Latvijas valsts tika dibināta 18.11.1918., kad Latvijas teritorijā vēl turpinājās Pirmā pasaules kara cīņas. Neskatoties uz sarežģīto politisko, militāro un ekonomisko situāciju, neatkarīga Latvijas valsts turpināja nostiprināties, 23.08.1919. Latvijas Tautas padomei pieņemot “Likumu par pavalstniecību”, bet jau 19. augustā – likumu par Satversmes sapulces vēlēšanām, radot tiesisku pamatu Satversmes sapulces vēlēšanām, kas bija pirmās neatkarīgās likumdevēja vēlēšanas Latvijā. Satversmes sapulcei bija vairāki svarīgi uzdevumi, no kuriem Satversmes, proti, valsts pamatlikuma, izstrāde un pieņemšana ir uzskatāma par svarīgāko. Paralēli valsts konstitucionālajam konsolidācijas procesam norisinājās valsts starptautiski tiesiskās nostiprināšanās process, proti, diplomātiskās cīņas par Latvijas valstiskuma starptautiskās atzīšanas iegūšanu, kuru izdevās sasniegt 26.01.1921., kad Francijas galvaspilsētā Parīzē Pirmā pasaules kara uzvarētāju lielvalstu vadītāji un pārstāvji kopējā sēdē pieņēma lēmumu par Latvijas valstiskuma starptautisku atzīšanu vēl pirms Satversmes pieņemšanas 15.02.1922. Valsts starptautiskās atzīšanas iegūšana un Satversmes pieņemšana bija tie konstitucionālie momenti, kuros balstījās tālākā Latvijas valsts attīstība, kuru ietekmēja Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maijā īstenotais valsts apvērsums, bet pārtrauca Otrais pasaules karš un pēc tā 50 gadus ilgā Latvijas okupācija. Tādējādi 1990. gadā, kad Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Latvijas PSR) Augstākajā padomē ievēlētie Latvijas Tautas frontes (LTF) saraksta pārstāvji sāka īstenot politiskajā programmā ietverto uzdevumu atjaunot Latvijas valsts neatkarību, viņiem bija jāatbild uz vissvarīgāko jautājumu, proti, vai Latvija ir jauna valsts, kas tajā brīdī atdalās no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS), vai arī Latvija turpina 1918. gadā dibinātās valsts tiesībsubjektību. 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācija atbild uz šo jautājumu un skaidro, ka “Latvijas Republikas iekļaušana Padomju Savienībā no starptautisko tiesību viedokļa nav spēkā, un Latvijas Republika joprojām de jure pastāv kā starptautisko tiesību subjekts, ko atzīst vairāk nekā 50 pasaules valstis”. Latvija pieteica starptautiskajās tiesībās savu pozīciju par tās valstisko nepārtrauktību. Cieši saistīts jautājums attiecās uz konstitucionālajām tiesībām, proti, vai valsts nepārtrauktības tēze nosaka turpināt to konstitucionālo iekārtu, kāda Latvijā pastāvēja līdz valsts apvērsumam. Tieši konstitucionālā līmenī Latvijas neatkarības atjaunošanā bija vairums sarežģījumu, taču tika apstiprināta tēze, ka pēc iespējas jāatjauno status quo un tātad – 1922. gada Satversme. Tādējādi Latvija konstitucionāli bija nostiprinājusi valsts nepārtrauktības juridisko pozīciju, neskatoties uz vairākiem sarežģījumiem tās valstiskumam 20. gs.