Latvijas valsts ir demokrātiska republika, kurā suverenā vara pieder Latvijas tautai (Satversmes 1. un 2. pants). Tā ir parlamentāra demokrātija, kur pilsoņu griba tiek pārstāvēta parlamentā jeb Saeimā. Latvijā tiek īstenota varas dalīšana, pastāv likuma vara un nodrošināta cilvēktiesību ievērošana un aizsardzība; tā ir tiesiska valsts. Latvija ir sociāli atbildīga valsts, kas likumdošanā, valsts pārvaldē un tiesas spriešanā cenšas iespējami plaši īstenot sociālo taisnīgumu. Latvija ir unitāra valsts, kas veidota uz latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesību pamata, apvienojot latviešu vēsturiski apdzīvotos etnogrāfiskos apgabalus (Satversmes 3. pants). 

Latvijas valsts iekārtas regulējums ietverts konstitūcijā – Satversmē un citos konstitucionālā ranga aktos. Tiem ir augstākais juridiskais spēks Latvijas tiesiskajā sistēmā. Šie konstitucionālā ranga akti atspoguļo Latvijas valstiskuma sarežģīto attīstības vēsturi.

Ar 18.11.1918. Latvijas Republikas (LR) proklamēšanas aktu tika dibināta Latvijas valsts kā neatkarīga, demokrātiska republika un noteikta valsts teritorija, kā arī paredzēts izveidot pagaidu valdību un ievēlēt Satversmes sapulci, kas izstrādās konstitūcijas tekstu. 27.05.1920. Satversmes sapulce pieņēma Deklarāciju par Latvijas valsti, lai Latvijas valstiskumu nostiprinātu juridiskā formā, atkārtojot proklamēšanas aktā paustos konstitucionālos principus un uzsverot tautas suverenitātes principu. Satversmes sapulce izstrādāja konstitūcijas tekstu un 15.02.1922. pieņēma Satversmi. Šie konstitucionālā ranga akti nosaka Latvijas valsts iekārtu un konstitucionālos principus.

04.05.1990. Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Augstākā padome (AP) pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, pamatojot Latvijas valsts nepārtrauktības (kontinuitātes) doktrīnu. Šis konstitucionālais akts noteica 18.11.1918. dibinātās LR de facto atjaunošanu pēc Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) 1940. gadā īstenotās okupācijas. Papildus tika atjaunota Satversmes darbība visā Latvijas teritorijā un noteikts pārejas periods līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai, paredzot, ka spēkā ir vienīgi tie Satversmes panti, kuri nosaka Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu. Ideja izstrādāt jaunu Satversmes redakciju netika īstenota. 21.08.1991. tika pieņemts konstitucionālais likums “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, lai izbeigtu pārejas periodu LR valsts varas atjaunošanai un noteiktu, ka LR valstisko statusu nosaka 15.02.1922. pieņemtā Satversme. Pieņemot šos konstitucionāla ranga aktus, AP atzina par sev saistošu proklamēšanas aktu un uzņēmās atjaunot valsts demokrātisko iekārtu.

Latvijas rakstīto konstitūciju veido arī Saeimas apstiprināti starptautiskie līgumi, kuros starptautiskām institūcijām tiek deleģēta daļa no valsts institūciju kompetences. Šie konstitucionālā ranga akti nosaka Latvijas dalību Eiropas Savienībā (ES) (Satversmes 68. pants).

Satversme ir pamatdokuments, kas reglamentē Latvijas valsts uzbūvi un valsts varas īstenošanas kārtību, kā arī nosaka personu attiecības ar valsti. Satversmes mērķis ir reglamentēt Latvijas valstiskumu, nosakot konstitucionālos principus un vērtības. Satversmes uzdevums ir noteikt konstitucionālo institūciju kompetenci, kā arī reglamentēt procedūru, kādā tiek īstenota valsts vara un cilvēktiesību aizsardzības garantijas.

