Būtiski paplašinājis latviešu kora dziesmas un solo lirikas izteiksmi – ar savai mūzikai raksturīgo delikāto emocionālo eksaltāciju paverot jaunu, simbolisma ietekmētu muzikālās iztēles, izjūtu un domu perspektīvi. Ar pāri par 2 tk mūzikas kritikām un apcerēm precīzi, smalkjūtīgi un literāri pievilcīgi dokumentējis un izvērtējis sava laika mūzikas dzīvi un jaunradi. Ieguvis Latvijas ievērojamākā mūzikas kritiķa stāvokli, ar autoritāti visos skaņu mākslas jautājumos.

J. Zālītis bija trešais bērns sešu bērnu lielā lauksaimnieka ģimenē. Abi vecāki Nītaurē bija ienācēji no Vecpiebalgas, kur jaunībā darbojušies Tautiskās atmodas laikmeta jundītajā sabiedriskajā dzīvē. Tēvs Jānis – dziedātājs, uzstājies koncertos, dalībnieks Pirmajos vispārējos dziesmu svētkos Rīgā (1873), kā arī aktieris vietējā amatierteātra izrādēs. Māte Anna, dzimusi Rātmindere (no pazīstamās pedagogu Rātminderu dzimtas) – garīgi rosīga, smalkjūtīga bērnu audzinātāja. Tāpēc nākamajam komponistam jau bērnībā bija pieejamas klavieres un grāmatas, lauku mājas muzicēšana.

No 1893. gada Jānis bija skolnieks Nītaures pagastskolā, 1895.–1899. gadā apmeklēja draudzesskolu, tur pirmo mūzikas mācību saņēma no skolotāja Pētera Zalcmaņa, kurš J. Zālīti sagatavojis ērģeļspēlē līdz draudzes ērģelnieka līmenim. Gatavošanos Baltijas Skolotāju semināram Kuldīgā 15 gadu vecais zēns nomainīja pret došanos patstāvīgā dzīvē uz Rīgu, jo tā solīja daudzveidīgākus mākslas iespaidus. Pelnīdams iztiku telegrāfista darbā, J. Zālītis nodevās pašizglītībai. Operdziedātājs un vokālās mākslas pedagogs Jānis Kornets viņam pavēra ieskatu latviešu mūzikas dzīvē, kā arī iepazīstināja ar dažiem Rīgas Pilsētas teātra mūziķiem, kuri kļuva par J. Zālīša privātskolotājiem. Līdzās tam viņš no 1902. gada mācījās mūziku pie Emīla Dārziņa, no kura ieguva arī gribu veltīt savu darbību latviešu mūzikas garīgā līmeņa izkopšanai. 1904. gada rudenī J. Zālītis iestājās Pēterburgas konservatorijā, kur sākumā studēja ērģeļu klasē, bet no 1908. gada – kompozīcijas klasē pie Anatolija Ļadova (Анатолий Константинович Лядов), Nikolaja Sokolova (Николай Александрович Соколов), Maksimiliāna Šteinberga (Максимилиан Осеевич (Осипович) Штейнберг) un Jāzepa Vītola. Turienes mūzikas dzīvē viņu visvairāk saistīja Emīls Melngailis ar mūzikas latviskuma meklējumiem un krievu mūzikas novators Aleksandrs Skrjabins (Александр Николаевич Скрябин) – ar cilvēka emocionāli psiholoģisko procesu un apziņas evolūcijas satuvinājumu, tās bezgalības slavinājumu mūzikā.

Kompozīcijai un kritikai J. Zālītis pievēršas jau studiju gados. 1905. gadā publicēta pirmā solodziesma, no 1909. gadā parādījās J. Zālīša kritikas un apceres laikrakstos “Latvija" un "Dzimtenes Vēstnesis”. Vasaras un studiju pārtraukumus viņš pavadīja Latvijā, koncertēja pie klavierēm kopā ar latviešu dziedātājiem, draudzības saites turpinājās ar E. Dārziņu un izveidojās arī ar latviešu dzejniekiem. Par garīgi tuvākajiem kļuva Jānis Poruks, Kārlis Skalbe, Rainis, Antons Austriņš.

