Arturs Priednieks-Kavara
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Dzimis strādnieka Sīmaņa Priednieka un Līzes Priednieces (dzimusi Krūma) ģimenē. 1915. gadā beidza četras klases Liepājas reālskolā. 1924.–1926. gadā mācījās dziedāšanu Liepājā. No 1927. gada mācījās dziedāšanu Vācijā, 30. gados arī Austrijā.
Tā kā lielu daļu savas radošās karjeras A. Priednieks pavadīja citās valstīs, viņš pieņēma pseidonīmu “Kavara” (Cavara), kas atvasināts no itāļu komponista Džakomo Pučīni (Giacomo Antonio Domenico Michele Secondo Maria Puccini) operas “Toska” (Tosca, 1900) galvenā varoņa Mario Kavaradosi vārda. Savukārt Latvijā A. Priednieks pārsvarā uzstājās ar savu īsto uzvārdu. Latviešu presē viņa uzvārds parasti tiek rakstīts kopā ar pseidonīmu.
1927. gadā precējies ar Birutu Māķenu; meitas Biruta un Marlēna, dēls Artūrs.
10.1922.–10.1923. A. Priednieks bija karadienestā Latvijas armijā Daugavpilī. Šajā laikā viņš apmeklēja Liepājas operas viesizrādi – Žorža Bizē (Alexandre César Léopold Bizet) operu “Karmena” (Carmen, 1875) ar Marisu Vētru Hosē lomā, kas viņu iedvesmoja kļūt par dziedātāju.
1923. gada rudenī A. Priednieks sāka darboties Liepājas operā kā korists. 1926. gadā viņš, aizvietojot saslimušu dziedātāju, Liepājas operā uzstājās savā pirmajā patstāvīgajā lomā – grāfs Rikardo Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) “Masku ballē” (Un ballo in maschera, 1859). Vēlāk tajā pašā gadā A. Priednieks mēģināja noslēgt līgumu ar Latvijas Nacionālo operu (LNO), taču tika noraidīts, tādēļ devās mācīties un strādāt uz Vāciju. Vokālo studiju laikā Vācijā sākumā A. Priednieks dziedāja kinoteātros, vēlāk tika angažēts operas lomām Barmenas Elberfeldes teātrī (Stadttheater Barmen), bet 1928. gadā viņu angažēja Krolla operā Berlīnē (Krolloper), kur A. Priednieks izpildīja vairākas vadošās tenora lomas (piemēram, titulloma Žaka Ofenbaha, Jacques Offenbach, “Hofmaņa stāstos”, Les contes d'Hoffmann, 1881; Mantūjas hercogs Dž. Verdi “Rigoleto”, Rigoletto, 1851, u. c.).
11.1930. A. Priednieks pirmoreiz uzstājās koncertā Rīgā, Amatnieku biedrības zālē, bet dažas dienas vēlāk LNO, kur Alfredo lomā uzstājās Dž. Verdi “Traviatā” (La Traviata, 1853). Abos pasākumos A. Priednieks guva lielus panākumus un publikas atzinību. Turpmākajos gados viņš bieži uzstājās LNO (pārsvarā viesmākslinieka statusā; 1930. gadu beigās angažēts pastāvīgā darbā LNO), kur izpildīja titullomas Šarla Guno (Charles François Gounod) “Faustā” (Faust, 1859) un Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) “Loengrīnā” (Lohengrin, 1850), Alvaro lomu Dž. Verdi “Likteņa varā” (La forza del destino, 1869), Rūdolfa lomu Dž. Pučīni “Bohēmā” (La bohème, 1896), kā arī citas lomas.
Nereti A. Priednieks koncertēja Liepājā, kā arī uzstājās arī Liepājas operā, kur izpildīja vadošās tenora lomas vairākos iestudējumos (piemēram, Ļenskis Pētera Čaikovska, Пётр Ильич Чайковский, “Jevgeņijā Oņeginā”, Евгений Онегин, 1879, Manriko un Radamess Dž. Verdi “Trubadūrā”, Il trovatore, 1853, un “Aīdā”, Aida, 1871, u. c. lomas), izpelnoties Liepājas publikas atzinību. A. Priednieks koncertēja arī citās Latvijas pilsētās (Daugavpilī, Jelgavā, Talsos, Valmierā, Ventspilī un citur).
30. gados A. Priednieks pārsvarā bija angažēts, kā arī koncertēja dažādu Eiropas valstu operteātros Cīrihē, Grācā, Vīnē, Ženēvā un citur. 1936. gadā viņš bija koncertceļojumā pa Dienvidameriku, kur piedalījās vairākos koncertos un kļuva par pirmo latviešu dziedātāju, kurš uzstājies vienā no tā laika ievērojamākiem pasaules operteātriem Buenosairesas Kolumba teātrī (Teatro Colón) Argentīnā.
1930. gadā Vācijā A. Priednieks piedalījās krievu režisora Aleksandra Volkova (Александр Александрович Волков) filmā “Baltais velns” (Der weiße Teufel), savukārt 1935. gadā viņš Pjēra Klodela lomā piedalījās ungāru režisora Vilmoša Gimeša (Vilmos Gyimes) un ungāru komponista Paula (Pāla) Abrahama (ungāru Ábrahám Pál, vācu Paul Abraham) operetes filmā “Džaina, meitene no deju nama” (Dschainah, das Mädchen aus dem Tanzhaus).