1903. gadā Šveices latviešu sociāldemokrātu savienības izdevuma “Proletārietis” rakstā “Patvaldību nost! Krieviju nost!” Miķelis Valters anonīmi pauda ideju par pašnoteikšanos un nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Minētais raksts tiek uzskatīts par Latvijas valstiskās neatkarības pirmo publisko pieteikumu.

Līdz 1918. gada sākumam latviešu nacionālās kustības demokrātiski noskaņoto līderu mērķis bija radīt autonomu “brīvu Latviju brīvā Krievijā”. Piemēram, 1905. gada nogalē laikraksta “Mājas Viesis” tika publicēts Pētera Zālītes raksts “Latvijas autonomijas lieta”. Pirms Pirmā pasaules kara ideju par nacionālo pašnoteikšanos izdevumā “Nacionālais jautājums Latvijā” (1913) pauda arī Marģers Skujenieks, savukārt Fēlikss Cielēns 1915. gadā izstrādāja pirmo pilnīgāko Latvijas autonomijas projektu. 26.04.–27.04.1917. (9. un 10. maijs) Rēzeknē notika Latgales Zemes sapulce (Latgales kongress), kas pieņēma rezolūciju par Latgales latviešu apvienošanos ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem vienā autonomā tautā, tai paliekot Krievijas sastāvā. Pēc 1917. gada Oktobra apvērsuma par vienīgo mērķi tika atzīta neatkarīgas valsts dibināšana.

Latviešu pagaidu nacionālās padomes II sesijā Petrogradā 28.01.–30.01.1918. pirmo reizi pausta konkrēta un skaidra ideja par Latvijas valstiskuma formu un saturu. Latviešu pagaidu nacionālās padomes 30.01.1918. pieņemtajā rezolūcijā uzsvērts, ka Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali.

Savukārt 17.11.1918. izveidotā Latvijas Tautas padome 18.11.1918. Latvijas Republikas proklamēšanas aktā paredzēja, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, kuras satversmi un attiecības pret ārvalstīm noteiks Latvijas Satversmes sapulce. Tautas suverenitāte, vispārējās abu dzimumu balsstiesības un parlamentārisms kļuva par valsts iekārtas stūrakmeņiem.

Līdz Satversmes sapulces sanākšanai Latvijas valsts iekārtu noteica pirmajā pagaidu satversmē – 17.11.1918. Latvijas Tautas padomes politiskā platforma. Minētajā dokumentā uzsvērts tas, ka Latvija ir republika uz demokrātiskiem pamatiem. Suverēnā vara līdz Satversmes sapulces sasaukšanai piederēja Latvijas Tautas Padomei, kura iecēla arī Pagaidu valdību. Satversmes sapulce ir pirmais vēlētais likumdevējs LR, kuras uzdevums bija izstrādāt valsts pamata un agrārās reformas likumus. Satversmes sapulces uzdevumus un tās ievēlēšanas kārtību noteica 18.11.1918. proklamēšanas akts.

19.08.1919. tika pieņemts speciāls vēlēšanu likums, kas paredzēja, ka Satversmes sapulce ievēlama vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, tajās piedaloties abu dzimumu Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu sarakstu sastādīšanas pirmā dienā sasnieguši 21 gada vecumu un sarakstu sastādīšanas laikā dzīvo Latvijā. Satversmes sapulces vēlēšanu likums bija moderns un progresīvs, jo piešķīra balsstiesības arī sievietēm. 1920. gada 17. un 18. aprīlī notika Satversmes sapulces vēlēšanas.

Satversmes sapulce uz pirmo sēdi sanāca 01.05.1920. Satversmes sapulcē bija ievēlēti 152 deputāti no 16 politiskām partijām un interešu grupām, tostarp piecas sievietes. Jānis Čakste tika ievēlēts par Satversmes sapulces prezidentu, kuram bija tiesības reprezentēt valsti starptautiski, akreditēt Latvijas un pieņemt citu valstu diplomātiskos pārstāvjus, kā arī valsts vārdā pasludināt karu un parakstīt starptautiskus līgumus. Satversmes sapulces prezidents vadīja Satversmes sapulces darbu un pildīja valsts galvas pienākumus.

