанявского) lektors. 1917. gadā atgriezās Rīgā.

Z. A. Meierovics bija Vidzemes Pagaidu zemes padomes loceklis kopš 03.1917., valdes loceklis, finanšu nodaļas vadītājs. 12.1917.–07.1918. bija Latviešu pagaidu nacionālās padomes (LPNP) Ārlietu nodaļas loceklis, kopš 08.1918. pārstāvēja LPNP Londonā. Bija Latvijas Tautas padomes loceklis (1918–1920), Latvijas Satversmes sapulces deputāts (1920–1922), 1. Saeimas deputāts (1922–1925). Bija Ārlietu ministrs (19.11.1918.–26.01.1924., 19.12.1924.–22.08.1925.), Ministru prezidents un vienlaikus ārlietu ministrs trijos Ministru kabinetos (19.06.1921.–19.07.1922., 20.07.1922.–26.01.1923., 28.06.1923.– 26.01.1924.).

Z. A. Meierovics kā viens no nozīmīgākajiem Latvijas politiķiem bija saistīts ne tikai ar svarīgāko ārpolitisko, bet arī iekšpolitisko problēmu risināšanu. Latvijas ārpolitikā svarīgākie uzdevumi 1918.–1921. gadā bija Latvijas starptautiskā atzīšana de facto un de jure un uzņemšana starptautiskajās organizācijas, starptautiskās palīdzības nodrošināšana, robežu nostiprināšana, pēc uzvaras karā – miera līgums ar Padomju Krieviju.

Kopš 1921. gada Latvijas ārpolitikā dominēja valsts neatkarības nodrošināšanas un nostiprināšanas uzdevumi. Tas bija sasniedzams, veidojot reģionālas savienības un tiecoties panākt starptautiskas drošības garantijas. Latvija bija uzticama pēckara starptautiskajai kārtībai, lojāla Tautu Savienības dalībvalsts. Z. A. Meierovics kopš 1918. gada bija dedzīgs Latvijas neatkarības idejas atbalstītājs. Z. A. Meierovica nopelnu vidū ir Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas un diplomātiskā dienesta izveide no pašiem pirmsākumiem, diplomātisko pārstāvniecību tīkla izveide un attīstība apstākļos, kad daudziem politiskajiem spēkiem ārpolitika nebija prioritāte.

Z. A. Meierovica ārpolitiskā pieredze veidojās, jau darbojoties Vidzemes Zemes padomē, viņš pārstāvēja to sarunās ar Krievijas Pagaidu valdību. Viņš bija Kijevā notikušā Krievijas Impērijas Tautu kongresa (Съезд народов России) dalībnieks 1917. gada septembrī.

Kā LPNP pārstāvis Z. A. Meierovics panāca, ka Lielbritānijas ārlietu ministrs Artūrs Balfūrs (Arthur James Balfour) 11.11.1918. izsniedza notu, kurā LPNP de facto atzīta par neatkarīgu iestādi un pats Z. A. Meierovics – par tās diplomātisko pārstāvi. Nedēļu vēlāk Z. A. Meierovics kļuva par Latvijas Tautas padomes izveidotās pirmās Latvijas Pagaidu valdības ārlietu ministru. 01.1919.–07.1919. pārstāvot Latviju Parīzes Miera konferencē, Z. A. Meierovics par galveno uzdevumu izvirzīja panākt Latvijas starptautisko atzīšanu de jure. 10.06.1919. piedalījās Parīzes Miera konferences Baltijas komisijas sēdē. 1920. gada rudenī un 1921. gada janvārī Meierovics apmeklēja Itāliju, Vatikānu, Franciju, Lielbritāniju, cenšoties panākt Latvijas neatkarības starptautisku atzīšanu de jure, rezultātā nodrošinot Francijas un Itālijas atbalstu. 26.01.1921. Antantes Augstākā padome Parīzē nolēma atzīt Latvijas un Igaunijas neatkarību de jure. Z. A. Meierovica un visas Latvijas diplomātijas uzdevums bija pierādīt, ka Latvijas valsts ir spējīga pastāvēt kā neatkarīga valsts, ka Latvijas tauta ir pietiekami nobriedusi valstiskumam, un pārvarēt plaši izplatīto uzskatu par Krievijas nedalāmību.

