Viens no nacionālās operas un baleta iedibinātājiem un tālāk attīstītājiem. Būtiski paplašinājis latviešu simfoniskās mūzikas emocionālo un formas vērienu. Sava laika ievērojamākais Latvijas diriģents, pirmais, kurš uzstājies arī ārzemēs, ražīgākais vokālās un instrumentālās kamermūzikas autors.

J. Mediņš bija jaunākais dēls ģimenē, kur divi vecākie dēli Jāzeps un Jēkabs, kā arī māsa Marija bijuši plaši pazīstami mūziķi. Tēvs Juris dzimis zemkopja ģimenē Bruknas pagasta (kopš 1990. gada – Dāviņu) Indriķos, patstāvīgi apguvis vijoles un klarnetes spēli, dienējis militāros orķestros, ieinteresējis bērnus par mūziku. Māte Ģertrūde (dzimusi Bērensone) bija labas balss īpašniece, liela dziesmu mīļotāja. Ģimenē tika kopta mājas muzicēšana.

Ar absolūto dzirdi apveltītais zēns no piecu gadu vecuma, māsas pamācīts, sāka vingrināties klavierspēlē. Vispārējo izglītību no septiņu gadu vecuma apguva dažādās Rīgas privātskolās, 1904. gadā beidza Saveļjeva krievu privāto pamatskolu. Līdztekus no 1900. gada mācījās vienlaikus vijoli, klavieres un čellu Rīgas Pirmajā mūzikas institūtā, ko toreiz vadīja brālis Jāzeps Mediņš. Institūta plašajā bibliotēkā patstāvīgi iepazinās ar lielu skaitu dažādu laikmetu skaņdarbiem. Institūtu visās trīs specialitātēs beidza 1909. gadā. Turpmāk, līdz 1913. gadam, pelnīdams iztiku par pārdevēju Arnolda Neimaņa klavieru veikalā, baudīja iespēju arī īslaicīgi uzturēties lielākajās Rietumeiropas pilsētās, iepazīties un izstudēt turienes operteātru repertuāru. Visas tālākās mūzikas prasmes J. Mediņš ieguva pašmācības un pieredzes ceļā – arī kompozīcijas tehniku, kas apgūta nevis skolās, bet radusies kā intuitīvi sajusta.

Kompozīcijas mēģinājumi bija sākušies jau mācoties mūzikas institūtā, taču laiks no 1904. līdz 1913. gadam J. Mediņam pagāja galvenokārt praktiskā mūziķa darbā – viņš strādāja par vijolnieku, altvijolnieku, pavadītājpianistu nelielajā Augusta Fišera simfoniskajā kapelā, kas līdz 1913. gadam bija Rīgas Latviešu biedrības teātra orķestris un spēlēja arī daudzos izbraukumos un saviesīgos sarīkojumos. Tomēr jau 1911. gadā tika komponēta “Poēma Emīla Dārziņa piemiņai”.

Svarīgs J. Mediņa izaugsmē bija 1913. gads, kad viņš sāka strādāt par altvijolnieku un kormeistaru Pāvula Jurjāna vadītajā teātrī Latviešu opera, jo šeit J. Mediņš sāka diriģēt operu izrādes un komponēt agrīnos nozīmīgos skaņdarbus, ieskaitot Prologu operai “Uguns un nakts” (Rainis), kas nekavējoties tika arī pirmatskaņoti. Abi algotie darbi šajā gadā tika pamesti, jo jaunais komponists ieguva Latviešu lauksaimnieku ekonomiskās biedrības stipendiju operas komponēšanai. Kad, Pirmajam pasaules karam sākoties, stipendija apsīka, J. Mediņš atrada pārdevēja darbu Andreja Diderihsa klavieru firmā Sanktpēterburgā, kur 1916. gadā pabeidza operu diloģijas “Uguns un nakts” pirmo daļu (t. i. 1. un 2. cēliens).

