Satversme izsludināta 30.06.1922. Latvijas Republikas oficiālajā laikrakstā “Valdības Vēstnesis” un stājusies spēkā 07.11.1922.
Satversme izsludināta 30.06.1922. Latvijas Republikas oficiālajā laikrakstā “Valdības Vēstnesis” un stājusies spēkā 07.11.1922.
Satversme ir Latvijas tautai piederošās satversmes varas akts, kas juridiski nostiprina Latvijas valsts iekārtu un tās tiesisko sistēmu. Ar Satversmes pieņemšanu 17.–18.04.1920. ievēlētā Latvijas Satversmes sapulce īstenojusi Latvijas tautas pašnoteikšanās tiesības. Satversme paredz Latviju kā neatkarīgu demokrātisku republiku, kurā valsts vara pieder Latvijas tautai (Satversmes 1. un 2. pants).
Satversme ir juridisks un politisks dokuments, kas atspoguļo Latvijas valsts konstitucionālo identitāti, sabiedrības vērtības un kultūru, kā arī Latvijas valsts pastāvēšanas politiskos mērķus, nosakot to īstenošanas veidu tiesiskajā un sociālajā realitātē.
Satversme ir normatīvais tiesību akts ar augstāko juridisko spēku Latvijas tiesiskajā sistēmā; citiem likumiem un normatīvajiem tiesību aktiem ir jāatbilst Satversmei. Ja likums vai kāds cits normatīvais tiesību akts neatbilst Satversmei, tas nav spēkā un nevar tikt piemērots. Satversme ierobežo valsts varu, paredzot tās pienākumu rīkoties Satversmē noteiktajā kārtībā un apjomā un personas pamattiesību (cilvēktiesību) aizsardzības garantijas. Satversme nodrošina Latvijas valsts iekārtas un tiesiskās sistēmas stabilitāti un ilgtspēju.
Satversme ir Latvijas tautas sabiedriskais līgums, ar kuru Latvijas tauta apņēmusies ievērot Satversmi un pastāvēt atbilstoši Satversmē noteiktajam, kā arī atzīt Satversmē noteiktās valsts varas un tās pieņemto lēmumu leģitimitāti. Satversme apvieno Latvijas tautu vienotā likteņkopībā, nosaka tai kopīgas vērtības un pastāvēšanas mērķus un nodrošina Latvijas tautas integrāciju un politisko vienotību Satversmes ietvaros.
Latviešu valodā pamatlikuma (konstitūcijas) apzīmēšanai ir tam speciāli radīts vārds – “satversme”. Šo vārdu darinājis viens no jaunlatviešu kustības līderiem Atis Kronvalds. Viņš 1869. gadā ierosināja konstitūcijas apzīmēšanai lietot jaunvārdu “satversme”, jo “cilvēki tādēļ pieņēmuši likumus, lai tiem būtu vajadzīgā laikā, kur patverties, lai tiem būtu tversmes.” Semantiski satversmes jēdzienā ir iekodēta konstitucionālisma ideja par konstitūciju kā pilsoņu tiesiskās aizsardzības un drošības garantiju un valsts varas patvaļas novēršanu un ierobežošanu ar konstitūciju.
Pirmo teorētisko rakstu par konstitūcijas jēdzienu latviešu valodā (“Kas ir satversme”) publicēja Jānis Pliekšāns (Rainis) 1906. gadā. Šajā rakstā konstitūcijas apzīmēšanai Rainis lielākoties lietoja tieši A. Kronvalda darināto jaunvārdu. Latviešu juridiskajā terminoloģijā un politiskajās diskusijās vārds “satversme” 20. gs. 1. pusē lietots kā sugas vārds, apzīmējot gan konstitūciju kā tādu, gan arī konkrētas citu valstu konstitūcijas.
Līdztekus tam veidojas Satversmes kā īpašvārda izpratne, ar to apzīmējot konkrētu konstitūciju, kuru pieprasa Latvijas tautai tās politiskās nākotnes noteikšanai. Savas konstitūcijas izstrāde parādās kā prasība latviešu nācijas politiskās nākotnes izlemšanai dažādos projektos (visupirms to pieprasījuši Miķelis Valters, Marģers Skujenieks, Fēlikss Cielēns un Pēteris Zālīte).
Arī konkurējošās politiskās alternatīvas izmantoja A. Kronvalda darināto vārdu konstitūcijas apzīmēšanai. Pētera Stučkas izveidotā lielinieku režīma pamatlikuma oficiālais nosaukums bija Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas Satversme, kuru pieņēma 1919. gada 15. janvārī.