30. gados A. Priednieks piedalījies daudzos mūzikas ierakstos, kuros iedziedājis gan operu ārijas, gan dažādu komponistu oriģināldziesmas, gan arī sava laika populāro mūziku (t. s. šlāgerus). Dziedājis arī Latvijas Radiofona pārraidēs.
Pēc Latvijas okupācijas A. Priednieks turpināja darboties Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts operas un baleta teātrī (1941.–1944. gadā – Rīgas opera).
1941. gada otrajā pusē viņš uz laiku tika arestēts un ieslodzīts Rīgas centrālcietumā. Pēc atbrīvošanas viņš turpināja darboties Rīgas operā, kā arī koncertēt dažādās Latvijas pilsētās. 1941. gadā A. Priednieks Vižuta lomā piedalījās Alfrēda Kalniņa operas “Baņuta” (1920) iestudējumā.
08.1944. A. Priednieks devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur īslaicīgi darbojās Vīsbādenes operā (Nassauisches Landestheater, piedalījās vienā izrādē, pēc kuras operu kara dēļ slēdza), vēlāk viņš piedalījās vairākos koncertos piefrontes joslā. Pēckara laikā kopā ar citiem latviešu mūziķiem koncertēja latviešu bēgļu nometnēs.
12.1947. A. Priednieks kopā ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi ASV, kur sākotnēji iesaistījās dažādos muzikālos pasākumos un piedalījās koncertos. 1949. gadā viņš sāka strādāt par vokālo pedagogu zviedru imigrantu dibinātās Gustava Ādolfa koledžas (Gustavus Adolphus College) Mūzikas fakultātē Sentpīterā, Minesotas pavalstī. Darbojoties tajā, A. Priednieks kā režisors organizēja arī operu iestudējumus. 50. gados viņš bieži koncertēja ASV un Kanādas pilsētās (Čikāgā, Hamiltonā, Losandželosā, Mineapolē, Toronto un citur). Pēc pensionēšanās 1972. gadā A. Priednieks pārcēlās uz dzīvi Sentpītersbergā, kur iesaistījās ASV dzīvojošo latviešu sabiedriskajās aktivitātēs, bija Sentpītersbergas latviešu biedrības kora diriģents.
Dziedātāja karjeras laikā daudzkārt uzstājās kopā ar sava laika labākajiem latviešu dziedātājiem (Mildu Brehmani-Štengeli, Jāni Ādolfu Kaktiņu, Elfrīdu Pakuli, M. Vētru un citiem).
Karjeras laikā A. Priednieks iestudējis aptuveni 120 operu lomu. Viņa repertuārā bija Almaviva Džoakīno Rosīni (Gioachino Antonio Rossini) “Seviljas bārddzinī” (Il barbiere di Siviglia, 1816); Asads Karla Goldmarka (Károly Goldmark) “Sābas ķēniņienē” (Die Königin von Saba, 1875); Florestāns Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) “Fidelio” (Fidelio, 1805); Jeniks Bedržiha Smetanas (Bedřich Smetana) “Pārdotā līgavā” (Prodaná nevěsta, 1866); Laca Leoša Janāčeka (Leoš Janáček) “Jenufā” (Jenůfa, 1904); Laionels Frīdriha fon Flotova (Friedrich Adolf Ferdinand, Freiherr von Flotow) “Martā” (Martha, oder Der Markt zu Richmond, 1847); Nadirs Ž. Bizē “Pērļu zvejniekos” (Les pêcheurs de perles, 1863); Osaka un Turidu Pjetro Maskaņji (Pietro Antonio Stefano Mascagni) “Irisā” (Iris, 1898) un “Zemnieka godā” (Cavalleria rusticana, 1890); Pinkertons Dž. Pučīni Madama Butterfly (1904); Slajs Ermano Volfa-Ferrāri (Ermanno Wolf-Ferrari) “Dzejnieka sapnī” (Sly, ovvero La leggenda del dormiente risvegliato, 1927); Tamino Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgangus Amadeus Mozart) “Burvju flautā” (Die Zauberflöte, 1791), kā arī citas operu lomas.
A. Priednieks dziedājis vairāk nekā divos tūkstošos koncertu. Viņa repertuārā bija Fausts Hektora (Ektora) Berlioza (Louis-Hector Berlioz) dramatiskajā leģendā solistiem, korim un orķestrim “Fausta bojāeja” (La damnation de Faust, 1846), tenora partijas L. van Bēthovena 9. simfonijas finālā un Dž. Verdi Rekviēmā (Requiem, 1874) un citu ievērojami mūzikas sacerējumi. Izpildījis arī latviešu komponistu dziesmas (Emīla Dārziņa, A. Kalniņa, Lūcijas Garūtas, Paula Šūberta, Jāņa Zālīša u. c.), cittautu komponistu dziesmas (krievu Nikolaja Rimska-Korsakova, Николай Андреевич Римский-Корсаков, vācu Riharda Štrausa, Richard Georg Strauss, austriešu Hugo Volfa, Hugo Philipp Jacob Wolf, u. c.), kā arī gaučo, indiāņu un spāņu dziesmas.