Valsts nepārtrauktība modernajās starptautiskajās tiesībās tiek prezumēta, jo starptautisko tiesību būtība ir nosargāt esošās valstis, to nepārtrauktu pastāvēšanu un līdz ar to tiesisko noteiktību valstu attiecībās. Taču vēsture rāda, ka valstis beidz pastāvēt vai būtiski mainās, piemēram, kara darbības rezultātā sadaloties mazākās valstīs vai arī pēc vienošanās. Tādēļ starptautiskās tiesības satur gan valsts nepārtrauktības, gan valsts pēctecības (angļu state succession, franču succession d’États) jēdzienus, kas apraksta atšķirīgas tiesiskas situācijas un aptver divas dažādas, lai arī saistītas, tiesiskā regulējuma jomas. Latvijā sākotnēji pieņēma terminu “valsts kontinuitāte” kā tiešu pārcēlumu no citās valodās lietotajiem terminiem, ko var lietot kā alternatīvu pakāpeniski latviešu valodā ienākušajam latviskajam terminam “valsts nepārtrauktība”. Baltijas valstu nepārtrauktība pēc 50 gadus ilgušās Padomju Savienības īstenotās to okupācijas ir unikāls valstu nepārtrauktības piemērs starptautiskajā politikā un tiesībās.

Starptautisko tiesību doktrīnu un praksi raksturo ilgstošs un nopietns strīds par to, cik jēgpilni un pamatoti ir nošķirt valsts nepārtrauktības gadījumus no valsts pēctecības gadījumiem. Šo strīdu padziļināja 20. gs. dekolonizācijas process, kas aizsākās ar Tautu Savienības (League of Nations) izveidošanu pēc Pirmā pasaules kara un turpinājās pēc Otrā pasaules kara beigām izveidotās Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) ietvaros. Iemesls tam bija jautājums, vai jaunās valstis, kas izveidojās, atbrīvojoties no kolonizācijas jūga, ir tiesīgas pašas noteikt, kādas starptautiskās saistības tās vēlas uzturēt spēkā no tām, kuras bija uzņēmušās bijušās kolonizētājvalstis šajās teritorijās, proti, atsevišķas Rietumeiropas valstis, kā arī vai jaunajām valstīm ir tiesības lemt par pilsoņu loku, tādēļ bieži vien arī izraidot no savām valstīm tur dzīvojošos baltos kolonizētājvalstu valstspiederīgos, un viņu īpašumu ekspropriāciju un tamlīdzīgi. Nešaubīgi tas, ka dekolonizācija bija viens no 20. gs. pasaules politikas smagākajiem posmiem. Nepārsteidz, ka starptautisko tiesību doktrīna, ko pamatā veidoja Rietumeiropas valstu universitātēs, argumentēja šajā kontekstā par labu tiesiskai noteiktībai un iegūtajām tiesībām (acquired rights), tādējādi noliedzot tiesību pārrāvumu situācijās, kad izveidojās jaunas valstis.

Tādējādi valsts nepārtrauktības un valsts pēctecības tiesību institūti un to jēgpilnas nošķiršanas nepieciešamība ir cietuši no tā, ka arī valsts pēctecības gadījumā, kad jaunas valstis atdalās no bijušajām impērijām vai kļūst neatkarīgas no kolonizētājvalsts pārvaldes, bijušie atkarīgo tautu pārvaldītāji vēlējās saglabāt gan savas privilēģijas, gan tādas saistības kā tirdzniecības līgumi, robežlīgumi un citas. Dekolonizācijas procesa uzdoto jautājumu atrisinājums bija cieši saistīts ar taisnīguma un tiesiskuma principu revīziju modernajā starptautiskajā politikā un tiesībās. Vairākumam jauno valstu tomēr izdevās nostiprināt starptautiskajās tiesībās pieeju, ka jauna valsts, kas rodas valsts pēctecības rezultātā dekolonizācijas procesa ietvaros, pati lemj par savām starptautiskajām saistībām. Proti, valstis akceptēja, ka piemēro tā saukto nulles punkta (jeb clean slate) principu, kad jauna valsts pati pieņem lēmumus par to, ko tā pārmanto un ko nepārmanto. Taču viss valsts pēctecības institūta regulējuma veidošanas process kopš šī lēmuma ir vērsts uz to, lai pēc iespējas vairāk radītu izņēmumus no šī principa, proti, ka tiesiskās attiecības tiek saglabātas.

