Ar Latvijas–Krievijas miera līgumu noslēdzās Latvijas Neatkarības karš. Latvijas–Krievijas miera līgums ir Versaļas–Rīgas sistēmas daļa, kas noteica Eiropas valstu robežas pēc Pirmā pasaules kara beigām.

Iniciatīva par miera slēgšanas nepieciešamību nāca no Padomju Krievijas puses. Padomju Krievijas ārlietu tautas komisārs Georgijs Čičerins (Георгий Васильевич Чичерин) nosūtīja piedāvājumu uzsākt miera sarunas: 31.08.1919. Igaunijai, 11.09.1919. Latvijai (radio telegramma tika saņemta pulksten 19.05), Lietuvai (saņemta 15.09.1919.) un Somijai.

Padomju Krievijas mērķis bija izjaukt pretlieliniecisko koalīciju Baltijas reģionā, novērst draudus Petrogradai un pārraut saimniecisko blokādi.

14.–15.09.1919. Tallinā notika Baltijas valstu un Somijas premjerministru un ārlietu ministru konference, kurā tika apspriesta sarunu iespējamība ar Padomju Krieviju bez Antantes valstu piekrišanas un valstu kopīga tālākā rīcība. Valstis vienojās, ka ar Padomju Krieviju ir iespējamas tikai pamiera sarunas, jo miers ar komunistu režīmu nav slēdzams. 29.09.1919.–01.10.1919. notika atkārtota Baltijas valstu premjerministru un ārlietu ministru konference Tērbatā, kurā tika saglabāta nostāja par kopīgām sarunām ar Padomju Krieviju. Tobrīd bija kļuvusi skaidrāka Lielbritānijas nostāja miera jautājumā, – tās valdība 25.09.1919. bija nolēmusi dot Baltijas valstīm rīcības brīvību sarunām ar Padomju Krieviju.

06.–07.10.1919. Latvijas Tautas padomē (LTP) notika debates par iespējamajiem pamiera un miera slēgšanas nosacījumiem. Ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, sekojot Baltijas valstu līderu konferencēs pieņemtajai pozīcijai, uzskatīja, ka mieru (nevis pamieru) jāslēdz tikai saskaņā ar Lietuvu, Igauniju un Somiju, veidojot apvienotu valstu bloku; tāpat miers jāslēdz tikai ar demokrātisku Krieviju un no Krievijas jāsaņem miera garantijas. Z. A. Meierovica oponents Fēlikss Cielēns, pārstāvot Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) pozīciju, iestājās par tūlītēju separātu pamiera sarunu uzsākšanu, pieprasot no Krievijas Latvijas atzīšanu de jure, Latgales atstāšanu un Padomju Latvijas valdības likvidēšanu. F. Cielēns uzskatīja, ka pēc pamiera noslēgšanas nekavējoties jāuzsāk miera sarunas ar Padomju Krieviju. Latvijas minoritāšu pārstāvji (Pauls Šīmanis, Vladimirs Presņakovs) iestājās pret jebkādām sarunām ar Padomju Krieviju.

Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas komandieris Pāvels Bermonts (Павел Рафаилович Бермондт-Авалов, Pavel Bermondt-Avalov) diskusijas par miera sarunu uzsākšanu ar Padomju Krieviju izmantoja kā ieganstu uzbrukumam Rīgai 08.10.1919. P. Bermonts paziņoja, ka paredzamo sarunu galvenais mērķis esot Igaunijas un Latvijas armiju spēku atbrīvošana, lai tos raidītu pret viņa komandēto armiju. Tūlīt pēc vācu-krievu spēku uzbrukuma sākuma 08.10.1919. no Rīgas uz Maskavu izbrauca neoficiāla Latvijas Sarkanā Krusta delegācija (Ansis Buševics, Andrejs Frīdenbergs, Kārlis Bušs), lai uzsāktu sarunas par ķīlnieku apmaiņu un iespējamo pamieru. G. Čičerins pauda gatavību atbrīvot Latgali un atzīt Latvijas neatkarību, ja Latvija tūlīt uzsāktu miera sarunas ar Krieviju. 10.1919. Latvijas Pagaidu valdība izveidoja komisiju pamiera noteikumu izstrādei.

