Neatkarīgajā Latvijā starpkaru periodā sabiedriski aktīvi mūzikas darbinieki dibināja biedrības, kas apvienoja vienas profesijas pārstāvjus. Tā 1922. gadā tika dibināta Latvijas Mūziķu biedrība, 1923. gadā divas komponistu apvienības – Latvijas Komponistu biedrība, pēc tam Latvijas Skaņražu kopa, 1925. gadā Operas solodziedātāju biedrība.
Latvijas Skaņražu kopas statūti tika reģistrēti Rīgas apgabaltiesā 05.12.1923. Skaņražu kopu dibināja latviešu komponisti Jāzeps Vītols, Emīls Melngailis, Alfrēds Kalniņš, Jānis Zālītis un Jānis Mediņš. Ilggadējs valdes priekšsēdētājs bija J. Vītols.
Latvijas Skaņražu kopa izstrādāja autora honorāru tarifu, sekoja līdzi tā ievērošanai, pieņēma maksājumus gan par Latvijas Skaņražu kopas komponistu darbu izpildīšanu, gan citu komponistu darbiem (E. Dārziņa, Aleksandra Valles u. c.), kā arī norādīja koncertu rīkotājiem, ka autoratlīdzību ignorēšana ir sodāma darbība.
Biedrība rīkoja autorkoncertus ar aktuālu un ievērojamu komponistu un atskaņotājmākslinieku piedalīšanos, kā arī organizēja svinīgas pieņemšanas. Iesaistījās Dziesmu svētku rīkošanā, rūpējoties par mākslinieciskās vērtības celšanu un repertuāra izvēli. Šim nolūkam J. Vītola vadībā tika dibināta arī atsevišķa apvienība – Latvijas Dziesmu svētku biedrība (1930), kura sekmēja dažādo mūziķu organizāciju sadarbību un iesaisti Dziesmu svētku rīkošanā.
Latvijas Skaņražu kopa patstāvīgu darbību pārtrauca 05.1939., kad tā tika pievienota Latvijas Rakstu un mākslas kameras izveidotajai Latvijas Mūzikas biedrībai.