Kopš 20. gs. otrās puses latviešu valodā vārds “satversme” vairs netiek izmantots konstitūcijas kā tādas apzīmēšanai. Ar vārdu “Satversme” lielākoties tiek apzīmēta tieši Latvijas Republikas konstitūcija.
Satversme nav vienīgais spēkā esošais konstitucionālā ranga akts Latvijas tiesiskajā sistēmā, kas nosaka Latvijas valsts iekārtu. Konstitucionālais regulējums pamatā ir apkopots Satversmē, bet līdzās tai kā spēkā esoši un Latvijas tiesiskajā sistēmā piemērojami konstitucionālā ranga akti ir 18.11.1918. Latvijas Republikas proklamēšanas akts, 27.05.1920. Deklarācija par Latvijas valsti, 08.09.1944. Deklarācija par Latvijas valsts atjaunošanu, 04.05.1990. Deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” un 21.08.1991. konstitucionālais likums “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”.
Latvijas Satversmes sapulces rīcības brīvības robežas Satversmes izstrādē noteica 18.11.1918. Latvijas Republikas proklamēšanas akts un 27.05.1920. Deklarācija par Latvijas valsti. Proklamēšanas aktā Latvijas Tautas padome bija noteikusi jaundibinātās valsts iekārtas pamatus – “Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale), ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski-republikāniska valsts”. Savukārt Deklarācijā par Latvijas valsti pati Latvijas Satversmes sapulce Latvijas tautas vārdā apstiprināja Latvijas Tautas padomes proklamētos valsts iekārtas pamatus. Satversme bija izstrādājama šo valsts iekārtas pamatu ietvaros, nevis pretēji tiem.
08.09.1944. Deklarācija par Latvijas valsts atjaunošanu, 04.05.1990. deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” un 21.08.1991. konstitucionālais likums “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” atspoguļo Latvijas tautas centienus juridiski un faktiski neatzīt Latvijas okupāciju, de iure, visu laiku uzturēt Latvijas valsts nepārtrauktību un panākt Latvijas valsts neatkarības un Satversmes atjaunošanu de facto.
Konstitucionālā ranga akti ir arī likumi, ar kuriem Saeima apstiprina starptautiskos līgumus, kas paredz daļas no valsts institūciju kompetences deleģēšanu starptautiskajām institūcijām. Tādā veidā Latvijas dalības Eiropas Savienībā pamatjautājumi tiek izlemti ar konstitucionāla ranga aktiem (Satversmes 68. pants).
Satversme kopā ar citiem spēkā esošajiem un piemērojamiem konstitucionālā ranga aktiem veido Latvijas rakstīto konstitūciju. Līdzās Latvijas rakstītajai konstitūcijai Latvijas tiesiskajā sistēmā būtiska nozīme ir nerakstītajiem Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts vispārējiem tiesību principiem. Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts vispārējie tiesību principi kopā ar spēkā esošajiem un piemērojamiem konstitucionālā ranga aktiem veido Latvijas formālo konstitūciju. Savukārt Latvijas formālās konstitūcijas piemērošanas prakse – Satversmes detalizācija likumos, valsts varas orgānu prakse, konstitucionālā tradīcija un Satversmes tiesas interpretācija – veido Latvijas materiālo konstitūciju.
Atbilstoši sava laika konstitucionālo tiesību teorijai un Latvijas Tautas padomes lemtajam Satversmes izstrādāšana bija jāveic speciāli šim nolūkam ievēlētajai Latvijas Satversmes sapulcei.
Līdz Satversmes izstrādāšanai Latvijas valsts iekārtu noteica pagaidu satversmes. Latvijas Tautas padomes laikā (17.11.1918.–01.05.1920.) spēkā bija pirmā pagaidu satversme – 17.11.1918. Latvijas Tautas padomes politiskā platforma. Latvijas Tautas padomes politiskā platforma paredzēja jaunās valsts iekārtas pamatprincipus, kā arī plašas pilsonisko brīvību un cittautiešu tiesību garantijas. Latvijas Satversmes sapulces laikā (01.05.1920.–07.11.1922.) spēkā bija otrā pagaidu satversme – 01.06.1920. Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi. Šie noteikumi saglabāja parlamentāro valsts iekārtu, likumdevēja tiesības līdz ar uzdevumu izstrādāt valsts pamata un agrārās reformas likumus piešķirot Latvijas Satversmes sapulcei. Savukārt visas izpildvaras nesējs bija Ministru kabinets. Pagaidu noteikumi paredzēja arī pilsonisko brīvību garantijas.
