Latvijas un PSRS diplomātisko attiecību vēsture bija visai sarežģīta. Pēc Latvijas–Krievijas miera līguma noslēgšanas PSRS mērķi vienmēr bija novājināt Baltijas valstis, graut to sadarbību, reizēm taktiski piekāpties. PSRS veidoja Latvijā aģentu tīklus un izmantoja nelegālo Latvijas komunistisko partiju. Latvija un Baltijas valstis centās nodibināt mierpilnas attiecības ar lielu uzsvaru uz ekonomiski izdevīgām attiecībām.

PSRS mērķis ilgstoši bija šķelt Baltijas valstis un novērst to savienības izveidošanas centienus. Neuzbrukšanas līgumi bija vieni no instrumentiem, ar kuru palīdzību varēja sasniegt Baltijas valstu vienotības graušanas mērķus. Neuzbrukšanas līgumi bija starpkaru perioda starptautiskajām attiecībām raksturīgs un samērā plaši izplatīts fenomens, kas galu galā nesasniedza izvirzītos mērķus un nenovērsa Otro pasaules karu.

Latvija konsekventi centās panākt lielākas drošības garantijas starptautiskajā arēnā, tajā skaitā no PSRS. 12.1922. norisinājās Padomju Krievijas un tās kaimiņvalstu atbruņošanās konference, kurā Maskava piedāvāja četras reizes samazināt sauszemes spēkus, kas atstātu Latviju bez reālas aizsardzības. Neuzbrukšanas līgumi bija Baltijas valstu un PSRS attiecību dienas kārtībā vairākas reizes.

10.1923. PSRS pārstāvis Viktors Kops (Виктор Леонтьевич Копп) piedāvāja Latvijai līgumu, kas paredzēja tranzīta brīvību, draudzīgu neitralitāti trešās valsts uzbrukuma gadījumā, robežu neaizskaramību un neiejaukšanos iekšējās lietās. Šis piedāvājums bija kontekstā ar komunistu sacelšanos Vācijā un drīzāk satrauca Latviju, nevis izraisīja cerības. 1923. gadā nebija iespējams trešās valsts uzbrukums Latvijai. 1924. gadā Latvija centās aktivizēt neuzbrukšanas līguma sarunas ar PSRS, bet tam nebija panākumu.

03.1926. PSRS, kas jau bija noslēgusi neuzbrukšanas līgumus ar Vāciju un Turciju, piedāvāja Baltijas valstīm neuzbrukšanas un neitralitātes līgumus. 05.–06.05.1926. Baltijas valstis piedāvāja PSRS gandrīz identiskus līgumu principus, kas jau tūlīt izrādījās nepieņemami PSRS. PSRS nevēlējās, lai līgumiem ar Baltijas valstīm būtu kolektīvs raksturs, negribēja piekrist Baltijas valstu prasībai par šķīrējtiesas iekļaušanu līgumā strīdīgu jautājumu risināšanai un atsaucēm līgumā uz Tautu Savienību. PSRS bija pret Polijas ietekmi Baltijas valstīs un pat Polijas dalību sarunās; šo ietekmi padomju diplomātija gan pārspīlēja.

Latvija, Igaunija un Somija centās saskaņot savas pozīcijas, kas arī izraisīja PSRS neapmierinātību. Savukārt Lietuva 28.09.1926. noslēdza neuzbrukšanas līgumu ar PSRS. Tas vājināja Baltijas valstu solidaritāti un izraisīja neapmierinātību pašā Lietuvā. Slēdzot šo līgumu, kas šķēla Baltijas valstu vienoto nostāju, Lietuva bija ieinteresēta papildu dokumentā, kas atzina Viļņas apgabala piederību. Tas bija tukšs padomju solījums.

19.12.1926. pie varas nāca Marģera Skujenieka kreisā valdība, kuras ārlietu ministrs bija Felikss Cielēns. Tā bija labvēlīgāka neuzbrukšanas līguma idejai ar PSRS. 09.03.1927. šāds līgums tika parafēts, bet tālāku virzību neguva, pret to asi iebilda Latvijas opozīcija, un tas izraisīja citu Baltijas valstu neapmierinātību. Pret līgumu iebilda Lielbritānija un Francija. PSRS ar M. Skujenieka kreiso valdību saistīja zināmas cerības destabilizēt Latvijas politisko iekārtu, izmantojot savu ietekmi Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā (LSDSP), kurai bija ietekmīgs kreisais spārns. Arī tas iestājās par neuzbrukšanas līgumu ar PSRS.

