U. Ģērmanis specializējās jaunāko laiku Baltijas valstu un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) vēsturē, īpaši pievēršoties latviešu strēlnieku tematikai. 

U. Ģērmanis Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās dzimis kā vienīgais bērns Latvijas Nacionālā teātra dibinātāja un aktiera Jāņa Ģērmaņa un Latvijas Nacionālās operas koristes Augustes (dzimusi Brehmane) ģimenē. Mātes māsas bija operas soliste dziedātāja Milda Brehmane-Štengele un Nacionālā teātra aktrise Alīse Brehmane.

Ģimene atgriezās Latvijā 1919. gadā. U. Ģērmanis mācījās Rīgas pilsētas 23. pamatskolā, beidza Rīgas pilsētas 2. ģimnāziju (1933), rudenī iestājās Latvijas Universitātes (LU) Filoloģijas un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļā. Studiju laikā viņš pievienojās studentu korporācijai “Fraternitas Livonica” (1935).

1937.–1939. gadā dienēja obligātajā karadienestā Latvijas armijā (Smagās artilērijas pulkā). U. Ģērmanis bija arī aktīvs volejbolists, Latvijas meistars “Latvijas sporta biedrības” volejbola komandas sastāvā (1936–1939), un viņa vadītā un trenētā LU volejbola komanda ieguva 1. vietu VIII studentu olimpiādē Monako (26.08.1939.).

Universitātes studijas U. Ģērmanis uzsāka LU, beidza padomju okupācijas apstākļos 1941. gadā (LVU) un ieguva mag. hist. grādu vācu okupācijas apstākļos 1943. gadā Universitātē Rīgā (Universität in Riga).

Pēc došanās trimdā, ņemot vērā toreizējo Zviedrijas likumdošanu, U. Ģērmanim 1950. gadā nācās studijas turpināt Stokholmas Universitātē (Stockholms Universitet), kur viņš ieguva filozofijas maģistra grādu vēsturē, politiskās/valsts zinībās un ģeogrāfijā (1953). 1965. gadā viņš turpat ieguva filozofijas licenciāta grādu vēsturē un 1974. gadā filozofijas doktora grādu vēsturē par Jukumu Vācieti un latviešu strēlniekiem.

Pēc studijām U. Ģērmanis strādāja par vēstures un latīņu valodas skolotāju Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā (1941–1943) un par asistentu Vēstures krātuvē (1942–1944; vācu okupācijas laika nosaukums daļēji atjaunotam Vēstures institūtam).

Viņu iesauca Latviešu leģionā (08.1944.–05.1945.), kur iedalīja kara ziņotāju rotā. Šajā laikā piedzīvotais aprakstīts autobiogrāfiskā romānā “Pakāpies tornī” (pirmais izdevums divās daļās 1987; 1991).

Kara beigās U. Ģērmanis kādu laiku bija atjaunotās LETA redaktors Liepājā (1945). Bēgļu gaitās devās 08.05.1945. no Liepājas un Baltijas jūras otru krastu sasniedza 10.05. Kalmārā. Zviedrijā pirmā nodarbošanās bija lauku, mežstrādnieka un kūdras rakšanas darbi Vermlandē, kā arī viesmīļa darbs Stokholmā.

50. gadu sākumā U. Ģērmanis bija asistents Stokholmas Universitātes Ģeogrāfijas institūtā (Institutionen för naturgeografi; 1951–1953). Pēc otrā maģistra grāda iegūšanas strādāja par vēstures un ģeogrāfijas skolotāju Sigtūnas humanitāro zinātņu ģimnāzijā (1954–1956) un vēstures un sabiedrisko zinību skolotāju Solnas ģimnāzijā (1957–1980). Pēc licenciāta grāda iegūšanas U. Ģērmanis gatavojās doktora darbam. Ar Zviedrijas militārās vēstures fonda stipendijas atbalstu viņš Misiņa bibliotēkā Rīgā vāca materiālus turpmākiem pētījumiem (1966).

U. Ģērmanis aktīvi darbojās trimdas sabiedriskās organizācijās, t. sk. Latviešu nacionālajā fondā (tagad Andreja Eglīša Latviešu Nacionālais Fonds). Viņš sadarbojās ar Latviešu Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas Ārzemju komiteju nebūdams partijas biedrs (1966–1997), tika ievēlēts par Latviešu Rakstnieku Apvienības (LaRA; trimdā) biedru, kā arī PEN kluba vicepriekšsēdētāju (60. gados). U. Ģērmanis bija Stokholmā 1970. gadā dibinātā Baltijas Institūta vicepriekšsēdētājs, valdes loceklis un vēstures nodaļas vadītājs (1970–1976). Savukārt, kad institūta vadību pārņēma PSRS simpatizējoši pārstāvji, viņš un daudzi citi no tā izstājās (1981).