17.–18.04.1920. ievēlētā Latvijas Satversmes sapulce uz pirmo sēdi sanāca 01.05.1920. ar uzdevumu noteikt valsts satversmi un īstenot agrāro reformu. Satversmes izstrādāšanai Latvijas Satversmes sapulce 05.05.1920. izveidoja speciālu Satversmes komisiju. Tās sastāvā tika ievēlēti 26 Latvijas Satversmes sapulces locekļi: Juris Pabērzs, Staņislavs Kambala, Francis Kemps, Jezups Lavrinovičs, Fricis Jansons, Pauls Šīmanis, Aleksandrs Bočagovs, Jakovs Helmanis, Gustavs Reinhards, Arveds Bergs, Rūdolfs Bēnuss, Kārlis Dzelzītis, Pauls Kalniņš, Izaks Rabinovičs, J. Pliekšāns (Rainis), Fricis Menders, M. Skujenieks, F. Cielēns, Vilis Holcmanis, Andrejs Kuršinskis, Markus Gailītis, Alberts Kviesis, Jānis Goldmanis, Oto Nonācs, Andrejs Sīmanis un Eduards Strautnieks. Satversmes komisijas sastāvā Latvijas Satversmes sapulces darbības laikā notika arī izmaiņas, un tajā darbojušies arī Valerija Seile, Antons Rubins, Pēteris Zvagulis, Jānis Purgals, Andrejs Petrevics, Antons Ozols, Francis Trasuns. Satversmes komisijas priekšsēdētājs visu tās darbības laiku bija M. Skujenieks, priekšsēdētāja biedra pienākumus secīgi pildīja J. Goldmanis un A. Sīmanis, savukārt sekretāra amatā secīgi bija ievēlēti R. Bēnuss un A. Ozols.
Satversmes sapulces atklāšana Vidzemes bruņniecības namā (tagadējais Saeimas nams). Rīga, 01.05.1920.
Labākai darba organizācijai Satversmes komisija izveidoja trīs apakškomisijas – pirmā apakškomisija gatavoja izskatīšanai Satversmes daļu par valsts varas organizāciju, otrā apakškomisija – Satversmes daļu par pilsoņu tiesībām un pienākumiem, bet trešā apakškomisija – tautas priekšstāvniecības (parlamenta) vēlēšanu kārtību. Īsu laiku darbojusies arī ceturtā apakškomisija, kas apsprieda heraldikas jautājumus. Līdzās Satversmei Satversmes komisija un tās apakškomisijas izstrādāja arī 27.05.1920. Deklarāciju par Latvijas valsti, 01.06.1920. Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumus, 20.06.1922. Likumu par Latvijas Republikas Satversmes spēkā stāšanos un ievešanu, 09.06.1922. Likumu par Saeimas vēlēšanām un 20.06.1922. Likumu par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu.
Satversmes izstrāde tika organizēta, katrai no apakškomisijām sagatavojot savas Satversmes daļas projektu, un pēc tam tos caurskatot trijos lasījumos Satversmes komisijā. Katras Satversmes daļas izskatīšana notika atsevišķi, un arī Latvijas Satversmes sapulce skatīja abas Satversmes daļas kā atsevišķus likumprojektus.
Satversmes I daļu “Valsts iekārta” Latvijas Satversmes sapulce sāka izskatīt 20.09.1921., un visos lasījumos par to referēja Satversmes komisijas izraudzītie referenti M. Skujenieks un J. Purgals. Satversmes I daļas projektu pirmajā lasījumā 28.09.1921. atbalstīja 67 Latvijas Satversmes sapulces locekļi, atturoties 64 Latvijas Satversmes sapulces locekļiem. Satversmes I daļa otrajā lasījumā tika teju vienbalsīgi atbalstīta 09.11.1921., atturoties tikai Vilim Dermanim, savukārt trešajā lasījumā – 15.02.1922. arī teju vienbalsīgi, pret nebalsojot nevienam, bet pieciem latgaliešiem atturoties.
Satversmes II daļu “Pamatnoteikumi par pilsoņu tiesībām un pienākumiem” Latvijas Satversmes sapulce sāka izskatīt 17.01.1922., un par to Satversmes komisijas uzdevumā referēja A. Kuršinskis un J. Purgals. Satversmes II daļu pirmajā lasījumā 17.01.1922. atbalstīja 69 Latvijas Satversmes locekļi, pret nebalsojot nevienam un 52 Latvijas Satversmes sapulces locekļiem atturoties. Satversmes II daļa otrajā lasījumā 07.02.1922. tika pieņemta vienbalsīgi, taču trešajā lasījumā 05.04.1922. Satversmes II daļa tika noraidīta, par tās pieņemšanu balsojot 62 Latvijas Satversmes sapulces locekļiem, pret – sešiem Latvijas Satversmes sapulces locekļiem un atturoties 62 Latvijas Satversmes sapulces locekļiem. Trešajā lasījumā Latvijas Satversmes sapulce atteicās no Satversmes iedalījuma daļās, Satversmes II daļu nosakot kā Satversmes VIII nodaļu.
