E. Brastiņš bija nozīmīgākais jaunradītās reliģiskās kustības – dievturības – ideologs un līderis 20. gs. 20.–30. gados, pētījis Latvijas pilskalnus, publicējis ievērojamu skaitu darbu par glezniecības teoriju un ornamentiku, latviešu folkloru un mitoloģiju, Latvijas pilskalniem un dievturību (latviešu dievestību / reliģiju).
Saistītie šķirkļi
Ernests Brastiņš. 1924. gads.
Satura rādītājs
Izcelsme, izglītība un profesionālā darbība
Vecāki – Augusts un Hermīne Brastiņi, tēvs bijis kalējs. Brālis Arvīds Brastiņš trimdā turpināja un pilnveidoja E. Brastiņa Latvijā aizsākto dievturu kustību. Vēl ģimenē bija māsas Ella (dēls – rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs Dzintars Sodums), Irma un Auguste. Ģimene dzīvoja dažādās vietās, arī Rīgā un Dikļos. E. Brastiņš bijis divreiz precējies: ar Mildu Emīliju (dzimusi Jākobsone), dēli Austrums un Vilnis, un ar dzejnieci Veltu Medaini (dzimusi Vāgnere). Mācījies Jonatāna biedrības skolā Rīgā un Valmieras pilsētas skolā. Izglītību turpinājis Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (Центральное училище технического рисования барона Штиглица) Pēterburgā, iegūstot mākslinieka profesiju. 1916. gadā iestājies Pāvila kara skolā (Павловское военное училище) Pēterburgā, decembrī to beidza, paaugstināts praporščika dienesta pakāpē. Piedalījies Pirmajā pasaules karā 275. kājnieku rezerves pulkā, no 1917. gada maija – Latviešu strēlnieku rezerves pulka sastāvā, 1917. gada oktobrī paaugstināts par podporučiku, 1918. gada janvārī demobilizēts. Pēc tam bijis skolotājs Tērbatā un Valmierā. 1919. gada jūnijā mobilizēts Latvijas armijā un piedalījies Latvijas Neatkarības karā. Bijis adjutants Valmieras apriņķa komandantūrā virsleitnanta pakāpē, no septembra strādājis Kara mācību iestāžu pārvaldē, no 1921. gada aprīļa – Galvenā štāba apmācības daļas reglamentu un instrukciju nodaļas darbvedis. Ar 1921. gada 24. oktobri E. Brastiņu iecēla par Kara muzeja pārzini, šajā amatā E. Brastiņš darbojās līdz 1923. gada 1. decembrim, bet 1924. gada 2. februārī demobilizējās no armijas. Šajā laikā E. Brastiņš pētījis pilskalnus, tos apsekojis un izstrādājis pilskalnu klasifikācijas sistēmu. Pirmā pilskalnu uzmērīšanas ekspedīcija norisinājās Kurzemē 1922. gada vasarā. 1923. gadā E. Brastiņš uzmērīja Zemgales pilskalnus un 1924. gada vasarā – Augšzemes un Latgales pilskalnus. No 1925. līdz 1927. gadam E. Brastiņš galveno uzmanību veltīja Vidzemes un Latgales pilskalniem. Strādājis par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju Rīgas pilsētas tehnikumā, lasījis lekcijas Kaucmindes mājturības skolā, strādājis Latviešu folkloras krātuvē (veidojis Krišjāņa Barona “Latvju dainu” mitoloģisko rādītāju), laikrakstos “Rīts” (1934–1940), “Brīvā Zeme”, “Tēvijas Sargs” (1934–1940). Bijis Neatkarīgo mākslinieku vienības, Mūkusalas mākslinieku grupas un Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības dalībnieks. Par pētniecisko darbu apbalvots ar Krišjāņa Barona prēmiju.
No kreisās: Ernests Brastiņš, uzmērot Gorodku pilskalnu. Rundēnu pagasts, 25.07.1925.
1940. gada 6. jūlijā PSRS okupācijas varas arestēts un apsūdzēts par darbību Latvijas Dievturu sadraudzē, sadarbību ar grupējumu “Pērkoņkrusts” un pretpadomju darbību. Atkārtoti tiesājot 1941. gada 27. decembrī, E. Brastiņam tika piespriests nāvessods. E. Brastiņš nošauts cietumā 1942. gada 28. janvārī.
