20. gs. Latvijas ievērojamākais tautas mūzikas materiālu vācējs. Latviešu zemkopju folkloras vērtības padarīdams par jaunrades pamatu, kā arī estētikas un stilistikas paraugu, izveidojis oriģinālu mūzikas nacionālo stilu. Viņa darbīgā mūža centrā bijusi neatlaidīga cīņa par senās tautas mākslas pamatīguma un vitalitātes pārtveri un iemiesošanu profesionālajā mūzikā. Izcils 20. gs. pirmās puses kora oriģinālmūzikas autors, koru kustības un dziesmu svētku tautiskuma veicinātājs.

Abi vecāki nākuši no Raunas pagasta, Ziemeļvidzemē. Māte Līza (dzimusi Mežaka), dziesmu pratēja. Tēvs Jēkabs Melngailis, Igates pagasta skolotājs un rakstvedis, arī muzikants un grāmatu draugs, Lēdurgas kora bass I Vispārējos latviešu dziesmu svētkos.

E. Melngailis, otrais sešu bērnu ģimenē, mācījās Lēdurgas, pēc tam Raunas draudzesskolā, kur turpināja arī vecāku ierādīto klavierspēli. 12 gadu vecumā nonāca Vecpiebalgas draudzesskolas augstākajā klasē, ko vadīja skolotājs ar Tērbatas Universitātes (tagad Tartu Universitāte, Tartu Ülikool) filoloģijas studiju un turienes latviešu studentu vakaru pieredzi Kārlis Millers (Zariņu Kārlis).

Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā (1887–1892), mitinādamies kopīgā mājoklī ar Rūdolfu Blaumani, kurš centās E. Melngaili tuvināt mūzikai, aizrautība ar senajām valodām turpinājās. Izveidojās pamats vēlākajai interesei par valodniecību, savas oriģinālas latviešu rakstības izveidei un aizstāvēšanai diskusijās ar valodniekiem. (Tomēr visos galvenajos E. Melngaiļa darbu izdevumos viņa dzīves laikā šo oriģinālo rakstību, kurā gandrīz pilnīgi atmestas garumzīmes, izdevēji ir respektējuši.) Otra ģimnāzijas laika aizraušanās – matemātika un šaha spēle, kurā E. Melngailis visu mūžu guva izcilus panākumus.

Lai iegūtu līdzekļus studijām konservatorijā, E. Melngailis trīs gadus (līdz 1896. gadam) strādāja par mājskolotāju muižās un līdztekus nodevās mūzikas pašizglītībai, tad devās uz Drēzdenes Konservatoriju. Jau pirms tam Jaņa Jansona-Brauna apceres “Domas par jaunlaiku literatūru” (1894) iespaidā E. Melngailis ievietoja avīzē “Dienas Lapa” plašu rakstu (1895), kurā visa sava laika latviešu mūzika pārsteidzīgi nokritizēta par plaģiātismu un diletantismu. Sekoja pretreakcija, tomēr E. Melngailis bija pievērsis uzmanību latviešu mūzikas trūkumiem un nostiprinājis ārpusnieka reputāciju. Viena gada studijās Drēzdenē tika apgūtas galvenokārt kora zinības, arī dažas teorētiskās disciplīnas un kompozīcija pie vācu komponista Fēliksa Drēzekes (Felix August Bernhard Draeseke), bet mūzikas tautiskuma meklējumos E. Melngailis nolēma doties uz Pēterburgas Konservatoriju, kur nonāca pēc Igaunijā pavadīta mājskolotāja gada. Kompozīcijas studijas pie krievu komponista Nikolaja Rimska-Korsakova (Николай Андреевич Римский-Корсаков) bija sekmīgas līdz brīdim, kad E. Melngailis sāka iebilst pret sava skolotāja veikto krievu komponista Modesta Musorgska (Модест Петрович Мусоргский) operas “Boriss Godunovs” (Борис Годунов, 1869) redakciju, uzskatīdams to par operas oriģinalitāti nivelējošu. Abu konflikta dēļ E. Melngaili no konservatorijas izslēdza, un viņš kursu absolvēja kā eksternis (1901).