Satversmes II daļas noraidīšanu sekmēja pilsonisko (labējo) spēku un sociāldemokrātu pretrunas atsevišķu pilsoņa tiesību apjoma formulēšanā. Jo īpaši to saasināja Latvijas Satversmes sapulces vairākuma lēmums noraidīt streika brīvību kā politiskas un ekonomiskas cīņas līdzekli, kuru centās panākt sociāldemokrāti. Tāpat latgaliešu deputāti balsoja pret vai atturējās trešajā lasījumā, jo Latvijas Satversmes sapulces vairākums neatbalstīja Latgales pašpārvaldes ideju un noraidīja atsevišķas tiesību garantijas latgaliešiem.
Latvijas Satversmes sapulce vairāk nemēģināja Satversmē ietvert pilsoņa tiesību un pienākumu deklarāciju, jo pastāvēja šaubas par iespēju atrast kompromisu strīdīgajos jautājumos. 20.06.1922. pieņemtais Likums par Latvijas Republikas Satversmes spēkā stāšanos un ievešanu paredzēja 15.02.1922. pieņemtās Satversmes (respektīvi, tikai tās I daļas jeb pirmo septiņu nodaļu) spēkā stāšanos 07.11.1922. Cilvēktiesību kataloga neesība Satversmē līdz pat Satversmes papildināšanai ar VIII nodaļu “Cilvēka pamattiesības” tika uzskatītas par vienu no lielākajiem Satversmes trūkumiem.
Latvijas Satversmes sapulces stenogrammas, kā arī Satversmes komisijas un tās apakškomisiju protokoli liecina, ka pieņemtā Satversmes teksta izstrādē būtiski līdzdarbojušies F. Cielēns, A. Bergs, M. Skujenieks, A. Petrevics, O. Nonācs, K. Dzelzītis, F. Menders, J. Purgals un A. Kviesis.
Satversmes izstrādē strīdīgākais jautājums bija par atsevišķa Valsts prezidenta amatu, tā ievēlēšanas kārtību un pilnvaru apjomu. Satversmes sapulcē domstarpības raisīja arī tautas nobalsošanas un likumu ierosināšanas institūts.
Nav pamatots bieži izplatītais viedoklis par Veimāras konstitūciju (Weimarer Reichsverfassung; oficiāli – Vācu valsts konstitūcija, Die Verfassung des Deutschen Reichs) kā galveno Satversmes izstrādes paraugu. Vislielākā Veimāras konstitūcijas ietekme bija vērojama tieši noraidītās Satversmes II daļas normu formulējumos. Savukārt pieņemtajā Satversmē, lai arī atsevišķu normu formulējumi tika aizgūti no Veimāras konstitūcijas, radikāli atšķīrās valsts iekārtas konstrukcija. Satversmes pamatā bija Rietumu parlamentāro demokrātiju, visupirms Apvienotās Karalistes un Francijas III Republikas, darbības principi. Tāpat atsevišķu normu formulējumos saskatāma dažādu citu tālaika konstitūciju ietekme. Latvijas Satversmes sapulce savā darbā ar Satversmi plaši izmantoja pieejamo citu valstu konstitucionālo regulējumu un radīja unikālu konstitūciju, kas tika pielāgota Latvijas tiesiskajai un sociālajai realitātei.
Satversme stājās spēkā 07.11.1922. plkst. 12.00, vienlaikus uz pirmo sēdi sanākot jaunievēlētajai Saeimai. Fragmentētais Saeimas sastāvs, kā arī grūtības izveidot stabilu parlamentāro vairākumu un biežās Ministru kabineta maiņas sekmēja priekšstatu, ka Satversme pienācīgi nedarbojas. Kā pirmais saukli “Saeima neiet, Satversme neiet” laikrakstā “Latvis” 23.12.1922. izvirzīja A. Bergs. Faktiski visu starpkaru parlamentārisma periodu Latvijā labējās politiskās partijas mēģināja panākt Satversmes revīziju, parlamentāro sistēmu aizstājot ar pusprezidentālu vai pat prezidentālu sistēmu. Tika piedāvāts būtiski palielināt Valsts prezidenta pilnvaras, kā arī Valsts prezidentu ievēlēt tiešās vēlēšanās. Kopējo fonu Satversmes revīzijai sekmēja parlamentārisma krīze Eiropā, kad teju visās valstīs sakāvi piedzīvoja parlamentārās demokrātijas modeļi, tos valsts apvērsumu ceļā aizstājot ar vairāk vai mazāk autoritārām konstitūcijām. Latvijā gan nepastāvēja reāli politiski apdraudējumi parlamentārajai demokrātijai un Satversmē noteiktā parlamentārā valsts iekārta funkcionēja sekmīgi.
