Šī nozare ir starpdisciplināra, jo cieši saistīta ar vēstures zinātni.

Pētījumi tiesību vēsturē veikti un publicēti jau kopš jauno laiku sākuma, taču tiesību vēstures kā patstāvīgas un sistemātiskas zinātnes izveidošanās saistāma ar 19. gs., kad dominējošās Vēsturiskās tiesību skolas ietekmē tiesību zinātnē mērķtiecīgi tika uzsākti nacionālo un romiešu tiesību vēstures padziļināti pētījumi, un tiesību vēsture kļuva par universitāšu tiesību zinātņu studiju programmu neatņemamu sastāvdaļu. Viens no šīs skolas pamatlicējiem Frīdrihs Karls Saviņjī (Friedrich Carl von Savigny) 1802.–1803. gadā izvirzīja tēzes, ka jurisprudences mērķis ir vēsturiski parādīt valsts likumdošanas funkciju, un likumdošanas mācība ir vēstures mācība. Līdz ar jaunu nāciju un valstu formēšanos 19. un 20. gs. gaitā aizvien pieauga katras valsts nacionālās tiesību vēstures nozīme. Mūsdienās nacionālā tiesību vēsture sekmē nācijas konstitucionālās identitātes apziņu.

Eiropas tiesību vēsture sāka noformēties tikai pēc Otrā pasaules kara, Eiropas Savienības (ES) veidošanās procesu ietekmē. Pieaugot šo procesu intensitātei, tā iegūst aizvien lielāku nozīmi. Kolumbijas Universitātes profesors Monro Smits (Munroe Smith), pētot Eiropas tiesību vēsturi (“Vispārējs pārskats par Eiropas tiesību vēsturi”, A general view of European Legal History, 1927), konstatēja, ka Eiropā sarakstītas neskaitāmas grāmatas, kurās pētīta nacionālu valstu tiesību vēsture, bet nepastāv vienotas kopīgas Eiropas tiesību vēstures. Vēsturnieki šajā laikā jau sāka pētīt Eiropas viduslaiku vēsturi. Fundamentāls pētījums vēsturē, kas lika pamatu tālākai Eiropas kā vienotas uz romiešu tradīcijas balstītas kultūrtelpas izpētei ir Anrī Pirena (Henri Pirenne) darbs “Eiropas vēsture līdz XVI gs. iekarojumiem” (Histoire de l'Europe des invasions au XVIe siècle, 1936).

Tikai 20. gs. otrajā pusē tiesību vēsturnieki sāka pētīt Eiropas juridiskās vienotības un tās iespējamo šķēršļu vēsturiskos priekšnosacījumus. Eiropas tiesību vēsture ir reģionāla tiesību vēsture ar mūsdienās joprojām neskaidrām robežām laikā un telpā. Maksa Planka Eiropas tiesību vēstures institūta (Max-Plank-Institut für europäische Rechtsgeschichte) vadītājs Mihaels Štolais (Michael Stolleis) 2007. gadā uzsvēra, ka Eiropas tiesību vēsture joprojām ir projekts.

Jebkurai tiesību vēsturei ir plaša pētījumu objektu izvēle. Pētījumi tiesību vēsturē atšķiras arī pēc zinātnieka analizētā laika posma, teritorijas vai kultūras, izpētāmās jurisprudences nozares, utt. Pētījumu objekti var būt plaši, piemēram, sociālās tiesiskās apziņas, juridiskās kultūras, tiesību avotu un to piemērošanas, tiesu institūciju, likumdevēja, likumdošanas tehnikas ģenēze un evolūcija, vai šaurāki – atsevišķas tiesību institūta, piemēram, servitūtu, noteiktas juridiskās simbolikas un citu institūtu vai fenomenu ģenēze un evolūcija. Tas liecina, ka nav vienas tiesību vēstures, bet gan virkne zinātnes apakšnozaru, kas pēta tiesību vēsturi.

Eiropas tiesību vēstures pētniekiem problemātiska ir arī laika un ģeogrāfisko robežu noteikšana. Ja Eiropas valstu vēsturei atskaites punkts ir skaidrs – tā sākas tad, kad beidzās Romas Impērijas rietumu daļas vēsture (Rietumroma beidza pastāvēt 476. gadā), tad tiesību vēsturē ir sarežģītāk. Romas valsts iznīcināšana nenozīmēja, ka līdz ar to vairs netika piemērotas romiešu tiesības. Eiropai pārņemot romiešu tiesības, arī Romas tiesību vēsture kļuva par Eiropas tiesību vēstures daļu.

