Baltijas valstu savienības galvenā darbības forma bija diplomātiska sadarbība un konferences. Savienības potenciālais maksimālais mērķis bija ietvert Igauniju, Latviju, Lietuvu, Poliju un Somiju. Teorētiski bija iespējami arī citi savienības varianti: četru valstu savienība bez Polijas vai bez Lietuvas vai visoptimālākā – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas savienība. Par Baltijas valstu savienības vienīgo konkrēto rezultātu uzskata 01.11.1923. noslēgto Līgumu par aizsardzības savienību starp Latvijas un Igaunijas Republikām.
Nozīmīgs bija savstarpējais atbalsts pret ārējiem spēkiem un robežjautājumu risināšana. Baltijas valstu ekonomisko sadarbību kavēja līdzīgās tautsaimniecības struktūras, t. i. līdzīgā produkcija. Baltijas valstu sadarbības galvenais šķērslis bija Lietuvas un Polijas naidīgās attiecības, kas bija neatgriezeniski sabojātas kopš Polijas spēki 08.10.1920. ieņēma Viļņas apgabalu, kuru pilnībā anektēja 24.03.1922. Beidzoties neatkarības kariem zuda apdraudētības sajūta, kas vēsturiski vieno Baltijas tautas. Tomēr visā periodā attiecību saasinājumi ar Padomju Krieviju veicināja Baltijas valstu savienības plānus. Šādu ietekmi atstāja Somijas atbalstītā antikomunistiskā sacelšanās Austrumkarēlijā (11.1921.–03.1922.), komunistu sacelšanās Vācijā (23.10.1925.–25.10.1925.) un ar to saistītais Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) diplomātiskais spiediens Baltijā, komunistu apvērsuma mēģinājums Igaunijā (01.12.1924.). 1922. gada 2. pusē plaši tika apspriests Padomju Krievijas piedāvājums sarīkot Atbruņošanās konferenci (02.12.–12.12.1922.). Padomju Krievija prasīja būtiski samazināt jau tā nelielās kaimiņvalstu armijas.
Rietumu lielvalstis (Francija, Lielbritānija) principā atbalstīja Baltijas valstu sadarbību, bet nebija īpaši ieinteresētas tajā. Baltijas valstīm bija svarīgi nostiprināt savu starptautisko prestižu un pierādīt, ka tās ir spējīgas uz neatkarīgu valstiskumu. Vācija un PSRS nebija ieinteresētas Baltijas valstu sadarbībā.
Potenciālās organizācijas mērķi bija politiski un ekonomiski. Vissvarīgākais mērķis bija drošības nostiprināšana, sākuma posmā – starptautiskās atzīšanas nodrošināšana Latvijai, Lietuvai un Igaunijai. Ekonomiski bija jānoregulē tirdzniecības, tranzīta, komunikāciju problēmas, kā arī valūtu maiņas problēmas. Svarīgas bija konsulārās un pilsonības problēmas. Savstarpējo tirdzniecību kavēja valstu līdzīgā ekonomiskā un eksporta preču struktūra.
Nozīmīgi sadarbības aizstāvji bija diplomāti un politiķi – no Latvijas Zigfrīds Anna Meierovics un Kārlis Ulmanis, no Lietuvas Ernests Galvanausks (Ernestas Galvanauskas), no Igaunijas Antss Pīps (Ants Piip) un Kārels Pusta (Kaarel Robert Pusta), no Somijas Rūdolfs Holsti (Eino Rudolf Woldemar Holsti).