Mobilizācija Krievijas armijā noveda J. Mediņu pianista postenī 5. Sibīrijas dzelzceļnieku bataljona orķestrī Rīgā, 1917. gada rudenī viņš kļuva par tā kapelmeistaru. Bataljons tika evakuēts dzīvojamos treileros uz vilciena platformas vagona, kur kopā ar dzelzceļa remonta inventāru tika vests arī bataljona pianīns, un tur turpinājās operas komponēšana. Tveras guberņas pilsētā Toržokā 1918. gada vēlā rudenī tika pabeigts operu diloģijas 3. cēliens. Pēc dzelzceļnieku bataljona demobilizācijas J. Mediņš no jauna nonāca karadienestā Omskā, kur pēc savas iniciatīvas pievienojās štābkapteiņa Pētera Dardzāna vadītajam Pirmajam Latvijas atbrīvošanas bataljonam (jeb t. s. Troickas pulkam), kļuva par tā kapelmeistaru, komponēja “Troickas bataljona maršu” pūtēju orķestrim, kas vēlāk tika atskaņots arī Rīgā, kā arī citus gadījuma skaņdarbus. Šis latviešu pulks neiesaistījās Krievijas Pilsoņu karā, bet mēnešiem ilgā braucienā pa Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāli, atkaudamies no lielinieku karaspēka daļām un šķērsodams Mandžūriju, nonāca Vladivostokā, lai pa jūras ceļu sasniegtu Latviju.

Šis brauciens 1918.–1919. gada Sibīrijas ziemā izvērtās par vienu no grūtākajiem posmiem komponista dzīvē. 01.1919. Jeņisejas guberņas Kamarčagas pilsētiņas stacijā, komponējot bez klavierēm, tika pielikts punkts operu diloģijai “Uguns un nakts”. Ap 2 tk lappušu biezā un desmitiem kilogramu smagā partitūra, rūpīgi iesaiņota, kļuva par vienīgo bagāžu (jo sniegos tika aizsviestas arī visas citas nesen tapušās kompozīcijas) un arī par lielāko slogu apstākļos, kad vairākkārt vilciens jāpamet un kājām jādodas desmitiem kilometru pa dzelzceļa līniju.

Kopā ar komponistu un viņa dzīvesbiedri operdziedātāju Olgu Pētersoni bija pulka ārsts un kāds strēlnieks. Viņi pārmaiņus nesa smago partitūru, dažkārt ar to salā stāvēdami uz lokomotīves buferiem. Katastrofālajos apstākļos bija liels vilinājums pamest arī “Uguns un nakts” rokraksta saini, bet J. Mediņš kategoriski atteicās gan darīt to, gan arī padoties lielinieku vajātājiem. 06.1920. Troickas pulks sasniedza Vladivostoku. Vēl priekšā bija ceļš okeāna tvaikonī ar latviešu karavīriem, iekams komponists ar operas nošu saini 10.1920. varēja izkāpt Liepājas ostā.

Apmēram vienlaikus komponētās Alfrēda Kalniņa operas “Baņuta” izrādes tad jau ritēja pilnā sparā, taču J. Mediņa “Uguns un nakts” pirmizrāde tika uzņemta ar publikas un kritikas jo lielāku sajūsmu. Tiek uzsvērts, ka tas ir darbs, kas mūzikas iedarbīguma ziņā var mēroties ar tolaik modernā vācu komponista Riharda Štrausa (Richard Georg Strauss) operām.

Pēc ierašanās Rīgā J. Mediņš tika uzaicināts par jaunās operas iestudējuma muzikālo vadītāju un 1921. gadā kļuva arī par Latvijas Nacionālās operas (LNO) štata diriģentu. Palikdams šajā postenī līdz 1928. gadam, viņš muzikāli iestudēja un vadīja 597 dažādu komponistu operu izrādes. To vidū, sākot ar pirmizrādi 1921. gada 26. maijā, 66 izrādes autora vadībā pieredzēja diloģija un pēc tam viena vakara operā pārveidotā “Uguns un nakts” (1924). 23.05.1922. pirmiestudējums autora vadībā notika operai “Dievi un cilvēki” (Leons Paegle) un 22.01.1927. – trešajai operai “Sprīdītis” (Anna Brigadere). Viņa bērnu opera “Luteklīte” (Alvīne Ozola) uzvesta LNO 21.12.1939. Jāņa Kalniņa vadībā. 1934. gadā tika pabeigts balets “Mīlas uzvara” (Voldemāra Komisāra librets). Strādājot LNO, J. Mediņš 1921. gadā tika uzaicināts par Latvijas Konservatorijas instrumentācijas klases docētāju, kur strādāja 23 gadus (no 1929. gada profesors), vēlāk vadīja arī diriģēšanas klasi. Viņš bija arī Latvijas Skaņražu kopas līdzdibinātājs 1923. gadā un no 1922. gada trīs gadus LNO direkcijas loceklis.