Zviedrijā U. Ģērmanis vairākus gadu desmitus bija atzīts speciālists un autoritāte politikas jautājumos par Baltijas valstīm, Austrumeiropu un PSRS. Viņu intervēja un viņa rakstus publicēja Zviedrijas lielākie laikraksti Dagens Nyheter, Svenska Dagbladet un Expressen. Viņu aicināja par konsultantu un lektoru Zviedrijas aizsardzības iestādēs un Militārajā augstskolā (Militärhögskolan) PSRS politikas un taktikas jautājumos (no 1978. gada).

U. Ģērmanis lasījis referātus Latvijā un trimdas latviešiem Zviedrijā, Anglijā, Vācijā, ASV, Kanādā un Austrālijā, kā arī bijis vieslektors Rietummičiganas Universitātē (Western Michigan University). ASV (1982), piedalījies Baltiešu tribunālā un Baltijas Brīvības un miera kuģa brauciena sarīkojumos (07.1985.). Viņš bijis arī lektors Stokholmas Universitātē (1988; 1990–1991).

Zinātnisko darbu pamatā U. Ģērmanim bija pētījumi par Latvijas vēsturi dažādos laikos. Pirmais zinātniskais temats maģistra darbam bija par Kurzemes hercogisti, licenciāta un doktora darbs par latviešu strēlniekiem Pirmā pasaules kara laikā un par Sarkanās armijas pirmo virspavēlnieku, latviešu strēlnieku Jukumu Vācieti. Vēlākos gados viņš pievērsās Latvijas neatkarības idejas attīstības pētīšanai.

U. Ģērmanis publicēja vairākas zinātniskas publikācijas par vēstures jautājumiem, kā arī vairāk nekā tūkstoti publikāciju dažādos preses izdevumos. Publikācijām presē nereti lietojis pseidonīmus Ulafs Jansons un Dr. Ulafs Jāņsons. U. Ģērmanis savas vēsturnieka zināšanas izmantoja žurnālistikā, bija aktīvs latviešu nacionālpolitisku jautājumu skaidrošanā un padomju okupācijas politikas atspoguļošanā Latvijā un ārpus tās.

Apvienojot trimdas izdevumus “Londonas Avīze” un Rietumvācijā iznākošo “Latviju”, izdevumam bija nepieciešams jauns nosaukums. U. Ģērmanis ieteica “Brīvā Latvija”, ar domu sarežģīt šī izdevuma apzīmēšanu Latvijas okupācijas iestādēm.

U. Ģērmanis publicējis 17 populārzinātniskas, publicistiskas grāmatas. Pazīstamākā U. Ģērmaņa grāmata ir “Latviešu tautas piedzīvojumi”. Šī vēstures grāmata izdota 12 reizes un tulkota igauniski (Läti rahva elurada, 1995), lietuviski (Latvių tautos nutikimai, 1998) un angliski (“The Latvian Saga”, 2007). Grāmatu pirmo reizi publicēja “Daugavas” apgāds Stokholmā Normunda Hartmaņa grafiskā apdarē (1959), vēlākos izdevumus ilustrējuši Ēriks Magons (1974), Gvido Brūveris (1976, un vairākus vēlākus izdevumus) un Tenis Grasis (1998). Šī grāmata izdota arī ar nosaukumu “Latviešu tauta cīņā un darbā 19. un 20. gadsimtā” (1979; 1982; 1989) ievešanai okupētā Latvijā uz īpaši plāna papīra.

Viens no nozīmīgākiem U. Ģērmaņa literāriem darbiem ir “Zili stikli, zaļi ledi. Rīgas piezīmes”, kā pamatā ir 1966. gada Rīgas ceļojuma apraksts. Darbā “Zināšanai” autors analizē padomju politiku okupētajā Latvijā un šīs varas īstenoto taktiku pret latviešu trimdu. Savukārt, izdevumā “Ceļā uz Latviju” U. Ģērmanis pievērsies Latvijas neatkarības idejas attīstībai.

Savos rakstos par aktuāliem tematiem U. Ģērmanis pauž savu pārliecību, ka drīza Latvijas neatkarības atjaunošana ir pavisam reāla. Viņš mudināja neatkāpties no Latvijas neatkarības idejas.

