Latvijas valsts tika dibināta 18.11.1918., kad Latvijas teritorijā vēl turpinājās Pirmā pasaules kara cīņas. Neskatoties uz sarežģīto politisko, militāro un ekonomisko situāciju, neatkarīga Latvijas valsts turpināja nostiprināties, 23.08.1919. Latvijas Tautas padomei pieņemot “Likumu par pavalstniecību”, bet jau 19. augustā – likumu par Satversmes sapulces vēlēšanām, radot tiesisku pamatu Satversmes sapulces vēlēšanām, kas bija pirmās neatkarīgās likumdevēja vēlēšanas Latvijā. Satversmes sapulcei bija vairāki svarīgi uzdevumi, no kuriem Satversmes, proti, valsts pamatlikuma, izstrāde un pieņemšana ir uzskatāma par svarīgāko. Paralēli valsts konstitucionālajam konsolidācijas procesam norisinājās valsts starptautiski tiesiskās nostiprināšanās process, proti, diplomātiskās cīņas par Latvijas valstiskuma starptautiskās atzīšanas iegūšanu, kuru izdevās sasniegt 26.01.1921., kad Francijas galvaspilsētā Parīzē Pirmā pasaules kara uzvarētāju lielvalstu vadītāji un pārstāvji kopējā sēdē pieņēma lēmumu par Latvijas valstiskuma starptautisku atzīšanu vēl pirms Satversmes pieņemšanas 15.02.1922. Valsts starptautiskās atzīšanas iegūšana un Satversmes pieņemšana bija tie konstitucionālie momenti, kuros balstījās tālākā Latvijas valsts attīstība, kuru ietekmēja Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maijā īstenotais valsts apvērsums, bet pārtrauca Otrais pasaules karš un pēc tā 50 gadus ilgā Latvijas okupācija. Tādējādi 1990. gadā, kad Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Latvijas PSR) Augstākajā padomē ievēlētie Latvijas Tautas frontes (LTF) saraksta pārstāvji sāka īstenot politiskajā programmā ietverto uzdevumu atjaunot Latvijas valsts neatkarību, viņiem bija jāatbild uz vissvarīgāko jautājumu, proti, vai Latvija ir jauna valsts, kas tajā brīdī atdalās no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS), vai arī Latvija turpina 1918. gadā dibinātās valsts tiesībsubjektību. 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācija atbild uz šo jautājumu un skaidro, ka “Latvijas Republikas iekļaušana Padomju Savienībā no starptautisko tiesību viedokļa nav spēkā, un Latvijas Republika joprojām de jure pastāv kā starptautisko tiesību subjekts, ko atzīst vairāk nekā 50 pasaules valstis”. Latvija pieteica starptautiskajās tiesībās savu pozīciju par tās valstisko nepārtrauktību. Cieši saistīts jautājums attiecās uz konstitucionālajām tiesībām, proti, vai valsts nepārtrauktības tēze nosaka turpināt to konstitucionālo iekārtu, kāda Latvijā pastāvēja līdz valsts apvērsumam. Tieši konstitucionālā līmenī Latvijas neatkarības atjaunošanā bija vairums sarežģījumu, taču tika apstiprināta tēze, ka pēc iespējas jāatjauno status quo un tātad – 1922. gada Satversme. Tādējādi Latvija konstitucionāli bija nostiprinājusi valsts nepārtrauktības juridisko pozīciju, neskatoties uz vairākiem sarežģījumiem tās valstiskumam 20. gs.

Konstitucionālai izvēlei par labu Latvijas valsts nepārtrauktības prasības uzturēšanai bija svarīga praktiskā un teorētiskā nozīme. Starptautisko tiesību praksē un teorijā pastāv būtiskas domstarpības par to, cik jēgpilni ir nošķirt valsts nepārtrauktības un valsts pēctecības teoriju. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas prasības par valsts nepārtrauktību stiprina tēzi par abu teoriju nošķiršanas nepieciešamību, kas izriet no starptautisko tiesību iekšējās loģikas, proti, ka tās veidotas, lai nosargātu reiz starptautiski atzītas valstis. Latvijas un abu pārējo Baltijas valstu izcīnītā valsts nepārtrauktības pozīcija nostiprina starptautiskās tiesības, īpaši gadījumos, kad valsts pastāvēšana ir apdraudēta, jo ir pārkāptas starptautiskās tiesību normas. Baltijas valstu prasība uzskatīt šīs valstis par tādām, kas turpinājušas pastāvēt, neskatoties uz 50 gadus ilgušo okupāciju, kad reducētā formā tikai šo valstu diplomātiskajam dienestam bija ierobežota rīcībspēja pārstāvēt savas valstis un pilsoņus, ir unikāls precedents valstu praksē. Šis precedents atbilst un stiprina spēka pielietošanas aizliegumu valstu attiecībās kā imperatīvu starptautisko tiesību normu.