Sākot ar 09.1928. līdz 08.1944. J. Mediņš strādāja par Latvijas Radiofona simfoniskā orķestra galveno diriģentu un līdz 1941. gadam arī par mūzikas daļas vadītāju. Šajos 16 gados viņš bija interprets Latvijā izskanējušās simfoniskās mūzikas lielākajai daļai, t. sk. latviešu komponistu jaundarbiem, kā arī koncertēja kā viesdiriģents Helsinkos, Tallinā, Varšavā, Prāgā, Budapeštā, Stokholmā. Radiofons un tā orķestris kļuva par Latvijas galveno mūzikas koncentrācijas vietu. No 1930. gada Radiofona orķestris uzstājās atklātos koncertos, no 1931. gada – arī vasarās Jūrmalā. Pēc J. Mediņa ierosmes šos vasaras koncertus sāka translēt ēterā, kas toreiz bija jaunums Eiropas mūzikas praksē. Viņa darbības laikā Radiofona nošu bibliotēka pieauga līdz 15 tk vienībām – skaitlim, kas toreiz šajā ziņā vairākkārt pārspēja Eiropas lielākos mūzikas raidītājus.

Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā, 08.1944., kad Latvijas Radiofons bija pakļauts Berlīnes Valsts radio uzņēmumam, J. Mediņu ar pavēli nosūtīja darbā uz turieni, un līdz ar to sākās viņa pēckara trimda. Kara beigu posmā J. Mediņš ar ģimeni uzturējās bombardēšanai pakļautajā Berlīnē, tur, Vācijas Radio dienestā neguvis adekvātu nodarbošanos, papildināja skopo iztiku ar komponista gadījuma darbiem. Uz īsu laiku tika nosūtīts uz Rostoku, kur beidzamās dienas aizvadīja evakuētais Latvijas Radiofons. Sabiedroto armijas ienākšanu un bēgļu nometņu ierīkošanu J. Mediņš sagaidīja Lībekā, komponēja Sonāti čellam un klavierēm, kas jau 1945. gada vasarā tur tika pirmatskaņota latviešu bēgļu sabiedrībā. Pēc dažiem mēnešiem apmetās  t. s. Bādzēgebergas mākslinieku centrā, Holšteinā, kur baraku vietā latviešu bēgļu rīcībā bija atsevišķi dzīvokļi. Sākās koncerti un pavadītājpianista turnejas ar ievērojamākajiem latviešu solistiem – Hertu Lūsi, Olafu Ilziņu un citiem – pa britu un amerikāņu zonas latviešu nometnēm. Tās turpinājās arī pēc pārcelšanās 06.1946. uz t. s. Latviešu mākslas centru Blombergā, kur kinorežisors Vilis Lapenieks pulcināja dažādu nozaru latviešu mākslas darbiniekus no citām bēgļu nometnēm. Šeit J. Mediņš vadīja Blombergas latviešu nometnes mūzikas sekciju, baudīja iespēju dažos koncertos vadīt Ziemeļrietumvācijas simfonisko orķestri, kā arī daudz komponēja – 11.1948. pārceļoties uz dzīvi Zviedrijā, viņa somās bija pāri par 1000 jaunas mūzikas lappušu.

