Modernas starptautiskās tiesības attīstās līdz ar modernas valsts konsolidāciju, tai kļūstot par galveno starptautisko tiesību subjektu un to centrālo paradigmu. Proti, valstu griba ir gan galvenais starptautisko tiesību normu avots, gan valstu vienošanās rezultātā radīto normu mērķis ir nosargāt un atbalstīt valstis dažādās to darbības jomās. Tādēļ jo īpaši kopš 19. gs. otrās puses pasaules politiskā doma koncentrējas uz tādu valstu sadarbības formu un formātu nostiprināšanu, kas sekmē to mierīgu līdzāspastāvēšanu un sadarbību. Taču tikai pēc Pirmā pasaules kara un jo īpaši pēc Otrā pasaules kara valstīm izdodas vienoties par to, ka spēka pielietošana (karš) un draudi pielietot spēku valstu attiecībās nav pieļaujami un starptautiskās tiesības to aizliedz. Tādējādi iepriekšējo gadsimtu visbiežākais valstu izbeigšanās veids, proti, kara rezultāts, principā vairs netiek pieļauts kopš 20. gs. Taču gan iekšējus, gan ārējus bruņotus konfliktus nav izdevies pilnībā novērst, un tādēļ jautājums, vai valsts ir izbeigusi savu pastāvēšanu, šajā kontekstā turpina būt aktuāls. Vienlaikus jaunie planētas izaicinājumi, kā klimata ietekme uz ūdens līmeņa celšanos, kas raisa salu valstu applūšanu, un pieaugošā tautu nevienlīdzība un politiskais populisms, kas apdraud raitu valstspārvaldību, arī potenciāli var ietekmēt valsts pastāvēšanu.

Valsts nepārtrauktības (angļu state continuity, franču continuité d’État) uzturēšana ir starptautisko tiesību sistēmas galvenā jēga. Šī paradigma sniedz zināmu tiesisko noteiktību starptautiskajās attiecībās, kas savā būtībā ir neparedzamas. Līdz ar to valsts izbeigšanās juridiska konceptualizācija ir nepieciešama, lai viestu noteiktību starptautiskajās attiecībās. Šāda konceptualizācija ir iespējama vienīgi tad, ja ir radīta lielāka skaidrība valsts teorijā starptautiskajās tiesībās, proti, precizējot nosacījumus, kad valsti var uzskatīt par nodibinātu, kā arī radot tādas starptautisko tiesību normas, kas paredz dibinātas valsts nepārtrauktību un valsts izbeigšanos kā izņēmumu no valsts nepārtrauktības starptautiskajās tiesībās noteiktos gadījumos. Neskatoties uz starptautiskās politikas neparedzamo un nepastāvīgo dabu, starptautisko tiesību mērķis ir tajās ienest paredzamus atskaites punktus.

Valsts izbeigšanās teorija ir daļa no valsts teorijas starptautiskajās tiesībās. Tās mērķis ir definēt pieļaujamos izņēmumus no valsts nepārtrauktības premisas. Tās paredzamai darbībai ir nepieciešama valsts definīcija un valsts pastāvēšanu nodrošinošas tiesību normas. Valsts izbeigšanās vienmēr noved pie valstu pēctecības (angļu state succession, franču succession d’État) normu piemērošanas.

Valsts izbeigšanās kā juridiski definēts fenomens varēja parādīties pasaules domā tikai ar brīdi, kad radās lielāka skaidrība par to, kas ir valsts politikā un starptautiskajās tiesībās konkrētajā cilvēces attīstības stadijā. Lai arī antīkajā pasaulē, īpaši, Senajā Romā, pilsētvalstis darbojās atbilstoši tiesībām, tomēr tajās neizveidojās atsevišķs regulējums saistībā ar valsts pastāvēšanu un izbeigšanos, jo nevarēja runāt par starptautiskajām tiesībām kā tādām arī tad, ja, piemēram, līgumu attiecības un sūtņu apmaiņa veidojās jau antīkajā pasaulē. Ius gentium, kas aptvēra atsevišķas uz visiem cilvēkiem (ne tikai Romas pilsoņiem) attiecināmas uzvedības normas, visbiežāk tika uzskatītas par dabiskām tiesībām (ius naturale). Taču pasaules ideju vēsturē tieši ius gentium tiek uzskatīts par iedvesmas avotu vēlīnajos viduslaikos dzimušai idejai par nāciju jeb tautu tiesībām (droits de gens).