Lai veidotu tiesību zinātnes nozari “Eiropas tiesību vēsture”, jānosaka robežas laikā, kad sāka veidoties Eiropas tiesības. Eiropas tiesību vēsture sākās vēlākais 5. gs. ar barbaru valstu dibināšanu un tur piemērotajām tiesībām. Taču barbari, dibinot savas valstis bija vismaz daļēji recipējuši svešu kultūru, jo pieņēma kristīgo ticību, kas 1. gs. sāka izplatīties Romas provincē Jūdejā un no 4. gs. bija Romas valsts reliģija.

Romiešu tiesības kā tiesību pamatavotu vai tiesību papildavotu Eiropas valstis izmantoja līdz 20. gs. Tāpēc lielākā daļa tiesību vēsturnieku Eiropas tiesību vēstures izpētē par atskaites punktu izvēlas nevis tumšos viduslaikus un ģermāņu cilšu paražu tiesības, bet gan romiešu tiesības. Piemēram, itāļu tiesību vēsturnieks Paolo Grosi (Paolo Grossi) darbā “Tiesības Eiropā” (L’Europa del diritto, 2007) raksta, ka Eiropa kā ģeogrāfiska, kulturāla, reliģiska un vēsturiska telpa sāka veidoties tieši Romas Impērijā. Tāpēc zinātnieki Eiropas tiesību vēsturi tradicionāli sāka pētīt ar romiešu tiesībām, kurām vēlāk bija liela nozīme Eiropas valstu, jo īpaši kontinentālās Eiropas juridiskās kultūras daļējā vienotībā. Viens no pirmajiem kopīgo Eiropas tiesību vēsturi pētījis austriešu tiesību vēsturnieks Pauls Košakers (Paul Koschaker) grāmatā “Eiropa un romiešu tiesības” (Europa und das römische Recht, 1947), secinot, ka vēsturiski Eiropu juridiski vieno romiešu privāttiesības (glosatoru skola).

Eiropas tiesību vēstures studijas joprojām ir cieši saistītas ar romiešu tiesību recepcijas gaitas un romiešu tiesību ietekmes izpēti uz dažādu Eiropas valstu tiesību sistēmām. Tas ir viens no fundamentāliem Eiropas tiesību vēstures izpētes objektiem. Izpēte pamatā balstās uz romiešu tiesību recepciju, pārņemot Justiniāna kodifikāciju (Corpus Iuris Civilis, 529–534). Romiešu tiesību avota Digestu (no latīņu digerere 'sakārtot', ‘organizēt’) jeb Pandektu (no grieķu πανδέκτης, pandektēs ‘visu sevī iekļaujošs’; vēlāk no grieķu jēdziena izveidojās latīņu vārds pandectes ar tādu pašu nozīmi kā grieķu terminam); Justiniāna kodifikācijas trešā daļa Digesta seu pandectae, 533) studijas un piemērošana ietekmēja tiesību evolūciju visā Rietumeiropā. Valstis, kuru tiesību sistēmas nav tieši ietekmējušas romiešu tiesības, kurās nav bijis viduslaiku universitāšu un romiešu tiesību studiju, piemēram, Skandināvijas valstis, kā arī tās Austrumeiropas valstis, kuru teritorijas bijušas Bizantijas sastāvā, vai kuras romiešu tiesības pārņēma no Bizantijas, piemēram, Krievija, sākotnēji praktiski palika ārpus zinātniskas izpētes Eiropas tiesību vēstures kontekstā. P. Košakers savā darbā analizēja Eiropu, ar to saprotot Rietumeiropas valstis, kuru tiesības ietekmējusi Justiniāna kodifikācija. Šādi Eiropas tiesību vēstures pētījumi dominējoši arī turpmāk, jo skaidri iezīmēja Eiropas valstu tiesības vienojošo faktoru – romiešu tiesību ietekmi, piemēram, Zuzanna Hēnhena (Susanne Hähnchen) darbā “Tiesību vēsture: no antīkās Romas līdz jaunajiem laikiem” (Rechtsgeschichte: Von der Römischen Antike bis zur Neuzeit, 2012).