Satversmes kritika kalpoja kā aizsegs arī Kārļa Ulmaņa 15.05.1934. valsts apvērsumam. Pēc valsts apvērsuma ministru prezidents Kārlis Ulmanis solīja Satversmes reformu, taču to nekad neīstenoja, pārveidojot Latviju par autoritāru valsti ar juridiski neierobežotu vadoņa varu. Formāli pēc valsts apvērsuma Satversmes darbība netika apturēta vai atcelta, taču tās faktiskā iedarbība un nozīme bija minimāla.
Pēc Latvijas okupācijas Latvijas diplomātiskais un konsulārais dienests protestēja pret PSRS rīcību, panākot PSRS īstenotās okupācijas juridisku neatzīšanu Rietumvalstīs. Latvijas diplomāti, norādot uz PSRS veiktajiem starptautisko tiesību un Satversmes pārkāpumiem, panāca Latvijas valsts turpmākas pastāvēšanas de jure atzīšanu. Latvijas tauta nebija brīvi un atbilstoši Satversmei paudusi savu gribu, un tādēļ Latvijas valsts nebija pārtraukusi savu pastāvēšanu.
Satversme kļuva par nacionālās pretošanās kustības pamatu cīņai par Latvijas neatkarības un demokrātiskās valsts iekārtas atjaunošanu. 13.08.1943. dibinātā Latvijas Centrālā padome prasīja Satversmes darbības atjaunošanu un savu darbu organizēja uz Satversmes pamata. 08.09.1944. Deklarācija par Latvijas valsts atjaunošanu bija reāls mēģinājums panākt Latvijas neatkarības atjaunošanu uz valsts nepārtrauktības un Satversmes pamata. Latviešu trimda Rietumvalstīs, kā arī nacionālās pretošanās kustības dalībnieki okupētajā Latvijā aktīvi uzturēja prasību pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas visu PSRS okupācijas laiku. Šajās prasībās būtiska loma bija Satversmei, kuras darbības faktiskā atjaunošanā arvien vairāk tika saskatīts mehānisms Latvijas neatkarības atjaunošanai.
Pēc uzvaras 18.03.1990. Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanās, kur vairākumu ieguva Latvijas neatkarības atjaunošanas atbalstītāji, tika īstenots parlamentārais neatkarības atjaunošanas ceļš, pārņemot padomju okupācijas varas iestādes savā kontrolē, atgūstot reālu valsts neatkarību un organizējot brīvas Saeimas vēlēšanas atbilstoši Satversmes prasībām.
04.05.1990. jaunievēlētā Augstākā padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Ar šo konstitucionālā ranga aktu Augstākā padome, pamatojoties uz valsts nepārtrauktības doktrīnu, atjaunoja Latvijas neatkarību. Augstākā padome arī atjaunoja Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā, gan apturot teju visu Satversmes normu darbību līdz jaunas Satversmes redakcijas pieņemšanai (deklarācijas 3. un 4. punkts). Tomēr Latvijas valsts konstitucionāli tiesiskais pamats – Satversmes 1., 2., 3. un 6. pants – palika spēkā un noteica pārejas perioda konstitucionālo ietvaru, saistot arī pašu Augstāko padomi (deklarācijas 4. punkts). Jaunas Satversmes redakcijas izstrādes ideja neguva atbalstu.
21.08.1991. konstitucionālajā likumā “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, kas izbeidza pārejas periodu valsts varas atjaunošanai de facto, tieši tika noteikts, ka Latvijas Republikas valstisko statusu nosaka Satversme.
5. Saeimas vēlēšanas notika 05.–06.1993. Savukārt, sanākot uz pirmo sēdi 06.07.1993. plkst. 12.00, atbilstoši Satversmei ievēlētā 5. Saeima paziņoja, ka Satversme ir spēkā pilnā apjomā.
Satversmē ir atsevišķs ievads (preambula) un 116 panti, kas izkārtoti astoņās nodaļās.
Satversmes ievads un I nodaļa “Vispārējie noteikumi” noteic Latvijas valsts iekārtas konstitucionālos principus un vērtības. Satversmes ievads raksturo Latvijas valsts rašanās apstākļus un skaidro Latvijas valsts būtību, izveidošanās mērķi, konstitucionāli aizsargātās vērtības, valsts darbības principus, kā arī tajā ietverti pilsoņu konstitucionālie pienākumi un valsts nākotnes vīzija. Satversmes I nodaļa ”Vispārējie noteikumi” noteic Latvijas valsts iekārtas principus, Latvijas valsts teritoriju un tās vienotību, Latvijas valsts valodu un Latvijas valsts karogu.
