Valsts ir plašs un daudzšķautņains juridiski sociāls fenomens. Šim jēdzienam ir gan abstrakta, gan konkrēta nozīme, ar kura izpēti nodarbojas sociālās zinātnes un jo īpaši tiesību zinātne. Tādējādi valsts ir primārais starptautisko tiesību subjekts, un sistēma ir vērsta uz valsts aizsardzību. Mūsdienās tiek pieņemts, ka 1933. gada 26. decembrī Montevideo parakstītā Konvencija par valstu tiesībām un pienākumiem (Convention on the Rights and Duties of States; Montevideo konvencija, Montevideo Convention) satur universālu valsts pamatdefinīciju starptautiskajās tiesībās, proti, valsti raksturo šādas galvenās pazīmes: 1) pastāvīgi iedzīvotāji; 2) noteikta teritorija; 3) valdība, kas īsteno varu šajā teritorijā; 4) spēja uzņemties saistības un iesaistīties attiecībās ar citām valstīm. Pastāvot nošķīrumam starptautisko un valsts tiesību sistēmu starpā, valsts katras nacionālās tiesību sistēmas mērķiem ir tās publisko tiesību sākotnējā juridiskā persona.

Minētās četras valstu pazīmes tiek uzskatītas par minimālajām pazīmēm valsts esības noteikšanai. Tiek uzskatīts arī, ka neatkarīgi no tā, ka tikai neliels skaits valstu ir Montevideo konvencijas dalībvalstis, šīs pazīmes ir nostiprinājušās kā starptautisko paražu tiesību norma un līdz ar to ir juridiski saistošas visiem starptautisko tiesību subjektiem. Valstu prakse apstiprina šo tēzi, jo lēmumu par valstu atzīšanu atskaites punkts tipiski ir šīs četras pazīmes.

Tas tomēr nenozīmē, ka ikvienam sociāli juridiskam veidojumam kādā teritorijā ir tiesības pieprasīt un saņemt valsts statusu. Starptautiskās tiesības sargā esošo valstu suverenitāti un teritoriālo integritāti, un jaunu valstu veidošanās esošo valstu teritorijās 20. gs. otrajā pusē ir bijusi iespējama tikai dažos izņēmuma gadījumos ārpus dekolonizācijas procesa. Lietā par vienpusējās Kosovas neatkarības deklarācijas atbilstību starptautiskajām tiesībām valstis, kuras sniedza savu viedokli ANO Starptautiskajai tiesai šajā tiesvedībā, pauda atšķirīgus viedokļus jautājumā par to, vai starptautiskās tiesības atzīst teritorijas daļas tiesības uz atdalīšanos no pastāvošas valsts kā veidu, kas atjauno tās tiesības (remedial succession). ANO Starptautiskā tiesa gan norādīja uz tiem gadījumiem, kad šādas vienpusējas darbības ir tikušas atzītas par neatbilstošām starptautiskām tiesībām, bet vienlaicīgi secināja, ka vispārējās starptautiskās tiesības nesatur aizliegumu kā tādu pieņemt vienpusējās deklarācijas. Tieši šādos gadījumos deklarācija tiks vērtēta divpusēja un daudzpusēja valstu sadarbības procesa ietvaros atbilstoši piemērojamām starptautisko tiesību normām, par atskaites punktu ņemot četras valsts bāzes pazīmes, taču tās sverot piemērojamo tiesību principu un normu ietvarā, tostarp atbilstoši esošās valsts teritoriālās integritātes principam.

Tai pašā laikā katra no minētajām četrām pazīmēm noteiktos apstākļos var pastāvēt ierobežotā veidā vai arī nebūt klātesoša. Taču tas nenozīmē, ka automātiski nebūtu pamata runāt par valsti vai arī būtu jāuzskata, ka valsts ir beigusi pastāvēt. Līdz ar to valsts esība starptautiskajās tiesībās izriet no valsts materiālo elementu pastāvēšanas, kā arī no prasības par valsts esības atzīšanu divpusējās vai daudzpusējās valstu attiecībās, izvērtējot piemērojamās starptautisko tiesību normas un principus, kas vai nu iespējo prasību par valsti vai arī, tieši pretēji, to aizliedz. Mūsdienās valsts esība ir sarežģīta tiesību un politikas mijiedarbības procesa rezultāts.