Tā kā valsts nepārtrauktība prezumē gan tiesību subjekta, gan tā tiesisko attiecību turpināšanos, tad no to viedokļu pārstāvju puses, kuri valsts pēctecību vēlas pēc iespējas saistīt ar nosacījumu par saistību turpināšanos, valsts nepārtrauktības un valsts pēctecības nošķiršanai nav būtiskas praktiskas nozīmes un līdz ar to arī teorētiskas nozīmes.

Taču starptautisko tiesību doktrīnā pastāv arī cits viedoklis. Tā loģika balstās valsts kā starptautisko tiesību galvenā subjekta un šīs tiesību sistēmas paradigmas novērtēšanā. Proti, tiesību sistēmas loģiku nosaka tās avoti, subjekti un vispārējie principi. Tā kā valstu vienošanās ir galvenais starptautisko tiesību kā tiesību sistēmas avots, tad atskaites punkts ir valsts un tās gribas definēšana. Saistību uzņemšanās var notikt tikai pēc tam, kad ir noteikts valsts statuss. Šajā loģikā valsts nepārtrauktība kļūst par tikpat centrālu tiesību institūtu starptautiskajās tiesībās kā pati valsts. Tādēļ ir pamats teorijai, ka valstiskuma četri elementi, proti, tauta, teritorija, valdība un tās neatkarīga spēja veidot starptautiskās attiecības, ir pamatā valsts nepārtrauktības vai valsts izbeigšanās definējumam. Tiesisko noteiktību starptautisko tiesību sistēmā, pirmkārt, nodrošina, noskaidrojot tiesību subjekta esamību un tā raksturu, proti, jauns vai esošs. No atbildes uz šo jautājumu izriet vairākas premisas par starptautisko saistību spēkā esamību. Būtiski, ka tiesību subjekts atbilstoši brīvas gribas principam ir pats uzņēmies saistības un līdz ar to atbildību. Šāda doktrīna atbilst starptautisko tiesību vispārējiem principiem, ka valstis brīvi veido jaunas tiesību normas, tām nevar uzspiest saistības vai tām nedrīkst ar viltu likt uzņemties saistības. Līdz ar to ir pamats uzskatam, ka valsts nepārtrauktības un valsts pēctecības doktrīnu nošķiršana atbilst tiesiskuma un taisnīguma principiem. 

Valsts nepārtrauktības tiesību institūts ir būtisks elements starptautisko publisko tiesību vispārējo jautājumu lokā. Tas veido valsts teoriju starptautiskajās tiesībās, un tas raksturo starptautisko tiesību premisu, ka, ja jau valsts esamība tiek konstatēta starptautiskā procesa ietvaros, tad starptautiskās tiesības aizsargā tās pastāvēšanu. Valsts nepārtrauktības tiesību institūtu veido valsts definīcija un tās starptautisko tiesību normas, un vispārējie starptautisko tiesību principi, kas pamato un aizsargā valsts pastāvēšanu arī situācijās, kas varētu apdraudēt valsts turpinātību.

Valsts nepārtrauktības doktrīna ir mainījusies līdz ar valsts kā galvenā starptautisko tiesību subjekta idejas pilnveidošanos un attīstību pasaules politikas un ideju evolūcijas rezultātā. Vēl 19. gs., dominējot uzskatam, ka tiesības izriet no faktiem, valsts nepārtrauktība nebija starptautisko tiesību galvenais mērķis. Iekarošanas kari ļoti bieži rezultējās vienas valsts aneksijā, un līdz ar to šāda valsts izbeidzās, un šajā faktā balstījās tiesiskie secinājumi. Tobrīd aktuālākais jautājums bija par to, kādas iekarotās valsts saistības tiek pārmantotas. Nenoteiktība, kas radās saistībā ar biežām robežu un valsts statusa maiņām, tika vērtēta caur romiešu tiesībās nostiprinātā mantojuma tiesību institūta prizmu, atzīstot, ka starptautisko publisko tiesību subjektu mijiedarbībā ir saskatāmas arī atšķirības no mantošanas tiesību idejas privātajās tiesībās. Līdz ar to 19. gs. starptautisko tiesību doktrīnā ar valsts nepārtrauktības jēdzienu tika saistītas divas atziņas. Proti, daļas teritorijas atdošana un biežā iekārtu maiņa netraucē valsts nepārtrauktībai. Taču tās iekarošana vai labprātīga vienošanās ir pamats valsts pastāvēšanas beigām.

