Žurnāls tika izdots reizi mēnesī 01.01.1925.–01.03.1927. ar pārtraukumu 1925. gadā. Kopskaitā tika publicēti 23 numuri. Šis bija ceturtais mēģinājums izdot mūzikas žurnālu latviešu valodā; pirmie bija “Mūzikas Druva” (1906; 1908–1909), “Latvju Mūzika” (1921–1922), “Mūzikas Nedēļa” (1923–1929).

Žurnālu “Mūzika” izveidoja un tā pirmos piecus numurus (01.01.1925.–01.05.1925.) izdeva Latvijas Skaņražu kopa. Finansiālu grūtību dēļ žurnāla publicēšana tika pārtraukta. Savukārt, Latvijas Mūziķu biedrība, bija nonākusi pie idejas par mūzikas avīzes nepieciešamību un nolēma izmantot jau zināma un respektabla žurnāla vārdu, lai sekmīgāk īstenotu savus nodomus un sasniegtu plašāku auditoriju. Latvijas Mūziķu biedrība atjaunoja žurnālu “Mūzika” pārveidotā variantā un izdeva 18 numurus (01.10.1925.–01.03.1927.).

Kad žurnāls “Mūzika” bija Latvijas Skaņražu kopas mēnešraksts, tajā tika publicēti analītiski raksti par mūzikas vēsturi, pētniecību, pedagoģiju un mūzikas tendencēm. Žurnālā bija izvērsta hronikas sadaļa, kurā tika publicēti nekrologi ievērojamiem latviešu un ārzemju komponistiem, koncertu recenzijas, apcerējumi un apraksti par aktuālajiem mūzikas dzīves notikumiem. Nozīmīga vieta bija piešķirta koncertdzīves apskatam ārzemēs. Žurnālā publicēja pārskatus par komponistu jaundarbiem, jaunāko presi un grāmatām, kā arī pielikumā iekļāva skaņdarbu notis. Žurnāls bija 44 lapaspuses biezs, tā cena bija salīdzinoši augsta – 1,20 lati.

Jaunais Latviešu Mūziķu biedrības izdevums bija apjomā uz pusi mazāks (16–20 lpp.), maksāja lētāk – 0,60 santīmi (1925) un 0,75 santīmi (1926–1927). Izdevēja un redaktora maiņa ietekmēja saturu: izvērstu mūzikas apcerējumu skaits samazinājās, uzsvaru liekot uz ziņām par mūzikas dzīvi Latvijā un Eiropā. Žurnālu papildināja ar rakstiem krievu un vācu valodā (1925), viegli lasāmiem stāstiņiem, mūzikas konkursiem, lasītāju vēstuļu un jautājumu atbilžu sadaļu. Mērķis bija sniegt rakstus plašām, arī etniski dažādām Latvijas kultūras kopienas mūziķu aprindām. Žurnālā tika ieviesta sadaļa “Latvijas Mūziķu Vēstnesis”, kurā informēja par Latvijas Mūziķu biedrības darbību.  

Indriķis Veitners grāmatā “Latvijas džeza vēsture 1922–1940” (2018) uzskaitījis 15 ar džezu saistītus rakstus un ziņas žurnālā “Mūziķis” (1926–1927)­, tostarp analizējis Kārļa Paucīša rakstu “Kas ir džezbends?”, kuru norādījis kā pirmo analītiska rakstura publikāciju par džezu Latvijas periodikā. Tātad izdevēju maiņa bija veicinājusi ne tikai klasiskās mūzikas, bet arī džeza un izklaides mūzikas diskursu.

Latvijas Mūziķu biedrības 25.03.1927. pilnsapulces protokolā ziņots par žurnāla likvidēšanu, jo tas nesis finansiālus zaudējumus un nav atbildis mūziķu interesēm un prasībām. Tā vietā tika nolemts izdot žurnālu “Mūziķu biļetens”, tomēr 10.1927. Latvijas Mūziķu biedrība nāca klajā ar žurnālu “Latvijas Mūziķis”.

Kad žurnālu izdeva Latvijas Skaņražu kopa, galvenais redaktors bija Jāzeps Vītols, sekretārs Jēkabs Vītoliņš. Līdzās viņiem nozīmīgu darbu veica gandrīz visi ievērojamākie tā laika mūzikas darbinieki: Emīls Melngailis, Jānis Cīrulis, Ernests Brusubārda, Jēkabs Graubiņš, Vidvuds Jurēvičs, Juhans Āviks (Juhan Aavik), Mariss Vētra, Pauls Šuberts, Alfrēds Kalniņš, Lūcija Garūta un citi. Autoru un rakstu satura rādītājs apkopots žurnāla “Mūzika” 1925. gada 5. numurā.

Pēc mēnešraksta izdevēju maiņas galvenais redaktors bija K. Paucītis, kurš bija arī ilustrētā laikraksta “Mūzikas nedēļa” (1923–1929) galvenais redaktors (1923–1924). Atsevišķi iepriekšminētie autori (J. Vītoliņš, J. Cīrulis, V. Jurēvičs, u. c.) publicēja dažus rakstus arī jaunajā “Mūzikas” izdevumā. Vienu rakstu publicējuši arī Alberts Bērziņš, Artūrs Bobkovics, Paula Līcīte un citi. Visvairāk rakstu izstrādājuši K. Paucītis, Kārlis Martinovskis, J. Vītoliņš, kā tuvākie līdzstrādnieki norādīti Jūlijs Ziediņš, Eduards Ramats, Leontīne Blekte. Sadaļas “Latvijas Mūziķu Vēstnesis” vadītāji: Johans Bisenieks, Ansis Bauda, Eduards Bāliņš.

1926. gadā Kultūras Fonda dome nolēma abonēt 200 žurnāla “Mūzika” eksemplārus Kultūras fonda bibliotēkām un lasītavām.

Izdevumam ir bijusi izglītojoša un informatīva funkcija. Tā saturs piesaistīja gan cienījamākos mūzikas profesionāļus, gan plašāku mūzikas darbinieku un interesentu loku.

Muzikologs Oļģerts Grāvītis norādījis, ka Latvijas Skaņražu kopas mēnešraksts “Mūzika” bijis viens no profesionāli pilnvērtīgākajiem starpkaru perioda latviešu muzikālās periodikas izdevumiem.

Vizbulītes Bērziņas monogrāfijā “Daudz baltu dieniņu...” (2006) atainots kā J. Graubiņa mūzikas kritikas publicēšanu žurnālā “Mūzika” ietekmēja redaktors J. Vītols.