Satversmes institucionālo daļu veido normas, kas nosaka Latvijas valsts varas organizāciju, Latvijas valsts varas orgānu (konstitucionālo institūciju) – Latvijas Pilsoņu kopuma, Saeimas, Valsts prezidenta, Ministru kabineta, tiesu, Satversmes tiesas un Valsts kontroles – kompetenci, kā arī reglamentē procedūras, kādā tiek īstenota Latvijas valsts vara.
Satversmes II nodaļā “Saeima” reglamentēti Saeimas vēlēšanu principi, Saeimas sastāvs un darba organizācija. Saeima ir Latvijas tautas priekšstāvji, kuri tiesīgi pieņemt likumus, kā arī grozīt Satversmi. Saeima ievēlē Valsts prezidentu, izsaka uzticību un neuzticību Ministru kabinetam, apstiprina amatā tiesnešus, lemj par valsts budžetu, apstiprina starptautiskos līgumus, ieceļ valsts kontrolierus un citas amatpersonas. Šajā nodaļā paredzētas arī Latvijas pilsoņu tiesības ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu.
Satversmes III nodaļā “Valsts prezidents” ietvertas normas par Valsts prezidenta ievēlēšanu un pienākumiem. Saskaņā ar Satversmi Valsts prezidents īsteno valsts galvas funkcijas parlamentārā sistēmā. Valsts prezidentam piešķirta līdzsvarojošā (neitrālā) vara, kas nodrošina valsts varas vienotību un konstitucionālās iekārtas nepārtrauktību. Satversme paredz, ka Valsts prezidentam ir tiesības sasaukt un vadīt ārkārtējās Ministru kabineta sēdes, aicināt ministru prezidenta amata kandidātu, ierosināt likumus, apžēlot noziedzniekus, ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu. Satversme piešķir Valsts prezidentam valsts reprezentācijas un aizsardzības funkcijas, kā arī paredz Satversmes sargātāja pienākumus.
Satversmes IV nodaļa “Ministru kabinets” noteic, ka Ministru kabinets ir koleģiāla institūcija, kas ar padoto valsts pārvaldes iestāžu starpniecību īsteno izpildvaru. Šajā nodaļā ir reglamentēta Ministru kabineta izveidošana, kompetence un valsts pārvaldes darbība. Satversmē noteiktajos gadījumos Ministru kabinetam ir tiesības izsludināt izņēmuma stāvokli.
Satversmes V nodaļā “Likumdošana” reglamentēta kārtība, kādā izstrādā, pieņem un izsludina likumus, kā arī to spēkā stāšanās. Likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī Latvijas Pilsoņu kopumam Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros. Satversmē noteikta speciāla kārtība, kādā apspriež un pieņem Satversmes grozījumus. Šajā nodaļā ietvertas arī normas par valsts budžeta izstrādāšanu, starptautisko līgumu apstiprināšanu un Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Satversmes V nodaļā ietverti arī nosacījumi par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanas tiesībām.
Satversmes VI nodaļā “Tiesa” raksturoti tiesu sistēmas darbības principi, reglamentēta tiesnešu iecelšanas kārtība un noteiktas tiesu varas neatkarības garantijas. Satversmes VI nodaļā noteikta arī Satversmes tiesas kompetence un Satversmes tiesas tiesnešu apstiprināšanas kārtība. Tiesu varas, tostarp arī Satversmes tiesas, uzdevums ir nodrošināt tiesiskumu, lai, spriežot tiesu, tiktu garantēta vispārējo tiesību principu, Satversmes, likumu un citu normatīvo tiesību aktu īstenošana, kā arī aizsargātas cilvēka tiesības un brīvības.
Satversmes VII nodaļā “Valsts kontrole” piešķirtas revīzijas funkcijas neatkarīgai koleģiālai institūcijai, noteikta valsts kontrolieru iecelšanas kārtība un neatkarības garantijas. Valsts kontrole, veicot revīzijas, īsteno kontroles funkciju attiecībā uz valsts, pašvaldību, Eiropas Savienības un citu starptautisko organizāciju vai institūciju līdzekļu izlietojumu valstī.