Pirmā pasaules kara gadus J. Zālītis aizvadīja galvenokārt latviešu bēgļu vidē Sanktpēterburgā, kur no 1915. gada darbojās bēgļu palīdzības biedrībā “Dzimtene”. Turpinājās jaunrade, kā arī regulāras mūzikas kritikas laikrakstos “Līdums” un “Baltija”. Svarīga bija līdzdalība latviešu mūzikas koncertu organizācijā un norisē Krievijas galvaspilsētā, tostarp turienes lielajos reprezentācijas simfoniskajos koncertos kopā ar Teodoru Reiteru un J. Vītolu. Kopā ar viņiem un advokātu Andreju Frīdenbergu J. Zālītis bija starp t. s. operas vilciena organizētājiem – pulcināja bēgļu gaitās Krievijā izklīdušos latviešu mūziķus, lai ar tiem izveidotu privāto Latvju operu un pārvestu to uz Rīgu. Jaunajā Latvju operā, kas darbību sāka Vācijas joprojām okupētajā Rīgā 09.1918., J. Zālītis veica dramaturga uzdevumus, ko turpināja Pētera Stučkas režīma laikā, piedalīdamies kā lektors, pianists un aprakstnieks daudzos koncertos.

1919.–1922. gadā J. Zālītis bija pirmais Latvijas Nacionālās operas (LNO) direktors, šajā laikā pirmuzvedumam sagatavotas pirmās latviešu operas – Alfrēda Kalniņa “Baņuta” (1920), Jāņa Mediņa “Uguns un nakts” (1921), “Dievi un cilvēki” (1922). 1923. gadā J. Zālītis bija latviešu komponistu organizācijas Latvijas Skaņražu kopa līdzdibinātājs – kopā ar J. Vītolu, A. Kalniņu, E. Melngaili, J. Mediņu.

Otrreiz J. Zālītis bija LNO vadībā 1926.–1927. gadā kā direktorāta loceklis; tajā sezonā notika 11 operu jauniestudējumi. J. Zālītis bija laikraksta “Jaunākās Ziņas” štata mūzikas recenzents  (1923–1940) un tāds palika arī 1940./1941., kad laikraksts tika pārveidots par “Padomju Latviju”. Tur publicēta arī viņa informatīvo rakstu sērija “Muzikālā kultūra Padomju Savienībā”.

Plašākas rakstu kopas un monogrāfiskas apceres par latviešu un citu tautu komponistiem J. Zālītis publicējis periodikā jau sākot ar E. Dārziņa piemiņas rakstiem 1910. gadā. Zināma nevērība pret savu mūzikas rakstu politisko kontekstu viņam maksājusi dažādu varas režīmu nelabvēlību. Sakarā ar darbību periodikā padomju okupācijas gadā J. Zālītim, nacistu okupācijai sākoties, tika liegts kritiķa darbs, un tikai ar grūtībām draugi viņu iekārtoja direktora vietā Rīgas Valsts mūzikas skolā (faktiski – mūzikas vakarskolā, 1942–1943). Savukārt, padomju cenzūra, saskatīdama politisku provokāciju, 1960. gadā lika grāmatveikalos konfiscēt tikko izdoto J. Zālīša kopoto rakstu krājumu. Pēdējās J. Zālīša publikācijas tapušas 1942. gadā ar K. Skalbes gādību viņa vadītajā “Latvju Mēnešrakstā”.

J. Zālīša darbības galvenais un caurviju motīvs bijis latviešu mūzikas dzīves un jaunrades stagnācijas novēršana, garīgā līmeņa celšana. Mūzikas vērtējumos tas izpaudās neatlaidīgā klausītāju uztveres un izpratnes izkopšanā, māksliniecisko mērauklu paaugstināšanā, mākslas pašvērtības un misijas izcēlumā. Savukārt viņa jaunrade piešķīra latviešu mūzikai jaunu, savam laikam novatorisku dimensiju – muzikāli interpretējot dzejas tekstu, viņa kompozīcijas bieži veido daudznozīmīgas, vizionāras muzikālas ainas, paver plašas, dažkārt filozofiski ievirzītas, neierobežotas cilvēka apziņas attīstības apjautas.

J. Zālīša jaunrades centrā ir vokālā mūzika – tuvu pie 90 kora un solo dziesmas, līdzās tam nepilns desmits klavierdarbu, tikpat tautasdziesmu ar klavierēm. Līdz Pirmajam pasaules karam dominē solodziesmas, kuru mūzikā J. Zālītis izstrādā viņam raksturīgo, paplašinātā tonalitātē sakņoto, A. Skrjabina mūzikas ietekmēto grezno un izsmalcināto harmoniju valodu. Dziesmās “Kā gulbji” (Eduards Veidenbaums), “Ziedu nakts” (Augusts Saulietis), “Ceļinieks” (J. Poruks) izpaužas latviešu mūzikā līdz tam nebijusi muzikāla gleznainība, jauni teksta interpretācijas mākslinieciskie zemteksti. Vēlākajās solodziesmās “Ko zobenu cilā” (Jānis Akuraters), “Uguns milna” (Anna Brigadere) un citās neizpaliek arī kara gadu emocionālā trauksme un kāpināts spriegums, kā arī tautiski ietonēts zaudējumu rūgtums – “Karavīra līgaviņa” (Vilis Plūdons).