Valsts nepārtrauktības doktrīna mainās līdz ar moderno starptautisko tiesību konsolidāciju, īpaši pēc Otrā pasaules kara, kad līdz ar ANO izveidošanu valsts teritoriālās integritātes neaizskaramība tiek likta moderno starptautisko tiesību centrā, un tādējādi valsts nepārtrauktības aizsardzība kļūst par tiesiskās noteiktības pamatu. Šajā vēsturiskajā momentā notiek uzsvaru maiņa starptautiskā regulējuma attīstībā, proti, notiek pāreja no karu un nepastāvības kā tiesību avota pieņemšanas uz mierīgas līdzāspastāvēšanas un sadarbības valstu starpā kā tiesiskā regulējuma paradigmas nostiprināšanu. Šī uzsvaru maiņa ietekmē valsts nepārtrauktības idejas tālāko attīstību. Būtisku lomu šajā uzsvaru maiņā nospēlē Amerikas Savienoto Valstu (ASV) valdības savulaik definētā tā sauktā Stimsona doktrīna, kas nepieļauj atzīt agresijas vai spēka piemērošanas rezultātā panāktas valstu teritoriju izmaiņas vai jaunu valstu izveidošanu, kas pirmo reizi tika piemērota Mančūrijas krīzes sakarā 1932. gadā, kā arī 1940. gadā, Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) karaspēkam ieņemot Baltijas valstis.

Taču tiesību doktrīnā un praksē saglabājas divi dominējošie uzskati. Pirmkārt, ka valsts nepārtrauktību ir jānosaka atbilstoši tam, vai var konstatēt tiesisko attiecību turpināšanos. Otrkārt, ka valsts nepārtrauktība ir valsts teorijas nepieciešams elements, un tā var tikt definēta, vienīgi izmantojot valsts definīcijas elementus. Doktrīna, kas pārstāv šo viedokli, uzsver, ka valsts turpināšanās situācijās var izšķirt divus gadījumus, proti, valsts nepārtrauktību un valsts identitāti pēc izbeigšanās momenta. Baltijas valstu neatkarības atjaunošana pēc 50 gadu ilgušās prettiesiskās Padomju Savienības okupācijas ir viens no spilgtākajiem piemēriem valstu praksē, kas pamato otrā viedokļa piekritēju izvirzītās tēzes. Ir būtiski uzsvērt, ka tā tiesību doma, kas pamato valsts nepārtrauktības saikni ar valsts definīciju, norāda uz virkni starptautisko tiesību normu un principu nostiprināšanu. Kā viens no pirmajiem tiesību zinātniekiem, kas attīstīja integrētu pieeju valsts nepārtrauktības doktrīnai, jāmin Džeimss Krofords (James Crawford), kas norādīja, ka, lai arī ilgstoša valsts pārvaldes orgānu atrašanās pakļautībā un valsts darbības trūkums liek domāt par valsts izbeigšanos, tomēr starptautisko tiesību sistēmā ir jāvērtē, vai šāda situācija nav radusies prettiesiski un vai līdz ar to prettiesiskums nevarētu radīt tiesiskas sekas. Tādējādi pastāv valsts nepārtrauktības prezumpcija, ja nepārtrauktību apdraud prettiesiska rīcība. Šādas prezumpcijas akcepts loģiski izriet no modernās starptautisko tiesību sistēmas, kurā nostiprinājušās atsevišķas imperatīvas normas, tostarp aizliegums valstu attiecībās pielietot spēku un draudus. Prezumpcija kļūst stiprāka, jo vairāk nostiprinās tiesību sistēma atbilstoši tiesiskuma un valstu līdzvērtības principiem. Tādējādi daudzu gadsimtu gaitā notikusī cilvēces evolūcija un ideju attīstība ir nonākusi tādā stadijā, kad cīņā starp divām bāzes premisām, kas konceptualizē starptautiskās attiecības, proti, ex factis ius oritur (fakti rada tiesības) un ex iniuria non ius oritur (nelikumīgas darbības nerada tiesības), ir vērojama tendence par labu otrajai premisai.

