Bizantijas imperators Justiniāns (latīņu Flavius Petrus Sabbatius Justinianus, grieķu Μέγας Ιουστινιανός) vēlējās vienot impēriju ar reliģijas un tiesību palīdzību. Viņš saņēma daudz sūdzību par tiesvedībām. Lai sakārtotu tiesu darbu valstī un nepieļautu tiesnešu patvaļu un korupciju, viņš nolēma vispirms kodificēt tiesības, lai vēlāk sekotu līdzi to striktai ievērošanai. Pirmais solis Justiniāna kodifikācijas darbos bija imperatoru konstitūciju kodifikācija. Lai gan bija spēkā Gregoriāna kodekss (Codex Gregorianus), Hermogeniāna kodekss (Codex Hermogenianus, Hermogenianus, Corpus Hermogeniani), Teodosija kodekss (Codex Theodosianus) un Novellae post-Theodosiane, daļa no tajās iekļautajām konstitūcijām bija zaudējušas spēku. Šajos avotos bija grūti orientēties, jo tie bija pārāk apjomīgi un daļēji pretrunīgi. Turklāt tikai Teodosija kodekss bija oficiāla tiesību kodifikācija.

13.02.528. ar konstitūciju Haec quae necessario Justiniāns izveidoja kodifikācijas komisiju 10 cilvēku sastāvā pretoru prefekta (latīņu praefectus praetorio) Flāvija Ioanna (Flavius Ioannes) vadībā. Komisijā darbojās arī Flāvijs Triboniāns (Flavius Tribonianus) – turpmākais Justiniāna kodifikācijas darbu vadītājs. Komisijai bija uzdots apkopot visas kodificētās un nekodificētās imperatoru konstitūcijas, atlasot tikai aktuālās, proti, tādas, kuras atbilst uz kodifikācijas brīdi impērijā pastāvošajām tiesiskajām attiecībām un Justiniāna politikai. Atlasītās konstitūcijas bija jāsaīsina, kodeksā iekļaujot tikai tās konstitūciju daļas, kas satur tiesību normas.

07.04.529. ar konstitūciju Summa Reipublicae (literatūrā parasti minēta kā Summa) krājums tika publicēts ar nosaukumu “Justiniāna kodekss” un stājās spēkā tā paša gada 16.04. Ar kodeksa spēkā stāšanos spēku zaudēja visas iepriekšējās imperatoru konstitūciju kodifikācijas.

Kodeksā apkopotas vairāk nekā 46 tūkstoši konstitūciju, kas izkārtotas pēc edikta principa (piemēram, Imperatora Adriāna mūžīgais edikts, Teodosija kodekss) 12 grāmatās. Grāmatas dalītas nodaļās (tituli), kurās konstitūcijas izkārtotas hronoloģiskā secībā. 1. grāmata regulē baznīcas tiesības (apliecinot, ka ar tiesībām tiek likts pamats kristīgai valstij), tiesību avotus un valsts amatpersonu hierarhiju un statusu (officia). 2.–8. grāmata veltīta civiltiesībām (ius civile). 9. – sodu jeb krimināltiesībām. 10. – nodokļu tiesībām, 11.–12. – valsts pārvaldes tiesībām.

Pēc kodeksa spēkā stāšanās imperators Justiniāns turpināja izdot jaunas konstitūcijas. Tāpēc kodifikācijas darbi tika turpināti, un 16.11.534. ar konstitūciju Cordi nobis stājās spēkā jauna Justiniāna kodeksa redakcija Codex repetitae praelectionis. Bizantijā Justiniāna kodekss formāli juridiski bija spēkā līdz 886.–888. gadam, kad spēkā stājās Bizantijas imperatora Leo IV Gudrā (Λέων Ϝ΄ ὁ Σοφός) Bazilikas (τὰ Βασιλικά), kuru teksts bija grieķu valodā tulkota un aktualizēta Justiniāna kodifikācijas redakcija.

Lai gan saglabājies ievērojams skaits vēlāku avota redakciju, tomēr kodeksa sākotnējā redakcija līdz mūsdienām nav saglabājusies. Kodekss nemitīgi ticis rediģēts, tostarp īsināts. Latīņu konstitūcijas tikušas aizvietotas ar grieķu valodā izdotām konstitūcijām.

Viduslaikos ar kodeksu izprata pirmās deviņas grāmatas, bet 10.–12. grāmatas skatīja kā atsevišķu avotu Tres libres. Zinātnieki par autentiskākajiem uzskata 8. gs. Veronas manuskriptu, kā arī Parīzes un Darmštates manuskriptus. Pirmo reizi Rietumeiropā visas 12 grāmatas atkal apvienoja humānists Dionīsijs Gotofreds (Dionysius Gothofredus), 1583. gadā publicējot Corpus Iuris Civilis.

Justiniāna kodekss ir avots kanoniskajās tiesībās. Tā fragmenti iekļauti gan katoļu, gan pareizticīgās baznīcas tiesību krājumos.

Bizantijas likumdošana pēc Justiniāna pamatā attīstījās tulkojot viņa likumus grieķu valodā un tos rediģējot, pielāgojot mainīgajām tiesiskajām attiecībām. Tam bijusi ievērojama ietekme uz Austrumeiropas daļu, kas piederēja Bizantijas kultūrtelpai.

Justiniāna kodeksam kā Corpus iuris civilis daļai ir ievērojama ietekme uz romiešu tiesību recepciju kontinentālajā Eiropā. Itālijā, kura Justiniāna valdīšanas laikā bija atkal pievienota Romai, tas stājās spēkā un tika piemērots (Digestas).