Arī kora dziesmās, kuru absolūtais vairākums radies, sākot ar Pirmo pasaules karu, netrūkst smalkas lirikas – E. Dārziņa piemiņai rakstītā “Pie koklētāja kapa” (A. Austriņš), “Kad nakts” (Rainis), “Ceļš uz dzimteni” (Pēteris Blaus), “Birztaliņa” (Kārlis Jēkabsons). Taču, sākot ar monumentālo “Biķeris miroņu salā” (J. Poruks) radušās kordziesmas, kuras ar savu kāpināto, nereti ekstātisko garīgumu ir oriģināls pienesums dažādajām simbolisma izpausmēm 20. gs. sākuma Eiropas skaņu mākslā – “Kā oši šalc” (K. Jēkabsons), “Tā vēsma” (J. Poruks), “Tev šie lauki” (K. Jēkabsons), “Katordznieku dziesma” (L. Paegle).

J. Zālītis ar savu jaunradi pirmais ievadīja latviešu mūziku 20. gs. pirmo gadu desmitu jaunajā estētiskajā un stilistiskajā attīstībā. Mūzikas kritikā viņš izvirzīja, īstenoja un nostiprināja jaunu intelektuālo un literārā stila līmeni, ar savu darbību piepildīdams pāri par 30 gadu ilgu laikposmu.

Drīz pēc valsts neatkarības iegūšanas Latvijas valdība par īpašiem nopelniem piešķīra J. Zālītim īpašumā vasarnīcu Lielupē, 19. līnijā 4, ko atraitne un mantiniece Milda Zālīte 1950. gadā uzdāvināja Latvijas PSR Komponistu savienībai, un tur tika iekārtots Jāņa Zālīša komponistu jaunrades nams. 1984. gadā tajā tika atklāta Jāņa Zālīša piemiņas istaba, 1985. gadā – piemiņas plāksne. Tēlnieks Burkards Dzenis 1926. gadā izveidojis komponista portretu bronzā. J. Zālītis divkārt apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

2 CD*, Jānis Zālītis. Complete choral songs=Kopotas kora dziesmas (Latvijas Radio koris, diriģents Sigvards Kļava). LMIC/SKANI, 077, Rīga, 2019.

CD, The three Osokins in Latvian piano music=Trīs Osokini latviešu klaviermūzikā. Jānis Zālītis: “Albuma lapa”; “Mazurka mi minorā”; “Poēma”; “Prelūdija”; “Reminiscence”; “Viegla jūsma”; “Mazurka Si bemol mažorā” (Georgijs Osokins, Sergejs Osokins, Andrejs Osokins – klavieres). LMIC/SKANI, 060**, Rīga, 2018.

CD, Nature and the soul=Daba un dvēsele. Jānis Zālītis: “Biķeris miroņu salā” (J. Poruks) (Latvijas Radio koris, diriģents Kaspars Putniņš). LMIC/SKANI, 054,  Rīga 2017.

CD, Diena aust. Latviešu klasiskā kora dziesma. Jānis Zālītis: “Kad nakts” (Rainis); “Birztaliņa” (K. Jēkabsons) (Latvijas Radio koris, diriģents Sigvards Kļava). Latvijas koncerti, LK-013, Rīga, 2012.

CD, Music of the Baltic Lands. Jānis Zālītis: Vasara=Summer (Rūdolfs Blaumanis) (University of Washington Chamber Singers). Washington, School of  Music Studio, S. n., 000321153, Washigton, 2000.

CD, Latviešu kordziesmas antoloģija, 1: Gaismas pils=Anthology of Latvian choir music, 1: Castle of light. Jānis Zālītis: “Biķeris miroņu salā” (J. Poruks); “Kad nakts” (Rainis); “Birztaliņa” (K. Jēkabsons) (Rīgas kamerkoris “Ave Sol”, diriģents Imants Kokars). “Ave Sol”, BAF 9610, Rīga, 1996.