Valsts definīcijai ir centrālā nozīme arī valststiesībās, jo konkrētas valststiesības pastāv vienīgi simbiozē ar konkrēto valsti, kuru tās izskaidro un kuras funkcionēšanu atbalsta. Valststiesībās arī akceptē jau zināmos valsts materiālos elementus, kā tauta, teritorija un valsts vara, taču spēja iesaistīties starptautiskajās attiecībās nav būtisks valststiesību jautājums, jo trešais elements, proti, valsts varas elements, kas aptver valsts suverēno varu, būtībā nozīmē to, ka valsts īsteno varu pār tautu konkrētajā teritorijā bez jebkādas iejaukšanās no ārpuses. Tā ir valsts (iekšējā) suverenitāte savā kultūrtelpā, kura var darboties arī bez īpašas mijiedarbības ar citām valstīm. Proti, valststiesību izpratnē varētu pastāvēt arī tāda “valsts”, kas no starptautisko tiesību viedokļa nav tiesiska. Pasaules praksē tādi piemēri ir sastopami (piemēram, Ziemeļkipras Turku Republika). Tā kā katrai sabiedrībai ir nepieciešama sava organizēšanās un pārvaldības forma, un tādējādi to var dēvēt par “valsti”, tad arī šādā kontekstā publiskās tiesības un pavisam konkrēti valststiesības teoretizēs par šo valsti.

Valsts jēdziena kā centrālā cilvēci organizējošā jēdziena nostiprināšanās vēsture ir cieši savijusies ar pasaules un ideju vēsturi. Šajā jēdzienā rezultējas cilvēces meklējumi pēc cilvēku mijiedarbībai labākās iespējamās formas, lai nodrošinātu kopējo drošību un attīstību. Aristotelis (Ἀριστοτέλης, Aristotélēs) formulēja valsts mērķi tieši šādi, proti, “valsts tiek dibināta, lai dzīvotu, un turpina pastāvēt, lai labāk dzīvotu”. Šāda izpratne par kopējiem mērķiem organizētai sabiedrībai top lēni, un sākotnēji valstiski veidojumi tapa primāri saistībā ar valdnieku pārvaldītajām teritorijām un viņu cīņu par varu. Cilvēku dziņa pēc varas un personiskā labuma cilvēces vēstures gaitā nav zudusi. Tādējādi pastāv valstis, kuru pamatā vēsturiski ir arī citi apsvērumi un intereses nekā kopējā labuma mērķis.

Sākotnēji cilvēki dzīvoja nelielās kopienās, kas balstījās uz radniecības saitēm, kas savukārt šādām kopienām sniedza lielāku drošību. Attīstoties ekonomiskai darbībai, ņemot vērā cilvēku nepārtraukto izziņas dziņu, veidojās agrīnie valstiskie veidojumi, piemēram, Senajā Mezopotāmijā, Ēģiptē, Grieķijā un Ķīnā. Šo attīstību virzīja gan individuālas ambīcijas un tiekšanās pēc varas, gan apziņa, ka lielākas vienības sniedz lielākas iespējas un drošību pasaulē, kurā, kā raksturojis Tomass Hobss (Thomas Hobbes), visi cīnās pret visiem un kurā tādēļ, lai garantētu drošību, ir jānosaka tiesības, kuras nodrošinātu valsts.

Viduslaikos Eiropā valsts jēdziens attīstījās līdz ar feodālismu, taču tikai ar centrālās varas nostiprināšanos izveidojās mūsdienu valstis. Modernās valsts modelis, kas balstīts uz valsts (ārējo) suverenitātes principu un teritorialitāti, sāka nostiprināties Eiropā jaunajos laikos pēc Vestfālenes miera (1648), kas iezīmēja arī moderno starptautisko tiesību attīstības sākumu. Modernas valsts kā teritoriālas vienības ar centrālo varu un tautu, kas tiesību teorijas izpratnē ir suverenitātes nesēja, veidošanās process turpinājās 18. un 19. gs. Tas noritēja roku rokā ar moderno starptautisko tiesību attīstību, kuru centrā tika likts valsts pastāvēšanas un robežu neaizskaramības nodrošināšanas mērķis. Kopš šī brīža arvien nozīmīgāku vietu valsts jēdziena izpratnē ieguva tauta kā juridisks jēdziens, nomainot absolūto monarhu, kurš iepriekš personificēja valsti un kura varas leģitimitātes avots bija Dievs. 19. gs. nomainījās izpratne par to, kas ir valsts varas avots, jo politiskās un filozofiskās domas centrā izvirzījās sabiedrības un sabiedriskā līguma koncepti. Tādējādi notika “valsts” kā intelekta radīta fenomena nošķiršana no tādiem reāli pastāvošiem elementiem kā nācija vai valdnieki.

