M. Brehmane-Štengele ir viena no izcilākajām operdziedātājām un skatuves māksliniecēm Latvijas opermākslas vēsturē. Darbojās ne tikai Latvijas Nacionālajā operā, bet viesojusies arī citu valstu operteātros. Ievērību guvusi ne tikai izcilo vokālo dotību dēļ, bet arī pateicoties spēcīgam aktieriskam tēlojumam, par ko saņēma publikas un kritikas atzinību.

Dzimusi strādnieka Jāņa Brehmaņa un Līzes Brehmanes (dzimusi Ādamsone) ģimenē kā ceturtais bērns, aktrises Alises Brehmanes māsa.

Mācījās Jēkaba Dubura un Zeltmata organizētajos Latvju dramatiskajos kursos. Dziedāšanu mācījās pie vokālā pedagoga Miķeļa Sandera, vēlāk arī Gustava Gižicka mūzikas skolā. 1915. gadā beidza Krievu mūzikas biedrības Rīgas nodaļas mūzikas skolas (Rīgas Ķeizariskā mūzikas skola) kursus. Vēlākajos gados papildinājās pie speciālistiem Francijā, Itālijā, Vācijā.

1916. gadā apprecējās ar Jāni Štengeli (1935. gadā izšķīrās); meita Guna.

Bērnībā M. Brehmane bija piedalījusies masu skatos Rīgas Vācu teātrī, vēlāk darbojās Latviešu tautas teātrī (t. s. Apollo teātrī). No 1909. gada darbojās Jaunajā Rīgas teātrī, sākumā korī, vēlāk arī nelielās lomās. Šajā laikā mūzikas skolas audzēkņu vakaros piedalījās koncertos, kuros dažkārt izpildīja atsevišķas operu ārijas. Operu izrādēs debitēja 1912. gadā, kad Rīgā viesizrādes sniedza Krievu operas trupa un M. Brehmane iesaistījās šīs trupas izrādēs izpildot Zībeļa lomu franču komponista Šarla Guno (Charles François Gounod) “Fausts” (Faust, 1859), Eņģeļa lomu krievu komponista Antona Rubinšteina (Антон Григорьевич Рубинштейн) “Dēmons” (Демон, 1875), kā arī Olgas lomu krievu komponista Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайковский) “Jevgeņijs Oņegins” (Евгений Онегин; 1879). 1913. gadā piedalījās Interimteātra iestudēto operu izrādēs izpildot Zībeļa lomu no “Fausta”, kā arī Kņaza Orlovska lomu austriešu komponista Johana Štrausa, dēla (Johann Baptist Strauss, Sohn) operetē “Sikspārnis” (Die Fledermaus, 1874).

Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās, dzīvoja Vitebskā, periodiski piedalījās dažādos koncertos, kuros izpildīja dziesmas, romances un operu ārijas. Rīgā atgriezās 1919. gadā.

1919. gada pavasarī sāka darboties Padomju Latvijas operā (no 08.1919. Latvijas Nacionālā opera, LNO). Sākumā biežāk izpildīja otrā plāna lomas – Magdalēna itāļu komponista Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) “Rigoleto” (Rigoletto, 1851), Venera un Ortrūde vācu komponista Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) “Tanheizers” (Tannhäuser und der Sängerkrieg auf Wartburg, 1845) un “Loengrīns” (Lohengrin, 1850), Maiga Alfrēda Kalniņa “Baņuta” (1920) un citas.

20. gados M. Brehmane-Štengele strauji izvirzījās par vienu no LNO izcilākajiem māksliniekiem un vadošo soprānu. Šajā laikā viņa iestudēja un izpildīja titullomas: Dž. Verdi “Aīda” (Aida, 1872), franču komponista Žorža Bizē (Alexandre César Léopold Bizet) “Karmena” (Carmen, 1875), vācu komponista Riharda Štrausa (Richard Georg Strauss) “Salome” (Salome, 1904), itāļu komponista Džakomo Pučīni (Giacomo Antonio Domenico Michele Secondo Maria Puccini) “Toska” (Tosca, 1900) un citas.

No 20. gadu vidus periodiski devās viesizrādēs uz ārzemēm – Igauniju, Lietuvu, Padomju Savienību (PSRS), Somiju, Vāciju un citām valstīm, kur ar lieliem panākumiem izpildīja titullomas operās “Aīda”, “Karmena”, “Salome”, “Toska” un citas lomas, kā arī piedalījās dažādos koncertos, kuros izpildīja gan operu ārijas, gan arī dažādu komponistu oriģināldziesmas.

1930. gadā, pēc atgriešanās no PSRS, īslaicīgi darbojās Dailes teātrī, kur izpildīja titullomu franču komponista Žaka Ofenbaha (Jacques Offenbach) operetē “Skaistā Helēna” (La Belle Hélène, 1864).

1930. gadā atgriezās LNO operā un turpmākajos gados bija operas vadošais soprāns. Šajā laikā viņa iestudēja un izpildīja gan operu lomas – titullomas franču komponista Žila Masnē (Jules Émile Frédéric Massenet) “Taisa” (Thaïs, 1894), krievu komponista Aleksandra Jurasovska (Александр Иванович Юрасовский) “Trilbi” (Трильби, 1924), Kundri lomu R. Vāgnera “Parsifāls” (Parsifal, 1882) un citas, gan arī piedalījās operešu izrādēs – Rozalinde J. Štrausa operetē “Sikspārnis”, Viktorija ungāru un vācu komponista Paula (Pāla) Abrahama (ungāru Ábrahám Pál, vācu Paul Abraham) operetē “Viktorija un viņas huzārs” (uzvesta ar nosaukumu “Pavasara mīla”, Viktoria und ihr Husar, 1930), titulloma Emeriha (Imres) Kālmāna (Emmerich Kálmán) operetē “Čardaša karaliene” (Die Csárdásfürstin; uzvesta ar nosaukumu “Silva”, 1915) un citās.