09.02.1929. Maskavā parakstot tā saukto Ļitvinova protokolu kopā ar Igauniju, Poliju, Rumāniju un PSRS, Latvija pievienojās Briāna–Kelloga paktam. Protokols par 1928. gada 27. augusta Parīzes līguma par atteikšanos no kara kā nacionālās politikas instrumenta stāšanos spēkā tika parakstīts Maskavā 09.02.1929. un tiek saukts īsāk par Maskavas protokolu jeb Ļitvinova protokolu.

PSRS mērķis bija tālāka integrācija starptautisko attiecību sistēmā, radot pozitīvu ārējo tēlu un izmantojot kolektīvās drošības mehānismus tās interesēs. Latvijas puse bija ieinteresēta formālu drošības garantiju iegūšanā, vienlaikus apzinoties problēmas, ko PSRS radīja Latvijai un bieži vien ar skepsi izturoties pret PSRS patiesajiem motīviem.

Sarunas par līgumu ierosināja PSRS ārlietu tautas komisārs Maksims Ļitvinovs (Максим Максимович Литвинов) 04.04.1931. Sarunas sākās Rīgā 05.01.1932. ar PSRS ārlietu tautas komisariāta kolēģijas locekli Borisu Stomoņakovu (Борис Спиридонович Стомоняков). Jāatzīst, ka šī konkrētā līguma noslēgšanas process ir maz pētīts Latvijas vēstures zinātnē.

Līgumu Rīgā 05.02.1932. parakstīja Latvijas Ministru prezidents M. Skujenieks, bet no PSRS puses – B. Stomoņakovs, kā arī PSRS pilnvarotais pārstāvis Latvijā Aleksejs Sviderskis (Алексей Иванович Свидерский).

Līguma preambulā bija atsauce uz Latvijas–Krievijas 11.08.1920. miera līgumu un Briāna–Kelloga paktu, norādes uz vispārējo mieru un abu valstu draudzības nostiprināšanu.

Līguma 1. pantā abas puses apņēmās atturēties no uzbrukuma viena otrai, piesakot vai nepiesakot karu. Līguma 2. pants paredzēja nepiedalīšanos līgumos vai konvencijās, kas būtu vērstas pret otru līguma slēdzēja pusi. 3. pants noteica, ka neuzbrukšanas līgums nevar ierobežot abu pušu tiesības, kas izriet no līdz šim noslēgtiem līgumiem. (Latvijai, piemēram, bija militārās savienības līgums ar Igauniju.) Līguma 4. pants noteica, ka strīdi, kurus nevar atrisināt parastā diplomātiskā ceļā, jārisina īpašā izlīgšanas komisijā. Līgums bija noslēgts uz trim gadiem, kas tāda rakstura līgumiem bija neparasti īss termiņš.

Kopumā līgums īstermiņā bija panākums, ko bija centušās sasniegt visas Latvijas valdības kopš 20. gs. 20. gadiem. 04.05.1932. tika parakstīts arī PSRS un Igaunijas neuzbrukšanas līgums. PSRS kursam uz integrāciju starptautisko attiecību sistēmā turpinoties, Latvijas un PSRS neuzbrukšanas līgums 04.04.1934. tika pagarināts uz 10 gadiem. 04.04.1934. PSRS pagarināja neuzbrukšanas līgumu ar Igauniju un Lietuvu. Tas tika plaši uzskatīts par PSRS diplomātisku soli, kas liecināja, ka tā vairs neiebilst pret Baltijas valstu savienību. Tomēr PSRS visa veida garantijas, kas bija izveidojušās Versaļas–Rīgas sistēmas ietvaros, bija bezvērtīgas, un tās tika pārkāptas, līdzko tas bija izdevīgi. Latvijas un PSRS neuzbrukšanas līgums, tāpat kā Latvijas–Krievijas 11.08.1920. miera līgums, tika brutāli pārkāpts, PSRS uzspiežot Latvijai karabāzu izvietošanu 10.1939. un izsakot ultimātu 16.06.1940. PSRS 1939.–1940. gadā pārkāpa arī neuzbrukšanas līgumus ar Igauniju, Lietuvu, Poliju un Somiju.