Agro viduslaiku Eiropā jaundibinātajās valstīs vēl nebija izveidojusies izpratne par tiesību spēkā esības piesaisti teritorijai un to, ka visi valstī dzīvojošie dzīvo pēc vienām tiesībām. Katrai personai tiesības tika piemērotas pēc tās izcelšanās. Daudzas ģermāņu ciltis laikā, kad tika dibinātas to valstis un arī vēlāk, dzīvoja pēc nerakstītām paražu tiesībām. Rietumgoti bija starp tām ģermāņu ciltīm, kas agri saskārās ar romiešu kultūru un rakstīto tiesību tradīciju. Tāpēc jau 475.–480. gadā valdnieks Eirihs II (gotu Aiwareiks, Eurich II) izdeva saviem gotu pavalstniekiem likumu krājumu Codex Euricanus. Taču rietumgotu valstī līdz ar gotiem dzīvoja arī bijušie Romas Impērijas pavalstnieki, kuri piemēroja romiešu tiesības. Ģermāņu valdnieki zināja, ka romiešu valdnieki saviem pavalstniekiem izdod rakstītus likumus, jo Romas Impērijas juridiskā kultūra bija rakstīto tiesību normu kultūra. Tāpēc Alarihs II uzdeva galma juristam Aniānam (latīņu Anianus) sagatavot romiešu tiesību kodifikāciju. 506. gadā kodifikācija bija gatava.

Kodifikācija bija veidota, kompilējot fragmentus no Gaja institūcijām (Gaii institutiones), Paula (latīņu Julius Paulus; grieķu Ἰούλιος Παῦλος) Sentencēm (Sententiae Receptae), Gregoriāna kodeksa (latīņu Austrumromā Codex Gregorianus, Rietumromā arī Gregorianus, Corpus Gregoriani, Teodosija kodeksa (latīņu Codex Theodosianus) un citiem romiešu tiesību avotiem. Tādējādi kodifikācija ietvēra gan tiesību normas, gan skaidrojumus par normu piemērošanu. Daļa no kodifikācijas teksta ietvēra citātus no tiesību avotiem, bet vienlaikus tā saturēja arī tiesību avotu fragmentu pārstāstus. Kodifikācijai pievienots Alariha II reskripts (commonitorium), kurā noteikts, ka likuma spēks ir tikai tiem avota norakstiem, kurus apstiprinājis Aniāns.

Avots saturēja atlasītas tās romiešu tiesību normas, kas bija piemērojamas agro viduslaiku sabiedrībā, kurā juridiskās attiecības bija ievērojami primitīvākas nekā regulēja klasiskās romiešu tiesības, kas iekļautas, piemēram, Justiniāna kodifikācijā (latīņu Codex Justinianus, arī Corpus Iuris Civilis). Tāpēc zinātnē Lex Romana Visigothorum (kā arī citos ģermāņu valdnieku izdotos romiešu tiesību kopojumos) iekļautās tiesības sauc par “vulgārajām” romiešu tiesībām, kas pielāgotas agro viduslaiku barbaru sabiedrībā pastāvošajiem sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem.

Kodifikācija stiprināja rietumgotu valstī jau ar Codex Euricianus iedibināto rakstīto tiesību tradīciju un izpratni par likuma varu valstī. Kodifikācija noteica, ka arī romieši atrodas rietumgotu valdnieka jurisdikcijā. Avots, regulējot rietumgotu valsts teritorijā dzīvojošo romiešu tiesiskās attiecības, sniedza valsts regulētu tiesisko stabilitāti un juridisko aizsardzību šai pavalstnieku grupai. Tā kā kodifikācijā iekļautās normas atbilda romiešu tiesiskai apziņai un tām juridiskajām attiecībām, kas sabiedrībā veidojās, tas tika plaši piemērots, tostarp tiesās. Vienlaikus kodifikācijā iekļautās un romiešiem piemērotās normas ietekmēja arī ģermāņu tiesību attīstību, piemēram, lēņu tiesību un tirdzniecības tiesību.