Stokholmā pagāja J. Mediņa dzīves pēdējie 16 gadi. Sākumā viņš atrada arhivāra darbu Zviedrijas Latviešu palīdzības komitejā, pēc tam – līdz mūža beigām bija nošu pārrakstītājs Stokholmas Koncertnamā. Turienes Radio orķestra vadīšana tika atteikta, tomēr viņš saņēma dažus citus savai kvalifikācijai piemērotus darbus – instrumentēja Stokholmas Karaliskās operas uzvedumam Ludviga Minkusa (Ludwig Minkus) baletu “Dons Kihots”, vērtēja jaunos zviedru komponistu skaņdarbus. 1958. gadā vadīja Stokholmas Filharmonijas orķestri ar solisti Paulu Brīvkalni sava pēdējā lielā vokālsimfoniskā darba “Vēstules Pēram Gintam” (Elza Ķezbere) ierakstā skaņu platei. 1964. gadā autorkoncertu turnejā kopā ar savu solodziesmu prominentāko izpildītāju Ludmilu Sepi-Eši viesojās Amerikas Savienoto Valstu (ASV) un Kanādas latviešu sabiedrībā. 1965. gadā apmeklēja Rīgu un dažas citas jaunības vietas, autorkoncertā vadīja Latvijas Radio simfonisko orķestri, komponēja pēdējās piecas solodziesmas – ar pirmskara Latvijas Radiofona bijušās kolēģes dzejnieces Mirdzas Ķempes vārdiem.

J. Mediņš pacēla latviešu mūziku tajā emocionālā un formas krāšņuma līmenī, kādu 20. gs. 1. pusē bija sasniedzis vēlīnais romantisms savu lielāko pārstāvju jaunradē. Daudzos viņa darbos latviešu mūzikas vēlīnais nacionālais romantisms sasniedz savu maksimālo izpausmi, tas it kā kulminē vokālsimfoniskajā lieldarbā “Vēstules Pēram Gintam” (1943), līdz ar to sevi noapaļo un izsmeļ. Pēc Otrā pasaules kara, nonācis Rietumeiropas mūzikas vidē, kur jaunradē valdīja 20. gs. modernisma mūzika, J. Mediņš atzīst: “Tā var patikt vai nepatikt, bet nevar noliegt jaunas pasaules atklāsmi”, un viņa trimdas laikposma darbi iegūst jaunu, novatorisku ievirzi. Viņš ierobežo savas mūzikas romantisko programmātismu un tāpēc pievēršas instrumentālai mūzikai tās saturiski vispārinātākās izpausmēs – sonātēm, sonatīnēm, svītām un tamlīdzīgām formām. Muzikālo domu gaita kļūst konfliktējošāka, valoda visumā disonantāka. Tomēr savas mūzikas emocionāli tēlaino izteiksmi J. Mediņš neapmaina pret to radikālo intelektuālismu un abstrakcijas izpausmēm, kas piemita gadsimta vidus avangardismam, un tādā kārtā viņa mūzikas estētika no romantisma paradigmas pilnīgi nešķiras.

Žanru ziņā J. Mediņa mūzikā izpaužas daudzpusība un ražīgums – četras operas, divi baleti, 15 simfoniski darbi, trīs instrumentāli koncerti, 14 kameransambļi, astoņas kantātes, ap 200 solodziesmas, 35 skaņdarbi klavierēm, divi desmiti soloinstrumentiem ar klavierēm, vēl cita tipa kompozīcijas. Turklāt klavierkoncerta, baleta un klavieru trio žanros J. Mediņš devis vēsturiski pirmos paraugus latviešu mūzikā. Plašajā žanru paletē redzamas trīs prioritātes – opera, simfoniskā mūzika, vokālā un instrumentālā kamermūzika. Operās izpaužas organisks muzikāla dramatiķa talants, raksturotāja spējas, skaņu krāsu bagātība. “Uguns un nakts” ir nepārejošas nozīmes darbs, ierakstīts Latvijas Kultūras kanonā. Simfoniskajos tēlojumos (“Imanta”, 1923; “Zilais kalns”, 1924; “Nakts Ģetzemanes dārzā”, 1936, u. c.), kā arī trīs orķestra svītās (1922; 1927; 1933) dominē ainavisks un psiholoģisks programmātisms, (vairākus no simfoniskajiem darbiem iestudējuši arī ārzemju diriģenti). Orķestra skanīgums, instrumentācija šeit var sacensties ar R. Štrausa vēlīnā romantisma vācu skolas sasniegumiem. Pie šīs skolas J. Mediņš paliek arī savā instrumentācijas un diriģēšanas docētāja darbā.

