Atstājis vērā ņemamu ietekmi uz Latvijas attīstību padomju okupācijas laikā – kā konsekvents t. s. latviešu buržuāziskās kultūras un vācbaltiešu izcelsmes iedzīvotāju pozitīvā ieguldījuma Latvijas vēsturē un kultūrā noliedzējs un lokālisma tendenču apkarotājs LPSR vadībā.

A. Pelše dzimis turīga zemnieka ģimenē. Anketās un autobiogrāfijās šo faktu nav slēpis, taču apgalvoja, ka kopš 1915. gada ar ģimeni sakarus nav uzturējis.

Mācījās Iecavas divgadīgajā ministrijas skolā (1907–1913). Pēc tās beigšanas 1914. gadā iestājās inženiera Jāņa Ozoliņa politehniskajos kursos Rīgā (vakara kursi, kuros pārsvarā mācījās pieaugušie, kuri vēlējās iegūt meistara kvalifikāciju) meliorācijas nodaļā, bet nav pabeidzis. Mācījās Sarkanās profesūras Vēstures institūtā Maskavā (1929–1931), pēc tā absolvēšanas – Sarkanās profesūras Vēstures institūta Austrumu nodaļas aspirantūrā līdz 1933. gadam, ko nepabeidza, jo tika mobilizēts politiskajā darbā. 1937. gadā A. Pelšem piešķirts docenta akadēmiskais nosaukums marksisma ļeņinisma specialitātē.

Mācoties J. Ozoliņa kursos, vienlaicīgi strādāja kastu darbnīcā. Šajos kursos iepazinās ar lieliniekiem un sāka darboties Latvijas Sociāldemokrātijas (LSD) Rīgas organizācijas 5. rajona pulciņā “Atvases”. 01.1915. uzņemts LSD. 

12.1915. A. Pelše evakuējās uz Vitebsku. Pēc tam pārcēlās uz Harkivu, bet 11.1916. – uz Petrogradu, kur strādāja respiratoru darbnīcā. Pēc Februāra revolūcijas ievēlēts Petrogradas Strādnieku un zaldātu deputātu padomē kā mazo uzņēmumu pārstāvis.

04.1917. darba meklējumos A. Pelše devās uz Arhangeļsku, kur strādāja par krāvēju ostā, pēc tam par Transportstrādnieku arodbiedrības tehnisko sekretāru. Esot bijis viens no vienotās sociāldemokrātu organizācijas šķelšanās iniciatoriem. Kā Arhangeļskas lielinieku delegāts ar novērotāja tiesībām piedalījās Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku (boļševiku) partijas (KSDS(b)P) VI kongresā, kas puslegāli notika Petrogradā no 26.07./08.08.1917. līdz 03.08./16.08. 

A. Pelše aktīvi piedalījās lielinieku apvērsumā Arhangeļskā, darbojās vietējā Strādnieku un zaldātu deputātu padomē. 04.1918. pārcēlās uz Maskavu. Strādāja Vissavienības Ārkārtējā komisijā (VĀK – čeka) un Maskavas Ārkārtējā komisijā par izmeklētāju (08.1918.–01.1919.). 01.1919. nosūtīts darbā Padomju Latvijas Būvju un valsts darbu komisariātā par atbildīgo sekretāru. Pēc Rīgas krišanas 05.1919. esot piedalījies atkāpšanās kaujās. Pēc tam kopā ar Jāni Kalnbērziņu mācījās sarkano komandieru kursos, vēlāk karoja Dienvidu frontē kā politiskais darbinieks.

No 1920. gada A. Pelše bija lektors dažādās militārās mācību iestādēs Harkivā un Ļeņingradā. Baltijas kara flotes partijas komisijas atbildīgais sekretārs un Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P) Ļeņingradas apgabala partijas kontroles komisijas prezidija un partijas komisijas loceklis (1926–1929). 1929. gadā nosūtīts mācīties uz Maskavu Sarkanās profesūras Vēstures institūtā.

1933. gada sākumā kā “sarkanais profesors” A. Pelše tika mobilizēts politiskajā darbā, lai nostiprinātu lauksaimniecību. Viņu nosūtīja uz Kazahiju par sovhoza politdaļas priekšnieku. Alma-Atas (tagad Almati) Gaļas un piena sovhozu tresta direktora vietnieks politiskajā darbā (1934–1937), VK(b)P Alma-Atas apgabala partijas komitejas biroja loceklis. 03.1937. A. Pelše atgriezās Maskavā, kur strādāja par PSRS Graudkopības un lopkopības sovhozu Tautas komisariāta Politiskās pārvaldes sektora vadītāja vietnieku; 08.1937. pārgāja darbā par PSRS Munīcijas tautas komisariāta Maskavas Inženiertehnisko darbinieku kvalifikācijas institūta marksisma ļeņinisma pamatu pasniedzēju.

