E. Berklava tēvs bija bezzemnieks, lauku amatnieks, miris, kad Eduardam bija četri gadi. Māte bija laukstrādniece. Ģimenē bija pieci bērni. Četrus gadus E. Berklavs mācījās Īvandes četrgadīgajā skolā. Beidzis Padures pagasta Ķimales sešklasīgo pamatskolu (1930). Pēc tam Kuldīgas tipogrāfijā mācījās par litotipogrāfu, bet vakaros apmeklēja Kuldīgas Valsts ģimnāziju. Beidzis pirmo kursu Rīgas pilsētas tehnikumā (1936). Mācījies Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālkomitejas (PSKP CK) Augstākajā partijas skolā (1948–1951).

Vēl mācoties Kuldīgas Valsts ģimnāzijā sāka strādāt laikrakstā “Kurzemnieks” par līdzstrādnieku un redakcijas darbinieku līdz laikraksta slēgšanai 1933. gadā. Pēc tam dažādos pagaidu darbos fabrikā “Vulkāns”, ceļu remontā, grāvju rakšanā. Darbojās paramilitārās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas sporta organizācijas “Strādnieku sports un sargs” (SSS) Kuldīgas nodaļā un biedrībā “Cīņa” (1932–1933). 1934. gadā iesaistījās komunistiskajā pagrīdē – komjaunatnē. E. Berklavs divas reizes tika arestēts, bet pierādījumu trūkuma dēļ atbrīvots.

1935. gadā pārcēlās uz Rīgu, strādāja elektropiederumu darbnīcā un vienlaicīgi darbojās komjaunatnes nelegālajā tipogrāfijā. 1936. gadā tika arestēts. Izcieta sodu Rīgas Centrālcietumā un katorgā Kalnciema akmeņlauztuvēs (1936–1939).

Pēc atbrīvošanas strādāja dažādus darbus, pārsvarā par krāsotāju. Atjaunoja sakarus ar Latvijas Komunistisko partiju (LKP), kura viņu nozīmēja par Latvijas Darba jaunatnes savienības (LDJS; komjaunatnes) CK locekli. Šos pienākumus pildīja līdz 04.1940., pēc tam LDJS CK sekretārs. LDJS CK otrais sekretārs (06.1940.–01.1941.), Latvijas Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes Savienības (LĻKJS) CK Centrālās Organizācijas Komitejas sekretārs. LKP Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona komitejas pirmais sekretārs (no 01.1941.). Pēc Latvijas okupācijas E. Berklavam atzina partijas stāžu no 10.1939.

Kara laikā evakuējās. Strādāja kolhozā Čuvašijā (līdz 08.1941.). Pēc tam atradās armijā latviešu divīzijā, sākumā kā ierindas kareivis, no 10.1941. – politdarbinieks, pulka komjaunatnes biroja atbildīgais sekretārs, divīzijas, vēlāk korpusa Politiskās nodaļas priekšnieka palīgs (komjaunatnes lietās), korpusa Politiskās nodaļas inspektors partijas organizatoriskā darba jautājumos. Demobilizējies 05.1946. gvardes majora pakāpē.

LĻKJS CK pirmais sekretārs (05.1946.–06.1948.). Pēc mācībām Augstākajā partijas skolā Maskavā – partijas Rīgas pilsētas komitejas sekretārs (no 08.1951.). Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks (06.1954.–01.1956.). E. Berklava pārziņā bija kultūras, izglītības un veselības aizsardzības jautājumi. Partijas Rīgas pilsētas komitejas pirmais sekretārs (līdz 05.1958.) Atkal iecelts par Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieku (līdz 07.1959.).

LKP CK biroja loceklis (1956–1959). LKP CK slēgtajā plēnumā (07.–08.07.1959.) E. Berklavs tika atcelts no visiem amatiem. Motivācija – pieļāvis nopietnas politiskas kļūdas, plēnumā esot uzvedies nepartijiski, neesot bijis atklāts, tas ir, atteicies savu darbību atzīt par kļūdainu. Tika brīdināts, ka gadījumā, ja nemainīs savu attieksmi, tiks izslēgts arī no partijas.

