19. un 20. gs. mijā vācu tiesību filozofs Georgs Jellineks (Georg Jellinek) attīsta valsts trīs elementu teoriju, proti, ka valsti veido tauta, teritorija un neatkarīga jeb suverēna valdība. 20. gs. valsts teorijā starptautiskajās tiesībās, lielā mērā pateicoties 1933. gadā Urugvajā Amerikas valstu pieņemtajai Montevideo konvencijai par valstu tiesībām un pienākumiem, nostiprinās valsts četru galveno elementu definīcija, proti, valsti veido tauta, teritorija, neatkarīga valdība un tās spēja iesaistīties starptautiskās attiecībās. Starptautisko tiesību doktrīna sāk attīstīt šai definīcijai pakārtotu teoriju par valsts izbeigšanos. Tādējādi atskaites punkts ir vienkāršs, proti, zūdot vienam no četriem valsts elementiem, principā valsts izbeidzas. Ir skaidrs, ka, pirmšķietami, zaudējot gan tautu, gan teritoriju, valstij būtu grūti turpināt pastāvēt. Taču visiem četriem valsts elementiem atbilst juridiskas definīcijas, un līdz ar to jautājums par to, vai kāds no valsts elementiem vairs nepastāv, nav vienīgi fakta jautājums. Tas ir arī tiesību jautājums un pakļaujas juridiskai analīzei piemērojamās tiesību sistēmas ietvaros, proti, starptautisko tiesību ietvaros. Tajā pašā laikā starptautisko tiesību doktrīnā pastāv divi dominējošie viedokļi jautājumā, vai valsts definīcijai ir primārā nozīme, lai definētu, vai valsts beigusi pastāvēt vai arī tā turpinās. Pirmais viedoklis tādējādi par pamatu ņem valsts elementu teoriju, lai varētu definēt, vai valsts pastāv vai beigusi pastāvēt. Savukārt otrais viedoklis uzskata, ka valsts elementiem ir otršķirīga loma un ka noteicošais ir tas, vai turpinās tiesiskās saistības, kurās tiesību subjekts, proti, valsts, ir iesaistījusies. Neskatoties uz divu ietekmīgu viedokļu pastāvēšanu, starptautiskās tiesības satur tiesību normas, no kuru piemērošanas izriet atbilstoši secinājumi gadījumos, kad jautājums par valsts izbeigšanos parādās dienas kārtībā.
Tādējādi modernās starptautiskās tiesības neatzīst to, ka iekšējs apvērsums vai revolūcija, kā rezultātā mainās valsts vara, varētu novest pie pašas valsts izbeigšanās. Šādi konstitucionālie procesi ir ārpus starptautisko tiesību darbības jomas, ja vien nerodas būtiski draudi cilvēktiesībām un pasaules mieram un drošībai. Piemēram, Krievija kā valsts starptautiskajās tiesībās pastāv ilgstoši neatkarīgi no valsts iekārtas maiņām, gan lielinieku režīmam pārņemot varu Krievijas Impērijā, gan vēlākām izmaiņām pēc Padomju Savienības izjukšanas. Tā kā mūsdienu starptautiskās tiesības aizsargā valsts teritoriālo integritāti, arī teritoriālās izmaiņas, kas notikušas, pārkāpjot starptautisko tiesību normas, netiek atzītas un nevar novest pie valsts izbeigšanās. Starptautiskās tiesības neatzīst citas valsts pilsonības uzspiešanu masveidā, tādēļ arī tautas izzušana, tai pēkšņi mainot pilsonību, nav pieļaujama. Valsti nav tiesības pakļaut ar spēku vai draudiem, tādēļ, ja arī tā ir noticis, kas būtu pretrunā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Statūtiem, šāda valsts turpina pastāvēt. Baltijas valstu kā tiesību subjektu pastāvēšana Padomju Savienības īstenotās okupācijas laikā balstās tieši šajā tiesību normā, proti, ka mūsdienu starptautiskās tiesības nepieļauj citu valstu pakļaušanu un to pastāvēšanas izbeigšanu agresijas rezultātā. Līdz ar to valsts izbeigšanās nenotiek tad, ja nebūtiski mainās kāds no valsts četriem elementiem. Ja šo četru elementu maiņa notikusi prettiesiski, starptautiskās tiesības uztur spēkā apdraudētās valsts kā starptautisko tiesību subjekta pastāvēšanas principu.
Savukārt materiālam valsts elementam izzūdot fiziski, ir grūti saglabāt juridisko fikciju par šādas valsts pastāvēšanu. Tādējādi klimata izmaiņu radītie draudi atsevišķu pasaules valstu teritorijām var radīt secinājumu, ka valsts izbeidzas. Šobrīd ir atvērts jautājums, kas notiek ar tautu un ko darīt ar tā sauktajiem klimata bēgļiem. Valsts izbeigšanās var notikt vienošanās rezultātā. Piemēram, pēc Berlīnes mūra krišanas Čehoslovākija beidza pastāvēt uz līguma pamata, un tās teritorijā izveidojās divas jaunas valstis – Čehija un Slovākija.