Uz Latviju A. Pelše tika nosūtīts 10.1940. par Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas (LKP CK) lektoru grupas vadītāju, 01.1941. iecelts par Propagandas un aģitācijas nodaļas preses sektora vadītāju, bet jau 01.03. kļuva par CK sekretāru propagandas un aģitācijas jautājumos. Šo amatu nepārtraukti ieņēma līdz 11.1959. Bija pirmais žurnāla “Padomju Latvijas Boļševiks” redaktors (1945–1946).

LKP CK pirmais sekretārs (25.11.1959.–15.04.1966.; priekštecis J. Kalnbērziņš, pēctecis Augusts Voss). LKP CK biroja loceklis (1941–1962), LKP CK Prezidija loceklis un Baltijas Kara apgabala Kara padomes loceklis (1962–1966).

08.04.1966. ievēlēts par Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālkomitejas (PSKP CK) Partijas kontroles komitejas priekšsēdētāju un Politbiroja locekli, šajos amatos līdz savai nāvei. No 10.1961. PSKP CK loceklis, PSRS Augstākās padomes 2.–7. un LPSR Augstākās padomes 3.–6. sasaukuma deputāts.

Kā ideologs A. Pelše bija konservatīvs un ortodoksāls marksists. Kara laikā un pēc tā viņa rakstu un runu centrālā tēma bija “latviešu vācisko nacionālistu” apkarošana. 40. gadu otrā puse cīņai ar kosmopolītismu un Rietumu ietekmēm bija pateicīgs laiks šīs tēmas izvēršanai. Brīvākā gaisotne pēc Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) nāves prasīja mainīt ideoloģisko diskursu uz liberālāku. A. Pelše to mēģināja darīt, piemēram, 1958. gada diskusijā par jaunlatviešiem cenšoties ieņemt sava veida vidus pozīciju starp nometnēm. Tomēr viedoklis, kas viņa vadībā tika izstrādāts par jaunlatviešu kustības vērtējumu 60. gadu sākumā būtībā atbalstīja konservatīvo vulgāri marksistiski šķirisko pieeju.

A. Pelši īpaši nepopulāru latviešu sabiedrībā padarīja Jāņu svinēšanas faktiskais aizliegums 60. gadu pirmajā pusē. Lai gan dažkārt tiek apgalvots, ka tas izskaidrojams ar viņa naidu pret visu latvisko, visticamāk tas izrietēja no pārāk centīgas sekošanas Ņikitas Hruščova (Никита Сергеевич Хрущёв) antireliģiskās kampaņas idejai un arī no bailēm no ekstrēmām latviešu nacionālisma izpausmēm, piemēram, dievturības, kuras popularitāti varētu veicināt seno latviešu rituālu, folkloras un reliģisko ticējumu piekopšana. Kā jaunlatviešu jautājumā, tā arī attieksmē pret folkloru un garīgo kultūru, A. Pelšes uzskati noteica Latvijas ideoloģiskās vadības pozīciju līdz pat 80. gadu vidum.

A. Pelše kā LKP CK pirmais sekretārs 1959.–1966. gadā noteica ne tikai republikas ideoloģiskās, bet arī sociālās un ekonomiskās attīstības kursu. Tā būtība bija republikas interešu pilnīga pakļaušana visas PSRS interesēm, industrijas interešu prioritāte pār pārējām nozarēm un ekstensīvas industriālas attīstības veicināšana.

Kā PSKP CK Politbiroja loceklis un Partijas Kontroles komitejas vadītājs A. Pelše nav radījis pozitīvu iespaidu arī PSRS kopumā, ko veicinājuši tādi notikumi kā personiska brīdinājuma izteikšana Ņ. Hruščovam par viņa ārzemēs publicētajiem memuāriem, bet īpaši tas, ka A. Pelše kā vecākais Politbiroja loceklis sava fiziskā un garīgā stāvokļa dēļ tika uzskatīts par Leonīda Brežņeva (Леонид Ильич Брежнев) valdīšanas perioda stagnācijas iemiesojumu.

