Līgums bija Latvijas mēģinājums nostiprināt savu drošību Otrā pasaules kara priekšvakarā, Vācija savukārt centās novērst pretvācu koalīcijas izveidi. Vienlaikus tika parakstīts Vācijas un Igaunijas neuzbrukšanas līgums.

Latvijas diplomātija visā starpkaru periodā centās panākt Latvijas drošības nostiprināšanos. Viens no veidiem, kā to panākt, bija starptautiskas valsts drošības garantijas. Ideāls garantiju modelis būtu plašs līgums, kurā piedalītos galvenās Eiropas lielvalstis, piemēram, Austrumu pakts. Tomēr šāds līgums nekad netika noslēgts. Versaļas–Rīgas starptautisko attiecību sistēma Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma darbības periodā piedzīvoja sabrukumu, ārējie draudi pieauga, un Latvijas diplomātija centās panākt jebkādus uzlabojumus drošības sfērā.

Līdz 20. gs. 30. gadu pirmajai pusei Latvijas diplomātija par vienīgo naidīgo lielvalsti uzskatīja Padomju Savienību. Ādolfa Hitera (Adolf Hitler) režīma nākšana pie varas Vācijā 30.01.1933. satrauca Latvijas ārpolitikas veidotājus. Jaunā situācija mainīja līdzsvaru Austrumeiropas telpā, un Latvijai vajadzēja tai pielāgoties. Iezīmējās situācija, kurā Vācija un Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) sacentās par ietekmi Baltijas valstīs, kā minimums cenšoties nepieļaut pretējās puses ietekmes nostiprināšanos. Abas konkurējošās lielvalstis centās novērst viena otras ietekmes pieaugumu gan Baltijas Antantē, gan katrā atsevišķā Baltijas valstī; tās nebija ieinteresētas pārāk ciešā Baltijas valstu sadarbībā.

Vācijas diplomātija turēja Latviju aizdomās par pārmērīgu orientāciju uz PSRS. Tā sekoja Latvijas politisko darbinieku rīcībai un Latvijas preses vērtējumiem par Vāciju. Latviju satrauca vairāki aspekti Vācijas politikā. Vācijas politika grāva Versaļas–Rīgas sistēmas pamatus un Tautu Savienības ietekmi. Šie faktori bija svarīgi Latvijas drošībai. Latviju darīja bažīgu Vācijas atteikšanās piedalīties drošības garantijās, piemēram, Austrumu pakta projektos, un noslēgt neuzbrukšanas līgumus ar Baltijas valstīm. Baltijas valstis attiecībās ar Vāciju raizējās par daudziem faktoriem. Baltijas valstu sadarbības iespējas pasliktināja Vācijas un Lietuvas attiecību saasinājumi Klaipēdas apgabala dēļ. Latviju satrauca Vācijas retorika par vāciešu aizsardzību ārvalstīs un nacionālsociālisma ietekmes izplatīšanās Latvijas vācbaltiešu kopienā. Vācijas pozitīvā loma bija radīt pretsvaru PSRS Austrumeiropas telpā. Vācija bija svarīga kā Latvijas preču noieta tirgus. Arī etniskos faktorus un saimnieciskās attiecības Vācija centās izmantot savās interesēs.

Latvijai bija 05.02.1932. neuzbrukšanas līgums ar PSRS, kas bija formāla drošības garantija. Latvijai nebija šāda tīri formāla rakstura līguma ar Vāciju, un tā bija izvirzījusi mērķi tādu panākt. 27.10.1933. Vācija un Polija nāca klajā ar paziņojumu, ka starp tām nav pretrunu, ko nevar atrisināt miera ceļā. Latvijas 30.11.1933. priekšlikumu panākt līdzīgu paziņojumu Vācijas diplomātija noraidīja, Latvijas nozīme Vācijas diplomātijā nebija salīdzināma ar Polijas nozīmi. 21.05.1935. Vācijas kanclers Ā. Hitlers savā runā Reihstāgā pieļāva iespēju noslēgt neuzbrukšanas līgumus ar tās kaimiņvalstīm, izņemot Lietuvu, kura neievēroja Klaipēdas autonomijas vāciešu tiesības. Latvijas un Igaunijas diplomātija pielika lielas pūles, lai pierunātu Lietuvu uzlabot attiecības ar Vāciju un panākt šādu līgumu, kas varētu novest arī pie citu Baltijas valstu neuzbrukšanas līgumiem ar Vāciju. Tomēr arī tam nebija panākumu. 1935. gada vasarā Latvija centās pat izdarīt zināmu diplomātisku spiedienu uz Vāciju, cenšoties panākt, lai tā tomēr iesaistītos Austrumu drošības paktā. 1935. gada vasarā Latvijas sūtņu II konferencē tika uzsvērts, ka Latvijai ir divi lielākie ienaidnieki – PSRS un Vācija.