Pamattiesības (cilvēktiesības) konkretizētas Satversmes VIII nodaļā “Cilvēka pamattiesības”. Tās arī atvasināmas no Satversmes ievadā noteiktā, ka Latvijas valsts balstās uz cilvēka cieņu. Pamattiesības ir konkretizētas arī likumos un Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos. Satversmē paredzētas gan pilsoniskās un politiskās tiesības, gan sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības. Satversmes 115. pantā paredzētas ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Pamattiesības var ierobežot likumā noteiktajos gadījumos, ja to prasa svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība (citu cilvēku tiesību, demokrātiskās valsts iekārtas, sabiedrības drošības, labklājības un tikumības aizsardzība) un ja tiek ievērots samērīguma princips (Satversmes 116. pants).
Latvijas valsts konstitucionālo identitāti nosaka Satversmes pamatprincipi, kas raksturo Latvijas valsti un nosaka valsts iekārtas struktūru.
Satversmes izstrādes laikā Satversmes komisija īpaši izcēla četrus Latvijas valsts iekārtas pamatprincipus: valsts suverenitātes principu, demokrātijas principu, republikas principu un tautas suverenitātes principu.Satversmes tiesa papildinājusi pamatprincipu uzskaitījumu un norādījusi, ka Latvijas valsts balstās uz tādām pamatvērtībām kā personas pamattiesības un pamatbrīvība, demokrātija, valsts un tautas suverenitāte, varas dalīšana un likuma vara.
Latvijas valsts iekārtas būtiskākie pamatprincipi ir valsts suverenitātes princips, tautas suverenitātes princips, demokrātijas princips, republikas princips, tiesiskas valsts princips, sociāli atbildīgas valsts princips un nacionālas valsts princips.
Satversmē noteikta tās grozīšanas kārtība. Satversmi Saeima var grozīt sēdēs, kurās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu. Satversmes grozījumi jāpieņem trijos lasījumos ar ne mazāk kā divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākumu (Satversmes 76. pants). Ja Saeima grozījusi Satversmes 1., 2., 3., 4., 6. vai 77. pantu, tad šādi pārgrozījumi, lai tie iegūtu likuma spēku, apstiprināmi tautas nobalsošanā (Satversmes 77. pants).
Satversmē kopš tās spēkā stāšanās 07.11.1922. izdarīti 15 grozījumi. Pirmo reizi Satversmi grozīja 21.03.1933., nosakot nepieciešamo kvorumu un balsu vairākumu tautas nobalošanai (Satversmes 74. un 79. pants).
27.01.1994. tika grozīts Satversmes 8. pants, no 21 gada uz 18 gadiem samazinot vecuma prasību Latvijas pilsoņiem, lai tie varētu vēlēt Saeimu.
05.06.1996. izdarīts grozījums Satversmes 85. pantā, izveidojot Satversmes tiesu, kurai piešķirtas tiesības vērtēt likumu un citu normatīvo tiesību aktu atbilstību Satversmei un atzīt par spēkā neesošiem likumus un citus aktus vai to daļas.
04.12.1997. Satversmē izdarīti grozījumi, lai palielinātu Saeimas un Valsts prezidenta pilnvaru termiņu par vienu gadu (Satversmes 10., 13. un 35. pants). Ar grozījumiem Saeimas vēlēšanas noteiktas tikai vienu, nevis divas dienas (Satversmes 11. pants). Vienlaikus grozītas normas par Saeimas locekļu imunitāti (30. pants), Valsts prezidenta ievēlēšanas nosacījumiem un tiesībām apžēlot noziedzniekus (35., 37. un 39., un 45. pants) un tiesnešu apstiprināšanas kārtību (84. pants). Precizēta arī Satversmes 81. panta redakcija par Ministru kabineta tiesībām izdot noteikumus ar likuma spēku.
15.10.1998. Satversme papildināta ar jaunu nodaļu, kas ietver modernu pamattiesību katalogu (VIII nodaļa “Cilvēka pamattiesības”), papildus latviešu valodai tika nostiprināts valsts valodas statuss (Satversmes 4. pants) un precizēta kārtība, kādā var grozīt Satversmes 1., 2., 3., 4., 6., un 77. pantu (77. pants). Arī Satversmes 82. pants tika grozīts, nosakot tiesu sistēmas institucionālo uzbūvi.
30.04.2002. Satversmes tekstā tika iekļauts Saeimas locekļu svinīgais solījums, kā arī pastiprināta latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas nozīme (21. un 101. pants).
08.05.2003. izdarīti grozījumi, lai paredzētu kārtību, kādā Latvija var pievienoties Eiropas Savienībai un deleģēt starptautiskām institūcijām daļu no valsts institūciju kompetences, slēdzot starptautiskus līgumus, lai stiprinātu demokrātiju (68. pants) Vienlaikus tika precizēta norma par tautas nobalsošanai nepieciešamo kvorumu un balsu vairākumu, lai izlemtu par dalību Eiropas Savienībā (79. pants).