Pēterburgas gados (līdz 1906. gadam) E. Melngaiļa nozīmīgākais darbs bija mūzikas kritiķa pienākumi (1902–1904) lielākajā vācvalodīgajā laikrakstā St. Petersburger-Zeitung. Tajā viņš aizstāvēja “Varenās kopas” (Могучая кучка) komponistu M. Musorgska un Aleksandra Borodina (Александр Порфирьевич Бородин) oriģinalitāti un tautiskumu pret viņa laika Pēterburgas komponistu akademizācijas tendencēm. Iztiku deva vācu valodas skolotāja darbs dažādās skolās un mājskolotāja ienākumi augstmaņu ģimenēs. Jaunradē ļoti svarīga bija ap 30 Latgales daudzbalsības paraugu pierakstīšana no Kara medicīnas akadēmijas studenta Antona Skrindas (latgaliešu Ontons Skrynda) un viņa ieteiktajiem teicējiem (1900). Šī jaunatklātā tautas daudzbalsība E. Melngailim bija tik svarīga, ka tajā fiksēto oriģinālo piebalsu harmoniju un balsu virzību, piemēram, apdarinot korim pierakstīto astoņbalsīgo dziesmu “Kam man beja bolta puke” (1903–1904), viņš atstāja gandrīz nemainītu.

1906. gadā E. Melngailis tika vajāts par sakariem ar nemierniekiem un piespiedu kārtā izraidīts uz Taškentu par valodu skolotāju kara skolā, kur pavadīja 14 gadus. Pirmajos gados bija jādzīvo trūcīgos apstākļos, bez mūzikas instrumenta, braucienus uz Baltijas guberņām varas iestādes ierobežoja, jaunradi apgrūtināja. Tomēr ar laiku E. Melngailis vasaras atvaļinājumos ar izciliem panākumiem organizēja un vadīja sava kora un apvienoto koru koncertus Latvijā (1911–1913), ko izvirzīja kā idejisku alternatīvu Rīgas Latviešu biedrības rīkotajiem V Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem (1910). Pamazām tika iegūta mūziķa autoritāte Taškentas vietējā pārvaldē, norīkota uzturēšanās Pamira kalnzemē, kur E. Melngailis pierakstīja vietējo tautu dziesmas, kā arī braucieni uz Londonu angļu valodas apguvei. Ar ģimenes palīdzību tika iekārtots vīna dārzs un neliela piena ferma, kas nodrošināja eksistenci pēc kara skolas likvidēšanas (1917).

Krievijas Pilsoņu kara gados E. Melngailis sāka īstenot senu nodomu. Pasaules mūzikas prese jau agrāk bija iestājusies par M. Musorgska operas “Boriss Godunovs” oriģinālās redakcijas izdevumu, taču tam bija nepieciešams operu par jaunu instrumentēt, jo tās oriģinālā orķestra partitūra tika uzskatīta par pazudušu. Tagad to uzņēmās paveikt E. Melngailis sava Taškentas dārza mājiņā. (Operu viņa instrumentācijā tiešām uzveda Nacionālajā operā 1924. gadā – kā pasaulē pirmo oriģinālredakcijas uzvedumu pēc M. Musorgska nāves. Pēc tam to instrumentējis arī krievu komponists Dmitrijs Šostakovičs, Дмитрий Дмитриевич Шостакович, u. c.) Pirms atgriešanās Latvijā E. Melngailis sarakstīja libretu baletam pēc pazīstamā Turaidas rozes sižeta un nosauca to ģimenē mirušās jaunākās meitas vārdā – “Maija”. Balets palika neuzvests, bet no tā ņemts kora mūzikas šedevrs “Jāņuvakars”.

Brīvs no skolas darba, E. Melngailis pēdējos Taškentas gados aizrautīgi iesaistījās demokrātiskas vietējās mūzikas dzīves veidošanā. Komponists nevēlējās piedalīties nevienā no Pilsoņu kara frontēm, bet kādā kaujinieku uzbrukumā tika smagi ievainots. Ārstēšanās turpinājās vēl 10.1920., uzsākot septiņu nedēļu ilgu ceļojumu uz dzimteni dzelzceļa vagonā. Kādā no muitas punktiem tika konfiscēts pierakstīto kalniešu dziesmu krājums.

20. gadu Latvijā E. Melngailis ar lielu enerģiju piedalījās daudzās kultūras aktivitātēs, lai arī nevienā mūzikas iestādē pastāvīgā darbā neiesaistījās – bija komponistu organizācijas Latvijas Skaņražu kopa līdzdibinātājs (1923), dibināja un vadīja savu kori, ar to koncertēdams galvenokārt laukos, publicistikā uzstājās par ekonomisko un sociālo jautājumu risināšanu un balotējās Saeimā, bija VI–IX Vispārējo latviešu dziesmu svētku organizatoru un virsdiriģentu vidū.