20. gs. 30. gadu otrajā pusē Latvijas diplomātija, redzot Versaļas–Rīgas sistēmas lejupslīdi un apzinoties Vācijas varenības pieaugumu, sāka mazināt nozīmi orientācijai uz Rietumiem. Latvijā nostiprinājās uzskati par neitralitātes priekšrocībām un vienādu distanci no Vācijas un tās potenciālajiem pretiniekiem. Latvijas ārlietu ministrs V. Munters sāka publiski deklarēt aukstu un tīri racionālu neitralitāti. 19.09.1938. V. Munters Latvijas vārdā Tautu Savienības asamblejā Ženēvā paziņoja, ka atsakās no obligātas Tautu Savienības statūtu 16. panta par militāru rīcību pret agresoru saistību izpildes. Šo aktu pieņemts dēvēt par pāreju uz absolūto neitralitāti.

1939. gada pavasarī situācija Eiropā strauji mainījās. Pēc pilnīgas Čehoslovākijas aneksijas martā sāka iezīmēties potenciāls lielvalstu bloks, kas būtu vērsts pret Vāciju. Lielbritānija un Francija uzsāka tuvināšanos ar PSRS, lai apturētu tālāku Vācijas ekspansiju. Īpašas bažas raisīja fakts, ka 21.03.1939. Vācija ultimatīvā formā pieprasīja Lietuvai nodot tai Klaipēdas apgabalu. 23.03. Berlīnē Lietuvas ārlietu ministrs Jozs Urbšis (Juozas Urbšys) un Vācijas ārlietu ministrs J. fon Ribentrops parakstīja līgumu par Klaipēdas nodošanu Vācijai (Die Wiedervereinigung des Memelgebiets mit dem Deutschen Reich). Līguma 5. pants paredzēja, ka abas puses atsakās no kara viena pret otru un neatbalstīs trešās puses uzbrukumu; tās bija neuzbrukšanas saistības. Līdz ar to Lietuvai pirmajai bija neuzbrukšanas līgums ar Vāciju. Šāda vienošanās nozīmēja arī to, ka vairs nebija iespējama tīri teorētiskā Lietuvas militārā savienība ar Latviju un Igauniju.

Baltijas valstu nedrošību veicināja PSRS politika. 28.03.1939. PSRS ārlietu tautas komisārs Maksims Ļitvinovs (Максим Максимович Литвинов) paziņoja Latvijas sūtnim Fricim Kociņam, ka PSRS piešķir lielu nozīmi Latvijas neatkarības saglabāšanai. M. Ļitvinovs uzsvēra, ka ar trešās valsts politiskas vai ekonomiskas dominances izveidošanos notiks Latvijas neatkarības ierobežošana un PSRS to uztvers kā līguma pārkāpumu. Līdzīgu paziņojumu saņēma arī Igaunijas sūtnis Augusts Rejs (August Rei). Baltijas valstis uztvēra šos paziņojumus kā draudus. Diplomātiskās konsultācijas starp PSRS, Lielbritāniju un Franciju 1939. gada pavasarī parādīja, ka PSRS ir draudīgas tendences diktēt Baltijas valstu likteni, “garantēt” to neatkarību un prasīt tiesības iejaukties pat tajā gadījumā, ja Baltijas valstis “netieši” nonāktu Vācijas ietekmē.

28.04.1939. Vācija piedāvāja neuzbrukšanas līgumus Latvijai un Igaunijai, kā arī Dānijai, Norvēģijai, Somijai un Zviedrijai, 08.05.1939. Ministru kabinets savā sēdē akceptēja šos priekšlikumus. Bija daudz argumentu par labu šādam līgumam. Vispirms tas bija sens Latvijas ārpolitikas mērķis. Vācijas ekspansijas laikā tas likās labas gribas žests, kas nodrošināja pret to, ka Latviju varētu skart Vācijas diplomātisks spiediens vai uzbrukums. Austrumeiropas valstis satrauca tas, ka Vācija izmantoja vācu minoritātes jautājumu pret šīm valstīm. 04.05.1939. J. fon Ribentrops apliecināja Latvijas sūtnim Edgaram Krieviņam, ka Vācijai nav pretenziju pret Latviju vācu minoritātes tiesību jautājumos. Vācijas interesēs bija novērst plašu pret Vāciju vērstu koalīciju.