E. Berklavs tika nosūtīts uz Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Vladimiras apgabalu par Kinofikācijas pārvaldes priekšnieku, faktiski izsūtījumā, jo viņš bija apgabala nomenklatūras darbinieks, turklāt nozīmēts darbā pēc PSKP CK norādījuma. Vietējās iestādes viņu varēja tikai iecelt citā apgabala nomenklatūras amatā, bet nevarēja atļaut atgriezties Latvijā, tam bija nepieciešama PSKP CK atļauja. E. Berklavs saglabāja PSRS Augstākās Padomes deputāta statusu līdz pilnvaru beigām (5. sasaukums darbojās 03.1958.–12.1961.) un piedalījās tās sesijās.

20.04.1960. E. Berklava lieta tika skatīta PSKP CK Partijas Kontroles komisijā, kura atzina, ka kopš atbrīvošanas no amata viņš nav mainījis savu “nepartijisko uzvedību” un uzturējis sakarus ar personām, kuras “neizraisa uzticību”, piedalījies nacionālistiska satura vēstules sastādīšanā. Par to E. Berklavam tika izteikts stingrais partijas rājiens ar ierakstu uzskaites kartītē, turklāt atkal saņēma brīdinājumu, ka var tikt izslēgts no partijas. Pats E. Berklavs vēlējās panākt, lai viņam ļauj atgriezties Latvijā. Pirmais solis, lai to panāktu, bija saņemt atļauju strādāt darbā, kas nebija nomenklatūras amatu sarakstā. E. Berklavam izdevās panākt atļauju strādāt Vladimiras traktoru rūpnīcā, kur nodarbojās ar tehnisko propagandu, taču viņam joprojām neļāva atgriezties Latvijā. Atļauju izdevās saņemt tikai 1968. gada sākumā.

Līdz aiziešanai pensijā 1974. gadā G. Berklavs strādāja Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcā par tehniskās propagandas biroja priekšnieku. Darbavietu nevarēja izvēlēties, to nozīmēja LKP CK. 1969. gadā, apspriežoties ar dažiem domubiedriem, uzrakstīja “17 komunistu vēstuli” un noorganizēja nosūtīšanu uz ārzemēm, kur tās publikācija LSDSP mēnešrakstā “Brīvība” un pēc tam vairākos Rietumu laikrakstos 1972. gadā izraisīja plašu ievērību. Lai gan LPSR Valsts drošības komiteja saprata, kurš ir vēstules autors, Latvijas PSR vadība izvēlējās apgalvot, ka vēstule ir latviešu sociāldemokrātu Zviedrijā radīts falsificējums. Lai gan E. Berklavs tika pratināts šajā lietā, apsūdzību pret viņu neizvirzīja. Tā kā E. Berklavs savus uzskatus nacionālajā jautājumā nemainīja un pauda publiski, 1973. gadā viņu izslēdza no partijas.

E. Berklavs nepārtrauca disidentisko darbību un izvēlējās tādu darbības formu kā vēstuļu sūtīšanu pazīstamiem kultūras darbiniekiem. Sākoties neatkarības atgūšanas procesiem Latvijā, aktīvi iesaistījās politiskajā opozīcijā padomju okupācijas režīmam, bija viens no Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) dibinātājiem, šīs partijas pirmais priekšsēdētājs. 03.1990. ievēlēts Augstākajā padomē, bija starp tiem, kuri pieņēma 4. maija deklarāciju. 5. Saeimas deputāts.