Z. A. Meierovics piedalījās kā delegāts nozīmīgajā Dženovas ekonomikas un finanšu konferencē (10.04.–19.05.1922.) ar nolūku novērst Latvijai nelabvēlīgu lēmumu pieņemšanu, iestājās par ilgstošu mieru, mazo valstu interesēm un finansiālu atbalstu jaunajām valstīm.

Z. A. Meierovics paziņoja par Latvijas ārpolitikas latvisko orientāciju, kas tiek kritizēta kā deklaratīva. Ārpolitiskais kurss attiecībās ar Rietumiem bija vērsts uz uzticību kolektīvās drošības principiem, Tautu Savienībai un 20. gs. 20. gadu centieniem to uzlabot un kopumā uz atbalstu Rietumu lielvalstu politikai. Z. A. Meierovics atbalstīja Lokarno līgumus par Vācijas rietumu robežas garantijām, lai gan uzskatīja, ka tie nedod drošību Latvijai. Z. A. Meierovics atbalstīja Tautu Savienībā 02.10.1924. pieņemto Ženēvas protokolu par starptautisko strīdu mierīgu izšķiršanu (Geneva Protocol for the Pacific Settlement of International Disputes), kas atbilda Latvijas interesēm. Latvijas diplomātiju satrauca Vācijas un Krievijas tuvināšanās centieni, piemēram, 16.04.1922. Rapallo līgums.

Attiecībās ar Padomju Krieviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) organizēja sarunas par 11.08.1920. miera līgumu. Ārpolitiskais kurss vērsts uz Latvijas suverenitātes nostiprināšanu, kopīgu Baltijas valstu politiku attiecībās ar Krieviju. Latvijas politika bija tendēta uz mierīgām kaimiņattiecībām, ekonomisko sakaru nostiprināšanu, tirdzniecības un tranzīta attīstību (koncepcija par tiltu starp Krieviju un Rietumiem). Tomēr tam vienmēr traucēja padomju režīma centieni izmantot ekonomiku Latvijas iekšpolitiskās situācijas ietekmēšanai un politiskās sistēmas destabilizācijai. Svarīgs uzdevums bija neitralizēt Krievijas centienus graut Latvijas politisko sistēmu ar nelegālās Latvijas Komunistiskās partijas starpniecību.

Kopš pašiem Baltijas valstu neatkarības pirmsākumiem Z. A. Meierovica ārpolitika bija orientēta uz Baltijas valstu savienības veidošanu. No 1919. līdz 1925. gadam organizētajās daudzajās Baltijas valstu ārlietu ministru konferencēs dažādos sastāvos viņš iestājās par to sadarbības padziļināšanu un paplašināšanu, ietverot militāru, diplomātisku un ekonomisku sadarbību. Piedalījās Latvijas robežu jautājumu risināšanā ar Lietuvu (robežlīgums) un Igauniju. Nozīmīgi sasniegumi bija Bulduru konferences (06.08.– 06.09.1920.) lēmumi un Varšavas līgums par savienības veidošanu starp Latviju, Igauniju un Poliju (17.02.1922.). Tomēr gandrīz neviens no Baltijas valstu savienības plāniem netika realizēts tādu iemeslu dēļ kā atšķirīgas intereses, PSRS un Vācijas pretestība, “Viļņas problēma” starp Lietuvu un Poliju. Nozīmīgākais sasniegums bija Latvijas un Igaunijas militārās savienības līgums 01.11.1923., kas bija spēkā līdz 1940. gadam.