Valsts nepārtrauktības prasība nozīmēja arī to, ka pēc neatkarības atjaunošanas, risinot praktiskus jautājumus, bija jāizdara atbilstoši secinājumi, ievērojot valsts nepārtrauktības principu. Šis princips noteica atbilstošas izvēles attiecībā uz pilsoņu kopuma apzināšanu, valsts konstitucionālās iekārtas atjaunošanu, īpašuma tiesību atjaunošanu Latvijā un valsts īpašumu un aktīvu atgūšanu ārvalstīs, kā arī starptautisko saistību, kurās Latvija bija iesaistījusies līdz 1940. gada okupācijai, atjaunošanu vai revīziju. Lai arī Augstākā padome apsvēra iespēju izstrādāt jaunu valsts konstitūciju, tomēr juridiski korekta bija 1922. gada Satversmes darbības atjaunošana pilnā apjomā. Lai arī okupācijas rezultātā Latvijā bija iebraucis liels skaits PSRS pilsoņu un pēc PSRS pastāvēšanas beigām aktuāls bija jautājums par viņu pilsonību, tomēr Latvijas pilsoņa tiesību atjaunošana tās pilsoņiem un viņu pēcnācējiem bija valsts nepārtrauktības principam atbilstoša izvēle, bet iebraukušajiem PSRS pilsoņiem tika dota iespēja iegūt Latvijas pilsonību naturalizējoties. Citiem vārdiem, valsts nepārtrauktība nozīmēja to, ka tiek pēc iespējas atjaunotas tās tiesiskās attiecības jeb status quo, kāds pastāvēja Latvijā pirms tās okupācijas, ievērojot demokrātisko Satversmi.

Latvijas valsts nepārtrauktība Latvijas tiesību zinātnē ir viena no galvenajām doktrīnām, kas skaidro Latvijas valsts statusu kopš valsts dibināšanas 1918. gadā.

Latvijas valsts nepārtrauktība ir konstitucionālo tiesību princips. Kā tiesību princips tas ir ietverts Satversmes 2. panta tvērumā, kā arī ir rodams Satversmes ievada trešajā rindkopā. Šī principa būtība ir tajā, ka Latvijas tauta sev izcīnīja neatkarīgu valsti Pirmā pasaules kara cīņās un noturēja izcīnīto valstiskumu de jure neatkarīgi no kara laika okupācijām un tām sekojošās ilgstošās padomju okupācijas līdz brīdim, kad Latvijas tauta spēja atgūt neatkarību de facto. Tādējādi Latvijas valsts nepārtrauktība balstās brīvā tautas gribā. Latvijā tautas suverēno varu raksturo tās izvēle par labu valsts nepārtrauktībai neatkarīgi no vēsturiskiem notikumiem, kas apdraudēja valstiskumu. Šāda valsts nepārtrauktības kā suverēna gribā balstītas izvēles izpratne atbilst Satversmes ievada pirmajā rindkopā verbalizētajai Latvijas mūžīguma klauzulai.

Valsts nepārtrauktības princips ietilpst Satversmes negrozāmajā kodolā. Līdz ar to tauta nevar atteikties no 04.05.1990. izdarītās izvēles par labu Latvijas valsts nepārtrauktībai.

Latvijas valsts nepārtrauktības teorija radās vācu okupācijas laikā aizsāktās nacionālā pretošanās kustības ietekmē, kuras darbībā nozīmīgu vietu ieņēma 1943. gadā dibinātā Latvijas Centrālā padome (LCP). Tās 1944. gada 17. marta memorands, ko parakstīja ministri, deputāti, visu konfesiju garīdznieki, zinātnieki un rakstnieki, noteica, ka “Latvijas varmācīga pievienošana Padomju Savienībai izdarīta, rupji pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmi un laužot Latvijas–Padomju Savienības savstarpējos līgumus, Tautu Savienības paktu un veselu virkni starptautisku līgumu. [..] No sacītā izriet, ka pēc starptautisko tiesību normām Latvijas Republika tiesiski turpina pastāvēt”. Līdz ar to tika verbalizēta Latvijas nepārtrauktības prasība un tā kļuva par centrālo vadmotīvu pretošanās darbībām Latvijas okupācijas situācijā gan Latvijas teritorijā, gan pasaulē.

