Parakstīts Parīzē 27.08.1928. Nosaukts pakta iniciatoru – Amerikas Savienoto Valstu (ASV) valsts sekretāra Frenka Kelloga (Frank Kellogg) un Francijas ārlietu ministra Aristīda Briāna (Aristide Briand) – vārdā. F. Kellogs saņēma Nobela miera prēmiju 1929. gadā “Par Kelloga–Briāna paktu, kura dalībnieki piekrituši atrisināt visus konfliktus miera ceļā”. 

Paktu svinīgā ceremonijā parakstīja galvenās lielvalstis, pēc tam līgumam pievienojās citas valstis. Līguma tekstā bija tikai divi pamata panti.

1. Augstās līgumslēdzējas puses savu tautu vārdā svinīgi paziņo, ka nosoda karu kā līdzekli starptautisku strīdu izšķiršanā un atsakās no tā kā nacionālās politikas līdzekļa savstarpējās attiecībās. 
2. Augstās līgumslēdzējas puses atzīst, ka visi strīdi un konflikti, neatkarīgi no to dabas un izcelšanās veida, kas varētu rasties to starpā, nav risināmi citādi kā tikai ar mierīgiem līdzekļiem. 

Trešais pants bija veltīts līguma ratifikācijai un noteica, ka ratifikācijas raksti tiks deponēti ASV galvaspilsētā Vašingtonā. 

Līgumu parakstīja 15 valstis. Vēlāk līgumam pievienojās vēl 62 valstis. Briāna–Kelloga pakts joprojām ir spēkā esošs. Latvija pievienojās Briāna–Kelloga paktam 09.02.1929., Maskavā kopā ar Igauniju, Poliju, Rumāniju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) parakstot tā saukto Ļitvinova protokolu. Latvijas vārdā to parakstīja sūtnis PSRS Kārlis Ozols, un Saeima Paula Kalniņa vadītajā sēdē 12.02.1929. to ratificēja. 

Briāna–Kelloga pakts pieder pie 20. gs. 20. un 30. gadu pacifistiskās diplomātijas, kam tiek pārmesta nespēja novērst Otrā pasaules kara izcelšanos. Iesaistīto pušu mērķis bija uzlabot starptautisko attiecību klimatu, nostiprināt miera ideju pasaulē. Sākotnējais Francijas mērķis bija uzlabot Francijas un ASV attiecības. 

Pēc Pirmā pasaules kara pieaugošu popularitāti ieguva ideja par atteikšanos no kara. Tā bija iedzīvināta Tautu Savienības statūtos un guva plašu atbalstu. Lieli nopelni pakta idejā bija ASV vēsturniekam Džeimsam Šotvelam (James Shotwell). Saskaņā ar viņa teoriju kari bija pasludināmi ārpus likuma un esošās miera garantijas paplašināmas. Dž. Šotvels ierosināja A. Briānam iniciēt Francijas miera dokumentu ar ASV. 06.04.1927. A. Briāns, atzīmējot desmit gadus kopš ASV iestāšanās Pirmajā pasaules karā Sabiedroto pusē, publiski aicināja amerikāņu tautu uz šāda dokumenta izstrādi. 30.06.1927. A. Briāns ierosināja nostiprināt abu valstu tradicionāli draudzīgās attiecības, kas bija sākušās ar Francijas atbalstu ASV Neatkarības karā, un noslēgt divpusēju līgumu. ASV baidījās, ka šāds divpusējs līgums tiks vērtēts kā abu lielvalstu divpusēja alianse, kas nebija vēlama amerikāņu diplomātijai. Bez tam, ASV un Francijas karš bija pilnīgi nereāls. Pēc pusgada vilcināšanās 28.12.1927. F. Kellogs ierosināja A. Briānam parakstīt daudzu valstu multilaterālu dokumentu par atteikšanos no kara un par pastāvīgu mieru. Tam bija svarīgs citu valstu atbalsts. Abu lielvalstu konsultācijas noveda pie šāda daudzpusēja līguma idejas uzvaras. Pakta izstrādes procesā tika noraidītas idejas par agresīva kara definēšanu, par piespiešanas mehānismiem pret agresoru, pat par obligātu arbitrāžu konflikta novēršanai. Pakta potenciālās dalībvalstis rezervēja sev tiesības aizstāvēt savu suverenitāti un intereses.

13.04.1928. F. Kellogs nāca klajā ar starptautiskajai sabiedrībai adresētu pakta projektu. To atbalstīja pasaules lielvalstis, un diplomātiem neraksturīgi ātrā tempā ideja nonāca līdz īstenošanai.

Līgums tika noslēgts 27.08.1928. svinīgos apstākļos Francijas Ārlietu ministrijas zālē. To parakstīja 15 valstis: ASV, Beļģija, Čehoslovākija, Francija, Itālija, Japāna, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste un tās domīnijas (Austrālija, Dienvidāfrikas Savienība, Indija, Īrija, Jaunzēlande, Kanāda), Polija un Vācija.

Viens no līguma pozitīvajiem aspektiem bija ASV tuvināšanās starptautiskajai politikai, mazinot tās 20. gadu izolacionisma nozīmi. Par sasniegumu tika uzskatīta Vācijas dalība paktā, kas nozīmēja Vācijas tālāku integrāciju starpkaru perioda starptautisko attiecību sistēmā pēc Vācijas uzņemšanas Tautu Savienībā. Tās vārdā to parakstīja ārlietu ministrs Gustavs Štrēzemans (Gustav Ernst Stresemann). 