Z. A. Meierovics sasauca Latvijas sūtņu pirmo konferenci (18.06.1923.– 22.06.1923.).

Z. A. Meierovics atbalstīja un veicināja Latgales un Latvijas vienotības ideju. Piedalījās Latviešu zemnieku savienības (LZS) dibināšanā (04.1917.), bija vienlīdz nozīmīgs LZS politiķis kā Kārlis Ulmanis. Attiecības ar K. Ulmani maz zināmas, tomēr ir pamats domāt, ka tās bija koleģiālas. Z. A. Meierovics bija Ministru prezidents laikā, kad 15.02.1922. tika pieņemta Latvijas Republikas Satversme. Tika turpināta agrārā reforma. Svarīgs uzdevums bija pēckara situācijas uzlabošana un kara postījumu novēršana. Nozīmīgs sasniegums bija lata kā nacionālās valūtas ieviešana un Latvijas Bankas nodibināšana (1922). Z. A. Meierovica valdības deklarācijā tika uzsvērti sociālie uzdevumi un strādnieku situācijas uzlabošana. Z. A. Meierovica pirmā valdība bija pirmais Ministru kabinets bez nacionālo minoritāšu deputātu atbalsta.

Z. A. Meierovica sasniegumi ir augstu vērtējami. Vissvarīgākā loma ir Antantes Augstākās padomes lēmumam par Latvijas neatkarības atzīšanu de jure un analoģiskam lēmumam, kas bija pamatā Latvijas okupācijas neatzīšanas politikai pēc Otrā pasaules kara. Miera līgums ar Padomju Krieviju bija fundamentāls Latvijas neatkarības nostiprināšanā. Pēc traģiskās bojāejas autokatastrofā Z. A. Meierovics kļuva par leģendu. Viņu min kopā ar Jāni Čaksti un K. Ulmani kā izcilākos starpkaru perioda valstsvīrus.

Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķira), Triju Zvaigžņu ordeni (I šķira), Francijas Kara krustu, Igaunijas Brīvības krustu (III šķiras I pakāpe), Polijas “Polonia Restituta” ordeni (I šķira), Vatikāna Svētā Silvestra ordeni (I šķira).

Z. A. Meierovicam veltīti vairāki romāni. Līgotņu Jēkabs sarakstījis romānu “Zigfrīds Meierovics: mūžs, darbs, liktens” (Rīga, 1938), izdots atkārtoti kā e-grāmata 2015. gadā. Ansis Gulbis trimdā izdevis darbu “Zigfrīds Meierovics: biografisks romans” (Veiverlija, Aiova, Amerikas Savienotās Valstis, 1959), atkārtoti iznācis Rīgā 1992. gadā. Jānis Ūdris publicējis romānu “Zigfrīda Meierovica trīs Annas” (2007), atkārtots izdevums 2014. gadā ar nosaukumu “Meierovics. Trīs Annas”.

2013. gadā Latvijas Nacionālajā operā notika mūzikla “Meierovics. Teiksma par Zigfrīdu Annu Meierovicu” pirmizrāde (komponists Jānis Lūsēns, teksta autore Māra Zālīte, režisors Gatis Šmits). 2018. iznāca spēlfilma “Zigfrīds Anna Meierovics” (režisors Tālivaldis Margēvičs).

Z. A. Meierovica bojāejas vietā 1926. gadā uzstādīts piemiņas akmens, 21.08.1927. piemiņas akmenī iestiprināts tēlnieka A. Dzeņa darinātais Z. A. Meierovica bronzas bareljefs.

26.01.1929. Z. A. Meierovicam uzstādīts piemineklis Rīgas Meža kapos (tēlnieks Žanis Smiltnieks). Par godu Latvijas valsts simtgadei 11.2018. piemineklis Z. A. Meierovicam atklāts Tukuma vecpilsētā (autori – tēlnieki Zane Elerte, Matīss Kalniņš un arhitekte Liene Līce).

1929. gadā Basteja bulvāris Rīgā pārdēvēts par Z. A. Meierovica bulvāri, šis nosaukums bulvārim bija līdz 1941. gadam. Z. A. Meierovica bulvāra nosaukums atjaunots 2008. gadā.

1936. gadā Kabiles sešklasīgā pamatskola pārdēvēta par Zigfrīda Meierovica pamatskolu, pēc Otrā pasaules kara tās nosaukumi mainījušies, un no 2010. gada skolas nosaukums – Z. A. Meierovica Kabiles pamatskola.

No 1925. līdz 1940. gadam darbojās Z. A. Meierovica piemiņas fonds. 21.03.2010. dibināta nevalstiska organizācija “Meierovica biedrība par progresīvām pārmaiņām”.