Idejas par to, ka pilsoņi lojalitāti apliecina valstij, proti, abstrakcijai, kurai piedēvē suverenitāti un kas ir tiesību subjekts, veidojās pakāpeniski, nomainoties feodālisma laikmetam un notiekot Reformācijai, paverot ceļu jaunām idejām par sabiedrības pārvaldības formām. Sākoties Reformācijas un nacionālu valstu konsolidācijas procesam, par kura sākumu starptautisko tiesību vēstures avoti parasti min 1648. gada Vestfālenes līgumus, ar kuriem noslēdzās Eiropas 30 gadu ilgais reliģijas karš, kas būtiski vājināja katoļu baznīcas politiskās varas pozīcijas un pastiprināja tajā brīdī esošo valstu un to monarhu ietekmi, priekšplānā izvirzījās jautājums, vai suverēnu valsti ierobežo jebkādi likumi un kādi tie ir. Tādējādi nākamie gadsimti līdz 20. gs. lielajiem kariem risināja arī jautājumu par to, vai valsts esamību var definēt tiesiski un vai situācijas, kas apdraud valsti, pakļaujas kādam tiesiskam režīmam. Proti, vai valsts izbeigšanās arī ir juridiski regulējams jautājums.

Atbildes elementi uz šiem jautājumiem radās lēnām, veidojoties valstu sistēmai, kāda tā pastāv mūsdienās, un konceptualizējoties nāciju jeb tautu tiesībām, kuras beigās kļūst par starptautiskajām tiesībām, kad 19. gs. sākumā angļu tiesību zinātnieks Džeremijs Bentams (Jeremy Bentham) rada šo terminu. Starptautisko tiesību vēstures avotos var rast atziņu, ka tieši Kristiāns Frederiks de Volfs (Christian-Frederic de Wolff), kas bija Gotfrīda Vilhelma Leibnica (Gottfried Wilhelm Leibniz) skolēns, lika pamatus starptautisko tiesību (tobrīd vēl tautu tiesību) kā atsevišķas tiesību sistēmas idejai, kas izrietēja no tautu dabiskas vajadzības sadarboties. Tautu tiesības ir dabiskas tiesības, bet to mērķi var tikt sasniegti arī, tautām papildus vienojoties par kopējiem rakstītiem (un nerakstītiem) likumiem. Tādējādi tās ir arī tautu brīvā gribā balstītas tiesības. Divas tēzes no K. F. de Volfa teorijas ir svarīgas jautājumā par valsts izbeigšanos. Proti, tautai ir tiesības uz neapdzīvotu zemju apgūšanu, kā arī apdzīvotu aizjūras zemju iegūšanu. Tautai ir tiesības uzsākt karu pret otru tautu, lai novērstu tiesību aizskārumu vai lai nodrošinātu aizskarto tiesību atlīdzību. K. F. de Volfs neatzina, ka vienkārši noderīgums varētu kalpot par pamatu kara izraisīšanai. Proti, kara iemesls nedrīkst būt ietekmes nostiprināšana. Lai arī K. F. de Volfs nošķīra tiesības, kas attiecas uz tautu attiecībām, un tiesības, kas attiecas uz vienas tautas tiesībām, proti, mūsdienās tās dēvē par valsts jeb publiskām tiesībām, taču tas, ka domātājs savu teoriju veidoja, analizējot gan uz iekšu vērsto, gan ārējo dimensiju, norāda, ka valsts publiskās tiesības ir cieši saistītas ar starptautiskajām tiesībām. Iekšējā jeb nacionālajā dimensijā K. F. de Volfs uzsvēra, ka katrai tautai ir dabisks pienākums sevi uzturēt un pilnveidot. Ja šo pienākumu tauta nespēj pildīt, tā var prasīt citas tautas, kura ir spēcīgāka, aizbildnību. Šāda aizbildnība var ietekmēt suverenitātes pakāpi un novest līdz pilnīgai tās zaudēšanai, proti, valsts izbeidz pastāvēt pēc vienošanās.