Tomēr visu E. Melngaiļa darbību līdz pat 1941. gadam caurvija folkloras vācēja darbs. Mūžā pierakstītas pāri par 4600 folkloras vienību no vairāk nekā 900 teicējiem, apceļojot attālākos Latvijas nostūrus, kur jo labāk bija saglabājusies folkloras vide. Tautas garamantu vākšanā viņu raksturoja ne tikai etnogrāfijas un valodniecības entuziasta pieeja, kolekcionējot senatnes priekšmetus un apvidvārdus, bet arī šī sava darba krāšņi apraksti periodikā. Kļuvis par Latviešu folkloras krātuves Mūzikas daļas vadītāju (1930), E. Melngailis viens no pirmajiem Latvijā pulcināja tautas teicējus un muzikantus Rīgā etnogrāfiskos koncertos.

Sarežģītas izveidojās E. Melngaiļa attiecības ar padomju okupācijas režīmu Latvijā. Devīgi tika finansētas viņa folkloras ekspedīcijas paredzētās Latviešu mākslas dekādes Maskavā koncertam (1941), kad tika pierakstīti ap 1000 materiālu. Pēc Latvijas atkārtotas okupācijas ar valdības lēmumu E. Melngailis nomināli kļuva par jaundibināmās Latvijas Padomju Komponistu savienības Orgkomitejas priekšsēdi (1945–1948), bet faktiski tika no darba tajā atbīdīts. Saņēma Latvijas PSR Tautas mākslinieka nosaukumu (1945). Abos pēckara dziesmu svētkos (1948 un 1950) viņš tika iecelts par goda virsdiriģentu, bet pēc 1949. gada deportācijām, kam pakļāva arī E. Melngaiļa meitu ar ģimeni, 1950. gada dziesmu svētkus viņš ignorēja. Visus pēckara gadus līdz mūža beigām lasīja mūzikas folkloras kursu Latvijas Valsts konservatorijā.

Tautasdziesmas koriem un kora oriģināldziesmas – šie divi žanri padarīja E. Melngaili par nacionālās mūzikas klasiķi. Visa viņa darbība un radošais darbs ar tautasdziesmu liecināja, ka, viņaprāt, tautas mūzika ir nevis pagātnes relikts vai nostalģijas objekts, bet joprojām plašu aprindu dzīva un nepieciešama mākslinieciska izteikšanās. Tuvu iepazītā dzīvā tautas mūzikas vide viņu pārliecināja, ka senajā zemkopju folklorā ir it kā nogulsnējusies pati dzīve, ka tā ir dzīves māksla, un šo vitālo dzīves pilnestības izjūtu ir jāatbalso arī profesionālajā mūzikā, lai padarītu to īsti tautisku. Ne tikai senās skaņkārtas, bet arī tautas teicēju sniegtie īpatnējie sabalsojumi lika E. Melngailim sadzirdēt tautas mūzikas harmoniju struktūru citādi, nekā to latviešu komponisti bija izjutuši agrāk. Stingro diatoniku jeb atteikšanos no hromatiskām harmonijām ar uzviju kompensēja tautas mūzikā sadzirdēto mīksti skanošo disonanšu kolorīts, mainīgie kora balsu salikumi, kā arī atšķirīgā pieeja katram tautasdziesmas pantam, kas viesa zināmu norises dramaturģiju. Samērā bieži apdare no dziesmas pārtapa par it kā rituālu darbību vai žanra ainu.

Savu kora jaunradi E. Melngailis pakāpeniski publicēja galvenokārt dziesmu burtnīcu sērijā “Birzēs i norās” (deviņas burtnīcas, 1902–1944) un rādīja meistarības izaugsmi. Kora rakstības virtuozitāte kulminēja 20. gs. 30. gados – 7. un 8. burtnīcā. Pirmajā no tām publicētais “Jāņuvakars”, secīgi apdziedot vakara sagaidīšanu, aplīgošanas ainu un izskaņu ar četru tautas melodiju ievijumu un autora ievadu, ir šo svētku sajūtas nepārspēts koncentrāts krāšņā kora un solistu skanējumā, polifonijas bagātīgā izvērsumā, radošas izdomas spēkā. Tautas dzīves vitalitāte te tiešām vairs nav romantiska ilūzija, bet izskan kā nezūdoša tiešamība. Līksmi žanra skati ne bez humora dzirksts ir “Cīruļa vedības”, kur vidusdaļā skan oriģināla kora mazurka, un “Tautumeita mellacīte”. Šajās dziesmās savijas tautas un E. Melngaiļa paša melodijas. Šāda dainas teksta pārtvere tautasdziesmas stila oriģinālmelodijā E. Melngaiļa jaunradē ar gadiem pieauga, un pamazām viņš tik ļoti savstarpēji satuvināja savu un etnisko fantāziju, ka abas tās it kā sajaucās.

