Latvijas Skaņražu kopas mērķi bija aizstāvēt komponistu autortiesības un sekmēt mūzikas kultūras attīstību – rūpēties par mūzikas pētīšanu, izplatīšanu, jaunradīšanu. Tās darbībā tika izvirzīti vairāki uzdevumi: vākt un izdot tautasdziesmas, aizsargāt komponistu intereses un regulēt autortiesību ieviešanu, organizēt koncertdzīvi, rīkot komponistu jaundarbu vakarus, izdot mūzikas žurnālu, iesaistīties Dziesmu svētku rīkošanā.
Neatkarīgajā Latvijā starpkaru periodā sabiedriski aktīvi mūzikas darbinieki dibināja biedrības, kas apvienoja vienas profesijas pārstāvjus. Tā 1922. gadā tika dibināta Latvijas Mūziķu biedrība, 1923. gadā divas komponistu apvienības – Latvijas Komponistu biedrība, pēc tam Latvijas Skaņražu kopa, 1925. gadā Operas solodziedātāju biedrība.
Latvijas Skaņražu kopas statūti tika reģistrēti Rīgas apgabaltiesā 05.12.1923. Skaņražu kopu dibināja latviešu komponisti Jāzeps Vītols, Emīls Melngailis, Alfrēds Kalniņš, Jānis Zālītis un Jānis Mediņš. Ilggadējs valdes priekšsēdētājs bija J. Vītols.
Latvijas Skaņražu kopa izstrādāja autora honorāru tarifu, sekoja līdzi tā ievērošanai, pieņēma maksājumus gan par Latvijas Skaņražu kopas komponistu darbu izpildīšanu, gan citu komponistu darbiem (E. Dārziņa, Aleksandra Valles u. c.), kā arī norādīja koncertu rīkotājiem, ka autoratlīdzību ignorēšana ir sodāma darbība.
Biedrība rīkoja autorkoncertus ar aktuālu un ievērojamu komponistu un atskaņotājmākslinieku piedalīšanos, kā arī organizēja svinīgas pieņemšanas. Iesaistījās Dziesmu svētku rīkošanā, rūpējoties par mākslinieciskās vērtības celšanu un repertuāra izvēli. Šim nolūkam J. Vītola vadībā tika dibināta arī atsevišķa apvienība – Latvijas Dziesmu svētku biedrība (1930), kura sekmēja dažādo mūziķu organizāciju sadarbību un iesaisti Dziesmu svētku rīkošanā.
Latvijas Skaņražu kopa patstāvīgu darbību pārtrauca 05.1939., kad tā tika pievienota Latvijas Rakstu un mākslas kameras izveidotajai Latvijas Mūzikas biedrībai.
Latvijas Skaņražu kopa pamatā apvienoja profesionālus komponistus jeb “skaņražus”, taču uzņēma arī atsevišķus atskaņotājmāksliniekus jeb “skaņdarus” kā ērģelniekus, diriģentus.
Latvijas Skaņražu kopa uzturēja elitāras biedrības tēlu – tās dalībnieki tika uzaicināti, iepriekš vienojoties par attiecīgā biedra uzņemšanu. Kopējais biedru skaits bija aptuveni 40 biedri (39 vai 41 biedrs).
Latvijas Skaņražu kopas dibinātājiem vispirms pievienojās Ādolfs Ābele un Harijs Ore, vēlāk arī Pauls Jozuus, Teodors Reiters, Jāzeps Mediņš, Jēkabs Mediņš.
Biedru skaits pakāpeniski pieauga, par biedriem galvenokārt uzaicinot J. Vītola audzēkņus. Tie bija – Paula Līcīte, Jēkabs Vītoliņš, Jānis Cīrulis, Jēkabs Graubiņš, Lūcija Garūta, Pēteris Barisons, Jānis Ivanovs, Jānis Ķepītis, Lauma Reinholde, Ādolfs Skulte, Leonīds Vīgners, Arvīds Žilinskis un citi.
Goda biedri – krievu komponists Aleksandrs Glazunovs (Александp Константинович Глазунов) un poļu komponists Karols Šimanovskis (Karol Maciej Szymanowski).
Latvijas Skaņražu kopa 1925. gadā izdeva piecus mēnešraksta “Mūzika” numurus, taču finansiālu grūtību dēļ mūzikas žurnāla publicēšana tika pārtraukta.
1925. gadā Skaņražu kopa saņēma finansējumu (6000 latu) no Kultūras fonda muzikāliju izdošanai. Par godu J. Vītola 70 gadu jubilejai tika izdots krājums “Kopotas dziesmas: jauktiem, vīru un sievu koŗiem a cappella” (1933), kurā apkopoja J. Vītola kordziesmas. Izdotas arī citu komponistu notis.