27.05.1920. Satversmes sapulce pieņēma Deklarāciju par Latvijas valsti, savukārt 01.06.1920. – Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumus (sauktu arī par otro pagaidu satversmi), lai reglamentētu Satversmes sapulces un Ministru kabineta (MK) kompetenci, kā arī juridiski nostiprinātu pilsoniskās un politiskās tiesības. Satversmes sapulce darbojās arī kā parlamentārs likumdevējs, pieņemot citus nepieciešamos likumus un lemjot par valsts budžetu. Lai reglamentētu likumdošanas un parlamentāras procedūras, kā arī Satversmes sapulces deputātu tiesisko statusu, 12.10.1920. tika pieņemts Satversmes sapulces kārtības rullis.

Satversmes normu redakcijas izstrādāja īpaši šim nolūkam izveidota Satversmes komisija. Satversmes komisija izstrādāja Satversmi republikai ar demokrātisku valsts iekārtu, izmantojot tā laika modernākās konstitucionālisma teorijas un citu valstu konstitūciju tekstus.

Satversmes pirmā jeb institucionālā daļa tika pieņemta 15.02.1922. Satversmes sapulcē lielas debates, kā arī domstarpības bija par Valsts prezidenta pilnvarām un ievēlēšanas modeli un tautas nobalsošanas un likumu ierosināšanas institūtu. 

Satversmes sapulce pieņēma likumu par Satversmes spēkā stāšanos un ieviešanu, kas paredzēja arī Saeimas vēlēšanu kārtību. Satversme stājās spēkā 07.11.1922., kad uz pirmo sēdi sanāca jaunievēlētā Saeima.

Solot īstenot Satversmes reformu, 15.05.1934. Ministru prezidents (MP) Kārlis Ulmanis veica antikonstitucionālu apvērsumu un pārveidoja Latviju par autoritāru valsti, balstītu uz vadonības kultu. Šajā periodā Satversmē ietvertais varas dalīšanas modelis nefunkcionēja un Satversmes normas tika piemērotas fragmentāri.

PSRS 1940. gadā veica agresiju pret LR, kurai sekoja okupācija, prettiesiski iejaucās Latvijas valsts iekšējās lietās un anektēja LR, ignorējot gan starptautisko tiesību, gan Satversmes normas. 1943. gadā 4. Saeimā vairākumu ieguvušās politiskās partijas izveidoja Latvijas Centrālo padomi, kas organizēja nacionālo pretošanās kustību. Latvijas Centrālā padome savu darbību balstīja uz Satversmes normām. 1948. gadā trimdā esošie Latvijas Senāta senatori sniedza atzinumu par Satversmes spēkā esamību. Trimdā darbojās arī Latvijas sūtnis Londonā Kārlis Zariņš un Latvijas sūtnis Vašingtonā Roberts Bīlmanis. Satversmes spēkā esamības atzīšana un piemērošana okupācijas un trimdas apstākļos formulēja Latvijas tautas gribu atgūt brīvību uz valstiskās nepārtrauktības pamata. Latvijas valsts iekārta tika pilnība atjaunota ar Satversmes darbības atjaunošanu 06.06.1993., kad uz pirmo sēdi sanāca jaunievēlētā 5. Saeima. 

Pēc Satversmes spēkā stāšanās pilnā apjomā tajā vairākkārt ir izdarīti grozījumi, kuri pilnveido Latvijas valsts iekārtu. 05.06.1996. izdarīts nozīmīgs grozījums Satversmes 85. pantā, izveidojot Satversmes tiesu, savukārt 15.10.1998. Satversme papildināta ar jaunu nodaļu, kas ietver modernu cilvēka pamattiesību katalogu. Satversmes regulējums papildināt ar iespēju deleģēt starptautiskām institūcijām daļu no valsts institūciju kompetences nolūkā stiprināt demokrātiju (Satversmes 68. pants), kā arī tiesībām vienai desmitai daļai vēlētāju ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu (Satversmes 14. pants) un Saeimas pienākumu ievēlēt Valsts prezidentu un Satversmes tiesas tiesnešus atklātā balsojumā (Satversmes 36. un 85. pants).

