Latvijas un PSRS diplomātisko attiecību vēsture bija visai sarežģīta. Pēc Latvijas–Krievijas miera līguma noslēgšanas PSRS mērķi vienmēr bija novājināt Baltijas valstis, graut to sadarbību, reizēm taktiski piekāpties. PSRS veidoja Latvijā aģentu tīklus un izmantoja nelegālo Latvijas komunistisko partiju. Latvija un Baltijas valstis centās nodibināt mierpilnas attiecības ar lielu uzsvaru uz ekonomiski izdevīgām attiecībām.
PSRS mērķis ilgstoši bija šķelt Baltijas valstis un novērst to savienības izveidošanas centienus. Neuzbrukšanas līgumi bija vieni no instrumentiem, ar kuru palīdzību varēja sasniegt Baltijas valstu vienotības graušanas mērķus. Neuzbrukšanas līgumi bija starpkaru perioda starptautiskajām attiecībām raksturīgs un samērā plaši izplatīts fenomens, kas galu galā nesasniedza izvirzītos mērķus un nenovērsa Otro pasaules karu.
Latvija konsekventi centās panākt lielākas drošības garantijas starptautiskajā arēnā, tajā skaitā no PSRS. 12.1922. norisinājās Padomju Krievijas un tās kaimiņvalstu atbruņošanās konference, kurā Maskava piedāvāja četras reizes samazināt sauszemes spēkus, kas atstātu Latviju bez reālas aizsardzības. Neuzbrukšanas līgumi bija Baltijas valstu un PSRS attiecību dienas kārtībā vairākas reizes.
10.1923. PSRS pārstāvis Viktors Kops (Виктор Леонтьевич Копп) piedāvāja Latvijai līgumu, kas paredzēja tranzīta brīvību, draudzīgu neitralitāti trešās valsts uzbrukuma gadījumā, robežu neaizskaramību un neiejaukšanos iekšējās lietās. Šis piedāvājums bija kontekstā ar komunistu sacelšanos Vācijā un drīzāk satrauca Latviju, nevis izraisīja cerības. 1923. gadā nebija iespējams trešās valsts uzbrukums Latvijai. 1924. gadā Latvija centās aktivizēt neuzbrukšanas līguma sarunas ar PSRS, bet tam nebija panākumu.