Šveices jurists un diplomāts Emers de Vatels (Emer de Vattel) bija otrs ietekmīgākais sava laika domātājs, kura darbs, radis ietekmi no K. F. de Volfa teorijas, vēl būtiskāk pamatoja suverēnu valstu centrālo vietu starptautiskajās tiesībās un valstu jeb nāciju tiesībsubjektību šajā sistēmā, uzsverot, ka tiesības un pienākumi attiecas vienīgi uz neatkarīgām, proti, suverēnām, valstīm, kas pašas sevi pārvalda bez jebkādas ārējas ietekmes. Skaidrojot valsts suverenitāti, E. de Vatels norāda, ka tauta, kas nonākusi citas tautas varā jeb pārvaldībā, vairs nav brīva un tā vairs nav suverēna valsts. Tādējādi līdz 18. gs. ir attīstījusies izpratne, ka valsts var labprātīgi atteikties no savas suverenitātes, kas nozīmē valsts izbeigšanos. Lai arī domātāju darbos ir mēģinājumi nošķirt taisnīgu un netaisnīgu karu, tomēr tālāk netiek definēts, kas notiek ar okupēto valsti. Vēsture rāda, ka kari neatkarīgi no to iemesliem bieži noveda pie valsts izbeigšanās. Tobrīd starptautiskajās tiesībās vēl nav nostiprinājusies valsts nepārtrauktības paradigma, kas ieņem centrālo vietu tikai 20. gs. līdz ar apņemšanos izskaust iekarošanas karus valstu attiecībās un nostiprināt valstu teritoriālo integritāti.

19. un 20. gs. mijā vācu tiesību filozofs Georgs Jellineks (Georg Jellinek) attīsta valsts trīs elementu teoriju, proti, ka valsti veido tauta, teritorija un neatkarīga jeb suverēna valdība. 20. gs. valsts teorijā starptautiskajās tiesībās, lielā mērā pateicoties 1933. gadā Urugvajā Amerikas valstu pieņemtajai Montevideo konvencijai par valstu tiesībām un pienākumiem, nostiprinās valsts četru galveno elementu definīcija, proti, valsti veido tauta, teritorija, neatkarīga valdība un tās spēja iesaistīties starptautiskās attiecībās. Starptautisko tiesību doktrīna sāk attīstīt šai definīcijai pakārtotu teoriju par valsts izbeigšanos. Tādējādi atskaites punkts ir vienkāršs, proti, zūdot vienam no četriem valsts elementiem, principā valsts izbeidzas. Ir skaidrs, ka, pirmšķietami, zaudējot gan tautu, gan teritoriju, valstij būtu grūti turpināt pastāvēt. Taču visiem četriem valsts elementiem atbilst juridiskas definīcijas, un līdz ar to jautājums par to, vai kāds no valsts elementiem vairs nepastāv, nav vienīgi fakta jautājums. Tas ir arī tiesību jautājums un pakļaujas juridiskai analīzei piemērojamās tiesību sistēmas ietvaros, proti, starptautisko tiesību ietvaros. Tajā pašā laikā starptautisko tiesību doktrīnā pastāv divi dominējošie viedokļi jautājumā, vai valsts definīcijai ir primārā nozīme, lai definētu, vai valsts beigusi pastāvēt vai arī tā turpinās. Pirmais viedoklis tādējādi par pamatu ņem valsts elementu teoriju, lai varētu definēt, vai valsts pastāv vai beigusi pastāvēt. Savukārt otrais viedoklis uzskata, ka valsts elementiem ir otršķirīga loma un ka noteicošais ir tas, vai turpinās tiesiskās saistības, kurās tiesību subjekts, proti, valsts, ir iesaistījusies. Neskatoties uz divu ietekmīgu viedokļu pastāvēšanu, starptautiskās tiesības satur tiesību normas, no kuru piemērošanas izriet atbilstoši secinājumi gadījumos, kad jautājums par valsts izbeigšanos parādās dienas kārtībā.

