Sākumvārdi “Dievs, svētī Latviju!” sasaucas ar vairāku citu Eiropas valstu himnām, kas sākas ar vēršanos pie Dieva, lūdzot sargāt zemi un/vai tās valdnieku (salīdzinājumam – cariskās Krievijas, tālaika Austroungārijas, Lielbritānijas himnas un citas). Viens no prototipiem varēja būt dziesma “Dievs, svētī Kurzemi!”, kas iekļauta Kurzemes skolotāju Ernesta Ferdinanda Šēnberga un Matīsa Vītiņa “Kabatas grāmatiņā ar daudz lustīgām ziņģēm” (1856) un dziedāta skolās ar tālaika Vācijas himnas (Heil dir im Siegerkranz) melodiju. Vidzemē šī dziesma skanējusi ar tekstu “Dievs, svētī Vidzemi!” Taču, ietverot tekstā vārdu “Latvija”, dziesma guva jaunu iedarbības spēku: tā apliecina atmodas laikmetam raksturīgo vēlmi apvienot visu latviešu nāciju. Vārdkopās “latvju meitas”, “latvju dēli” parādās jēdziens “latvis”, kas 19. gs. 2. puses dzejā tika izmantots kā apzīmējums senlatviešiem. Tā iekļāvums himnas tekstā sasaucas ar atmodas laikmeta tendenci uzlūkot senlatviešu periodu kā simbolu tautas zaudētajai brīvībai, uz kuras atgūšanu jātiecas nākotnē. Vārdkopā “kur latvju dēli dzied” īpaši zīmīgs ir dziedāšanas izcēlums, jo himnas rašanās laikposmā un līdz pat mūsdienām tā ir viena no būtiskākajām latviešu nacionālās identitātes izpausmēm.

Oriģinālversijā dziesmas teksta 1. dzejrinda bijusi kā tagad (“Dievs, svētī Latviju”), taču 3. dzejrinda beigusies ar vārdu “Baltiju”, nevis “Latviju”; arī 2. pantu noslēdzis vārds “Baltijā”, nevis “Latvijā”. “Dievs, svētī Latviju!” mūzikas valodas raksturiezīmes ir akordu faktūra, funkcionāli skaidra harmonija un simetriski veidota forma. Rakstot dziesmu, Baumaņu Kārlis, domājams, orientējies arī uz Eiropas valstu himnu stilistiku. 

Dziesma tapusi 1872. gadā Pēterburgā (sākotnējā versija rakstīta vīru korim a cappella). 26.03.1873. komponists, kurš bija viens no ievērojamākajiem latviešu atmodas pārstāvjiem, vēstulē no Pēterburgas nosūtījis Rīgas Latviešu biedrības (RLB) I Vispārējo dziesmu svētku komitejai vairākas dziesmas, piedāvājot tās atskaņojumam svētkos. No tām divas tika iekļautas kopkora programmā, taču “Dievs, svētī Latviju!” svētku repertuārā neparādījās. Tomēr svētku atklāšanas sarīkojumā RLB zālē 26.06.1873. šo dziesmu pirmatskaņoja Baltijas skolotāju semināra audzēkņu vīru koris Jāņa Dreiberga vadībā. 1874. gadā tā publicēta Baumaņu Kārļa dziesmu krājumos “Austra” (pirmiespiedums, jauktajam korim un klavierēm) un “Līgo” (līdzīgi kā sākumversijā, vīru korim).

Oficiāli himnas statuss dziesmai “Dievs, svētī Latviju!” apstiprināts jau pēc Latvijas Republikas (LR) dibināšanas (valdības rīkojums 07.06.1920.). Pirms lēmuma pieņemšanas sabiedrībā noritējusi diskusija arī par citiem himnas variantiem: konkurentes bijušas Jurjānu Andreja “Nevis slinkojot un pūstot”, “Dievs, dod mūsu tēvu zemei” un Alfrēda Kalniņa “Latvju himna – 1917” (“Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē”). 25.09.1928. Ministru kabinets (MK) izsludināja noteikumus par valsts himnu, kas vēlreiz apstiprināja par himnu “Dievs, svētī Latviju!”, paredzot sodu par tās izpildījumu nepiemērotos apstākļos.

Himnas statusu “Dievs, svētī Latviju!” oficiāli zaudēja 19.07.1945. (šajā dienā par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) himnu apstiprināta Anatola Liepiņa “Dziesma par Padomju Latviju”), bet atguva to 15.02.1990. ar LPSR Augstākās Padomes (AP) pieņemto likumu “Par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts himnu”, kas bija spēkā līdz 19.02.1998., kad LR 6. Saeima pieņēma jaunu likumu “Par Latvijas valsts himnu”.