Nozīmīgs darbs par Eiropas tiesību vēstures attīstību bija amerikāņu tiesību vēsturnieka Harolda Bermana (Harold J. Berman) pētījums “Tiesības un revolūcija: Rietumu tiesību tradīcijas veidošanās” (Law and Revolution: The Formation of the Western Legal Tradition, 1983). H. Bermans galvenokārt pievērsās kanonisko tiesību un kristietības nozīmei Rietumeiropas valstu tiesību attīstībā un juridiskajā vienotībā.

Šo autoru darbos ar salīdzināmo tiesību metodēm tika pētīta Vācijas, Francijas un Lielbritānijas tiesību vēsture, retāk minot arī Spāniju un Itāliju. Par nepilnībām Eiropas tiesību vēstures pētījumu ģeogrāfijā 1970.–71. gadā sāka rakstīt vācu zinātnieks Armīns Volfs (Armin Wolf) pētījumā “Eiropas tiesību vēsture dažādu valstu vēstures atlantos” (Das Bild der europäischen Rechtsgeschichte in Geschichtsatlanten verschiedener Länder), secinot, ka daudzas valstis, kas ģeogrāfiski atrodas Eiropā, piemēram, Grieķija, Albānija, Īrija, Islande un Portugāle, Eiropas tiesību vēstures ietvaros vispār netiek pētītas. Šo nepilnību A. Volfs daļēji laboja savās publikācijās par Eiropas valstu tiesību avotiem, pakāpeniski iekļaujot Eiropas tiesību vēstures pētījumu ģeogrāfijā arī Lietuvu, Livoniju, Ungāriju, Poliju, Portugāli, Zviedriju un citas tā laika Eiropas valstis. Pirmais no šādiem pētījumiem bija A. Volfa “Jauno nacionālo valstu likumdošana” (Die Gesetzgebung der entstehenden Territorialstaaten, in: Handbuch der Quellen und Literatur der neueren europäischen Privatrechtsgeschichte, 1973).

1983. gadā grāmatu “Eiropas tiesību vēsture” (Den europeiske rettens historie) publicēja zviedru tiesību vēsturnieks Ēriks Anners (Erik Anners). Viņš ir viens no pirmajiem Eiropas tiesību vēstures pētniekiem, kurš paplašināja Eiropas tiesību vēstures ģeogrāfiskās robežas, iekļaujot tajā ne tikai Skandināvijas valstis, bet arī Krieviju.

Vācu tiesību vēsturnieks Hans Hatenhauers (Hans Hattenhauer) devis nozīmīgu ieguldījumu Eiropas tiesību vēstures kā zinātnes attīstībā (“Eiropas tiesību vēsture”, Europäische Rechtsgeschichte, 1992). Viņš centās ietvert Eiropas tiesību vēstures izpētē visu ģeogrāfisko Eiropu. Arī H. Hatenhauers atkāpās no tradīcijas par atskaites punktu Eiropas tiesību vēstures izpētei izvēlēties romiešu tiesības un Eiropas tiesību vēstures pētījumu sāka ar antīko grieķu jurisprudenci. Grieķu un romiešu juridiskā tradīcija veido vienotu veselumu, tāpēc loģiska un pamatota ir H. Hatenhauera atkāpe līdz Drakonta likumiem (Δρακόντειοι νόμοι, Drakónteioi nómoi, jeb Δρακόντεια μέτρα, Drakónteia métra, 621. gads p. m. ē.), Solona (Σόλων) un Likurga likumiem (Lykurgos, 9.–8. gs. p. m. ē.), sengrieķu polisas konstitūcijai un pilsonības institūtam.

Eiropas tiesību vēsture pamatā tiek pētīta ar salīdzināmo tiesību metodēm, meklējot vienojošos un atšķirīgos elementus izvēlēto valstu tiesībās. ES tās dalībvalstīm piedāvā juridisku vienotu telpu tagadnē un nākotnē, bet uz jautājumu, vai Eiropas kultūra ir bijusi vienota līdz ES, pētnieki, piemēram, franču zinātnieks Norbērs Rulāns (Norbert Rouland) grāmatā “Ievads tiesību vēsturē” (Introduction Historique Au Droit, 1998) atbild, ka vēsturē nevar atrast Eiropas vienotības piemērus vai priekšnoteikumus, tomēr var izdalīt posmus, kad noteiktas Eiropas valstis bijušas vienotas lielākās vai mazākās politiskās kopībās. Eiropas specifika esot tā, ka Eiropa ir nāciju kontinents, un, lai gan tiesības Eiropā nav vienveidīgas, tām ir kopīgs pamats: kristīgā reliģija, kanoniskās tiesības un romiešu tiesības.