Tādējādi modernās starptautiskās tiesības neatzīst to, ka iekšējs apvērsums vai revolūcija, kā rezultātā mainās valsts vara, varētu novest pie pašas valsts izbeigšanās. Šādi konstitucionālie procesi ir ārpus starptautisko tiesību darbības jomas, ja vien nerodas būtiski draudi cilvēktiesībām un pasaules mieram un drošībai. Piemēram, Krievija kā valsts starptautiskajās tiesībās pastāv ilgstoši neatkarīgi no valsts iekārtas maiņām, gan lielinieku režīmam pārņemot varu Krievijas Impērijā, gan vēlākām izmaiņām pēc Padomju Savienības izjukšanas. Tā kā mūsdienu starptautiskās tiesības aizsargā valsts teritoriālo integritāti, arī teritoriālās izmaiņas, kas notikušas, pārkāpjot starptautisko tiesību normas, netiek atzītas un nevar novest pie valsts izbeigšanās. Starptautiskās tiesības neatzīst citas valsts pilsonības uzspiešanu masveidā, tādēļ arī tautas izzušana, tai pēkšņi mainot pilsonību, nav pieļaujama. Valsti nav tiesības pakļaut ar spēku vai draudiem, tādēļ, ja arī tā ir noticis, kas būtu pretrunā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Statūtiem, šāda valsts turpina pastāvēt. Baltijas valstu kā tiesību subjektu pastāvēšana Padomju Savienības īstenotās okupācijas laikā balstās tieši šajā tiesību normā, proti, ka mūsdienu starptautiskās tiesības nepieļauj citu valstu pakļaušanu un to pastāvēšanas izbeigšanu agresijas rezultātā. Līdz ar to valsts izbeigšanās nenotiek tad, ja nebūtiski mainās kāds no valsts četriem elementiem. Ja šo četru elementu maiņa notikusi prettiesiski, starptautiskās tiesības uztur spēkā apdraudētās valsts kā starptautisko tiesību subjekta pastāvēšanas principu.

Savukārt materiālam valsts elementam izzūdot fiziski, ir grūti saglabāt juridisko fikciju par šādas valsts pastāvēšanu. Tādējādi klimata izmaiņu radītie draudi atsevišķu pasaules valstu teritorijām var radīt secinājumu, ka valsts izbeidzas. Šobrīd ir atvērts jautājums, kas notiek ar tautu un ko darīt ar tā sauktajiem klimata bēgļiem. Valsts izbeigšanās var notikt vienošanās rezultātā. Piemēram, pēc Berlīnes mūra krišanas Čehoslovākija beidza pastāvēt uz līguma pamata, un tās teritorijā izveidojās divas jaunas valstis – Čehija un Slovākija.

Starptautisko tiesību doktrīnas veidotāju vidū jāmin vairāki pārstāvji, kas īpaši pievērsušies valsts izbeigšanās jēdziena konceptualizācijai. Pirmais no moderno starptautisko tiesību doktrīnas pārstāvjiem, kas piedāvāja par pamatu ņemt valsts teoriju, proti, tās četrus elementus, lai definētu valsts izbeigšanos, bija austriešu izcelsmes amerikāņu profesors Jozefs L. Kuncs (Josef Laurenz Kunz). Īpaši jāpiemin viena no pirmajām sievietēm – poļu izcelsmes šveiciešu profesore Kristīna Mareka (Krystina Marek), kas veica ietekmīgu pētījumu tieši šajā jautājumā un to attiecināja uz Polijas valstiskuma problemātiku. Sākotnējo doktrīnu sistematizēja un pilnveidoja austrāliešu izcelsmes Kembridžas Universitātes (University of Cambridge) profesors un ANO Starptautiskās tiesas tiesnesis Džeimss Krofords (James Crawford).