Satversme kā valsts pamatlikums nosaka visus valsts un sabiedrības dzīves organizēšanai nepieciešamos priekšrakstus (noteikumus). Ikviena iedzīvotāja un konstitucionālās institūcijas pienākums ir ievērot Satversmē ietverto regulējumu. No Satversmes 1. panta izriet, ka Latvijas valstij jāveic visas tās funkcijas, ko demokrātiskā sabiedrībā veic valsts. Latvijas valsts kompetence Satversmē ir sadalīta starp tajā minētajām valsts varas konstitucionālajām institūcijām: Latvijas pilsoņu kopumu, Saeimu, Valsts prezidentu, Ministru kabinetu, Valsts kontroli, tiesām un Satversmes tiesu. Vienpalātas Saeima ir galvenā pilsoņu vēlētā institūcija, ievēlēta brīvās, tiešās, vispārīgās, vienlīdzīgās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, kurās tiesības piedalīties ir visiem pilsoņiem no 18 gadu vecuma (Satversmes 6. un 8. pants). Saeima sastāv no 100 deputātiem, kuri ir ievēlēti no partiju sarakstiem. Salīdzinošā perspektīvā raugoties, Latvijas politiskajai sistēmai ir raksturīga augsta politiskā plurālisma pakāpe un ievērojams partiju konkurences līmenis. Saeimas rokās ir likumdošana, valsts galvas – Valsts prezidenta – ievēlēšana, valdības jeb MK apstiprināšana (pēc Valsts prezidenta aicinājuma), tiesnešu apstiprināšana, kā arī citas svarīgākās politiskās funkcijas. Funkciju apjoma ziņā Latvijas Saeima pieder pie pasaules spēcīgākajiem parlamentiem. Vienlaikus, līdzās Saeimas plašajām funkcijām, Latvijā tiek ievērots arī varas dalīšanas princips, saskaņā ar kuru valsts varas funkcijas tiek sadalītas starp atsevišķām konstitucionālām institūcijām, kuru savstarpējās attiecības un ietekme ir stingri noteiktas likumā. Saskaņā ar Satversmes 58. pantu izpildvaru īsteno Ministru kabinets, kurš par savu darbību ir atbildīgs Saeimas priekšā (Satversmes 59. pants). Izpildvara Latvijā ir decentralizēta. Iespēja, ka Saeimas vēlēšanās kāda partija varētu iegūt vairākumu, ir maza, tāpēc Ministru kabinets parasti balstās uz Saeimā pārstāvēto partiju koalīciju, kurā ietilpst 3–5 partijas un partiju apvienības. Arī ministru portfeļi visbiežāk tiek sadalīti starp šīm partijām. Ministriju un ministru skaitu nosaka likums (Satversmes 57. pants). Vienlaikus, atšķirībā no daudzām parlamentārām demokrātijām, ministram vai Ministru prezidentam Latvijā nav jābūt parlamenta deputātam vai pat kādas koalīcijas partijas biedram. Latvijai ir raksturīga bieža valdību un valdošo koalīciju maiņa. No 1991. līdz 2015. gadam viena Ministru kabineta pastāvēšanas ilgums bija nepilni 16 mēneši – viens no īsākajiem Eiropā. Tomēr vidējam Latvijas valdības ilgumam ir tendence pieaugt. Latvijā, kā visās parlamentārās demokrātijās, valdības mainās līdz ar katru jaunu parlamenta sasaukumu. Satversme virkne svarīgu funkciju – iespēju prasīt likumu otrreizēju caurlūkošanu un nominēt valdības vadītāju – piešķir Valsts prezidentam. Varas dalīšanas principu pastiprina 1996. gadā nodibinātā Satversmes tiesa, kuras kompetencē ir parlamenta un valdības izdotu normatīvo aktu un lēmumu konstitucionalitātes izvērtējums (Satversmes 85. pants). Tiesu varas, t.sk. arī Satversmes tiesas, uzdevums ir gādāt, lai, spriežot tiesu, tiktu garantēta Satversmes normu, likumu un citu normatīvo aktu īstenošana, vispārējo tiesību principu ievērošana, kā arī aizsargātas cilvēktiesības. Revīzijas