04.1924. M. Brehmane-Štengele, kopā ar citiem LNO dziedātājiem, bija viena no Operas solodziedātāju biedrības dibinātājām un darbojās šajā biedrībā līdz 20. gs. 30. gadiem. 04.1939. uzņemta par Latvijas Skatuves darbinieku biedrības goda biedru.

Pēc padomju otreizējās okupācijas Latvijā M. Brehmane-Štengele turpināja darboties LPSR Valsts operas un baleta teātrī (1941.–1944. gadā – Rīgas opera). 29.01.1945. M. Brehmane-Štengele tika arestēta par “pretpadomju aģitāciju” un 10.04.1945. Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta Kara tribunāls viņai piesprieda ieslodzījumu uz septiņiem gadiem "labošanas darbu nometnēs”, tiesību ierobežojumus uz trim gadiem un visa īpašuma konfiskāciju. Pēc Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāja Augusta Kirhenšteina iejaukšanās, 10.05.1945. PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija šo spriedumu atcēla un 05.06.1945. M. Brehmane-Štengele no ieslodzījuma tika atbrīvota. Pēc tam māksliniece atsāka darbu operā, taču jaunas lomas iestudēja arvien retāk. 28.11.1953. ar Lizas lomu P. Čaikovska “Pīķa dāma” (Пиковая дама, 1890) noslēdzās karjera LPSR Valsts operas un baleta teātrī.

Pēc karjeras beigām operā, M. Brehmane-Štengele kādu laiku piedalījās Latvijas PSR Valsts filharmonijas koncertos dažādās Latvijas pilsētās, kuros izpildīja gan dažādu komponistu oriģināldziesmas, gan tautasdziesmas.

1944.–1962. gadā viņa ar pārtraukumiem strādāja Latvijas Valsts konservatorijā par vokālo pedagoģi. 1959. gadā M. Brehmane-Štengele piedalījās Latvijas Valsts konservatorijas audzēkņu trupas veidošanā un Dž. Verdi “Traviatas” (La Traviata, 1853) iestudēšanā Daugavpils Muzikāli dramatiskajā teātrī.

M. Brehmane-Štengele uzstājusies kopā ar sava laika izcilākajiem latviešu, kā arī cittautu opermāksliniekiem un diriģentiem – vācu diriģentu un komponistu Leo Blehu (Leo Blech), latviešu baritonu Jāni Ādolfu Kaktiņu, krievu izcelsmes amerikāņu diriģentu Emīlu Kuperu (krievu Эмиль Альбертович Купер, angļu Emil Cooper), lietuviešu tenoru Kipru Petrausku (Kipras Petrauskas), latviešu tenoriem Arturu Priednieku-Kavaru un Marisu Vētru, diriģentu Teodoru Reiteru un citiem.

Karjeras laikā M. Brehmane-Štengele iestudējusi ap 70 operu lomu. Viņas repertuārā bija Adriana itāļu komponista Frančesko Čileas (Francesco Cilea) “Adriana Lekuvrēre” (Adriana Lecouvreur, 1902); Amēlija un Dezdemona Dž. Verdi “Masku balle” (Un ballo di maschera, 1859) un “Otello” (Otello, 1887); Baņuta A. Kalniņa “Baņuta”; Elza un Zenta R. Vāgnera “Loengrīns” un “Klīstošais holandietis” (Der fliegende Holländer, 1843); Fevronija krievu komponista Nikolaja Rimska-Korsakova (Николай Андреевич Римский-Корсаков) “Teiksma par neredzamo pilsētu Kitežu un jaunavu Fevroniju” (Сказание о невидимом граде Китеже и деве Февронии, 1907); Leonora vācu komponista Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) “Fidelio” (Fidelio, 1805); Marta vācu un šveiciešu komponista Eižena d’Albēra (Eugene Francois Charles d'Albert) "Ieleja” (Tiefland, 1903); Mona Liza vācu komponista Maksa fon Šillingsa (Max von Schillings) “Mona Liza” (Mona Lisa, 1915); Santuca itāļu komponista Pjetro Maskaņji (Pietro Antonio Stefano Mascagni) “Zemnieka gods” (Cavalleria rusticana, 1890); Spīdola Jāņa Mediņa “Uguns un nakts” (1921), kā arī daudz citu lomu.

M. Brehmanes-Štengeles repertuārā bija arī ap 500 latviešu komponistu (Emīla Dārziņa, Lūcijas Garūtas, A. Kalniņa, Jāņa Mediņa, Jāzepa Vītola u. c.) un cittautu komponistu (krievu – Mihaila Gļinkas, Михаил Иванович Глинка, norvēģu – Edvarda Grīga, Edvard Hagerup Grieg, somu – Žana Sibēliusa, Jean Sibelius, austriešu – Franča Šūberta, Franz Schubert, vācu – Roberta Šūmaņa, Robert Schumann, u. c.) dziesmas, kā arī latviešu tautasdziesmas.

M. Brehmane-Štengele apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni, IV šķira (1932), Atzinības krustu, III šķira (1938). 1937. gadā kļuva par vienu no pirmajiem Tēvzemes balvas laureātiem. 1953. gadā par ilggadīgu kalpošanu skatuves mākslai LPSR Ministru padome piešķīra M. Brehmanei-Štengelei personālo pensiju.

26.07.2001. pie mājas Rīgā, Mežaparkā, kurā M. Brehmane-Štengele dzīvoja mūža pēdējos 20 gadus, uzstādīts piemiņas akmens.