Plašākā nozīmē līguma cēlonis bija visa iepriekšējā politiskā un diplomātiskā attīstība. Latvija un Igaunija kopīgi cīnījās Neatkarības karos. Igaunijas līgums ar Latviju 21.07.1919. bija viens no pirmajiem starptautiskajiem līgumiem un viena no pirmajām Latvijas valstiskuma atzīšanām de facto vai pat de jure. Latvija un Igaunija bija veiksmīgi atrisinājušas domstarpības par savstarpējām robežām. Padomju Krievijas un tās pēcteces Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) ekspansionistiskā politika apdraudēja Baltijas valstu neatkarību, un atvairīt to bija abu valstu kopīgajās interesēs. PSRS 20. gs. 20. gados bija galvenais drošības drauds Baltijas valstīm, tā ar saviem vispasaules revolūcijas centieniem apdraudēja arī stabilitāti Eiropā.

Baltijas valstis strādāja pie savienības izveidošanas. Bez Igaunijas un Latvijas šajā procesā bija iesaistītas arī Lietuva, Polija un Somija. Viļņas konflikts padarīja neiespējamu sadarbību starp Poliju un Lietuvu, liekot Lietuvai savā politikā orientēties uz PSRS un Vāciju.

07.07.1921. Latvija un Igaunija panāca vienošanos par savstarpēju militāru palīdzību uzbrukuma gadījumā. Tomēr dažādu domstarpību dēļ tā nekad netika ratificēta. Arī tālākajā Baltijas valstu savienības veidošanā nebija paliekošu panākumu.

Arī 1923. gadā nebija jaunu sasniegumu Baltijas valstu savienības veidošanā. Lietuvas un Polijas asās attiecības Viļņas jautājuma dēļ padarīja neiespējamu sadarbības nostiprināšanu šajā virzienā. Igaunijā jau 1923. gada vasarā izskanēja viedokļi par savienību ar Latviju. 09.–11.07.1923. Rīgā notika četru valstu – Igaunijas, Latvijas, Polijas un Somijas – konference, kas kopumā nebija veiksmīga. Tās laikā Zigfrīds Anna Meierovics un Igaunijas ārlietu ministrs Aleksandrs Hellats (Aleksander Hellat) panāca vienošanos sasaukt jaunu konferenci Tallinā starp Latviju un Igauniju dažu atlikušo domstarpību nokārtošanai. Igaunijas Valsts vecākais Konstantīns Petss (Konstantin Päts) 10.08.1923. izteicās Latvijas sūtnim Jānim Seskim, ka Igaunijai savienība ar Latviju ir vispieņemamākā savienības forma starp Baltijas valstīm.

Par tiešo iemeslu aizsardzības savienības noslēgšanai uzskata padomju diplomāta Viktora Kopa (Виктор Леонтьевич Копп) vizīti Latvijā, Igaunijā un Polijā 1923. gada oktobra beigās. Tā bija saistīta ar komunistu sacelšanos Hamburgā, un tās mērķis bija nodrošināt apmeklēto valstu labvēlību PSRS ārpolitikas mērķiem. Kaut arī padomju pārstāvis piedāvāja neuzbrukšanas līgumu, viņa vizīte kontekstā ar komunistu sacelšanos Vācijā satrauca Z. A. Meierovicu.

Latvijas un Igaunijas aizsardzības savienība bija reālākais mērķis, ko bija iespējams panākt 20. gs. 20. gadu pirmās puses starptautiskajā un Baltijas valstu attiecību situācijā. Latvijai un Igaunijai nebija nepārvaramu pretrunu, tām bija kopumā pozitīva savstarpējo attiecību vēsture. 20. gs. 20. gadu militārā situācija atšķīrās no citiem vēstures periodiem. Padomu Krievija bija atteikusies no intervences politikas. Latvijas un Igaunijas armija pēc Neatkarības kariem bija vērā ņemams faktors. Šāda veida savienības galvenais pretinieks bija Padomju Krievija.

Sarunas notika notika Tallinā, Domkalna (Tōmpeas) pilī 25.10.1923.–01.11.1923. Tās bija veltītas plašam jautājumu lokam – savienības izveidei, finansiālajām un cita veida pretenzijām, kas radās pēc sadarbības Neatkarības karos, abu valstu savstarpējo robežu jautājumiem. Tika apspriests jautājums par Roņu salu un latviešu apdzīvoto Lauru koloniju Igaunijā.

Līgums tika noslēgts Tallinā, Domkalna (Tōmpeas) pilī 01.11.1923. To parakstīja Latvijas Ministru prezidents un ārlietu ministrs Z. A. Meierovics un Igaunijas ārlietu ministrs Frīdrihs Akels (Friedrich Akel).

Līguma 1. pantā līgumslēdzējas puses apņēmās ieturēt miera politiku un uzturēt labas kaimiņattiecības ar Baltijas un citām kaimiņu zemēm. Līguma 2. pantā abas puses vienojās par ārpolitisku sadarbību un savstarpēju politisku un diplomātisku atbalstu. Līguma 3. pants paredzēja savstarpēju palīdzību neizprovocēta militāra uzbrukuma gadījumā vienai no pusēm. Līguma 4. pants noteica, ka kompetentām abu valstu iestādēm jāstrādā pie praktiskās līguma īstenošanas. Līguma 5. pants paredzēja, ka viena no pusēm, nonākusi 3. panta paredzētajā kara stāvoklī, nevar slēgt mieru bez otras puses piekrišanas. Līguma 3. pantā abas puses apņēmās viena bez otras piekrišanas neslēgt savienību ar kādu trešo valsti.

Vienlaikus tika parakstīti vairāki citi līgumi, tajā skaitā par ekonomisku sadarbību, Nolīgums par savstarpēju prasību nokārtošanu saistībā ar Neatkarības karu, papildvienošanās par robežām un to iekārtošanu. 01.11.1923. Latvija pilnībā atteicās no pretenzijām uz Roņu salu.

Ar līguma noslēgšanu Igaunija bija Latvijas vistuvākā sabiedrotā un bieži tā arī tika saukta Latvijas presē. Tomēr praksē saskaņot abu valstu ārpolitiku bija grūti atšķirīgo ārpolitisko orientāciju un dažādo draudu izjūtu dēļ. 17.02.1934. tika parakstīts jauns sadarbības Līgums starp Latviju un Igauniju savienības organizēšanai, kas paredzēja regulāras abu valstu ārlietu ministru apspriedes un diplomātisko pārstāvju sadarbību. Jau 12.09.1934. Ženēvā tika parakstīts Saprašanās un sadarbības līgums starp Latviju, Lietuvu un Igauniju jeb Baltijas Antantes līgums, kas paredzēja politisku un diplomātisku sadarbību.

Problēmas radīja arī aizsardzības savienības iedzīvināšana praksē un konkrēta un sistemātiska militāra sadarbība starp abu valstu armijām. Līguma nozīmi mazināja Latvijas un Vācijas 1939. gada 7. jūnija neuzbrukšanas līgums, kas pēc tā noteikumiem ieguva augstāku nozīmi nekā Latvijas un Igaunijas militārā savienība. Baltijas valstu diplomātiskā sadarbība piedzīvoja pilnīgu neveiksmi 09.1939., kad tās pat neuzsāka konsultācijas PSRS draudu priekšā pēc Molotova–Ribentropa pakta un PSRS prasībām noslēgt bāzu līgumus.