Romiešu tiesību vēsture, kas pēta to ģenēzi un evolūciju, ir patstāvīga zinātnes nozare, taču vienlaikus tradicionāli tiek aplūkota arī kā Eiropas tiesību vēstures daļa. Tiesību vēsturnieki romiešu tiesību izpēti parasti sāk ar Divpadsmit tabulu likumiem (Leges Duodecim Tabularum, 5. gs. p. m. ē.) un noslēdz ar imperatora Justiniāna kodifikāciju (Codex Justinianus, arī Corpus Iuris Civilis, 529–534). Izpētes uzsākšana ar Divpadsmit tabulu likumiem tiek pamatota ar to, ka tieši šī kodifikācija lika pamatus rakstītām, publiski pieejamām romiešu tiesībām, likumībai, Romas pilsoņu vienlīdzībai likuma priekšā un tiem romiešu tiesību principiem un institūtiem, kas turpmāk tika attīstīti likumdošanas un tiesību interpretācijas ceļā. Savukārt Codex Justinianus tika apkopoti klasiskā un postklasiskā romiešu tiesību attīstības posmu sasniegumi. Turpmākā tiesību evolūcija turpinājās Austrumromā jeb Bizantijā. Tās rezultāts ir bizantiešu tiesības.