CD, Latviešu kora mūzikas izlase. Jānis Zālītis: “Kad nakts” (Rainis) (Latvijas Radio koris, diriģents Pauls Putniņš). Baltic promotion, S. n., 353461, Rīga, 1993.

LP***, CD, Z. Kodai, Laudes organi, J. Zālīša dziesmas. Jānis Zālītis: “Birztaliņa” (K. Jēkabsons); “Pie koklētāja kapa” (A. Austriņš); “Lai zemei sāpes nav” (Fricis Bārda); “Vasaras nakts” (R. Blaumanis); “Kad nakts” (Rainis); “Biķeris miroņu salā” (J. Poruks); “Kā sniegi klanu galotnēs” (Jānis Jaunsudrabiņš) (Teodora Kalniņa koris, diriģents Edgars Račevskis). “Melodija”, C10-23787 003, Rīga, 1986.

LP, CD, Jānis Zālītis. Solo dziesmas. “Tu dusēji laivā” (Tālivaldis Ķeniņš); “Ceļinieks” (J. Poruks); “Teic, kā man tevi paijāt” (J. Jaunsudrabiņš); “Līst klusi” (J. Poruks); “Karavīra līgaviņa” (Vilis Plūdons); “Uguns milna” (A. Brigadere); “Mēnessērdzīgais” (K. Skalbe); “Ko zobenu cilā” (J. Akurāters); “Pelīt, velc miedziņu” (K. Jēkabsons); “Eža kažociņš” (Kārlis Štrāls); “Rīts” (K. Skalbe); “Garāmejot” (K. Skalbe); “Eglīte” (Eduards Lejgalietis); “Roze” (F. Bārda) (Kārlis Zariņš – tenors; Elga Brahmane – soprāns; Kārlis Miesnieks – bass; Jānis Sproģis – tenors; Inta Villeruša – klavieres). “Melodija”, C10 20895-96, Rīga, 1984.

LP, CD, Brīvmākslinieka Arnolda Kalnāja 60 gadskārtas un “Dziesmu vairoga” 21 gada pastāvēšanas koncerts. Jānis Zālītis: “Dārgās ēnas” (A. Brigadere) (Jauktais koris “Dziesmu vairogs”, diriģents Arnolds Kalnājs). Harmonija, HLP-3014, Chicago, Illinois, USA, 1996.

LP, Music of Latvia. Vol. 2. Jānis Zālītis: “Tālu, tālu es redzēju” (tautasdziesmas aranžējums korim) (The Latvian Chorus, conducted by Jānis Kalniņš). Monitor, MF 382, New York, 19--.

LP, Jūriņ' prasa smalku tīklu. Ceļš uz dzimteni. Jānis Zālītis: “Ceļš uz dzimteni” (P. Blaus) (Reitera koris, diriģents Teodors Reiters). Cupol, C-1588, Stokholma 19--.

LP, Ciānas bērni. Jānis Zālītis: “Ceļš uz dzimteni” (P. Blaus) (Reitera koris, diriģents Teodors Reiters). Latvian Music, LM EP 014, Sweden, b. g.

LP, CC****, Solveiga Raja. Jānis Zālītis: “Ziedu nakts” (A. Austriņš); “Kāds prieks par rozi sarkano” (Kārlis Krūza); “Vai tu jau, zilais pavasars?” (A. Saulietis); “Mīlas laiviņā” (A. Austriņš) (Solveiga Raja – soprāns; Inta Villeruša un Ventis Zilberts – klavieres, LNO orķestris). Mikrofona ieraksti, S. n., b. g., ieraksta nr. 000329610.

 LP, CD, Jānis Zālītis. Kora dziesmas. “Ceļš uz dzimteni” (P. Blaus); “Kā sniegi kalnu galotnēs” (J. Jaunsudrabiņš); “Šī vēsma” (J. Poruks); “Biķeris miroņu salā” (J. Poruks); “Kā oši šalc” (K. Jēkabsons); “Vasara” (K. Skalbe); “Lai zemei sāpes nav” (F. Bārda); “Dārgās ēnas” (A. Brigadere); “Tev šie lauki” (K. Jēkabsons); “Kad nakts” (Rainis); “Pie koklētāja kapa” (A. Austriņš); “Sirds tik grūta” (Rainis); “Birztaliņa” (K. Jēkabsons) (Teodora Kalniņa koris, diriģents Edgars Račevskis). “Melodija”, CM-02745-46, Rīga, b. g.

* kompaktdisks

** kompaktdiska, vinilplates numurs, ko devis izdevējs

*** vinilplate

**** kompaktkasete