Vēlāk to skaidroja un pamatoja emigrācijas juristi un politiskie darbinieki, kuru vidū visupirms jāmin senators Mintauts Čakste, pirmā Latvijas valsts prezidenta Jāņa Čakstes dēls un LCP priekšsēdētāja Konstantīna Čakstes brālis. Par ļoti nozīmīgu ir uzskatāms M. Čakstes raksts “Taisnība un tiesības ANO Statūtos” (Justice and Law in the Charter of the United Nations), kas publicēts jau 1948. gadā tobrīd visprestižākajā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) starptautisko tiesību žurnālā American Journal of International Law. Autors pamato to, ka Baltijas valstu neatkarība ir atņemta spēka pielietošanas rezultātā. Šo darbu sūtnis Alfrēds Bīlmanis 1947. gadā vēl pirms iespiešanas ASV iesniedza Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) delegācijām kā memorandu par Latvijas tiesisko stāvokli. M. Čakste norādīja uz Stimsona doktrīnas ievērošanu ASV attiecībās ar Latviju, kā arī pamatoja ex iniuria non ius oritur (nelikumība nerada tiesības) principa piemērošanu Latvijas starptautiski tiesiskā statusa noteikšanā. Vēlākajos citu emigrācijas juristu darbos un emigrācijas organizāciju pieņemtajos dokumentos LCP memorandā un M. Čakstes darbos definētā Latvijas valsts nepārtrauktības tēze tika uzturēta un skaidrota no dažādiem skatpunktiem, tostarp konfrontēta ar PSRS tiesību doktrīnu un politisko retoriku. Ja arī emigrācijas politisko darbinieku vidū radās domstarpības par to, vai Latvijas neatkarības atjaunošanas pamatā ir jābūt 1922. gada Satversmei vai arī jāturpina K. Ulmaņa režīma pieeja, tas tomēr neapdraudēja pamata tēzi starptautiskajās tiesībās par Latvijas kā valsts nepārtrauktību un prasību pēc tās neatkarības atjaunošanas. Ap šo tēzi veidojās visas emigrācijas iniciatīvas līdz pat neatkarības atjaunošanai. Par būtisku minētās teorijas praktisko sasniegumu Aukstā kara gados ir jāuzskata tie paziņojumi un rezolūcijas, kas izskanēja un tika pieņemtas tādās starptautiskās organizācijās kā ANO un Eiropas Padome, atgādinot par Baltijas valstu okupāciju, tiesībām uz brīvību un de jure okupācijas neatzīšanu.