E. Berklava darbības nozīmīgākais posms saistīts ar viņa atrašanos Rīgas pilsētas partijas komitejas pirmā sekretāra un LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja, kā arī LKP CK biroja locekļa amatos (1956–1959) un centieniem novērst pastiprināto imigrāciju Rīgā un Jūrmalā (tolaik Rīgas sastāvdaļa), panākt latviešu valodas lietošanu administratīvajās un iedzīvotājus apkalpojošajās iestādēs, palielināt latviešu īpatsvaru partijas un pārvaldes aparātā. No tā izriet visa viņa tālākā politiskā darbība un uzskatu evolūcija.

E. Berklava politiku bija izraisījusi relatīvā padomju sistēmas liberalizācija pēc Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) nāves, PSRS vadības mēģinājumi palielināt republiku tiesības, lai atraisītu to iniciatīvu kopējo savienības ekonomisko un sociālo problēmu risināšanā.

1959. gadā E. Berklavs tika izvēlēts par galveno vainīgo nacionālisma izpausmēs Latvijā, lai gan lielākā daļa viņam inkriminēto darbību bija kolektīvi lēmumi, kas atspoguļoja LPSR vadības vairākuma viedokli. Šo politiku atbalstīja liela daļa vietējo LKP un komjaunatnes funkcionāru.

E. Berklavs savu darbību un uzskatus pamatoja ar atsaucēm uz Vladimira Ļeņina (Владuмир Ильuч Лeнин) rakstiem un uz PSRS vadības lēmumiem. Tomēr viņa legālistiskā pieeja bija pretrunā ar padomju sistēmas ideoloģijas un birokrātiskās prakses pamatprincipiem. Maskava nevēlējās atteikties no stingri vertikālās, impēriskās pārvaldes struktūras un ārkārtīgi baidījās no jebkādām republiku nacionālisma izpausmēm. 1959. gada jūlija LKP CK plēnums bija brīdinājums citu nacionālo republiku vadībai neaizrauties ar savas patstāvības nostiprināšanu. Tomēr Ņikita Hruščovs (Никита Сергеевич Хрущёв) nevēlējās, lai Rietumos Latvijas gadījumu uztvertu kā indikatoru nopietnām domstarpībām Baltijas republiku un “centra” attiecībās, tādēļ E. Berklavam uzliktais sods bija samērā viegls. Tālāk jau LPSR vadība Arvīda Pelšes vadībā “tīrīšanu” veica pati, šo procesu neafišējot.

E. Berklavs bija vienīgais no 07.1959. plēnumā kritizētajiem, kas konsekventi aizstāvēja savu viedokli un neatteicās no saviem principiem arī vēlāk. Viņa uzskati pēc atstādināšanas no amatiem evolucionēja nacionālisma virzienā un pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tie kļuva visai izteikti nacionāli konservatīvi.

E. Berklava darbība un nacionālkomunistu sagrāve Latvijā izraisīja visai lielu interesi Rietumos jau 1959. gadā. Tā joprojām piesaista pētnieku interesi. Latvijā šie jautājumi bija tabu temats līdz 20. gs. 80. gadu vidum, kad sāka parādīties prasības atklāt sabiedrībai šo “balto plankumu” Latvijas vēsturē. Sekoja liels skaits atmiņu publikāciju, interviju, pētījumu, kas turpinās arī mūsdienās. Ar publicistiku aktīvi nodarbojās arī E. Berklavs. Lai gan viņu vairāk interesēja aktuālā politika, zināmu vērību viņš veltīja arī savai pagātnes darbībai.

Par E. Berklava dzīvi un politiskajiem uzskatiem uzņemta dokumentālā filma “Berklavisms” (režisors Zigurds Vidiņš, 2007).

E. Berklavs apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni (орден Красного Знамени; 1942), Darba Sarkanā Karoga ordeni (орден Трудового Красного Знамени), II pakāpes Tēvijas kara ordeni (орден Отечественной войны), Sarkanās Zvaigznes ordeni (орден Красной Звезды), Triju Zvaigžņu ordeni, IV šķira (1995) un III šķira (2000), 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.