Rietumgotu valstī Lex Romana Visigothorum bija spēkā no 506. gada līdz 654. gadam, kad stājās spēkā Lex Visigothorum, kas tika piemērots visiem iedzīvotājiem pēc teritoriālā principa.

Tomēr Lex Romana Visigothorum ietekme gan telpā, gan laikā sniedzas ārpus Rietumgotu valsts, kas vēlākās Spānijas teritorijā pastāvēja līdz 711. gadam. Lai arī lielākā daļa šīs valsts 507. gadā nonāca franku pārvaldībā, likums, kas sākotnēji bija rakstīts tikai rietumgotu teritorijā dzīvojošiem romiešiem, palika spēkā, turklāt tika piemērots ne vairs personāli, bet gan teritoriāli. Tiek uzskatīts, ka tas kļuva par galveno romiešu tiesību avotu visā franku valstī. Kārlis Lielais (latīņu Carolus Magnus vai Karolus Magnus, franču un angļu Charlemagne, vācu Karl der Große) 768. gadā Lex Romana Visigothorum atzina par spēkā esošu tiesību avotu un ar savu dekrētu apstiprināja tā piemērošanu arī turpmāk tajā savas valsts teritorijā, kas iepriekš bija daļa no Rietumgotu valsts. Uz to, ka Lex Romana Visigothorum arī turpmāk Dienvideiropā tika piemērots kā galvenais romiešu tiesību avots, norāda ievērojamais skaits manuskriptu ar norakstiem, kā arī atsauces uz avotu juristu darbos. Vēl 11. gs. Lex Romana Visigothorum Dienvideiropā bija plašāk zināmais un piemērotais romiešu tiesību avots, kas citstarp sekmēja arī romiešu tiesību recepciju un vienotas juridiskās kultūrtelpas veidošanos.

Uz Lex Romana Visigothorum pamata tika izstrādāts nākamais, visiem pavalstniekiem saistošais likums Lex Visigothorum. Tās pašas tradīcijas ietvaros, daļēji pārņemot Lex Romana Visigothorum normas, vēlāk tika pieņemti Fueros, t. i., likumi, kas no viduslaikiem līdz jaunajiem laikiem tika izdoti kristiešu valstīs Ibērijas pussalā.

Tieši Lex Romana Visigothorum romiešu tiesības tika piemērotas vēlākās Spānijas, Francijas, Itālijas, daļēji Vācijas teritorijā, liekot pamatus izpratnei par tiesību kodifikāciju, likumdošanas tehniku un romiešu tiesībām. Šī izpratne par romiešu tiesībām bija valdošā līdz laikam, kad 11./12. gs. viduslaiku universitātēs sāka studēt Justiniāna kodifikāciju.

Viduslaikos līdz 11./12. gs., kad par galveno romiešu tiesību avotu kļuva Justiniāna kodifikācija, Lex Romana Visigothorum bija liela nozīme romiešu tiesību recepcijā. Līdz ar to šim avotam ir bijusi būtiska loma Eiropu vienojošās tiesiskās tradīcijas veidošanā, jo īpaši Dienvideiropā: Spānijā, Francijā, Itālijā.

Turklāt Lex Romana Visigothorum ir nozīmīgs avots Eiropas tiesību vēsturē, jo tas ir vienīgais romiešu tiesību krājums, kurā saglabātas Teodosija kodeksa pirmās piecas grāmatas un Paula Sentenču piecas grāmatas Līdz laikam, kad Veronas bibliotēkā tika atrasts rokraksts ar Gaja institūcijām (Gaii institutiones), Lex Romana Visigothorum saturēja vispilnīgāko šī avota norakstu.

Kodifikācija interesanta arī mākslas vēsturniekiem, jo avota noraksti lielākoties ir bagātīgi ilustrēti.