Diokletiāna kancelejas ierēdnis Hermogeniāns (Aurelius Hermogenianus), kurš 293. līdz 295. gadā ieņēma magister libellorum (amatpersona, kas atbildīga par atbildēm uz privātpersonu iesniegumiem imperatoram) amatu, 295. gadā apkopoja jaunākās konstitūcijas. Tās lielākoties bija izdotas kā reskripti (latīņu rescriptum ‘rakstiska atbilde’), proti, imperatora lēmumi, sniedzot atbildi uz pilsoņu iesniegumiem. Tiek uzskatīts, ka Hermogeniāns bijis arī krājuma Iuris epitome (grieķu ἐπιτομή, latviešu “tiesību fragmenti” jeb “tiesību izvilkumi”) autors. Iuris epitome ir sešu grāmatu krājums, kurā autors apkopojis romiešu juristu darbu fragmentus, papildinot tos ar izvilkumiem no Gregoriāna kodeksa un pēc tā izdošanas pieņemtajām Diokletiāna konstitūcijām.
Hermogeniāna kodekss līdz mūsdienām nav saglabājies. Pētniekiem pieejami tikai tā fragmenti, kas iekļauti Vestgotu romiešu likumos (Lex Romana Visigothorum, Breviarium Alaricianum). 1812. gadā Vatikāna bibliotēkā tika atklāts pergaments, t. s. Vatikāna fragments (Fragmenta Vaticana), uz kura bija 4. gs. tiesību krājums. Tas saturēja fragmentus no juristu Paula (latīņu Julius Paulus, grieķu Ἰούλιος Παῦλος), Papiāna (Aemilius Papinianus), Ulpiāna (Gnaeus Domitius Annius Ulpianus) darbiem, kā arī imperatoru konstitūcijas no Gregoriāna kodeksa un Hermogeniāna kodeksa.