un kontroles funkciju attiecībā uz valsts, pašvaldību, ES un citu starptautisko organizāciju vai institūciju līdzekļu izlietojumu valstī īsteno neatkarīga un koleģiāla konstitucionālā institūcija – Valsts kontrole. Latvijai ir raksturīga plaša tiešās demokrātijas instrumentu pieejamība, kas bieži tiek izmantota arī praksē. Tās ir tautas likumdošanas iniciatīvas tiesības, kuras var izmantot viena desmitā daļa vēlētāju Satversmē noteiktajā kārtībā un apmērā (Satversmes 64., 65., 78. – 80. pants). Likumdošanas iniciatīvas tiesības nav attiecināmas uz likumprojektiem, par kuriem saskaņā ar Satversmes 73. pantu nevar notikt tautas nobalsošana. Satversmē ir paredzēti septiņi gadījumi, kad sarīkojama tautas nobalsošana. Tautas nobalsošana rīkojama, ja Valsts Prezidents ierosina Saeimas atlaišanu (Satversmes 48. pants) vai ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju ierosina Saeimas atsaukšanu (Satversmes 14. pants), vai izlemjams jautājums par Latvijas dalību ES (Satversmes 68. pants), vai lemjot par Saeimas pieņemtajiem likumiem vai Satversmes grozījumiem (Satversmes 72., 77. un 78. pants). Satversmes 73. pants nosaka tos jautājumus, par kuriem tautas nobalsošanu rīkot nedrīkst. Plašais tiešās demokrātijas instrumentu izmantojums Latvijas politiskajā sistēmā ir Eiropā unikāls. Latvijas politiskajā procesā iesaistās arī pilsoniskā sabiedrība un interešu grupas, kā arodbiedrības, uzņēmēju un profesionālās asociācijas, organizācijas, kas pārstāv dažādas iedzīvotāju grupas u.c. Latvijā šīm grupām ir daudzas iespējas ietekmēt politiku gan izpildvaras, gan likumdevēja līmenī, kā arī pašvaldībās. Ikvienam ir Satversmē garantētas tiesības piedalīties valsts un pašvaldību darbā, vērsties pie valsts un pašvaldību institūcijām un saņemt atbildi pēc būtības (Satversmes 101. un 104. pants). No Satversmes izriet, ka Latvijā darbojas demokrātiski vēlētas pašvaldības, kuras īsteno svarīgas funkcijas izglītības, sociālās palīdzības un citās jomās. Pašvaldību vēlēšanās var piedalīties arī citu ES dalībvalstu pilsoņi, kas pastāvīgi uzturas Latvijā. Cilvēktiesības ietvertas Satversmes VIII nodaļā, likumos un Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos. Satversmē paredzētas gan pilsoniskās un politiskās tiesības, gan sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības. Cilvēktiesību saturs un aizsardzības standarts formulēts Satversmes tiesas nolēmumos. No Satversmes 116. panta izriet, ka cilvēktiesības var ierobežot likumā noteiktajos gadījumos, ja to prasa svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība un ja tiek ievērots samērīguma princips. Ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai, var iesniegt konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai. Latvijā darbojas Tiesībsarga jeb ombuda institūcija, kuras uzdevums ir veicināt cilvēktiesību aizsardzību un sekmēt, lai valsts vara tiktu īstenota tiesiski, lietderīgi un atbilstoši labas pārvaldības principam Latvijas valsts konstitucionālā identitāte raksturota Satversmes ievadā. Satversmes 4. pants latviešu valodai piešķir valsts valodas statusu un nosaka, ka Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru. Satversmē nav definēti citi valsts simboli. Valsts himnu un ģerboni, kā arī to lietošanas kārtību reglamentē likums.