Tiesību vēsturnieki, kas savos pētījumos Eiropas tiesību vēsturē balstās uz kanonisko tiesību attīstību un ietekmi uz laicīgajām tiesībām, izpēti sāk ar seno ebreju tiesībām, tad analizējot antīko grieķu un romiešu pieredzi. Piemēram, itāļu vēsturnieks Paolo Prodi (Paolo Prodi) darbā “Taisnīguma vēsture: no viedokļu plurālisma līdz mūsdienu apziņas un tiesību duālismam” (Una storia della giustizia. Dal pluralismo dei fori al moderno dualismo tra coscienza e diritto, Il Mulino, 2000) aplūko taisnīguma izpratnes vēsturi Eiropā, balstoties uz kristīgo tradīciju. P. Prodi secina, ka Eiropas tiesību vēstures priekšvēsture varētu būt analizējama ēģiptiešu, šumeru, babiloniešu un senebreju tiesībās, kuru normas bijušas Bībelē ietvertās tiesiskuma izpratnes pamatā. Īpaši nozīmīgas ir ēģiptiešu tiesības, jo to ietekme atrodama ne tikai Vecās Derības tiesību izpratnē, bet arī sengrieķu jurisprudencē – piemēram, Ē. Annera un vācu tiesību vēsturnieka Uves Vēzela (Uwe Wesel) un citu autoru darbi, kuros pirmatnējās sabiedrības paražu tiesību aprakstam seko seno ēģiptiešu, Divupes, proti, šumeru, babiloniešu un asīriešu tiesības un ebreju tiesību vēstures apskats.

Mūsdienās aktuāls ir jautājums par musulmaņu tiesību studijām Eiropas tiesību vēstures ietvaros. Eiropas tiesību vēstures pētījumu robežu noteikšanā būtiskas ir musulmaņu tiesības, jo viduslaikos vairāk nekā 700 gadus Eiropas dienvidos bija musulmaņu valstis, kas atstāja ievērojamu ietekmi uz, piemēram, Spānijas dienvidu daļas juridisko kultūru.

No salīdzināmo tiesību pētījumiem bieži tiek pārņemts valstu dalījums saimēs un lokos, kuros tiek apvienotas valstis ar radniecīgu tiesību tradīciju. Plaši tiek izmantots Renē Davida (René David) darbā “Grāmata par salīdzināmajām civiltiesībām: ievads ārvalstu tiesību pētījumā ar komparatīvo metodi” (Traité élémentaire de droit civil comparé: introduction à l'étude des droits étrangers et à la méthode comparative, R. Pichon, R. Durand-Auzias, 1950) ieviestais dalījums. R. Davids izdala trīs lielākās tiesību ģimenes: angloamerikāņu, romāņu–ģermāņu un sociālistisko tiesību ģimenes, papildus nošķirot ebreju tiesību, musulmaņu tiesību, indiešu tiesību un citas ģimenes.