No visiem LPSR vadītājiem A. Pelše izpelnījies visplašāko atspoguļojumu vēstures un memuāru literatūrā, kas gan ļoti bieži ir kļūdains un pretrunīgs. Viens iemesls, acīmredzot, ir slepenība, kas PSRS apvija visus valsts augstākos vadītājus, it sevišķi saistībā ar viņu personīgo dzīvi. Otrs iemesls ir A. Pelšes paša noslēgtais raksturs. Viņš nav atstājis ne atmiņu pierakstus, ne arī kādus citus materiālus, kas ļautu spriest par viņa personību un patieso attieksmi pret notikumiem. Nikolajs Kreijers, kurš uzrakstījis apoloģētisku A. Pelšes biogrāfiju (nepublicētu) un bijis labi pazīstams ar viņa meitu Birutu Kaņepu, arī norāda uz sava varoņa noslēgtību. Trešais iemesls ir pieejamo arhīvu ierobežojumi. Par atsevišķiem viņa biogrāfijas posmiem, it sevišķi, pirms ierašanās Latvijā 1940. gadā pastāv dažādas spekulācijas, piemēram, par to, ka viņš esot piedalījies represijās pret latviešu kultūras organizācijām Maskavā 1937. gadā. Tā kā A. Pelšes personas lieta, kas atrodas Maskavas arhīvos, un Federālā Drošības dienesta arhīvi nav pieejami, tās nevar ne apgāzt, ne arī pierādīt. Tikai daļēji pieejami materiāli, kas varētu izskaidrot, piemēram, A. Pelšes lomu nacionālkomunistu sagrāvē Latvijā, viņa nokļūšanu varas virsotnēs. “Baltos plankumus” aizpildījušas tenkas, anekdotes, pieņēmumi. Internetā atrodamās daudzās A. Pelšes biogrāfijas pārsvarā ir ar rupjām faktu kļūdām. Daudzu populāru mītu avots ir Viļa Krūmiņa atmiņu publikācijas (acīmredzot viņš ir pārstāstījis anekdotiskus pieņēmumus, kas bija populāri partijas aparātā). Viņš vainoja A. Pelši par to, ka tas atņēmis viņam pirmā sekretāra posteni, tādēļ atmiņās attēlojis viņu kā ļaundari un intrigantu, kas nokļuvis pie varas tādēļ, ka bijis precējies ar PSKP ideologa Mihaila Suslova (Михаил Андреевич Суслов) sievas māsu (kas nav taisnība). Vairāk var ticēt Vladimira Semičastnija (Владимир Ефимович Семичастный) teiktajam memuāros, ka tieši viņš esot ieteicis Ņ. Hruščovam iecelt par LKP pirmo sekretāru A. Pelši.

Priekšstats, kuru atmiņu literatūra un publicistika rada par A. Pelšes personību, ir visai pretrunīgs – no bezprincipu karjerista un intriganta līdz konservatīvam marksisma ļeņinisma staļiniskās versijas principu adeptam. Katrā ziņā, salīdzinot ar citiem savas paaudzes latviešu komunistiem, A. Pelšem bija samērā plašs intelektuālais redzesloks. Intelektuālās pretenzijas izpaudās arī tā, ka nav atteicies no tādiem pagodinājumiem kā uzņemšana Latvijas PSR Rakstnieku savienībā (03.06.1947., kā publicists) un ievēlēšana par Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas korespondētājlocekli (02.1946). Taču viņa ideoloģiskie uzskati bija ortodoksāli un, acīmredzot, bija maz mainījušies kopš mācībām Sarkanās profesūras institūtā.

A. Pelše daudz lasījis, labprāt apmeklējis teātrus un izstādes, strādājis dārzā, patikušas puķes, audzējis kaktusus. Mīlējis savus bērnus. Pēc pirmās sievas Džemmas Bēmas aresta 1937. gadā Ļeņingradā (nošauta), A. Pelše un viņa otrā sieva Lidija Loginova uzreiz pieņēmuši bērnus Birutu un Arvīdu (kritis karā) pie sevis uz Maskavu. Ar meitu Birutu bijušas ļoti labas attiecības. Šķiet, ka saspringtākas tās bijušas ar dēlu Taju (1932) no otrās laulības (raksturīgi, ka N. Kreijers vispār nepiemin viņa eksistenci savā grāmatā). Tomēr arī pēc J. Staļina nāves A. Pelše nav interesējies par savas pirmās sievas likteni un, acīmredzot, nav mēģinājis palīdzēt brālēnam keramiķim Rūdolfam Pelšem, kuru arestēja 23.06.1941. (miris 30.10.1942. ieslodzījumā). A. Pelše bijis labs orators, pats rakstīja savas runas un rakstus. Ļoti mēreni lietoja alkoholu.

A. Pelšem divas reizes (1969. un 1979. gadā) piešķirts PSRS augstākais apbalvojums civilpersonām – Sociālistiskā Darba Varoņa (Герой Социалистического Труда) goda nosaukums, septiņi Ļeņina ordeņi (орден Ленина), Oktobra Revolūcijas ordenis (орден Октябрьской Революции) un citi apbalvojumi. Kā divkārtējam Sociālistiskā Darba Varonim, viņam bija jāuzstāda biste dzimšanas vietā. Taču bisti 1981. gadā uzstādīja pie LKP CK ēkas Kirova ielā 2 (tagad Elizabetes 2), pamatojot ar to, ka dzimšanas vieta atrodoties Bauskas rajonā lielā attālumā no tuvākās apdzīvotās vietas. A. Pelšes vārds pēc viņa nāves 1983. gadā bija piešķirts arī Rīgas Politehniskajam institūtam (RPI; tagad Rīgas Tehniskā Universitāte, RTU). Neatkarības atgūšanas laikā 1989. gadā tika izvirzītas prasības bisti novākt, notika protesta akcijas. LKP CK Birojs 19.01.1990. nolēma bisti novākt un nodot LPSR Revolūcijas muzejam (tagad Latvijas Kara muzejs). RPI studenti 1988. gadā pieprasīja noņemt A. Pelšes vārdu arī no Politehniskā institūta nosaukuma, kas arī tika izdarīts.