U. Ģērmanis pārtulkoja zviedriski no Latvijas slepeni izvesto “17 latviešu komunistu vēstuli” un panāca, ka Zviedrijas lielākais laikraksts Dagens Nyheter to publicēja 29.01.1972. pirmajā lapaspusē. Tā bija anonīma, Eduarda Berklava rakstīta, 16 latviešu komunistu atbalstīta, protesta vēstule pret lielkrievu šovinismu un PSRS asimilācijas politiku latviešu u. c. nekrievu tautām. U. Ģērmanim bija nozīmīga loma, kad Zviedrijā nevēlami kļuva vairāk nekā 10 PSRS “diplomāti”, t. sk. vairāki latvieši (1978–1984).

U. Ģērmanim bija nozīmīga loma, kad Zviedrijas valdība 1982. gadā liedza atkārtotu iebraukšanu valstī bijušam PSRS vēstniecības APN ziņu dienesta vadītājam Nikolajam Neilandam un izraidīja PSRS vēstniecības vicekonsulu Stokholmā Albertu Liepu, 1984. gadā izteica brīdinājumu atašejam Dainim Zelmenim, kurš bija nācis A. Liepas vietā. Zviedrijā nevēlamo nodarbošanās bija vērsta pret trimdas latviešiem, tobrīd jau Zviedrijas pilsoņiem. Tika izraidīti vēl seši PSRS vēstniecības diplomāti (1982. un 1983. gada Ziemassvētkos). Daži PSRS pārstāvniecības darbinieki brīvprātīgi atstāja Zviedriju, t. sk. trešais sekretārs Ivars Ķezbers 1978. gadā.

Iespējams, ka U. Ģērmaņa publicistiskajām aktivitātēm bija nozīme arī 80. gadu nogalē notikušajai zviedru sociāldemokrātu valdības nostājas maiņā Baltijas valstu neatkarības centienu jautājumā. Savukārt Zviedrijas centriski labējā četru partiju koalīcijas valdība (Moderata samlingspartiet (M); Centerpartiet; Folkpartiet liberalerna; Kristdemokratiska samhällspartiet) uzaicināja pirms 48 gadiem izdotos, dzīvajos palikušos 35 latviešu, 4 igauņu un 1 lietuviešu leģionāru uz Zviedriju. 20.06.1994. karalis Kārlis XVI Gustavs (Carl Gustaf Folke Hubertus) viņus pieņēma Stokholmas pilī. Brīdī, kad konservatīvās partijas (M) ārlietu ministre Margarēta āf Uglasa (Margaretha af Ugglas) atvainojās par nodarīto, ministrijas ielūgts kopā ar leģionāriem bija arī U. Ģērmanis.

U. Ģērmanis kā pirmais ārpus okupētās Latvijas pievērsa dziļāku uzmanību latviešu strēlnieku lomai vēsturē, viņš aplūkojis arī Latvijas neatkarības idejas attīstību. U. Ģērmaņa “Latviešu tautas piedzīvojumi” ir trimdā visvairāk izdotā grāmata. Tā palīdzējusi vairākām trimdas paaudzēm uzturēt latvietību svešā vidē. U. Ģērmanis savos daudzajos rakstos trimdas presē aktīvi apkaroja padomju propagandu, skaidroja Latvijas vēsturi un trimdas politiku. Viņš bija latviešu trimdas neformālais pārstāvis zviedru informācijas vidē un bieži konsultēja Zviedrijas varas iestādes par latviešu vēstures jautājumiem.

U. Ģērmanis ir Ērika Raistera literārās prēmijas laureāts (1975), Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības Krišjāņa Barona prēmijas laureāts par okupētās Latvijas rakstu izvērtēšanu vēsturiskā skatījumā (1988), Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis (24.11.1992), Latvijas Vēstures institūta goda biedrs (1993); apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, IV šķira (12.04.1995.).

Dzirnavu ielas 34. nama pagalmā Rīgā 04.10.1998. uzstādīta tēlnieka Ģirta Burvja veidotā piemiņas zīme ar U. Ģērmaņa dzīves datiem – 1915.4.X–1997.19.XII – un rindām no viņa grāmatas “Zili stikli, zaļi ledi”, kas vēstī, ka šai vietā 20. gados bumbu dzenājuši Rīgas zēni, kuri vēlāk kļuvuši par pasaules čempioniem.