Šāds līgums nozīmēja Latvijas suverenitātes ierobežošanu, un tas radīja priekšnoteikumus Latvijas okupācijai un aneksijai, Latvijas ārpolitikai nonākot atkarībā no PSRS. Līgumu Maskavā 05.10.1939. parakstīja Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters un PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs (Вячеслав Михайлович Молотов).

Visā starpkaru periodā Padomju Krievijas un PSRS režīmi centās atjaunot kontroli pār Baltijas valstīm un uzskatīja tās par īslaicīgu parādību. Šo PSRS politikas tendenci neietekmēja tas, ka Latvijas suverenitāti nostiprināja 11.08.1920. Latvijas–Krievijas miera līgums un Latvijas un Padomju Savienības 1932. gada 5. februāra neuzbrukšanas līgums, kā arī citas starptautiskas saistības un līgumi.

1939. gada pavasarī, pastiprinoties Vācijas spiedienam uz Poliju, Lielbritānija un Francija saprata, ka PSRS var būt sabiedrotais pret Vāciju. Savukārt pati PSRS sāka saskatīt kopīgas intereses ar Vācijas Trešo reihu. PSRS radās iespēja izvēlēties, sadarbībā ar kuru no naidīgajām pusēm nostiprināt savas pozīcijas Austrumeiropā. PSRS centieni panākt rīcības brīvību Baltijas valstīs no Lielbritānijas un Francijas 1939. gada pavasarī un vasarā beidzās bez vienošanās. PSRS pieprasīja tiesības iejaukties Baltijas valstu iekšējās lietās, ja tajās notiktu nelabvēlīgas iekšpolitiskas pārmaiņas. (t. s. netiešās agresijas formula). Turpretī tuvināšanās ar Vāciju noslēdzās ar 23.08.1939. Molotova–Ribentropa paktu un Baltijas valstu iekļaušanu PSRS “ietekmes sfērā”.

1939. gada septembrī Josifs Staļins (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) nolēma sākt Baltijas valstu aneksijas un okupācijas procesu. 25.09.1939. J. Staļins informēja Vācijas vēstnieku Frīdrihu fon der Šūlenburgu (Friedrich-Werner Erdmann Matthias Johann Bernhard Erich Graf von der Schulenburg), ka PSRS uzsāks Baltijas valstu problēmas risināšanu un sagaida Vācijas atbalstu. 28.09.1939. PSRS piespieda Igaunijas valdību parakstīt “savstarpējās palīdzības līgumu” un piekrist PSRS karaspēka bāzu izvietošanai Igaunijā. Līgumu Maskavā parakstīja Igaunijas ārlietu ministrs Karls Selters (Karl Selter). Latvijas un Igaunijas valdības pat nemēģināja vienoties par pretestību PSRS ultimatīvajām prasībām.

30.09.1939. V. Molotovs Latvijas sūtnim Fricim Kociņam izteica izbrīnu, ka Latvijas valdība neko nedara strauji mainīgajā situācijā, un norādīja, ka sagaida Latvijas pārstāvi, kas būtu pilnvarots parakstīt līgumu, kas līdzīgs līgumam ar Igauniju. Vienlaikus Latvijas pierobežā draudīgus manevrus veica vairāku divīziju apjomā koncentrētais padomju karaspēks.

01.10.1939. Latvijas Republikas Ministru kabinets deleģēja ārlietu ministru V. Munteru sākt sarunas ar PSRS valdību. Delegācijā ietilpa arī Ārlietu ministrijas Līgumu departamenta direktors Andrejs Kampe un Senāta departamenta direktors Osvalds Ozoliņš. Sarunas noritēja 02.–05.10.1939. Sarunās PSRS pārstāvēja pats J. Staļins un V. Molotovs. Padomju pārstāvji izteica vāji maskētus draudus, ka daudzas valstis Eiropā jau beigušas pastāvēt un arī citas var piemeklēt līdzīgs liktenis. Sarunu gaitā padomju puse piekrita samazināt prasības par izvietojamo padomju kontingentu no 50 000 uz 25 000 vīru un neprasīt bāzes Rīgā. Jau 03.10.1939. Ministru kabineta sēdē Kārļa Ulmaņa vadībā V. Munteram tika piešķirtas pilnvaras parakstīt līgumu, uzdodot panākt visizdevīgākos noteikumus. Vēsturnieki nosoda apstākli, ka atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas pārstāvjiem sarunu laikā Latvijas delegācija neatgriezās savā galvaspilsētā apspriesties. Tas nemainītu sarunu galarezultātu, bet varētu atstāt nopietnāku iespaidu PSRS pusei, ļautu iegūt nedaudz laika un neradītu iespaidu, ka Latvijas liktenis atstāts tikai V. Muntera izlemšanai. Līgumu 05.10.1939. parakstīja V. Munters un V. Molotovs.

PSRS mērķis, uzspiežot paktu Latvijai, bija panākt karaspēka izvietošanu un nodrošināt priekšnoteikumus Latvijas un citu Baltijas valstu okupācijai un sovetizācijai. Latvijas mērķis bija censties samazināt kontingenta skaitlisko apjomu un nepieļaut padomju ietekmi uz Latvijas suverenitāti.