11.–19.11.1919. Tērbatā notika jauna Latvijas, Igaunijas un Lietuvas delegāciju sanāksme (kā novērotāji piedalījās Polijas un Somijas pārstāvji), kurā tika noslēgta vienošanās ar Padomju Krieviju par ķīlnieku un karagūstekņu apmaiņu. Igaunija sanāksmes laikā nolēma uzsākt separātas sarunas ar Krieviju, kas bija pretrunā ar Latvijas nostāju. Igaunijas separātās pamiera sarunas sākās 05.12.1919., izjaucot sākotnējo ieceri par kopīgām Baltijas valstu sarunām ar Padomju Krieviju. Latvijas puse šajās sarunās piedalījās kā novērotāja, vienlaikus izmantojot tās, lai neoficiāli saskaņotu ar Padomju Krieviju gaidāmo slepeno pamiera sarunu nosacījumus. 08.12.1919. Latvija saņēma padomju puses izstrādāto pamiera projektu. Latvija piekrita uzsākt slepenas pamiera sarunas Sarkanā Krusta delegācijas aizsegā, pieprasot Latgales atbrīvošanu un Padomju Latvijas valdības likvidēšanu. 24.12.1919. Krievija piekrita Latvijas prasībām un uzaicināja Latvijas delegāciju ierasties Maskavā. Latvijas valdība neticēja, ka Latgales atbrīvošanu izdosies panākt tikai ar diplomātiskiem līdzekļiem, tādēļ uzsāka gatavošanos Latgales atbrīvošanas operācijai. 29.12.1919. tika noslēgts Latvijas un Polijas militārās sadarbības līgums. 31.12.1919. Igaunija noslēdza pamieru ar Krieviju, liekot vēl vairāk steigties ar militārās operācijas uzsākšanu Latgalē.

02.01.1920. Latvijas pamiera delegācija Sarkanā Krusta delegācijas aizsegā devās uz Maskavu, kur ieradās 06.01.1920. Delegācijas sastāvā bija LTP loceklis un viens no LSDSP līderiem Fricis Menders, Latviešu demokrātu partijas biedrs Andrejs Frīdenbergs un Latvijas armijas kapteinis Nikolajs Fogelmanis. No Padomju Krievijas puses sarunas vadīja ārlietu tautas komisārs G. Čičerins. 03.01.1920. Latvijas armija uzsāka Latgales atbrīvošanas operāciju. 11.01.1920. Maskavā sākās sarunas, kurās Krievijas puse izvirzīja Latvijai nepieņemamas prasības – atklātu pamieru, Latgales neitralizāciju un pašnoteikšanos. Latvijas armijas panākumi palīdzēja mainīt sarunu gaitu, kuras draudēja nonākt strupceļā. 13.01.1920. Padomju Latvijas valdība, kura bija kategoriski pret pamiera un miera sarunām ar Latvijas Republiku, bija spiesta paziņot par savas darbības pārtraukšanu. 30.01.1920., kad Latvijas armija bija pabeigusi Latgales lielākās daļas atbrīvošanu, Maskavā tika parakstīts pamiers, kas stājās spēkā 01.02.1920. Vietām karadarbība tomēr turpinājās, un 01.02.1920. tika noteikta jauna demarkācijas līnija starp abu valstu armijām. Pamiera laikā Latgales frontē Latvijas armija veica izlūkgājienus, sagūstot Sarkanās armijas karavīrus un iegūstot trofejas. Arī Krievijas puse pilnībā neievēroja pamiera noteikumus, piemēram, neinternējot Maskavā Latvijas Komunistiskās (LKP) partijas vadību, kas pretendēja uz varu Latvijā, kā arī nepārtraucot naidīgu propagandu pret Latviju un atbalstot LKP nelegālo darbību Latvijā.