20. gs. sākuma tiesību doma definēja “valsti” kā tādu, kas pastāv caur tiesību sistēmu, kuru sev ir izvēlējusies tauta (sabiedrība). Tādējādi valstīs, kurās varas avots ir tauta, kas sev pieņem satversmi, būtiski ir runāt par tautas suverenitāti kā patieso varas un tiesību avotu. Savukārt valsts suverenitāte izpaužas attiecībās ar citām valstīm un starptautisko attiecību dalībniekiem, un to nosaka un sargā starptautiskajās tiesībās ietvertie līdzsvari.

Valstu veidošanos var nosacīti dalīt divās grupās. Ir valstis, kuras izveidojušās vēsturiski un ilgstoši, mainoties pārvaldes formām un, iespējams, teritorijas lielumam. Šai grupai var pieskaitīt tādas valstis kā Ķīna, Francija, Vācija un citas. Ir valstis, kuru izcelsme ir konkrēts, precīzi konstatējams tautas valstsgribas akts labvēlīgā vēsturiskā momentā. Pie otrās grupas pieder Latvija. Lai arī var izdalīt šīs divas grupas attiecībā uz to, vai ir iespējams noteikt momentu, kurā pieņemts valsts dibināšanas akts, tomēr katras valsts veidošanās process ir ilgstošs, ko var raksturot, no vienas puses, valodas, kultūras attīstība un nostiprināšanās, kopējas identitātes izveidošanās, proti, nācijas konsolidācija un tās kļūšana par valstsnāciju, dibinot konkrētā teritorijā dzīvojošās sabiedrības pārvaldībai valsti. Tomēr, no otras puses, teritoriju sadalījums mūsdienu valstīs atspoguļo arī vēstures gaitā notikušo cīņu par varu un ietekmi un bieži vien nav saistīts ar dabisku nācijas konsolidēšanās procesu. Visspilgtāk tas ir redzams tajā, kā valstiskums tika atzīts bijušajās Eiropas kolonijās Āfrikā un citviet pasaulē.

Angļu valodā termins state ‘valsts’ cēlies no latīņu valodas vārda status, kas nozīmē ‘statuss’, ‘stāvoklis’ un ir atvasināts no darbības vārda stare ‘stāvēt’. Gadsimtu gaitā termins franču valodā estat un termins angļu valodā state tiek asociēti ar politisko statusu un tiek lietoti, lai apzīmētu politisko kārtību/pārvaldību.

Lielā mērā tas, kā vēsturiski katra valsts ir veidojusies, nosaka šīs valsts pārvaldes formu un līdz ar to, kā un kādas valsts funkcijas tiek nodrošinātas. Šo procesu ietekmēja jo īpaši jauno laiku domātāju teorijas par valsts dibināšanas un varas avotiem, kas mēģināja artikulēt gan tautas suverenitātes principu (Žans Bodēns, Jean Bodin, Žans Žaks Ruso, Jean Jacques Rousseau), gan tiesības uz sacelšanos un sabiedriskā līguma teoriju (Ž. Ž. Ruso). Laikā, kad šīs teorijas parādījās, tās neguva tūlītēju atbalstu praksē, un valstis turpināja veidoties pamatā spēka izmantošanas rezultātā, tomēr šīs teorijas kļuva par moderno starptautisko un valststiesību pamatu, kas galīgi nostiprinājās 20. gs. Mūsdienās pastāvošās dažādās valsts pārvaldes formas jeb valsts iekārtas, kurām atbilst valsts varas sadalījuma modeļi un principi, kas nosaka gan varas atzaru savstarpējās attiecības, gan centrālās un vietējās varas attiecības, ir ilgstošās pasaules prakses un teorijas attīstības rezultāts.