Lai gan cariskās Krievijas laikā himnas izpildījums nebija pilnībā aizliegts, tomēr ir daudz liecību, ka varas iestādes centušās ierobežot vai kavēt himnas dziedāšanu. Īpaši tika skausts vārds “Latvija”, un no 1887. gada to himnas tekstā nedrīkstēja pieminēt, tādējādi arī sākumfrāze “Dievs, svētī Latviju!” publiskos izpildījumos tika aizstāta ar “Dievs, svētī Baltiju!”. I–III Vispārējos dziesmu svētkos himna kopkora sniegumā neskanēja, tomēr III Vispārējos dziesmu svētkos (1888) pirmatskaņots Jurjānu Andreja “Latvju Vispārīgo dziesmu svētku maršs” (1880), kurā izmantotas tautasdziesmu un “Dievs, svētī Latviju!” (ar harmoniski mainītu pavadījumu) melodijas; uz šī pamata Jurjānu Andrejs izveidoja himnas aranžējumu jauktajam korim un orķestrim, kas pirmoreiz (ar jau minēto nosaukumu “Dievs, svētī Baltiju!”) izskanēja IV Vispārējos dziesmu svētkos (1895) pēc cariskās Krievijas himnas.

1905. gada revolūcijas mītiņos dziesma pirmoreiz guvusi popularitāti tagadējā teksta versijā (konsekventi tā tiek izmantota kopš 1918. gada): respektīvi, visās atbilstošajās dzejrindās lietots nevis Baltijas, bet Latvijas vārds. Šo versiju īsi pirms nāves akceptējis Baumaņu Kārlis. V Vispārējos dziesmu svētkos (1910) himna skanējusi otrā koncerta beigu daļā ērģeļu pavadījumā. Pēc kora dziedājuma himnu trīsreiz, kājās stāvot, izpildījusi arī publika.

Pirmā pasaules kara sākumā varas iestāžu nelabvēlība pret himnu pieauga – līdz 07.1916. tās izpildījums bija aizliegts un pārkāpēji tika sodīti ar arestu vai naudassodu. Pēc latviešu domnieku sūdzības iekšlietu ministram par gubernatora nepiekāpību un latviešu presē izvērstas protesta kampaņas 07.1916. dziesma “Dievs, svētī Latviju!” daļēji tika legalizēta, taču joprojām to nedrīkstēja dziedāt kā himnu programmas sākumā vai beigās. Aizliegums nereti tika pārkāpts, aizbildinoties, ka dziesma ir tautas lūgšana un to aizliegt neklājas. Himna daudz skanējusi arī latviešu strēlnieku vidē, kā arī 1918.–1919. gadā Latvijas Neatkarības kara dalībnieku vidē.

18.11.1918. Latvijas valsts svinīgās proklamēšanas aktā tagadējā Latvijas Nacionālā teātra ēkā dziesma nodziedāta trīsreiz (Pētera Paula Jozuus vadītais Latvju operas koris to izpildījis akta sākumā un nobeigumā). 20. gs. 20.–30. gados himna skanējusi katros Vispārējos dziesmu svētkos. Presē noritējušas diskusijas par iespējamu himnas maiņu (šim statusam ieteikta arī Jāņa Mediņa “Tev mūžam dzīvot, Latvija!”, Jāņa Kalniņa “Lai līgo lepna dziesma” un Jāņa Norviļa “Svēts mantojums”), tomēr lēmums par to netika pieņemts – iespējams, tāpēc, ka neviena cita dziesma nav ietvērusi tik bagātu vēsturisko asociāciju slāni. Pēdējoreiz plašā publiskā pasākumā pirms padomju okupācijas “Dievs, svētī Latviju!” izskanējusi 16.06.1940. Latgales dziesmu svētkos Daugavpilī virsdiriģenta Teodora Reitera vadībā.

“Dievs, svētī Latviju!” oficiāli nezaudēja himnas statusu arī padomju okupācijas sākuma periodā (1940–1941). Dziesma skanējusi Latvijas teritorijā publiskos pasākumos arī nacistu okupācijas laikā, bet ne himnas statusā. 1941.–1945. gadā “Dievs, svētī Latviju!” regulāri izpildīta Maskavas radio raidījumos latviešu valodā programmu ievadā un noslēgumā. Pēc 19.07.1945., kad par LPSR valsts himnu apstiprināta A. Liepiņa “Dziesma par Padomju Latviju”, līdz pat neatkarības atjaunošanas laikam “Dievs, svētī Latviju!” atskaņojums aizliegts. Šajā laikā himna pastāvīgi izpildīta trimdas dziesmu svētkos.