02.02.1920. Tērbatā Igaunija parakstīja miera līgumu ar Krieviju. 06.02.1920. Krievija piedāvāja Latvijai uzsākt miera sarunas, un 16.02.1920. Latvija tam piekrita. Tomēr sarunu sākumu aizkavēja Z. A. Meierovica cerības uzsākt kopīgas miera sarunas ar Somiju un Poliju, kā arī panākt materiālu kompensāciju par Krievijas nodarītajiem kara laika zaudējumiem. Nespējot saskaņot Latvijas un Polijas intereses, 24.03.1920. Latvijas Pagaidu valdība nolēma uzsākt tiešas miera sarunas ar Krieviju, informējot par to Krieviju 26.03.1920.

Miera sarunu pirmais posms notika Maskavā. Latvijas delegācija (vadītājs – ārlietu ministra biedrs Aurēlijs Zēbergs) uz Maskavu izbrauca 10.04.1920. (ieradās 12.04.1920.), sarunas sākās 16.04.1920. Pret to sākumu ar mītiņiem uzstājās latviešu komunisti Maskavā. Latvijas delegācijas sastāvā pavisam bija 34 personas. Krievijas delegāciju vadīja Ādolfs Joffe (Адольф Абрамович Иоффе). Latvija vēlējās panākt, lai Padomju Krievija atzīst savu agresiju pret Latviju, kas ļautu pamatot materiālās kompensācijas prasības. Latvijas ekonomiskās pretenzijas pret Krieviju par Pirmajā pasaules karā un Latvija Neatkarības karā nodarītajiem zaudējumiem sasniedza 3 miljardus zelta rubļu. Latvija pretendēja arī uz agrākās Krievijas Impērijas zelta rezervju un valsts īpašumu daļu. Latvija bija gatava Krievijai dot tiesības izmantot Latvijas ostas bez muitas nodevu piemērošanas un segt Krievijas ārvalstu parādu daļu.

Miera sarunas Maskavā risinājās sešās komisijās (militārā, politiskā, juridiskā, koncesiju, finanšu un reevakuācijas). Latvijai neizdevās panākt Krievijas piekāpšanos ekonomisko prasību jomā, tai skaitā par no Latvijas Pirmā pasaules kara laikā izvesto uzņēmumu reevakuāciju. Ilgas sarunas ritēja arī par robežu jautājumu un Latvijas neitralitāti Krievijas–Polijas karā. Maskavas sarunu laikā abu pušu delegācijām izdevās atrisināt tikai strīdīgo robežu jautājumu. 22.05.1920. A. Zēbergs pameta Maskavu. Delegācijas vadīšanu uzņēmās Jānis Vesmanis. 05.06.1920. plenārsēdē pieņēma pirmos četrus miera līguma pantus (karastāvokļa izbeigšana, Latvijas neatkarības atzīšana, robežu nospraušana, otrai pusei naidīgu organizāciju aizliegšana). 12.06.1920. tika noslēgts Bēgļu reevakuācijas līgums. Krievijas delegācija piekāpās jautājumā par LKP organizāciju atzīšanu par nelegālām Krievijā. Protestējot pret šo lēmumu, Krievijas delegāciju pameta LKP Ārzemju biroja loceklis Rūdolfs Eglītis.

22.06.1920. Z. A. Meierovics piedāvāja miera sarunas pārcelt uz Rīgu, 09.07.1920. Krievijas puse tam piekrita. 12.07.1920. tika noslēgts Krievijas un Lietuvas miera līgums. 15.07.1920. Krievijas delegācija (vadītājs Ā. Joffe) 32 personu sastāvā ieradās Rīgā. Latvijas delegācijas (vadītājs J. Vesmanis) sastāvā bija Kārlis Pauļuks, Pēteris Berģis, Kārlis Bušs, Ansis Buševics, pulkvedis Eduards Kalniņš, astoņi sekretāri, 26 eksperti. Pirmā delegāciju plenārsēde notika 31.07.1920. (pirms tam darbs ritēja komisijās un apakškomisijās). Aktīvas sarunas starp abām delegācijām turpinājās plenārsēdēs līdz 06.08.1920.

