Valsts nepārtrauktības doktrīna ir mainījusies līdz ar valsts kā galvenā starptautisko tiesību subjekta idejas pilnveidošanos un attīstību pasaules politikas un ideju evolūcijas rezultātā. Vēl 19. gs., dominējot uzskatam, ka tiesības izriet no faktiem, valsts nepārtrauktība nebija starptautisko tiesību galvenais mērķis. Iekarošanas kari ļoti bieži rezultējās vienas valsts aneksijā, un līdz ar to šāda valsts izbeidzās, un šajā faktā balstījās tiesiskie secinājumi. Tobrīd aktuālākais jautājums bija par to, kādas iekarotās valsts saistības tiek pārmantotas. Nenoteiktība, kas radās saistībā ar biežām robežu un valsts statusa maiņām, tika vērtēta caur romiešu tiesībās nostiprinātā mantojuma tiesību institūta prizmu, atzīstot, ka starptautisko publisko tiesību subjektu mijiedarbībā ir saskatāmas arī atšķirības no mantošanas tiesību idejas privātajās tiesībās. Līdz ar to 19. gs. starptautisko tiesību doktrīnā ar valsts nepārtrauktības jēdzienu tika saistītas divas atziņas. Proti, daļas teritorijas atdošana un biežā iekārtu maiņa netraucē valsts nepārtrauktībai. Taču tās iekarošana vai labprātīga vienošanās ir pamats valsts pastāvēšanas beigām.
Valsts nepārtrauktības doktrīna mainās līdz ar moderno starptautisko tiesību konsolidāciju, īpaši pēc Otrā pasaules kara, kad līdz ar ANO izveidošanu valsts teritoriālās integritātes neaizskaramība tiek likta moderno starptautisko tiesību centrā, un tādējādi valsts nepārtrauktības aizsardzība kļūst par tiesiskās noteiktības pamatu. Šajā vēsturiskajā momentā notiek uzsvaru maiņa starptautiskā regulējuma attīstībā, proti, notiek pāreja no karu un nepastāvības kā tiesību avota pieņemšanas uz mierīgas līdzāspastāvēšanas un sadarbības valstu starpā kā tiesiskā regulējuma paradigmas nostiprināšanu. Šī uzsvaru maiņa ietekmē valsts nepārtrauktības idejas tālāko attīstību. Būtisku lomu šajā uzsvaru maiņā nospēlē Amerikas Savienoto Valstu (ASV) valdības savulaik definētā tā sauktā Stimsona doktrīna, kas nepieļauj atzīt agresijas vai spēka piemērošanas rezultātā panāktas valstu teritoriju izmaiņas vai jaunu valstu izveidošanu, kas pirmo reizi tika piemērota Mančūrijas krīzes sakarā 1932. gadā, kā arī 1940. gadā, Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) karaspēkam ieņemot Baltijas valstis.
Taču tiesību doktrīnā un praksē saglabājas divi dominējošie uzskati. Pirmkārt, ka valsts nepārtrauktību ir jānosaka atbilstoši tam, vai var konstatēt tiesisko attiecību turpināšanos. Otrkārt, ka valsts nepārtrauktība ir valsts teorijas nepieciešams elements, un tā var tikt definēta, vienīgi izmantojot valsts definīcijas elementus. Doktrīna, kas pārstāv šo viedokli, uzsver, ka valsts turpināšanās situācijās var izšķirt divus gadījumus, proti, valsts nepārtrauktību un valsts identitāti pēc izbeigšanās momenta. Baltijas valstu neatkarības atjaunošana pēc 50 gadu ilgušās prettiesiskās Padomju Savienības okupācijas ir viens no spilgtākajiem piemēriem valstu praksē, kas pamato otrā viedokļa piekritēju izvirzītās tēzes. Ir būtiski uzsvērt, ka tā tiesību doma, kas pamato valsts nepārtrauktības saikni ar valsts definīciju, norāda uz virkni starptautisko tiesību normu un principu nostiprināšanu. Kā viens no pirmajiem tiesību zinātniekiem, kas attīstīja integrētu pieeju valsts nepārtrauktības doktrīnai, jāmin Džeimss Krofords (James Crawford), kas norādīja, ka, lai arī ilgstoša valsts pārvaldes orgānu atrašanās pakļautībā un valsts darbības trūkums liek domāt par valsts izbeigšanos, tomēr starptautisko tiesību sistēmā ir jāvērtē, vai šāda situācija nav radusies prettiesiski un vai līdz ar to prettiesiskums nevarētu radīt tiesiskas sekas. Tādējādi pastāv valsts nepārtrauktības prezumpcija, ja nepārtrauktību apdraud prettiesiska rīcība. Šādas prezumpcijas akcepts loģiski izriet no modernās starptautisko tiesību sistēmas, kurā nostiprinājušās atsevišķas imperatīvas normas, tostarp aizliegums valstu attiecībās pielietot spēku un draudus. Prezumpcija kļūst stiprāka, jo vairāk nostiprinās tiesību sistēma atbilstoši tiesiskuma un valstu līdzvērtības principiem. Tādējādi daudzu gadsimtu gaitā notikusī cilvēces evolūcija un ideju attīstība ir nonākusi tādā stadijā, kad cīņā starp divām bāzes premisām, kas konceptualizē starptautiskās attiecības, proti, ex factis ius oritur (fakti rada tiesības) un ex iniuria non ius oritur (nelikumīgas darbības nerada tiesības), ir vērojama tendence par labu otrajai premisai.