Tradicionāli tiek uzskatīts par austrumgotu karaļa Teodorika I Lielā (latīņu Flavius Theodericus (Theodoricus), grieķu Θευδέριχος (Θεοδώριχος) ὁ Μέγα) ap 500. gadu izdotu romiešu tiesību krājumu.

Pēc Rietumromas sabrukuma 476. gadā Itālijā valdīja Romas algotnis karavadonis Odoakrs (Flavius Odovacar, Odovacer). Bizantijas imperatoram Zenonam (latīņu Flavius Zeno) bija nopietnas nesaskaņas ar Odoakru, kurš pārkāpa Romas pavalstnieku tiesības Itālijā.

Austrumgotu, kas bija Romas konfederāti, proti, sabiedrotie, valdnieks Teodoriks tika sūtīts uz Itāliju kā romiešu pilnvarotais maģistrāts (latīņu magister militum praesentalis), lai impērijas vārdā tur atjaunotu kārtību un tiesiskumu. 493. gadā Teodoriks I sāka valdīt Itālijā kā Romas vietvaldis.

Teodoriks I esot teicis, ka “likumi, nevis ieroči nodrošina taisnīgumu”. Teodoriks I bija Bizantijas imperatora pilnvarots maģistrāts, tāpēc romiešu valsts pārvaldes sistēmā viņš bija tiesīgs izdot ediktus. Lai nodrošinātu tiesiskumu un novērstu nesaskaņas starp romiešiem un gotiem, tika izdots visiem pavalstniekiem saistošs romiešu tiesību krājums, kas zināms kā Teodorika edikts.

Par edikta izdevēju minēts karalis Teodoriks. Tradicionāli tiesību vēsturnieki uzskata, ka tas bija austrumgotu karalis Teodoriks I Lielais. Taču ģermāņiem 5.–7. gs. bija vairāki valdnieki vārdā Teodoriks: rietumgotu karaļi: Teodoriks I (Theoderic I) un Teodoriks II (Theoderic II), austrumgotu Teodoriks Strabo (Theoderic Strabo), Teodoriks Lielais; franku karaļi – Teodoriks I (Theoderic I), Teodoriks II (Theoderic II) u. c. Tāpēc zinātnē ir apsvērts jautājums par to, kurš karalis izdevis Teodorika ediktu. Pēdējos gados parādās pētījumi, piemēram, Tomasa Olehovska (Thomas Olechowski), Riharda Gamaufa (Richard Gamauf), kuros tiesību krājums tiek datēts ar 459./461. gadu un pierakstīts rietumgotu valdniekam Teodorikam II (Theodoric II).

Šons Lafertijs (Sean D.W. Lafferty), analizējot romiešu likumdošanas tradīciju, pamato, ka tikai austrumgotu karalim Teodorikam I Lielajam, kurš vienīgais no Teodorikiem bija Romas maģistrāts, bija tiesības izdot ediktus. Turklāt Teodoriks I Lielais bija piedalījies Romas valsts pārvaldē un guvis atbilstošas zināšanas un pieredzi, lai pieņemtu romiešu tradīcijai atbilstošu tiesību aktu. Turklāt austrumgoti no visām ģermāņu ciltīm bija visvairāk pārņēmuši romiešu kultūru. Stefans Mēders (Stephan Meder), pamatojot austrumgotu valsti kā edikta izdošanas vietu, uzsver, ka austrumgoti, atšķirībā no rietumgotiem, kuri savu valsti izveidoja bijušajā Romas provincē, savu valsti dibināja metropolē – Itālijā, kas izskaidro romiešu tiesībām un likumdošanas tradīcijai atbilstoša edikta izdošanu. Lielākā daļa zinātnieku piekrīt šim viedoklim.

Teodorika edikts ir latīņu valodā. Avots saglabājies vairākos atšķirīgos norakstos. Šobrīd zinātnieki pamatā strādā ar 1579. gada franču humānista Pjēra Pitū (Pierre Pithou) apkopoto un publicēto tekstu.

Krājumu veido ievads, kurā skaidrots, ka avots tiek izdots, lai visiem pavalstniekiem (gan romiešiem, gan gotiem) nodrošinātu valsts garantētu tiesisko kārtību, 154 edikti un noslēguma vārdi.