23.09.2004. precizētas Satversmes normas par likuma izsludināšanu (69. pants), likuma nodošanu otrreizējai caurlūkošanai (71. pants) un likuma publicēšanas apturēšanu (72. pants).
03.05.2007. precizēta Valsts prezidenta svinīgā solījuma došanas laiks (Satversmes 40. pants). Ar šiem grozījumiem no Satversmes izslēgts tās 81. pants, kas paredzēja Ministru kabineta tiesības izdot noteikumus ar likuma spēku.
15.12.2005. grozīts Satversmes 110. panta teksts, izvēršot laulības jēdzienu.
08.04.2009. Satversme papildināta ar jaunu regulējumu, kas ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju piešķir tiesības ierosināt Saeimas atsaukšanu (14. pants). Tāpat noteikta tautas nobalsošanā atsauktās Saeimas darbības kārtība (49. pants).
19.09.2013. grozīts Satversmes 85. panta teksts, nosakot, ka Satversmes tiesas tiesnešus apstiprina atklāti.
19.06.2014. izvērsts Satversmes ievads, Satversmes tekstā ietverot izvērstu skaidrojumu par Latvijas valstiskuma būtību.
19.05.2016. grozīts Satversmes 30. pants, lai sašaurinātu Saeimas deputātu imunitātes apjomu.
04.10.2018. grozīts Satversmes 36. pants, paredzot Valsts prezidenta ievēlēšanu atklātā balsojumā.
Satversme nosaka visus Latvijas valsts un sabiedrības dzīves organizēšanai nepieciešamos priekšrakstus. Ikviena iedzīvotāja un valsts varas orgāna pienākums ir ievērot Satversmē ietverto regulējumu.
Satversmes normas ir piemērojamas tieši un nepastarpināti. Satversmes iztulkošana ir viena no nozīmīgākajām valsts varas funkcijām mūsdienu demokrātiskā tiesiskā valstī. Tiesības pieņemt juridiski saistošu lēmumu par Satversmes normu tvērumu Latvijas valsts iekārtā piešķirtas Satversmes tiesai. Taču katram valsts varas orgānam ir pienākums iztulkot un piemērot Satversmi, atbilstoši tai nosakot savu rīcību.
Satversmes teksts ir īss un lakonisks. Lakoniskais izteiksmes stils pieļauj Satversmi iztulkot atbilstoši laikmeta garam un prasībām, orientējoties uz modernas demokrātiskas tiesību sistēmas juridiskajām atziņām.
Satversmes iztulkošanā būtiska nozīme ir vairākiem Satversmes iztulkošanas paņēmieniem – Satversmes vienotības principam, iekšējās saskaņotības principam, Satversmes atvērtības starptautiskajām tiesībām principam. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās tiesību normas ir savstarpēji cieši saistītas. Ja kādam formulējumam Satversmē ir piešķirts noteikts saturs, tad tas obligāti jāņem vērā, lai attiecīgo Satversmes normu piemērotu pareizi. Iztulkojot Satversmi, Latvijas starptautiskās saistības un Eiropas Savienības tiesību normas, jāmeklē tāds risinājums, kas nodrošinātu šo normu savstarpēju harmoniju.
Satversme ir viens no Latvijas valstiskuma simboliem, kas atspoguļo Latvijas valsts iekārtas politiskās filozofijas un ideoloģijas centrālos elementus. Satversme konsolidē Latvijas valstiskuma svarīgākos elementus, kuru saglabāšana un attīstība nodrošina Latvijas valsts pastāvēšanu.
Satversme ir viena no vecākajām spēkā esošajām konstitūcijām Eiropā – tikai astoņās Eiropas valstīs spēkā ir vecākas konstitūcijas. Kā unikāls vērtējams apstāklis, ka Latvija pēc neatkarības atjaunošanas nevis izstrādāja jaunu konstitūciju, bet atjaunoja Satversmes darbību. Šāda izšķiršanās nozīmēja, ka tiesiskajā un sociālajā realitātē tika atgriezta konstitūcija, kuras darbība un piemērošana bija ierobežota vairāk nekā piecdesmit gadus.
Satversmē iekļauti atsevišķi regulējumi, kuri salīdzinošo konstitucionālo tiesību kontekstā vērtējami kā unikāli un tikai Latvijas valsts iekārtai raksturīgi. Piemēram, kā tāds vērtējams Saeimas atlaišanas mehānisms (Satversmes 48.–50. pants). Tāpat Satversmē plaši ietvertie tiešās demokrātijas elementi nav sevišķi bieži sastopami.
Jānis Pleps, Dita Plepa "Latvijas Republikas Satversme". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/100866-Latvijas-Republikas-Satversme (skatīts 25.04.2024)