No pēckara posma instrumentālajiem darbiem ar klavierēm izcilākie ir 1. un 2. sonāte vijolei (1946; 1954; bijušas arī ārzemju virtuozu repertuārā), 1. sonāte čellam (1945), kā arī 2. klavieru trio (1958). Klavieru mūzikā īpaša noskaņu pasaule ir 24 prelūdijas tipa skaņdarbi, ko komponists nosaucis par dainām (1921–1963) – ne folkloriskā nozīmē, bet Latvijas dabas un tās raisīto lirisko un balādisko izjūtu aspektā. Visumā tajās noskaņu spektrs tikpat daudzveidīgs, kā citu komponistu prelūdiju ciklos.

Taču J. Mediņa kamermūzikas lielākais greznums ir solodziesmas, kas krājušās visu mūžu. Atzīstot visu lielo dzejas un mūzikas noskaņu daudzveidību un mūzikas stila pakāpenisko attīstību tajās, J. Mediņa solodziesmu dominējošā raksturīgākā un valdzinošākā īpašība ir no tām starojošā emocionālā plūsma, kas izteicas plastiskā melodikā un intensīvā harmoniju maiņā. Turklāt šī kāpinātā jūtu izteiksme ir vienota ar nemaldīgu mēra sajūtu, kas padara mūzikas uztveri vieglu un tīkamu. Visbeidzot, J. Mediņš nav vairījies arī no darbiem populārās mūzikas garā – dziesma no spēlfilmas “Zvejnieka dēls” vai himniskā “Tev mūžam dzīvot, Latvija” (Plūdons) ir folklorizējušās. Folkloras statuss pienākas arī  “Ārijai” no 1. orķestra svītas un solodziesmai “Glāsts” (Atis Ķeniņš), kas ir vispazīstamākās J. Mediņa mūzikas lappuses arī ārzemēs.

J. Mediņš ar intensīvo jaunrades un diriģenta darbību piešķīra sava laika latviešu mūzikai jaunu dinamismu, vainagoja tās vēlīnā romantisma posmu, būtiski veicināja starptautisko pazīstamību. Pēckara trimdas sabiedrībā viņš bija viena no daudzinātākajām mūzikas personībām, populārie skaņdarbi “Ārija” un “Glāsts” daudziem kļuva savā ziņā par zaudētās dzimtenes muzikālajiem simboliem. 1960. gadā saņemto Trimdas tautas balvu (PBLA Tautas balvu) bija saziedojuši latvieši no visām trimdinieku mītnes zemēm.

J. Mediņš divkārt apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1926; 1935), saņēmis Zviedrijas Gustava Vāsas ordeni (1935). Opera “Uguns un nakts” ietverta Latvijas Kultūras kanonā.

J. Mediņa portretu gleznojusi Anna Dārziņa, zīmējumā portretējis Niklāvs Strunke. Daudz šaržēts grafikā.

CD*, Kas tie tādi, kas dziedāja. Ruta Gerke dzied Jāzepa Vītola, Jāņa Mediņa, Alfrēda Kalniņa dziesmas. Jānis Mediņš: “Uz brītiņu”; “Ir viens vakars”; “Birztaliņa”; “Maigums un grēks” (Ruta Gerke – soprāns; Klaus Pawassar – klavieres). Eine lettische Exil-Produktion von “Daugavas Vanagi”, Hamburg 1977, LP reproduziert als  CD in Dresden, 2016.

CD, DDD, stereo, Jānis Mediņš. 24 dainas (Jonathan Powell, klavieres). Toccata Classics, TOCC 0097**, Londona, 2012.