Nezūdoša vērtība ir kora oriģināldziesmas, kuru vidū pirmās izcilākās radās 20. gs. sākuma sociālās spriedzes un cīņu gados – “Senatne” (Rainis) “Mēness starus stīgo” (Aspazija), “Pamazām brauciet” (V. Plūdons), “Pastarā diena” (Rainis). Divas pēdējās vēlāk kļuva par E. Melngaiļa četrdaļīgā “Latvju rekviēma” ievadu un finālu. Ar Raiņa vārdiem tapuši arī 1920. gadu šedevri – “Daba un dvēsele”, “Sirds tik grūta”, savukārt ar Svēto Rakstu vārdiem – pašas spēcīgākās garīgās kordziesmas latviešu klasikā – “Dāvida 19. dziesma”, “Dievs ir mans gans”, “Dāvida 42. dziesma”.

No E. Melngaiļa solodziesmām (pāri par 30) populāras ir dažas, bet pārējās it kā vēl nepelnīti neatklātas. Kamermūzikā nozīmi saglabājis stīgu kvartets Quasi uno quartetto (1946), kā arī agrīnais klavierdarbu cikls “Mazi meti”. Simfonisko darbu vidū atzīmējami tēlojumi “Velnu rija” (1924) un “Zilais kalns” (1926). Lielais izteiksmes kodolīgums, lakonisms un variantu veida attīstība, kas ir ietekmīgs spēks nelielajās mūzikas formās, lielajās simfoniskajās partitūrās attaisnojās tikai daļēji.

Visā jaunrades gaitā E. Melngailis risināja centrālo problēmu – padarīt profesionālo mūziku īsti tautisku un demokrātisku, balsoties Latvijas senās folkloras garā un stilā, un šajos centienos iedvesmojās arī no 19. gs. otrās puses Pēterburgas “Varenās kopas” komponistu paveiktā. Tas viņam izdevās folkloras apdarēs un kora oriģinālmūzikā. Šajos žanros panākumu pamats bija ne tikai tautas mūzikas teicamā pazīšana un izjūta, bet arī sasniegtā kora rakstības meistarība, kas uz visiem laikiem izvirzīja latviešu komponistiem jaunas mērauklas. Kora balsu tembru un iespēju pārvaldīšana, visu kora balsu dabiskā melodiskā rite E. Melngaiļa darbos padarīja viņu par kora komponistu par excellence, un to atzīmēja arī Rietumeiropas zemju prese Reitera kora vieskoncertu vērtējumos.

E. Melngailis īstenoja demokrātisku tautiskumu ne tikai jaunradē, bet par to iestājās arī diriģenta darbā un publicistikā, it sevišķi, cīnoties par tautasdziesmas vietu dziesmu svētku programmās. Tas bija sevišķi svarīgi 20. gs. pirmās puses sociālo pretešķību saasināšanās situācijā, kad šī iemesla dēļ saira nacionāli vienotu svētku iespējas agrākajās dziesmu svētku zemēs – Vācijā, daļēji Somijā. Apstākļos, kad atšķirīgu sociālu ideju dēļ dažādu sabiedrības slāņu repertuāra prioritātes nošķīrās, tautasdziesma dziesmu svētkos tomēr bija pieņemama visiem, jo tā bija ne tikai dzimtā valoda, bet arī dzimtā mūzika, tāpēc tā kļuva par latviešu koru kustības vienotāju un nacionāla mēroga dziesmu svētku nodrošinātāju – it sevišķi, ja par to gan sava kora koncertos, gan dziesmu svētku diriģenta tribīnē bija iededzies plašām tautas aprindām tik tuvs komponists.