Lai arī Baltijas valstu nepārtrauktības teorija tiek dažbrīd atšķirīgi vērtēta atsevišķu Rietumu pasaules domai piederīgo tiesību un politikas zinātnieku analīzēs, tomēr šī teorija nav margināla. Baltijas valstu tiesiskais statuss padomju okupācijas laikā un pēc neatkarības atjaunošanas rosināja daudzas nopietnas diskusijas un pētījumus. No vienas puses, visās analīzēs ir rodams apstiprinājums tam, ka Latvija, Lietuva un Igaunija bija zaudējušas neatkarību prettiesiski. Šajās analīzēs atzīts, ka kopumā nevar uzskatīt, ka valstu praksē minētajam prettiesiskumam ir atzītas tiesiskas sekas. Taču nebija skaidrības, vai ir jēgpilni uzskatīt valstis par “aizmigušām” uz tik ilgu laiku. Tādējādi ļoti svarīgs ir jautājums par valsts nepārtrauktības teorijas kritērijiem. Poļu izcelsmes šveiciešu profesore Kristīna Mareka (Krystina Marek) par centrālo kritēriju izvirzīja valsts tiesību sistēmas nepārtrauktu pastāvēšanu, kā arī argumentēja, ka neatkarības zudums uz neilgu laiku nenozīmē valsts izbeigšanos, bet nav definējusi, kas ir neilgs laiks. Austrālijā dzimušais Kembridžas Universitātes (University of Cambridge) profesors, vēlāk Starptautiskās tiesas tiesnesis Džeimss Krofords (James Crawford) savukārt pastāvēja uz to, ka būtiskas nelikumības nevarētu novest pie valsts izbeigšanās. Savukārt Baltijas valstu juristi emigrācijā, kā arī tādi vācbaltiešu juristi kā Boriss Meisners (Boris Meissner) un Dītrihs Andrejs Lēbers (Dietrich Andre Loeber) bija pārliecināti, ka Padomju Savienības prettiesiska Baltijas valstu okupācija neradīja Baltijas valstu izbeigšanos, proti, tās turpina pastāvēt līdz brīdim, kad tās atgūs brīvību. Tādējādi būtiskās niansēs pasaules zinātnieku un politiķu viedokļi turpināja dalīties gan visu okupācijas laiku, gan arī pēc neatkarības atjaunošanas.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990.–1991. gadā valsts nepārtrauktības teorijas piemērojamība tika pārbaudīta gan Latvijas politiskajos un konstitucionālajos procesos, gan starptautiskajā politikā un tiesībās. Latvijas un pārējo Baltijas valstu nostājas konsekvencei bija liela nozīme tajā, cik konsolidēta izveidosies to valsts nepārtrauktības prasības atzīšana starptautiskajā praksē. Lai arī Latvijai praksē bija jāsaskaras ar vairākām problēmām, mēģinot pēc iespējas atjaunot tiesisko status quo, tomēr kopumā Latvijas pozīcija bija pietiekama, lai valstu vairākums uzskatītu, ka valsts nepārtrauktības tēze ir pamatota.

Dž. Krofords, norādot, ka valsts nepārtrauktības un valsts pēctecības teoriju starpā pastāv fundamentāla atšķirība, atzina grūtības nošķirt valsts identitātes un valsts pēctecības gadījumus, kad, laikam ejot, valsts teritorijā, tautā un pārvaldībā notikušas būtiskas izmaiņas. Definējot Baltijas valstu piemēru kā tādu, kas apliecina valstu nepārtrauktību īpašā, proti, valsts atgriešanās jeb atdzimšanas (angļu revival, resurrection), formā, kas balstās trešo valstu paustajā šo valstu sākotnējā valstiskuma atzīšanā, Dž. Krofords atzīmē, ka Baltijas valstis ir spilgtākais mūsdienu valsts nepārtrauktības teorijas piemērs. Valsts nepārtrauktības teorija līdz pat mūsdienām ir tikusi definēta gan kā pārlieku formāla, gan ekstrēma, un Baltijas valstu prasība gan no starptautisko saistību noteiktības, gan cilvēktiesību viedokļa ir tikusi uzņemta uzmanīgi. Taču neviens nav spējis noliegt to, ko savulaik jau pamatoja Īans Braunlijs (Sir Ian Brownlie) un Dž. Krofords, – ka šajā gadījumā valsts nepārtrauktības tēze ir starptautisko tiesību būtības aizsardzība, proti, nepieļaut spēka pielietošanu un draudu pielietot spēku ietekmi uz valstu attiecībām.

Tā kā valsts nepārtrauktības princips ir ietverts negrozāmā Satversmes kodolā, tad visiem lēmumiem un rīcībai, kas saistās ar valsts statusu un valsts elementiem, proti, teritoriju, pilsonību un valsts iekārtu, ir jābūt saskaņā ar valsts nepārtrauktības principu.

Padomju okupācijas laikā jāatzīmē M. Čakstes un D. A. Lēbera publikācijas par Latvijas valstiskumu. Neatkarības atjaunošanas laikā D. A. Lēbera un Egila Levita juridiskās analīzes bija nozīmīgas, definējot valsts nepārtrauktības izvēli. Pēc neatkarības atjaunošanas Tālava Jundža un Inetas Ziemeles publikācijas pilnveidojušas valsts nepārtrauktības principa satura un seku izpratni.

Valsts nepārtrauktības tēzes izvirzīšanai un pierādīšanai ir būtiski balstīties vēsturiskos faktos. Tādēļ Latvijas vēsturnieku vidū gan emigrācijā, gan pēc neatkarības atjaunošanas ar valsts nepārtrauktību saistītu vēsturisko faktu izpēte ir bijusi aktuāla pētniecības tēma. Nozīmīgi pētnieki bijuši: Uldis Ģērmanis, Inesis Feldmanis, Aivars Strenga un Ainārs Lerhis.