Latvijā “Dievs, svētī Latviju!” publiski pēc ilga pārtraukuma izskanēja neatkarības atjaunošanas periodā – Kārļa Auškāpa veidotajā izrādē “Mūžības skartie” (1987, Aleksandra Čaka dzeja), Gunāra Astras bērēs 19.04.1988. Meža kapos. 06.1988. tā dziedāta studentu dziesmu svētku “Gaudeamus” noslēguma koncertā Lietuvā, jūlijā – starptautiskajā folkloras festivālā “Baltica '88” dalībnieku gājienā Rīgā. 06.1989. ar “Dievs, svētī Latviju!” atklāja VI Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus. 04.05.1990. pēc AP balsojuma par Latvijas Neatkarības deklarāciju himnu kopīgi dziedājuši deputāti sēžu zālē un cilvēki uz ielas, kas bija sekojuši balsošanas norisei. Kopš 1990. gada himna skanējusi arī visos Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos.

21. gs. bijusi diskusija par iespējamu himnas maiņu, uzskatot, ka salīdzinoši rāmā mūzika un svētības lūgšana Dievam mūsdienu cilvēka uztverē nav pietiekami dinamiska, 2011. gadā kā alternatīvu ieteica Mārtiņa Brauna dziesmu “Saule, Pērkons, Daugava”. Tomēr tīmekļa vietnē “Manabalss.lv” parakstu vākšanas kampaņa neguva panākumus. Saskaņā ar likuma “Par Latvijas valsts himnu” 4. pantu himna obligāti izpildāma, paceļot Latvijas valsts karogu valsts un pašvaldību iestāžu rīkoto pasākumu laikā; atklājot svinīgus pasākumus, kas veltīti likumā noteiktajām LR svētku un atceres dienām; sagaidot un pavadot citu valstu un valdību vadītājus, kuri ierodas Latvijā oficiālā vizītē; katru dienu, uzsākot valsts televīzijas un radio raidījumu programmu.

Sākotnēji dziesma rakstīta C dur, vēlāk tā publicēta arī dažādās citās tonalitātēs, t. sk. likuma “Par Latvijas valsts himnu” pielikumā 1998. gadā – As dur. Šajā pielikumā himna sniegta versijā jauktajam korim a cappella, taču noteikts, ka to var atskaņot gan vokālā, gan instrumentālā versijā. Mūsdienās “Dievs, svētī Latviju!” parasti skan Jurjānu Andreja harmonizācijā. Līdztekus kora un simfoniskā orķestra versijām “Dievs, svētī Latviju!” ir aranžēta arī daudziem citiem atskaņotājsastāviem (šīs versijas pieejamas LNB un JVLMA bibliotēkā). 1995. gadā firma “Mikrofons” izdeva albumu kompaktdiska formātā un audiokaseti “Dievs, svētī Latviju” ar himnas ierakstu septiņu atskaņotājsastāvu versijās, t. sk. džeza orķestra un rokgrupas ieskaņojumā. 21. gs. gaitā himnu dažādās atskaņotājsastāva versijās publicējusi arī izdevniecība “Musica Baltica”. Ar 12.01.1999. MK noteikumiem “Kārtība, kādā tiražējamas Latvijas valsts himnas notis un skaņu ieraksti” 07.06.2005. redakcijā apstiprināti 18 himnas aranžējuma varianti, kas atšķiras tonālā un atskaņotājsastāva ziņā.

Atsauces uz himnu “Dievs, svētī Latviju!” izmantotas daudzos mākslas darbos. To vidū ir Jurjānu Andreja “Latvju Vispārīgo dziesmu svētku maršs” (1880), A. Kalniņa orķestra svītas “Dziesma par dzimteni” fināls (1915) un prologs Raiņa lugai “Daugava” (1923). Anna Brigadere dzejoli “Trīs vārdi” noslēdz ar simbolisko frāzi “Dievs, svētī Latviju!”, Olafs Gūtmanis 1988.–1995. gadā radījis “Variācijas par himnu “Dievs, svētī Latviju!””, Andrejs Eglītis vārdkopu “Dievs, svētī Latviju!” divreiz izmantojis savu dzejoļu nosaukumos (1944. gadā – “Dievs, svētī Latviju!”, 2001. gadā – “Dievs, svētī Latviju valsts svētkos 18. novembrī!”). 1920. gadā tapis un Limbažos uzstādīts tēlnieka Gustava Šķiltera veidots Baumaņu Kārļa piemineklis, kurā līdzās komponista attēlam bronzā iekaltas himnas melodijas sākumnotis. Himnas vārdi un nošu teksts lasāms uz Baumaņu Kārļa piemiņas zīmes Rīgā, Dziesmu svētku parkā (Viesturdārzā). Himnas sākumvārdi “Dievs, svētī Latviju!” izkalti arī uz Latvijas 2 eiro monētas rievotās jostas.