Neuzbrukšanas līgumus Latvijai un Igaunijai Vācija piedāvāja dienā, kad Ā. Hitlers savā runā Reihstāgā paziņoja par jaunām prasībām Polijai un atteicās no 18.05.1935. Vācijas un Lielbritānijas jūras spēku ierobežošanas līguma un Vācijas un Polijas neuzbrukšanas deklarācijas 26.01.1934. (Erklärung zwischen Deutschland und Polen über den Verzicht auf Gewaltanwendung, Deklaracja między Polską a Niemcami o niestosowaniu przemocy). Atmosfērā, ko radīja šī runa, neuzbrukšanas līguma piedāvājumi bija pretēja rakstura, vērsti uz mieru.

Bija arī argumenti pret līguma noslēgšanu. Šādi līgumi varēja radīt iespaidu, ka Baltijas valstis zināmā mērā nostājas pret Rietumu lielvalstīm un Poliju. PSRS rastos iespēja apgalvot, ka Baltijas valstis nonākušas Vācijas ietekmē. Viens no jautājumiem bija, kā neuzbrukšanas līgumi ar Vāciju ietekmēs Latvijas un Igaunijas 01.11.1923. noslēgto militāro savienību (līgums par aizsardzības savienību starp Latvijas un Igaunijas Republiku).

Līguma gatavošanas gaitā Latvija lūdza citu valstu viedokli. Lielbritānijas diplomātija norādīja, ka līgums neko nedos salīdzinājumā ar jau pastāvošajām starptautiskās drošības garantijām. Zviedrija un Somija ieteica Latvijai uzmanīgu un piesardzīgu politiku un pašas atteicās noslēgt neuzbrukšanas līgumus tāpat kā Dānija un Norvēģija. Pret līgumu izteicās PSRS.

Pats līgums bija ļoti vienkāršs. Tas bija noslēgts uz desmit gadiem. Līguma pirmais pants noteica, ka abas puses nevērsīsies viena pret otru ar karu vai citiem varas līdzekļiem un neatbalstīs šādu trešās puses rīcību. Līguma 2. pantā jautājums par Latvijas un Igaunijas militāro savienību bija atrisināts šādi: “Līgums tomēr nepaliek spēkā kā šodien parakstītais līgums starp Latviju un Igauniju. Ja šī iemesla dēļ līgums tomēr zaudētu spēku, tad Latvijas valdība un Vācijas valdība uz vienas puses vēlēšanos nekavējoties stāsies sarunās par līguma atjaunošanu.” Citiem vārdiem, (mazticamajā) Vācijas un Igaunijas kara gadījumā Latvijas un Vācijas neuzbrukšanas līgums zaudētu spēku, bet abas valstis risinātu sarunas par tā atjaunošanu; tādējādi var vērtēt, ka Latvijas un Vācijas līgums ieguva prioritāti pār Latvijas un Igaunijas militāro savienību. Līguma parakstīšanas protokols noteica, ka atļauta normāla tirdzniecība ar trešo valsti, kas atrodas kara stāvoklī ar vienu no pusēm. Baltijas valstīm bija svarīgi turpināt tirdzniecību ar Lielbritāniju arī tad, ja sāktos Vācijas un Lielbritānijas karš.

Tādējādi līgums tika intensīvi apspriests ne tikai ar Vāciju, bet arī ar Igauniju. Līgumu ar Igauniju vienlaikus parakstīja J. fon Ribentrops un Igaunijas ārlietu ministrs Karls Selters (Karl Selter).

Latvijas diplomātija cerēja, ka neuzbrukšanas līgums nostiprina situāciju un Latvijas neitralitāti. Tomēr faktiski līgums neko nedeva un asi kritizēts vēstures literatūrā pat kā Vācijas diplomātiska uzvara pār Latviju un Igauniju. Tomēr nekas nebūtu arī panākams, ja Latvija un Igaunija atteiktos no līguma noslēgšanas. Latvijas situācija 1939. gada pavasarī bija ļoti smaga. Vācija uzskatīja, ka ir izslēgusi Baltijas valstis no potenciālās pretvācu koalīcijas.

Rezultātā līgumam bija ļoti īslaicīgs raksturs. Molotova–Ribentropa pakts pēc būtības bija pilnīgs neuzbrukšanas līguma pārkāpums, jo nodeva Baltijas valstis PSRS kā trešās puses agresijai.