Agro viduslaiku Eiropā jaundibinātajās valstīs vēl nebija izveidojusies izpratne par tiesību spēkā esības piesaisti teritorijai un to, ka visi valstī dzīvojošie dzīvo pēc vienām tiesībām. Katrai personai tiesības tika piemērotas pēc tās izcelšanās. Daudzas ģermāņu ciltis laikā, kad tika dibinātas to valstis un arī vēlāk, dzīvoja pēc nerakstītām paražu tiesībām. Rietumgoti bija starp tām ģermāņu ciltīm, kas agri saskārās ar romiešu kultūru un rakstīto tiesību tradīciju. Tāpēc jau 475.–480. gadā valdnieks Eirihs II (gotu Aiwareiks, Eurich II) izdeva saviem gotu pavalstniekiem likumu krājumu Codex Euricanus. Taču rietumgotu valstī līdz ar gotiem dzīvoja arī bijušie Romas Impērijas pavalstnieki, kuri piemēroja romiešu tiesības. Ģermāņu valdnieki zināja, ka romiešu valdnieki saviem pavalstniekiem izdod rakstītus likumus, jo Romas Impērijas juridiskā kultūra bija rakstīto tiesību normu kultūra. Tāpēc Alarihs II uzdeva galma juristam Aniānam (latīņu Anianus) sagatavot romiešu tiesību kodifikāciju. 506. gadā kodifikācija bija gatava.