Miera sarunu Rīgas posms risinājās laikā, kad ritēja Krievijas–Polijas kara izšķirošais posms un Sarkanā armija guva lielākos panākumus, stiprinot padomju delegācijas nepiekāpību sarunās ar Latviju. Sevišķi tas attiecās uz Latvijas materiālajām prasībām. Latvijai neizdevās panākt arī vienošanos par naidīgas aģitācijas aizliegumu starp abām valstīm. 08.08.1920. abu valstu delegācijas tikās Dzintaros, Jūrmalā, kur tika pieņemta miera līguma pantu galīgā redakcija. 09.08.1920. vakarā līguma tekstu nodeva izgatavošanai Valsts papīru spiestuvei. 10./11.08.1920. naktī notika pēdējā delegāciju plenārsēde, kurā delegāciju priekšsēdētāji komentēja vairākus līguma punktus. Miera līgums tika parakstīts Rīgā, Ārlietu ministrijā, 11.08.1920. pulksten 12.40. Kā pirmie līgumu parakstīja Ā. Joffe un J. Vesmanis, pēc tam abu delegāciju locekļi (P. Berģis, A. Buševics, E. Kalniņš, K. Pauļuks, Jakovs Gaņeckis).

Miera līgumu Latvijas Satversmes sapulce vienbalsīgi ratificēja 02.09.1920. Krievija līgumu ratificēja 09.09.1920. Latvijas oficiālais laikraksts “Valdības Vēstnesis” līguma tekstu publicēja 14.09.1920. Līdz ar miera līguma ratifikāciju atbilstoši pirmajam līguma pantam tika izbeigts karastāvoklis starp abām valstīm. 04.10.1920. Maskavā notika ratifikācijas dokumentu apmaiņa. 14.10.1920. Latvijas armijai tika dota pavēle atkāpties aiz miera līgumā noteiktajām robežām.

Miera līgums sastāvēja no preambulas un 23 pantiem. Svarīgākie līguma panti attiecās uz Latvijas neatkarības, patstāvības un suverenitātes atzīšanu, Krievijas atteikšanos uz mūžīgiem laikiem no suverēnām tiesībām uz Latvijas tautu un zemi (2. pants), kā arī robežu noteikšanu (3. pants). Pēc līguma noslēgšanas turpinājās robežas noteikšana dabā, kas noslēdzās 1923. gadā. Citi miera līguma panti skāra jautājumus par sveša karaspēka uzturēšanos valstu teritorijā, atteikšanos no kara izdevumu atlīdzināšanas, starptautiska fonda radīšanu Pirmā pasaules kara nodarīto zaudējumu segšanai, karagūstekņu apmaiņu, par Krievijā dzīvojošo Latvijas iedzīvotāju atzīšanu par Latvijas pilsoņiem, pušu atteikšanos no savstarpējām ekonomiskām prasībām, par daļēju valsts un pašvaldību iestāžu, juridisko un fizisko personu īpašuma reevakuāciju uz Latviju, savstarpēju politisko ieslodzīto amnestiju.

Neskatoties uz to, ka miera līgums tika noslēgts Krievijas Sarkanās armijas lielāko panākumu laikā karā pret Poliju, kas liedza Latvijai iegūt izdevīgākus nosacījumus, kopumā tas ir vērtējams kā liels Latvijas ārpolitisks panākums. Tas noslēdza Latvijas Neatkarības karu un bija svarīgs arguments centienos panākt Latvijas atzīšanu de jure no Antantes valstīm. Latvijas–Krievijas miera līgums kalpoja Latvijas okupācijas un nelikumīgās inkorporācijas PSRS starptautiskai neatzīšanai pēc Otrā pasaules kara un valsts nepārtrauktības doktrīnas pamatošanai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Miera līgums tika iekļauts 04.05.1990. deklarācijā “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Latvijas Republika atšķirībā no Krievijas Federācijas uzskata, ka Latvijas–Krievijas miera līgums vēl arvien ir spēkā.

1934. gadā 11. augustu noteica par Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienu (arī “Varoņu piemiņas diena”). Mūsdienās 11. augusts ir iekļauts atceres un atzīmējamo dienu kalendārā kā Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena.