N. Rimskis-Korsakovs bija zcils 19.–20. gs. mijas Jaunās krievu mūzikas skolas pārstāvis. Viņa priekšteči no tēva puses bija dižciltīgi muižnieki. N. Rimska-Korsakova tēvs Andrejs Rimskis-Korsakovs (Андрей Петрович Римский-Корсаков) bija Novgorodas vicegubernators, Volīnijas (Žitomirā, Ukrainā) gubernators, valsts padomnieks. Māte Sofija (Софья Васильевна) – dzimtzemnieces un bagāta zemes īpašnieka meita, savam laikam labi izglītota sieviete, kas pārvaldīja franču valodu, interesējās par mūziku, spēlēja klavieres. Mūziku (klavierspēli) N. Rimskis-Korsakovs sācis apgūt sešu gadu vecumā, pirmie mēģinājumi kompozīcijā izpaudās jau deviņu gadu vecumā.

1862. gadā pabeidzis Pēterburgas jūrniecības skolu, sāka dienēt armijas flotē. 1864. gadā kļuva par flotes virsnieku, dienestu kara flotē pameta 1873. gadā, līdz 1884. gadam strādājot par kara flotes orķestru inspektoru. Militārā dienesta laikā N. Rimskis-Korsakovs turpināja pašmācības ceļā apgūt mūziku un 1861. gadā nozīmīgs pavērsiena punkts bija iepazīšanās ar krievu komponistu Miliju Balakirevu (Милий Алексеевич Балакирев) un viņa izveidotās komponistu domubiedru apvienības “Varenā kopa” (Могучая кучка, darbības laiks no 19. gs. 50. gadu beigām līdz 70. gadiem) pārstāvjiem – komponistiem Aleksandru Dargomižski (Александр Сергеевич Даргомыжский), Aleksandru Borodinu (Александр Порфирьевич Бородин), Cēzaru Kiī (Цезарь Антонович Кюи), Modestu Musorgski (Модест Петрович Мусоргский), vēlāk arī ar Pēteri Čaikovski (Пётр Ильич Чайковский), kurš gan nebija tieši piederīgs šai apvienībai.

Draudzīgie kontakti ar pazīstamajām mūzikas dzīves personībām nostiprināja N. Rimska-Korsakova vēlmi neformālas apmācības ceļā (galvenokārt kompozīcijā konsultējoties pie M. Balakireva) kļūt par komponistu. Vēl dienesta laikā kara flotē, brauciena ar flotes kuģi apkārt pasaulei laikā, N. Rimskis-Korsakovs komponēja savu 1. simfoniju, kas tika pirmizpildīta Pēterburgā 1865. gadā. Savukārt 1871. gadā N. Rimski-Korsakovu uzaicināja strādāt Pēterburgas Konservatorijā instrumentācijas un praktiskās kompozīcijas profesora amatā. Ar to sākās komponista, mūziķa un sabiedriskā darbinieka spožā karjera.

N. Rimska-Korskova dzīvesbiedre bija pianiste Nadežda Rimska-Korsakova (Надежда Римская-Корсакова, pirmslaulības uzvārdā Purgolda, Пургольд). Ģimenē piedzima septiņi bērni. Mihails Rimskis-Korsakovs (Михаил Николаевич Римский-Корсаков) bija pazīstams zoologs entomologs, Ļeņingradas (Sanktpēterburgas) Meža institūta profesors; Andrejs Rimskis-Korsakovs (Андрей Николаевич Римский-Корсаков) – muzikologs, filozofs un tekstologs, pazīstams mūzikas kritiķis un sava tēva biogrāfs; Vladimirs Rimskis-Korsakovs (Владимир Николаевич Римский-Корсаков) – pazīstams vijolnieks, mūzikas pedagogs.

N. Rimskis-Korsakovs nostrādāja Pēterburgas Konservatorijā no 1871. gada līdz pat savai nāvei 1908. gadā. Viņa kompozīcijas klasi absolvējuši vairāk nekā 200 pazīstami komponisti un mūzikas teorijas speciālisti. To vidū arī izcilie latviešu komponisti Andrejs Jurjāns (pabeidzis studijas 1881. gadā) un Jāzeps Vītols (pabeidzis studijas 1886. gadā). Kompozīciju pie N. Rimska-Korsakova studēja arī Emīls Melngailis (studijas konservatorijā 1898.–1901. gadā). Tomēr domstarpību dēļ – topošais latviešu komponists atļāvās apšaubīt N. Rimska-Korsakova instrumentāciju M. Musorgska operai “Boriss Godunovs” (Борис Годунов, 1874) – studijas konservatorijā E. Melngailis absolvēja kā eksternis (vēlāk viņš radīja pats savu instrumentāciju M. Musorgska slavenajai operai).

N. Rimskis-Korsakovs bija neformālais līderis “Beļajeva pulciņam” (Беляевский кружок) – komponistu domubiedru apvienībai (tajā aktīvi iekļāvās arī J. Vītols) 19. gs. 80. un 90. gados, kas darbojās ar mecenāta un mūzikas izdevēja Mitrofana Beļajeva (Митрофан Петрович Беляев) atbalstu. Pulciņš radās kā piektdienu vakaru koncertu tradīcija pie M. Beļajeva, liela mūzikas interesenta un atbalstītāja. Laika gaitā “Beļajeva pulciņš” veidoja pamatu estētisko uzskatu platformai Pēterburgas Jaunajai krievu mūzikas skolai (Новая русская музыкальная школа) 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Tā turpināja agrākās “Varenā kopas” idejas par tautiskuma un reālisma (īstuma, patiesuma) ideju īstenošanu mūzikā, kā arī akcentēja akadēmiskas klasicitātes ideālus estētikā un stilistikā.

Laikā no 1874. līdz 1881. gadam N. Rimskis-Korsakovs bija “Varenās kopas” dibinātās Bezmaksas mūzikas skolas (Бесплатная музыкальная школа) Pēterburgā direktors un koncertu diriģents, Krievijas cara galma dziedoņu kapelas diriģenta palīgs, vadīja arī galma orķestra kapelu (1883–1894). Kā diriģents N. Rimskis-Korsakovs vadīja arī Krievu simfoniskās mūzikas koncertu ciklus Pēterburgā (1886–1890) un Maskavā (1898). Vēlāk, 1907. gadā, N. Rimskis-Korsakovs piedalījās Krievu vēsturisko koncertu organizēšanā Parīzē.

Vairāku gadu garumā komponists bija autoritatīvs mūzikas kritiķis Pēterburgas presē. 1906. gadā N. Rimskis-Korsakovs tika iecelts par Zviedrijas Karaliskās Mūzikas akadēmijas (Kungliga Musikaliska Akademien) goda biedru.

Protestējot pret 1905. gada revolūcijas brutālo apspiešanu un vairāku revolucionāri noskaņotu studentu izslēgšanu no Pēterburgas Konservatorijas un arestiem, N. Rimskis-Korsakovs kopā ar citiem pedagogiem demonstratīvi pameta darbu. Tomēr drīzumā pēc konservatorijas padomes aicinājuma viņš atgriezās strādāt augstskolā (tai tika piešķirtas zināmas autonomijas tiesības), kurā turpināja darboties līdz pat savai aiziešanai mūžībā.

N. Rimskis-Korsakovs kā komponists atstājis plašu muzikālo mantojumu. Tā kodolu veido 15 operas, kuru vidū, piemēram, – “Sniegbaltīte” (Снегурочка, 1882), “Cara līgava” (Царская невеста, 1899), “Pasaka par caru Saltanu” (Сказка о царе Салтане, 1900), “Teiksma par neredzamo pilsētu Kitežu un jaunavu Fevroniju” (Сказание о невидимом граде Китеже и деве Февронии, 1904), “Pasaka par zelta gailīti” (Золотй петушок, 1907) – arī mūsdienās tiek regulāri uzvestas gan Krievijas, gan citu valstu opernamos. Neatdarināmi spilgtā instrumentācijas prasme sazobē ar vokālo līniju izteiksmīgo plastiskumu ļāvušas N. Rimska-Korsakova operām iekļauties pasaules operklasikas zelta fondā.

Komponista radošajā mantojumā ir arī izcili simfoniskie darbi, piemēram, simfoniskās svītas “Antar” (Антар, 1891) un “Šeherezāde” (Шехерезада, 1888); “Spāņu kapričo” (Испанское каприччио, 1897), kā arī vokālā kamermūzika, tautasdziesmu apdares un skaņdarbi citos žanros. N. Rimska-Korsakova uzmanības pievēršana ne tikai krievu, bet arī austrumu (galvenokārt Kaukāza) tautu folklorai un tradicionālās mūzikas atsevišķu elementu pārtverei un imitācijai bijušas par pamatu faktūrā un harmoniskajā valodā izteiksmīgas, skaniski gleznieciski tēlojošas (franču muzikālajam impresionismam radniecīgas) stilistikas izpausmei. Šo ievirzi savā jaunradē individuāli turpinājuši arī citi komponisti – N. Rimska-Korskova kompozīcijas klases absolventi, atsevišķos skaņdarbos arī A. Jurjāns un J. Vītols.

N. Rimskis-Korsakovs atstājis arī dziļu ietekmi uz mūzikas teorijas un kompozīcijas apmācības tradīcijām. 1886. gadā pirmoreiz tika publicēta viņa rokasgrāmata “Harmonijas praktiskā mācība” (Практический учебник гармонии), kas vēlāk tika vairākkārt pārizdota. Šīs rokasgrāmatas pamatā ir N. Rimska-Korsakova īstenotā metode kompozīcijas pamatu apguvē, kas balstās uz t. s. modulējošās prelūdijas principu dažādu grūtības pakāpju harmonizācijas uzdevumu veikšanai. Šo metodi pārņēma un vēlāk kā kompozīcijas profesors Pēterburgas konservatorijā un Latvijas konservatorijā līdz nepārspētai perfekcijas pakāpei pilnveidoja J. Vītols. Paliekoša nozīme ir arī N. Rimska-Korsakova metodisko ieteikumu kopai instrumentācijā, kas vienā izdevumā ar nosaukumu “Orķestrācijas pamati” (Основы оркестровки) pirmoreiz tika publicēta jau pēc komponista nāves 1913. gadā.

N. Rimskis-Korsakovs un viņa radošā darbība guvusi plašu atspoguļojumu gan viņa dzīves laikā, gan arī vēlāk, 20. gs. un 21. gs. sākuma literatūrā dažādās valodās par mūzikas vēsturi Krievijā un Eiropā.

Vairākās Krievijas pilsētās mūzikas skolas nosauktas N. Rimska-Korsakova vārdā. 1918. gadā Petrogradā tika nodibināta N. Rimska-Korsakova mūzikas skola, kādreizējās Bezmaksas mūzikas skolas idejas un tradīciju turpinātāja.

1944. gadā N. Rimska-Korsakova vārdā tika nosaukta toreizējā Ļeņingradas Valsts konservatorija. N. Rimska-Korsakova vārds augstskolas nosaukumā tika saglabāts arī pēc Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sabrukuma 1991. gadā, mūsdienās tās pilnais nosaukums ir Federālā valsts budžeta augstākās izglītības iestāde “N. A. Rimska-Korsakova Sanktpēterburgas valsts konservatorija” (Федеральное государственное бюджетное образовательное учреждение высшего образования “Санкт-Петербургская государственная консерватория имени Н. А. Римского-Корсакова”).

N. Rimska-Korsakova vārdā nosauktas vairākas mūzikas vidusskolas, piemēram, kopš 1944. gada – Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburgas) Mūzikas vidusskola (kā konservatorijas sastāvdaļa), mūsdienās mūzikas koledža, Krasnodaras mūzikas koledža, Mogiļevas mūzikas koledža. Ekvadoras pilsētā Santjago de Gvajakilā 1994. gadā nodibināta N. Rimska-Korsakova vārdā nosaukta konservatorija (Conservatorio Superior de Música Rimsky-Korsakov). 

Kopš 1998. gada komponista dzimtajā pilsētā Tihvinā regulāri notiek N. Rimska-Korsakova Starptautiskais jauno operdziedātāju konkurss. N. Rimska-Korsakova vārdā nosauktas ielas vairākās Krievijas pilsētās, arī pilsētās Kazahstānā, Rumānijā un Ukrainā.

1956. gadā Čehoslovākijā pēc Padomju Savienības valdības pasūtījuma tika uzbūvēts pasažieru kuģis, kas tika nosaukts N. Rimska-Korsakova vārdā. Vienam no Francijas lidmašīnu būves uzņēmuma Airbus lidmašīnu modeļiem (Airbus A320) 1988. gadā tika piešķirts N. Rimska-Korsakova vārds.

1944. gadā Tihvinā tika atklāts N. Rimska-Korsakova muzejs. 1971. gadā Ļeņingradā tika atklāts komponista memoriālais muzejdzīvoklis. Arī Večašas un Ļubenskas ciemos (mūsdienās Pleskavas apgabalā), N. Rimska-Korskova dzimtas muižā izveidots komponistam veltīts muzejs.

1952. gadā Ļeņingradā skvērā pie konservatorijas tika atklāts N. Rimskim-Korsakovam veltīts piemineklis (skulptori Venjamins Bogoļubovs, Вениамин Яковлевич Боголюбов, un Vladimirs Ingals, Владимир Иосифович Ингал; arhitekts Modests Šepiļevskis, Модест Анатольевич Шепилевский). 2016. gadā N. Rimskim-Korsakovam veltīts piemineklis tika atklāts arī Tihvinā (skulptors Vasīlijs Seļivanovs, Василий Николаевич Селиванов).

N. Rimskis-Korsakovs iemūžināts pastmarku sērijās, kas Krievijā tikušas izdotas 1944., 1958. un 1994. gadā. Izcilais krievu komponists attēlots spēlfilmās “Musorgskis” (Мусоргский, režisors Grigorijs Rošals, Григорий Львович Рошаль, 1950) un “Rimskis-Korsakovs (Римский-Корсаков, režisori G. Rošals un Genādijs Kazanskis, Геннадий Сергеевич Казанский, 1953).