Šķietami vienkāršāks ir dalījums – Rietumeiropas valstis un Austrumeiropas valstis, kas arī nav tikai ģeogrāfisks dalījums. Tā pamatā ir tiesību tradīcijas vēsture. Skatot Eiropu kā grieķu–romiešu juridiskās kultūras pārņēmēju, tiek vērtēts, kā romiešu kultūra ietekmējusi dažādus Eiropas reģionus. Imperators Teodosijs (Flavius Theodosius)395. gadā Romas Impēriju sadalīja divās daļās – Austrumromā jeb Bizantijā un Rietumromā jeb Romā. Tas ir viens no iemesliem vēlākai Eiropas kultūras, t. sk. reliģiskās un juridiskās tradīcijas, duālismam. Eiropa pārņēma romiešu tiesības divos variantos: Justiniāna kodifikācijas un Bizantijas tiesību formā. Tas vēsturiski nošķīra Eiropas rietumus no austrumiem. Uz Rietumromas bāzes un tās kultūras ietekmē veidojās Rietumeiropa, bet uz Bizantijas pamatiem un tās kultūras tradīcijas ietekmē – Austrumeiropa. Eiropas tiesību vēsture kā zinātne joprojām formējas. Tā veidojas zinātnieku diskusijās, kuru problemātiku virza gan atsevišķi tiesību vēsturnieki, piemēram, savos darbos paužot jaunu skatījumu uz zinātni – nīderlandiešu zinātnieka Rendala Lesafera (Randall Christophe Herman Lesaffer) grāmata “Eiropas tiesību vēsture. No kultūras un politikas perspektīvas” (European Legal History. A Cultural and Political Perspective, 2009), gan speciāli izveidoti pētniecības institūti, gan tematiskas konferences, piemēram, praktiskā konference “Kā mācīt salīdzināmo Eiropas tiesību vēsturi” (How to Teach European Comparativ Legal History, 08.2009.) Lundas Universitātē (Lunds universitet).

Tiesību vēsture galvenokārt pēta tiesību avotus un to piemērošanas dokumentus. Izpratne par tiesību avotiem jeb to, kur tiesību piemērotājam jāmeklē tiesību norma, laika gaitā mainījusies, tāpēc tiesību vēstures ietvaros pētītie tiesību avoti nesakrīt ar tiesību teorijā definētajiem. A. Volfs, rakstot par viduslaiku Eiropas tiesību avotiem, izpētāmos avotus pēc to saglabāšanas formas iedala mutvārdu, ar roku rakstītos un iespiestos avotos. Tiesību avotus pētnieki grupē arī pēc to izdevēja, formas, izdošanas perioda un citām pazīmēm.

Tiesību avota izpratne un tiesību vēsture nošķirama no plašākās avota izpratnes vēsturē, kur avots ir cilvēka radīts kultūras produkts. Vēsture tiek veidota tikai pamatojoties uz ticamiem avotiem, tāpēc izveidota speciāla mācība par avotiem un avotu kritika (krievu источниковедение, vācu Quellenlehre). Būtiski konstatēt avota autentiskumu jeb faktu, vai avots nav viltots. Viens no slavenākajiem tiesību avotu viltojumiem ir viduslaiku kanonisko tiesību avots “Pseidoizidora dekretālijas” (Decretales Pseudo-Isidorianae, 9. gs. 2. ceturksnis). Šis darbs saturēja daudz neviltotu baznīcas koncilu kanonu un pāvesta vēstuļu, bet starp tiem – viltotāju sacerēti, falsificēti kanoni.

Ar avotu palīdzību tiek uzzināta informācija par sabiedrību. Avotu pētniecības metodoloģija balstās uz fundamentālas avotu vienotības idejas – viss, ko radījuši cilvēki noteiktā posmā ir vienotas materiālās un garīgās kultūras sastāvdaļas. Jānošķir primāros jeb pirmavotus no kritiskās literatūras – starpniekavota, kas satur pastarpinātu informāciju par pirmavotu. Pētījums vienmēr jāsāk ar pirmavotu apzināšanu un izpēti.

Tiesību vēsturē tikai daļu no pētāmajiem avotiem veido tiesību avoti un juridiskās prakses materiāli, pārējā informācija tiek iegūta no citiem avotiem. Jau vēsturiskās tiesību skolas pārstāvji 19. gs. tiesību avotus iedalīja tiešajos (satur tiesību normas) un netiešajos (satur tiesību aprakstu, atainojumu, u. c.) tiesību avotos. Tiešie avoti ir likumi, zemes tiesības, statūti, privilēģijas, nolikumi un citi tiesību normas saturoši avoti; tiesas spriedumi un citi tiesību normu piemērošanas akti, kā arī privāti tiesību pieraksti, piemēram, viduslaiku tiesību krājumi, piemēram, Sakšu spogulis (latīņu Speculum juris Sacsonicum, vācu Sachsenspiegel, ap 1230), Švābu spogulis (vācu Schwabenspiegel, ap 1275) un citi. Netiešie avoti ir literatūras avoti, piemēram, hronikas, poēmas, antīko autoru darbi; attēli, piemēram, pilsētu plāni, kartes, gleznas, skulptūras; ar jurisdikciju saistīti priekšmeti, piemēram, moku siekstas, zīmogi, karogi; tautas folklora un paražas, piemēram, kāzu tradīcijas, bērnu spēles.