Ediktos bija regulēta tiesvedība, nošķirot tiesas procesus privātpersonām un karavīriem, valsts tiesības, krimināltiesības un civiltiesības. Ediktu izkārtojumā nav ne hronoloģiskās, ne priekšmetiskās secības. Ediktos regulētas dažādu tiesību subjektu tiesības, piemēram, 143. edikts nostiprināja ebreju tiesības. Tiesības bija ietekmējusi kristietība kā valsts reliģija, piemēram, 154. edikts noteica svētdienas un Lieldienu noteikumu pareizu ievērošanu.

Noslēgumā likumdevējs, lai leģitimētu tiesību krājumu, atsaucas uz tā avotiem: “Mēs apkopojām šos likumus no nesenajiem [romiešu] likumiem (lex) un senajām romiešu paražu tiesībām (ius).” Tas atbilst patiesībai, jo Teodorika edikts ir kompilācija no postklasiskā laika romiešu tiesību avotiem, pamatā tajā apkopotas tiesību normas no Gregoriāna kodeksa (Austrumromā Codex Gregorianus, Rietumromā arī Gregorianus, Corpus Gregoriani), Hermogeniāna (Codex Hermogenianus, arī Hermogenianus, arī Corpus Hermogeniani) kodeksa un Teodosija kodeksa (Codex Theodosianus). Tomēr pētnieki bieži uzsver, ka Teodorika edikts satur vulgarizētas romiešu tiesības, kas piemērotas agro viduslaiku tiesiskajām attiecībām.

Teodorika edikts tika izdots, lai dotu vienu tiesisko regulējumu visiem valsts iedzīvotājiem, gan romiešiem, gan gotiem. Tajā detalizēti bija regulēti tiesvedības pamati, nodrošinot taisnīgu tiesu visiem pavalstniekiem. Lai tiesību normas piemērotu, austrumgotu valstī bija izveidota atbilstoša tiesu un pārvaldes sistēma.

Austrumgotu valsts pastāvēja no 493. līdz 553. gadam. Šajos visai nemierīgajos laikos Teodorika I Lielā izdotās tiesību normas, izveidotā tiesu un valsts pārvaldes sistēma nodrošināja romiešu tiesību piemērošanu, sekmējot mieru un taisnīgumu vietējiem iedzīvotājiem.

Teodorika edikts tika piemērots austrumgotu valstī līdz Bizantijas imperatora Justiniāna (latīņu Flavius Petrus Sabbatius Justinianus, grieķu Μέγας Ιουστινιανός) laikā 555. gadā Itālija tika atkarota un pievienota Bizantijai, un tajā stājās spēkā Justiniāna kodifikācija (Codex Justinianus, arī Corpus Iuris Civilis). Tomēr vēsturnieki uzskata, ka arī turpmāk Teodorika edikta normas vismaz daļēji tika piemērotas kā vietējās tiesības, jo tās bija vienkāršākas un vietējām tiesām vieglāk piemērojamas nekā komplicētā, augstā juridiskajā tehnikā izstrādātā Justiniāna kodifikācija, kuras piemērošanai juristi tika atbilstoši sagatavoti tikai no 11. gs. beigām, kad Itālijā darbu uzsāka Boloņas Universitāte (Alma Mater Studiorum – Università di Bologna).

Teodorika edikta ietekme vērojama vēlākos ģermāņu tiesību krājumos, kas tika izdoti līdz pat 8. gs. ieskaitot.

Teodorika edikts bija pirmais tiesību krājums, kas tika izdots pēc romiešu varas sabrukuma Itālijā, kā arī pirmais ģermāņu valdnieku izdotais romiešu tiesību krājums. Tas lika pamatu rakstīto tiesību avotu izdošanai ģermāņu kultūrā un vēlākai romiešu tiesību recepcijai kontinentālās Eiropas kultūrā.

Likumdevējs Teodorika ediktā, pamatojot savas varas leģitimitāti, atkārtoti bija uzsvēris juridisko kontinuitāti starp Romu un gotu valdīšanu, norādot, ka Itālijā joprojām dzīvo pēc rakstītiem likumiem un tajā spēkā ir romiešu tiesības. Šie argumenti vēlāk tika izmantoti, dibinot Vācu nācijas Svēto Romas Impēriju un veidojot juridisku argumentāciju par Romas varas pēctecību.