CD, Latviešu kamermūzika. Jānis Mediņš. “Ir viens vakars”; “Glāsts”; “Tā ietu”; “Maigums un grēks” (Jānis Zābers – tenors; Vilma Cīrule – klavieres). Upe TT, CD061, Rīga 2011.

CD, Latvian impressions = Lettische Impressionen. Jānis Mediņš. Sonata for viola and piano (Andra Darzins – viola; Andreas Kersten, klavieres). Animato, ACD6117,  B.v., 2010.

CD,  Latviešu klaviermūzika. Jānis Mediņš. Dainas nr. 3., 7., 8., 18., 21.; Sonatīne (Guna Kurmis – klavieres). Rīgas Skaņu ierakstu studija, RS 055, Rīga, 2004.

CD1, Spēlē Māris Villerušs. Jānis Mediņš. “Ārija” (Māris Villerušs – čells). Radio SWH ieraksti, RSWH 047, Rīga, 2003.

CD, Favourite encores. Jānis Mediņš. Aria (Detroitas Simfoniskais orķestris, diriģents Nēme Jervi, Neeme Jȁrvi). Chandos, CHAN 6648, Anglija 2001.

CD, Latviešu klasikas dārgumi=Highlights of Latvian classics (Liepājas Simfoniskais orķestris; diriģents Imants Resnis). Upe Classics, 750404001726,  Rīga, 2001.

LP***,  Jānis Mediņš. Simfoniski tēlojumi. “Imanta”; “Kraukļa dzirnavas”; “Zilais kalns”; “Pie baznīcas” (Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris; diriģents Imants Resnis). “Melodija”,  C10 30855 005, Rīga, 1990.

LP, Jānis Mediņš. Solo dziesmas. “Šķiršanās”; “Zvaigzne krītoša”; “Birzēm rotāts Gaiziņš”; “Jautātāja meitene”; “Aiz mežiem”; “Nebēdā”; “Ak jūs, atmiņas”; “Mīļā skūpsts”; “Uz brītiņu”; “Putenī”; “Tevi atceros”; “Mirklis”; “Čigānietes dziesma”; “Glāsts”; “Ir viens vakars”; “Un kad no debešiem”; “Naktī”; “Tā ietu” (Egils Siliņš – bass; Anita Garanča – mecosoprāns; Zigrīda Krīgere – soprāns; Ingus Pētersons – tenors; Inta Villeruša – klavieres). “Melodija”, C10 30615 008, Rīga, 1990.

2 LP, Jānis Mediņš. Dainas=24 preludes for piano (Arturs Ozoliņš – klavieres). Kaibala, 60F02, Minesota, ASV, 1976.

LP, Jānis Mediņš (Elza Ķezbere). Vēstules Pēram Gintam=Letters to Peer Gynt; 6 Latvian folk songs. (Paula Brīvkalne – soprāns; Stokholmas Filharmonijas orķestris; diriģenti Jānis Mediņš, Arvīds Norītis). Latvian Music, LM LP 6,  Stokholma, b. g.

LP, CD, Mediņš Jānis. Latvijas ainas; Svīta; Latvju dejas; Latvju rapsodija (Stokholmas Filharmonijas orķestris; diriģents Sikstens Ērlings, Sixten Ehrling). Latvian Music, LM LP 5., Stokholma, b. g.

LP, Svešā zemē=In a foreign country. Jānis Mediņš. "Latvju deja nr. 3"; "Latvju deja nr. 4"; "Svešā zemē"; "Ai, zaļāi līdaciņa"; "Rikšu bērīt` es palaidu"; "Čuči, mana līgaviņa"; "Grieze grieza rudzīšos"; "Latvju deja nr. 5"; "Latvju deja nr. 6." (Ileāna Pētersone – mecosoprāns, Stokholmas Filharmonijas orķestris; diriģents Arvīds Norītis). Latvian Music, LM LP 47, Stokholma b. g.

* kompaktdisks

** kompaktdiska, vinilplates numurs, ko devis izdevējs

*** vinilplate