Kopš 21. gs. pirmās desmitgades tiesību vēstures pētījumos izpētāmo tiesību avotu loks tiek aizvien paplašināts, piemēram, vācu tiesību vēsturnieces, profesores Z. Hēnhenas avotu grupējumā:

1. Reprezentatīvie (simbolos ietvertie) tiesību avoti, kuros tiek iekļauti arheologu atradumi, arhīvi un apkārtējās vides objekti, kuri satur juridiski nozīmīgu informāciju. Par patstāvīgām zinātnēm attīstās tiesību arheoloģija un tiesību ikonogrāfija.

2. Mutvārdu tiesību avoti, kuri ietver juridisko tradīciju, kas ilgstoši saglabāta mutvārdos.

3. Rakstītie tiesību avoti: likumi, tiesas spriedumi, tiesību dokumenti visplašākajā nozīmē un citi avoti, kuri satur tiesību normas vai to piemērošanas pierakstus.

Mūsdienās vēsturē aktuāli ir “dzīvās vēstures” jeb atmiņu stāstu pētījumi, kuri dod iespēju pilnīgāk un empātiskāk izprast pagātnes realitāti. Arī tiesību vēsturē izmantojami “dzīvās vēstures” avoti – atmiņu stāstu pētījumi, kas jo īpaši izmantojami tad, ja tiesību piemērošana atšķiras no tiesību normās noteiktā, bet tas nav ticis dokumentēts.

Tiesību vēstures pētījumos pamatā tiek lietotas vēsturiskā un salīdzinošā analīze, bet mūsdienās aizvien plašāk lieto arī diskursa metodi. Tiesību vēsturē tiek izmantotas salīdzināmo tiesību pieejas un metodes. Eiropas tiesību vēsture mūsdienās tiek skatīta galvenokārt kā salīdzināmā Eiropas valstu tiesību vēsture. To nosaka atziņa, ka nevar runāt par vienu kopīgu Eiropas valstu tiesību vēsturi, jo, lai gan ir kopīgi ietekmes faktori – kristietība, kanoniskās tiesības, romiešu tiesības, tomēr vēsturiskie procesi lielākoties ir bijuši reģionāli. Piemēram, Baltijas jūras reģiona valstu tiesību vēsturē ir vairāk saskares punktu, nekā šīm valstīm ar Vidusjūras vai Balkānu valstīm. Salīdzināmajās tiesībās izpēte notiek mikrolīmeņos un makrolīmeņos, kuri cieši saistīti. Salīdzinājums makrolīmenī ietver vispārīgus pētījumus, kuros tiek analizēts kodifikācijas stils, likumdošanas metodes, tiesību doktrīnas, tiesas spriešanas stils, tiesu sistēma, kā arī tiesību nozīme sabiedrības dzīvē, tiesību un reliģijas un/vai ideoloģijas saiknes. Mikrolīmenī tiek pētīti konkrēti tiesību institūti, tiesību jēdzieni vai problēmas.

Ius Commune. Zeitschrift für Europäische Rechtsgeschichte (izdevējs Klostermann, 1967–2001); Rechtshistorisches Journal (1982–2001); Rechtsgeschichte – Legal History. Zeitschrift des Max-Planck-Instituts für europäische Rechtsgeschichte (kopš 2002); Zeitschrift für Europäische Rechtsgeschichte – European Journal of Legal History – Journal européen d‘histoire du droit [SO1] (kopš 2012); Journal on European History of Law (kopš 2014).

Maksa Planka Eiropas tiesību vēstures institūts (Max-Planck-Institut für europäische Rechtsgeschichte, kopš 1964, Vācijā, Frankfurtē pie Mainas); Interdisciplinārais vēstures, kultūras un sabiedrības pētījumu centrs (Centro Interdisciplinar de História, Culturas e Sociedades, CIDEHUS, kopš 1994, Portugālē, Evorā). 

Eiropas salīdzināmās tiesību vēstures biedrība (European Society for Comparative Legal History, kopš 2009, Nīderlandē, Hāgā); Jauno tiesību vēsturnieku asociācija (Association of Young Legal Historians, kopš 2007, Spānijā, Seviļā).