Līgumam bija būtiski ierobežojumi. Tas neaizliedza aizstāvēšanas karu un nebija pretrunā ar spēka lietošanu miera uzspiešanai, kas bija paredzēta Tautu Savienības Statūtos. Tas neminēja strīdu izšķiršanas mehānismus un neparedzēja nekādu īstenošanas un uzspiešanas mehānismu. Tika cerēts, ka karus novērsīs sabiedriskās domas spēks. Bija teorijas, ka kontekstā ar Tautu Savienības Statūtiem, kas paredzēja sankcijas pret agresoru līdz pat militārām sankcijām Statūtu 16. pantā, līgumu varēs realizēt. Līguma nepraktiskums tika nekavējoties kritizēts. ASV Senāts, ratificējot līgumu, noteica, ka tas neierobežo tiesības uz pašaizsardzību, Monro doktrīnu par ASV ietekmi Rietumu puslodē, kā arī, ka tas neuzliek pienākumu palīdzēt agresijas upuriem. Līdzīgas koncepcijas bija citām lielvalstīm. Koloniālās lielvalstis paturēja sev tiesības aizstāvēt kolonijas. 

Apstāklis, ka PSRS nebija aicināta piedalīties kā līguma parakstītāja, bija Padomju Savienībai aizskarošs. PSRS nebija diplomātisko attiecību ar ASV, arī attiecības ar Franciju un Lielbritāniju bija sliktas. PSRS uzsāka konsultācijas ar tās kaimiņu valstīm par speciāla dokumenta parakstīšanu, kas noteiktu līguma tūlītēju stāšanos spēkā. PSRS ārlietu tautas komisāra vietnieka Maksima Ļitvinova (Максим Литвинов) kurss uz dalību starptautisko attiecību sistēmā guva pārsvaru pār līdzšinējo neuzticību demokrātisko valstu diplomātijai. Faktiski PSRS sāka izmantot starpkaru perioda pacifistisko diplomātiju savās interesēs. Šis dokuments “Protokols par 1928. gada 27. augusta Parīzes līguma par atteikšanos no kara kā nacionālās politikas instrumenta stāšanos spēkā” (Протокол о введении в действие парижского договора от 27 августа 1928 года об отказе от войны в качестве орудия национальной политики) tika parakstīts Maskavā 09.02.1929 un tiek saukts par Maskavas protokolu jeb Ļitvinova protokolu. Par PSRS robežvalstu diplomātijas uzvaru tika uzskatīta Maskavas piekrišana parakstīt šo dokumentu daudzām valstīm kopā. 

03.07.1933. Londonā tika parakstīta “Konvencija par agresijas definīciju” (Convention for the definition of aggresion), ko noslēdza Afganistāna, Igaunija, Latvija, Rumānija, Turcija, Persija, Polija, PSRS, Somija. Tas saturēja atsauci uz Briāna–Kelloga paktu.

Jau kopš līguma noslēgšanas tika izteiktas šaubas par tā nozīmi. Tas parasti tiek nosaukts kopā ar citām 20. gs. 20. gadu vispārējām diplomātiskām iniciatīvām, kam bija vispārējs un deklaratīvs raksturs. Tiek lietoti tādi formulējumi kā utopisks un bezvērtīgs “papīra gabals”. Šajā starpkaru diplomātijā iederas arī Parīzes miera līgumi (1919), Tautu Savienības statūti, Ženēvas protokols, Lokarno līgumi, starpkaru perioda atbruņošanās konferences, daudzie neuzbrukšanas līgumi, kas tika noslēgti starpkaru periodā. Latvijas diplomātija par šāda rakstura miera garantiju uzskatīja arī Baltijas Antantes diplomātisko savienību. 

Visi šie līgumi un iniciatīvas kopumā nespēja novērst Otrā pasaules kara izcelšanos. Tomēr tas nozīmēja pavērsienu gadsimtiem ilgajā domāšanas veidā, kad karš tika uzskatīts par leģitīmu un likumīgu strīdu risināšanas līdzeklī. Šāds domāšanas veids bija novedis pie Pirmā pasaules kara. 

Pēc Otrā pasaules kara tēze par atteikšanos no kara kļuva vispārpieņemta. 1945. gadā pieņemto Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Statūtu 33. pants noteica, ka jebkurā strīdā, kas var apdraudēt starptautisko mieru un drošību, iesaistītajām pusēm “strīdu ir jācenšas atrisināt sarunu, apsekošanas, starpniecības, samierināšanas vai arbitrāžas ceļā” vai jebkuriem citiem miermīlīgiem līdzekļiem. Statūti paredz ANO Drošības padomei plašas pilnvaras konfliktu risināšanā līdz pat militāra spēka lietošanai. ANO Statūti tomēr paredz tiesības uz pašaizsardzību. Praksē tas ir novedis pie tā, ka formālu kara pieteikumu reti izmanto. 

1950. gadā ANO izstrādāto Nirnbergas principu (Nuremberg Principles) VI punkts paredz, ka plānot, gatavot, iniciēt vai vest agresīvu karu ir noziegums pret mieru. 

Briāna–Kelloga pakts bija viens no starptautiskajiem līgumiem, ko pēc būtības pārkāpa PSRS Otrā pasaules kara sākumā, izvirzot ultimātus Baltijas valstīm 1939. gada rudenī un iznīcinot to neatkarību 1940. gada vasarā. Pakta pārkāpums bija arī PSRS uzbrukums Polijai un Somijai 1939. gada rudenī.