10.10.1939. bāzu līgumu Maskavā parakstīja Lietuvas ārlietu ministrs Jozs Urbšis (Juozas Urbšys). Latvijas Republikas Ministru kabinets ratificēja līgumu 10.10.1939. Pakta noslēgšana noritēja bezprecedenta ātrumā dažu dienu laikā. Pakts bija varmācīgi uzspiests Latvijai un abām pārējām Baltijas valstīm. Cerības uz tā godprātīgu izpildi bija lemtas neveiksmei. Padomju diktāts bija pretrunā ar Latvijas un PSRS līgumiem un citām PSRS starptautiskajām saistībām.

Līguma preambula deklarēja, ka līguma mērķis ir “attīstīt draudzīgās attiecības, kuras pamatojas uz otras puses valstiskas neatkarības atzīšanu”. Līguma pirmajā pantā abas puses apņēmās sniegt militāru palīdzību “jebkuras Eiropas lielvalsts” uzbrukuma gadījumā. Līguma otrais pants paredzēja PSRS bruņojuma piegādes Latvijai. Līguma vissvarīgākais pants bija 3. pants. Tas paredzēja izvietot PSRS jūras kara flotes bāzes Liepājā un Ventspilī, nodot PSRS “dažus lidlaukus”, un izvietot krasta artilērijas bāzi jūrmalā starp Ventspili un Pitragu. Atsevišķs konfidenciāls protokols noteica, ka padomju karaspēka skaitliskais sastāvs nepārsniegs 25 000 karavīru. Līguma 4. pantā abas puses apņēmās neslēgt nekādas savienības viena pret otru. Līguma 5. pants noteica, ka līguma īstenošana neaizskar abu pušu suverēnās tiesībās, “starp citu, viņu valsts iekārtu, saimniecisko un sociālo sistēmu un militāro rīcību”. Kā to apliecināja vēlākie notikumi, šī padomju apņemšanās bija melīga. Līguma 6. pants noteica, ka līguma darbības termiņš ir 10 gadi.

24.10.1939.–02.11.1939. Latvijas un PSRS delegācijas vienojās par detaļām padomju spēku izvietošanā. Latvijas delegāciju vadīja ģenerālis Mārtiņš Hartmanis. Oktobra beigās sākās padomju karaspēka izvietošana daudzās Latvijas vietās ne tikai Liepājā un Ventspilī, galvenokārt Kurzemē. Radās dažādas praktiskas problēmas ar telpu atrašanu, attiecībām ar vietējiem iedzīvotājiem, apgādi u. tml. Nācās likvidēt simtiem zemnieku saimniecību, Latvijas armijas Kurzemes divīzijai, Liepājā izvietotajai kara flotei un aviācijai bija jāpamet savas bāzes. Padomju kontingenta skaitliskais apjoms faktiski pārsniedza līgumā noteikto. Latvijas armijas iespējas vērsties pret padomju karaspēku konflikta gadījumā ar PSRS tagad bija būtiski ierobežotas.

Tomēr pakta galvenās sekas bija politiskas. Baltijas valstu ārpolitikas neatkarība bija ierobežota. Latvijai nebija iespēju nosodīt PSRS agresiju pret Somiju, izvairoties piedalīties Tautu Savienības padomes 14.12.1939. balsojumā par PSRS izslēgšanu. Par ļoti apšaubāmu kļuva deklarētā Latvijas neitralitāte Otrajā pasaules karā. Paradoksālā kārtā uzlabojās sadarbība Baltijas Antantes ietvaros, notika divas Baltijas valstu ārlietu ministru konferences. Tomēr sadarbība bija saistīta ar praktisku jautājumu risināšanu, nevis stāšanos pretī PSRS politikai. Starptautiskajā diplomātijā Baltijas valstis sāka uzskatīt par suverenitātes zaudēšanai nolemtām.

Iekšpolitiski Latvijas suverenitāte formāli nebija ierobežota. Tomēr vēstures literatūrā ir uzskati, ka bāzu līgums nozīmē Latvijas nonākšanu PSRS protektorāta režīmā K. Ulmaņa režīms centās nomierināt satrauktos iedzīvotājus, tajā skaitā ar V. Muntera un K. Ulmaņa runām un rakstiem presē, apgalvojot, ka pakts ir izdevīgs Latvijai. Režīms cīnījās ar “baumām” un aicināja iedzīvotājus neizteikties par karu. Vācijas Trešais reihs pieņēma un īstenoja lēmumu par vācbaltiešu izvešanu. 1940. gada jūnijā PSRS spēra nākamo soli, okupējot un anektējot Baltijas valstis.

Latvija, Lietuva un Igaunija PSRS okupācijā atradās līdz 1991. gadam. PSRS karaspēka statuss 1992. gadā mainījās uz Krievijas Federācijas karaspēka statusu. 1994. gadā tika izvestas tā pamatvienības, bet tikai 1998. gadā beidza darboties Skrundas radiolokācijas stacija. PSRS karaspēka klātbūtnes sekas grūti nodalāmas no vispārējām Latvijas okupācijas un aneksijas sekām, tomēr jāuzsver, ka padomju karaspēka klātbūtne radīja ekoloģisku kaitējumu, plašas teritorijas tika izņemtas no saimnieciskās aprites. PSRS karaspēka klātbūtne deva ieguldījumu nelabvēlīgās demogrāfiskās situācijas un etniskā sastāva izmaiņās.