E. Melngaiļa izkoptā tautasdziesmu pārtvere profesionālajā mūzikā atstājusi noturīgu tradīciju – tās iespaids izpaudies daudzu latviešu komponistu darbībā un nav zudis. Taču viņa attieksme pret tautasdziesmu ir bijusi paraugs un iedvesmas avots arī folkloras kustībai Latvijā, tai nostājoties pret folkloras izskaistināšanu, kā arī iekļaujoties valstiskās atmodas procesā.

E. Melngaiļa nozīmes oficiāla atzīšana sākās it īpaši ar viņa 75. gadu jubileju 1949. gadā. Nāca klajā mūža darba fiksācija tiem laikiem krāšņos izdevumos – kora dziesmu izlase “100 dziesmas”, kā arī “Latvju dancis” – greznos audekla vākos un mūža drauga Jūlija Madernieka grafiskā apdarē, turklāt ar saglabātu E. Melngaiļa īpatnējo latviešu valodas ortogrāfiju. Pēc tam no 1951. līdz 1953. gadam iznāca trīs grezni lielformāta sējumi Ģirta Vilka mākslinieciskajā apdarē ar pāri par 4000 folklorista gaitās pierakstīto tekstu un melodiju – “Latviešu muzikas folkloras materiāli”: “I Kursa”, “II Maliena”, “III Vidiena”.

1945. gadā dibināto Republikānisko tautas mākslas namu pēc E. Melngaiļa nāves 1954. gadā pārdēvēja par Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas namu un, lai arī tas vairākkārt nosaukumu un pakļautību mainīja, E. Melngaiļa vārds tika saglabāts līdz 2000. gadam. E. Melngaiļa vārdā nosaukta iela Rīgā un Jelgavā, kā arī Liepājas Mūzikas vidusskola (no 2016. gada – Liepājas Mūzikas skola kā Liepājas Dizaina un mākslas vidusskolas struktūrvienība). Limbažu novada Vidrižu pagasta Melngaiļos darbojas Emiļa Melngaiļa memoriālais muzejs (dibināts 1984. gadā), pie Igates skolas uzstādīts piemineklis ar E. Melngaiļa bisti (atklāts 2010. gadā), kas darināta pēc Martas Langes skulpturālā portreta (1949). E. Melngaiļa portretu gleznojis Kārlis Miesnieks (1946).

Rīgā, Viesturdārzā Dziesmu svētku parka memoriālajā sienā iestrādāts E. Melngaiļa skulpturāls portretcilnis (1973), Melngalvju nama otrā stāva salonā – tēlnieka Zigurda Ozoliņa darināta biste (2004).

CD*, Emilis Melngailis, “Danči i dainas” vijolei un klavierēm; Stīgu kvartets Quasi uno quartetto (Jānis Bulavs, vijole; Imants Zemzaris, klavieres; Ilze Zariņa, vijole; Agnese Kanniņa-Liepiņa, vijole; Arigo Štrāls, altvijole; Diāna Ozoliņa, čells). BaltAsia foundation, mans01/02**, Rīga, 2002.

Audiokasete, Emilis Melngailis, “Laimes starojums”, Jānis Sproģis dzied Emīla Dārziņa un Emiļa Melngaiļa solodziesmas (Jānis Sproģis, tenors; Rīgas Operetes teātra kameransamblis Jāņa Kaijaka vadībā; Ventis Zilberts, klavieres). Memento, Cr 02, Rīga, 1991.

LP***, Emilis Melngailis. Dziesmas. Izlase (Lauma Vanaga, soprāns; Kārlis Miesnieks, bass; Maija Krīgena, mecosoprāns; Kārlis Zariņš, tenors; Valdis Zariņš, vijole; Hermanis Brauns, klavieres). “Melodija”, M30-36259-60, Rīga, 1975.

LP, Emilis Melngailis. Kora mūzika (LPSR Valsts Akadēmiskais koris; Latvijas Radio Teodora Kalniņa koris; V. Medne; Jānis Zābers, tenors; D. Gailis un E. Račevskis, diriģenti). “Melodija”, 33D-025119-20, Rīga, 1974.

LP, Emilis Melngailis. Kordziesmas. Izlase (Latvijas PSR Valsts Akadēmiskais koris; Daumants Gailis, diriģents). “Melodija”, Д-15151-52, Rīga, (b. g.).

* kompaktdisks

** kompaktdiska, vinilplates numurs, ko devis izdevējs

*** vinilplate