Plašākā nozīmē līguma cēlonis bija visa iepriekšējā politiskā un diplomātiskā attīstība. Latvija un Igaunija kopīgi cīnījās Neatkarības karos. Igaunijas līgums ar Latviju 21.07.1919. bija viens no pirmajiem starptautiskajiem līgumiem un viena no pirmajām Latvijas valstiskuma atzīšanām de facto vai pat de jure. Latvija un Igaunija bija veiksmīgi atrisinājušas domstarpības par savstarpējām robežām. Padomju Krievijas un tās pēcteces Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) ekspansionistiskā politika apdraudēja Baltijas valstu neatkarību, un atvairīt to bija abu valstu kopīgajās interesēs. PSRS 20. gs. 20. gados bija galvenais drošības drauds Baltijas valstīm, tā ar saviem vispasaules revolūcijas centieniem apdraudēja arī stabilitāti Eiropā.
Baltijas valstis strādāja pie savienības izveidošanas. Bez Igaunijas un Latvijas šajā procesā bija iesaistītas arī Lietuva, Polija un Somija. Viļņas konflikts padarīja neiespējamu sadarbību starp Poliju un Lietuvu, liekot Lietuvai savā politikā orientēties uz PSRS un Vāciju.
07.07.1921. Latvija un Igaunija panāca vienošanos par savstarpēju militāru palīdzību uzbrukuma gadījumā. Tomēr dažādu domstarpību dēļ tā nekad netika ratificēta. Arī tālākajā Baltijas valstu savienības veidošanā nebija paliekošu panākumu.
Arī 1923. gadā nebija jaunu sasniegumu Baltijas valstu savienības veidošanā. Lietuvas un Polijas asās attiecības Viļņas jautājuma dēļ padarīja neiespējamu sadarbības nostiprināšanu šajā virzienā. Igaunijā jau 1923. gada vasarā izskanēja viedokļi par savienību ar Latviju. 09.–11.07.1923. Rīgā notika četru valstu – Igaunijas, Latvijas, Polijas un Somijas – konference, kas kopumā nebija veiksmīga. Tās laikā Zigfrīds Anna Meierovics un Igaunijas ārlietu ministrs Aleksandrs Hellats (Aleksander Hellat) panāca vienošanos sasaukt jaunu konferenci Tallinā starp Latviju un Igauniju dažu atlikušo domstarpību nokārtošanai. Igaunijas Valsts vecākais Konstantīns Petss (Konstantin Päts) 10.08.1923. izteicās Latvijas sūtnim Jānim Seskim, ka Igaunijai savienība ar Latviju ir vispieņemamākā savienības forma starp Baltijas valstīm.
Par tiešo iemeslu aizsardzības savienības noslēgšanai uzskata padomju diplomāta Viktora Kopa (Виктор Леонтьевич Копп) vizīti Latvijā, Igaunijā un Polijā 1923. gada oktobra beigās. Tā bija saistīta ar komunistu sacelšanos Hamburgā, un tās mērķis bija nodrošināt apmeklēto valstu labvēlību PSRS ārpolitikas mērķiem. Kaut arī padomju pārstāvis piedāvāja neuzbrukšanas līgumu, viņa vizīte kontekstā ar komunistu sacelšanos Vācijā satrauca Z. A. Meierovicu.