Neraugoties uz dievturības adeptu pretenzijām to uzlūkot par senās baltu (arī indoeiropiešu, pirmskristīgās) reliģijas atjaunojumu, tā uzskatāma par jaunradītu tradīciju, kuras tapšanas vēsture, nozīmīgākās personas, mācība, rituālā prakse un apsolījumi ir labi zināmi, tā tiek pilnveidota un apcerēta. Dievturības agrīnā intelektuālā koncepcija radīta un attīstīta radošu personību (galvenokārt literātu, mākslinieku, mūziķu) vidē, meklējot un izstrādājot kristietībai alternatīvu reliģiju, kas kalpotu par latviešu tautas un latviskās kultūras turpmāku pastāvēšanas pamatu. Starpkaru perioda aktīvākie dievturi un tiem simpatizējoši intelektuāļi bija Kārlis Marovskis-Bregžis, Ernests Brastiņš, Voldemārs Reiznieks, Viktors Eglītis, Valdemārs Dambergs, Alfons Francis, Alfrēds Goba, Juris Kosa, Alfrēds Kvālis, Jēkabs Jansons-Saiva, Jānis Norvilis, Artūrs Salaks, Apsesdēls, Jēkabs Lautenbahs-Jūsmiņš, Jānis Sārts, Jānis Veselis, Jānis Medenis, Vilis Cedriņš, Jānis Sudmalis, Eduards Paeglis, Hilda Vīka, Kārlis Sūniņš, Jēkabs Strazdiņš, Jānis Zaikovs un citi.
Dievturu stratēģiskais mērķis bija latviešu dievestības (reliģijas) atzīšana par Latvijas valsts reliģiju un ietvēra vispārēju latviešu tautas un kultūras attīstības programmu, tomēr sabiedrībā dievturu idejas neguva atsaucību. Pret dievturību asi vērsās kristīgās baznīcas.
26.07.1926. LR Garīgo lietu pārvaldē tika reģistrēta reliģiskā organizācija Latviešu dievturu draudze. E. Brastiņa vadītā Latvijas Dievturu sadraudze, kas turpmāk reprezentēja dievturību, tika reģistrēta 07.10.1927. (1929. gadā pārreģistrēta par organizāciju Latviešu dievturu sadraudze, apvienojot trīs Rīgas, kā arī Valmieras, Jelgavas un Liepājas draudzes).
Par kustības neapstrīdamu un harismātisku līderi (dižvadoni) kļuva E. Brastiņš, kura darbība izpaudusies vairākos virzienos. Viens no nozīmīgākajiem ir Latvijas pilskalnu apsekošana un aprakstīšana. Šo pētījumu rezultāti publicēti izdevumā “Latvijas pilskalni” četrās grāmatās (1923–1930). Ar dievturību saistīti pētījumi aptver E. Brastiņa programmatoriskos darbus un publicistiku (“Latviešu dievturības atjaunojums”, 1925; “Latvija, viņas dzīve un kultūra”, 1931; “Dievturu Cerokslis jeb teoforu katķisms”, 1932; “Latviskās Latvijas labad”, 1935; “Tautības mācība”, “Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana”, abas 1936. gadā; “Samulsuma pārspēšana”, 1938).
Dievtura Osvalda Kreicera kāzas, līdzinātājs Ernests Brastiņš (trešais no kreisās).
Latviešu dievturu sadraudzes darbība tika pārtraukta 1940. gada vidū, kad Latvijas Republiku (LR) okupēja Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) karaspēks. E. Brastiņš tika arestēts, un pēc vairākiem formāliem tiesas procesiem viņam tika izpildīts nāvessods.