Valsts nepārtrauktības doktrīnas saturs un pastāvēšana ir cieši saistīta ar to, kādu pasaules kārtību cilvēce vēlas sev uzturēt. Cilvēces pieredze gadsimtu gaitā 20. gs. lika uzsvērt un juridiski nostiprināt valstu suverenitātes, teritoriālās integritātes un līdztiesības principus, kas aizsargā esošo valstu nepārtrauktību. Taču straujās klimata pārmaiņas rada reālus salu valstu izzušanas riskus, un ir atvērts jautājums, kā nosargāt šo valstu nepārtrauktību. Pasaulē ir tautas, kas nav spējušas nostiprināt savu valstiskumu, lai arī tam nav saprātīga pamatojuma, izņemot esošo valstu politiku, kas turpina uzturēt spriedzi dažādās pasaules vietās, un līdz ar to pastāv riski pasaules mieram un drošībai. Globalizācija un arvien ciešākais pasaules tirgus arī, šķiet, izaicina valsti kā šī brīža labāko tautu pārvaldības formu un līdz ar to valsts nepārtrauktību. Vienlaikus, kā to uzrāda Eiropas Savienības darbība, kas šobrīd ir vienīgais valstu īpaši ciešas sadarbības formāts, kam valsts nodod daļu savas kompetences / suverenitātes pieņemt lēmumus, valsts, ar kuru tauta sevi identificē, turpina būt nepieciešams katras tautas pašdefinīcijas elements. Tauta ilgtermiņā sevi definē arī ar savas valsts starpniecību. Tādējādi tikmēr, kamēr valstij saglabāsies šāda emocionāla vērtība konkrētā sabiedrībā, juridiskā doma un prakse saglabās valsts nepārtrauktības jēdzienu, attīstīs valsts nepārtrauktības doktrīnu un turpinās konkretizēt valsts nepārtrauktības kā vispārēja starptautisko tiesību principa izpausmes dažādās tiesiskajās attiecībās.

Starptautisko tiesību doktrīnas veidotāju vidū jāmin abu galveno valsts nepārtrauktības skaidrojuma virzienu pārstāvji. Poļu izcelsmes šveiciešu profesore Kristīna Mareka (Krystina Marek), piedāvājot nošķirt valsts turpināšanās un valsts pēctecības doktrīnas, šādu nošķīrumu balstīja principā pacta sunt servanda, proti, jāievēro tas, vai valstij turpina būtu saistošas iepriekšējās saistības. Līdzīgu viedokli paudis somu profesors Marti Koskenniemi (Martti Koskenniemi), apšaubot iespēju un nepieciešamību jēgpilni nodalīt jautājumus, kas attiecas uz valstu statusu, no jautājumiem, kas saistīti ar valsts tiesībām un pienākumiem.

Savukārt, kā otrā virziena pārstāvji, kas uzskatījuši, ka valsts nepārtrauktība un valsts pēctecība ir nošķirami jēdzieni katrs ar savu saturu un tiesisko regulējumu, kā centrā ir valsts statusa noteikšana starptautisko tiesību sistēmas ietvaros, minami tādi tiesību zinātnieki kā Džordžo Kansaki (Giorgio Cansacchi), Īans Braunlijs (Sir Ian Brownlie) un Dž. Krofords. Baltijas valstu nepārtrauktības juridisko pamatojumu starptautisko tiesību doktrīnā ir snieguši vācbaltiešu izcelsmes juristi Boriss Meisners (Boris Meissner) un Dītrihs Andrejs Lēbers (Dietrich Andre Loeber), kā arī Ineta Ziemele un Lauri Melkso (Lauri Mälksoo). Latvijas tiesību zinātnē jāmin akadēmiķis Tālavs Jundzis.