Monarhijā valsts galva ir monarhs – karalis, karaliene, imperators vai cits tituls, kas parasti tiek nodots mantojumā. Mūsdienās monarhijas galvenokārt ir konstitucionālas, piemēram, Apvienotā Karaliste, Zviedrija, Nīderlande u. c., tomēr pastāv arī absolūtās monarhijas, piemēram, Saūda Arābija.

Republikā valsts galva tiek ievēlēta – tieši vai netieši. Pastāv dažādi republikas tipi, piemēram, prezidentālas (Amerikas Savienotās Valstis, ASV, Brazīlija), parlamentāras (Vācija, Itālija, Latvija, Igaunija) un pusprezidentālas (Francija, Lietuva).

Valstis var būt unitāras ar būtisku varas koncentrēšanos centrālās valdības rokās (piemēram, Francija, Latvija) vai federatīvas, kurās pastāv autonomi subjekti ar savu likumdošanas varu (piemēram, ASV, Vācija).

Valsts funkcijas mainās un attīstās atbilstoši cilvēces attīstībai. Mūsdienās valsts arvien vairāk regulē sabiedrības un atsevišķa indivīda dzīvi, ko apliecina publisko tiesību lauka izplešanās un kas, starp citu, ir saistīts arī ar cilvēktiesību nostiprināšanos. Valsts galvenās funkcijas ir:

• iekšējās drošības un kārtības nodrošināšana (likumdošana, policija, tiesu vara);

• ārējās drošības garantēšana (aizsardzības spēki, robežapsardze);

• sabiedriskās labklājības veicināšana (izglītība, veselības aprūpe, sociālā aizsardzība, kultūras un vēstures mantojuma saglabāšana);

• ekonomikas regulēšana (nodokļu politika, infrastruktūras attīstība, tirdzniecības noteikumi).

Valsts īsteno šīs funkcijas savas jurisdikcijas ietvaros, proti, valsts teritorijā un attiecībā uz valsts pilsoņiem, kā arī tiem cilvēkiem, ar kuriem valsts ir atzinusi formālu saikni, piemēram, uzturēšanās atļaujas formā. Starptautiskās tiesības var noteikt, ka valsts var īstenot jurisdikciju arī ārpus savas teritorijas, lai ievērotu savas starptautiskās saistības.

Katru valsti raksturo savi simboli: karogs, ģerbonis, himna, bieži arī īpaši svētki vai kultūras kanons. Simboli bieži aptver valsts izveidošanai būtiskus elementus. Latvijas valstiskumam simbolisks ir arī valsts pamatlikums – Latvijas Republikas Satversme.

Pašreiz pasaulē ir vairāk nekā 190 starptautiski atzītas valstis, kuru izmēri, iedzīvotāju skaits, pārvaldes formas, ekonomiskā attīstība un kultūras atšķiras. Pastāv mikrovalstis ar dažiem tūkstošiem iedzīvotāju (piemēram, Sanmarīno, Monako, Andora), kā arī milzīgas valstis ar simtiem miljonu iedzīvotāju (piemēram, Ķīna, Indija).

Valsts kā ideja un kā sabiedrības organizēšanas forma ir būtiska cilvēces attīstībā. Valsts ietvaros tiek nodrošināta kārtība, drošība, iespēja attīstīties. Mūsdienu globalizācijas apstākļos valstu loma mainās, tomēr tās joprojām paliek galvenie cilvēku dzīves un sabiedrības attīstības organizatori. 20. gs. 90. gados prognozētais valstu noriets nav noticis. Arī globalizācija, pasaules ekonomiskās sadarbības intensificēšanās un tehnoloģiju attīstība nav spējušas piedāvāt jaunu vai alternatīvu sabiedrību organizēšanas un pārvaldības formu, kas varētu jaunajos apstākļos labāk nodrošināt cilvēces vajadzības. Lai arī valsts lomu un funkcijas ietekmē modernie procesi, tomēr tie arī apstiprina, ka šī ideja un tās izpildījums turpina nodrošināt zināmu kārtību un paredzamību pasaules attīstības procesos.