Uzskati un darbība
20. gs. 20. gados E. Brastiņa veikums pamatā ietvēra pilskalnu pētniecību un šo pētījumu rezultātu publicēšanu, vairāku tematisku tautasdziesmu izlašu sastādīšanu un apcerējumus par mākslu un ornamentiku. Lai arī šajā periodā jau bija iesākusies dievturu kustības darbība ar harismātisku E. Brastiņa līderību, viņa nozīmīgākie pētījumu par latviešu seno dievestību publicēti 20. gs. 30. gados (starp tiem izceļams “Dievturu cerokslis jeb Teoforu katķisms” (1932), ar kuru bija nodomāts iedibināt vienotu dievturu reliģisko principu (arī tikumu, vērtību, rituālās kārtības, valodas u. tml. sistēmu). Kopumā gan vērojams, ka E. Brastiņa uzskati jau bija noformējušies 20. gs. 20. gadu sākumā. Analizējot mākslas (ornamenta, rakstu, kompozīcijas u. tml.) izcelsmi, būtību un funkcijas, E. Brastiņš attīstīja uzskatu, ka jaunākā (modernā) māksla ir nevis tautiska, bet pat pārāk starptautiska. Ornaments tika atzīts par katrai tautai raksturīgu savdabību – līdzīgi kā valoda vai mitoloģija. Nozīmīgas ir arī E. Brastiņa atziņas par ornamenta zīmi kā sākotnējo un pirmatnējo nedalāmo vienību, kas saistīta ar mītiskajiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Savukārt tās, sakārtotas noteiktās kompozīcijās, ritmā, kārtībā, pauž tautas mentalitāti. No šejienes attīstījās uzskats pa katras tautas īpašo pienākumu – kopt savu īpatnību (tautiskuma kopšanas ideja). Uz šādu tautiskumu, kas nāk no tautas senatnes un pirmatnības, ir jābalsta nākamība, tajā skaitā arī nākotnes māksla. Jau mākslas analīzē vērojama E. Brastiņa nepatika pret kristietību kā svešu, starptautisku / kosmopolītisku, uzspiestu reliģiju, kas var sniegt tikai kaut ko dekoratīvu un nedzīvu iepretim tautiskuma vitalitātei. Ar laiku tas pārauga asā un nesamierināmā noliegumā, no kura nav brīva latviešu dievturība nevienā no vēlākajiem savas attīstības posmiem. Te E. Brastiņš arī saskatīja un formulēja ideju par latviešu tautas “laimīgumu” jeb tā iespējamību. E. Brastiņa versijā latviešu tautasdziesmas un ornaments kļūst par priekškristīgās Eiropas kultūrpieredzes aizmirsto, gandrīz (kristiešu) iznīcināto krātuvi / avotu (latvieši ir laimīgi, jo viņiem pieder šī krātuve, šis dzīvais kultūras avots). E. Brastiņš aicināja atgriezties kādā hipotētiskā stāvoklī, kas, ignorējot daudzos acīmredzamos un būtiskos kultūras un citu civilizējošo elementu aizguvumus, mēģina nonākt pie “īsti” latviskā kodola, no kura, to saudzīgi kopjot un attīstot, nākotnē varētu atdzimt laimīga latviešu tauta un atdot citām tautām to sākotnējo, bet jau sen izskausto gudrību. E. Brastiņa publikācijās viscaur vijas absolūts un nenoliedzams uzskats, ka tautasdziesmas (retāk citi folkloras žanri) ir ne tikai pagātnes liecība, bet arī tautiskuma, tautas nākamības un “laimības” avots. Tautasdziesmas E. Brastiņam bija galvenās viņa uzskatu apstiprinātājas un ilustrētājas, bet, ja neizdevās tiem atrast atbilstošas tautasdziesmas, tad tas dažkārt netraucēja izteikt nepierādītus / nepierādāmus uzskatus un sniegt gandrīz brīvas fantāzijas un romantizētas apceres.
Kultūrvēsturiski nozīmīga ir E. Brastiņa darbība un publikācijas 20. gs. 30. gados, kas pamatā centrējās ap dievturu kustības praktizēšanu un latviešu dievestības koncepta / sistēmas izstrādi. Šo darbības posmu caurvij nesekmīga vēlme dievturību padarīt par visu latviešu un Latvijas valsts reliģiju. Līdzās tam neapšaubāmi būtiski kopējai kultūras izpētes tradīcijai, lai arī daudzviet kritiski vērtējami, ir daudzi E. Brastiņa raksti un grāmatas. Tie piedāvā, viņaprāt, oriģinālu dievu sistēmu, kuras centrā atrodas kāds kosmisks un universāls prāts – Dievs, kas dod tikumus un pareizību, tā izpausmes Māra un Laima, kosmogoniskus un antropoloģiskus priekšstatus, teoloģijas praktizēšanas veidu, ētiskos, aksioloģiskos un estētiskos priekšstatus. E. Brastiņa izteiktie uzskati, kas ne vienmēr ir pieņemami to antisemītiskās, rasistiskās u. tml. ievirzes dēļ un arī pētnieciski daudzviet kritiski vērtējami, kopumā ne tikai izteica kādu atsevišķi viedokli, bet arī ar savu vērienu ievērojami rosināja pētniecisku polemiku tradicionālās kultūras, vēstures, arheoloģijas, filozofijas, reliģiju pētniecības, nacionālisma un citu zinātņu nozaru studijās.
Ernests Brastiņš, uzmērot pilskalnu Daugavas krastā. Krāslavas pagasts, 14.07.1925.
Ernesta Brastiņa (baltā kreklā sēž telts ejā) vadīta pilskalnu uzmērīšanas ekspedīcija pie Višķiem. 1925. gads.
Ernests Brastiņš pēc pilskalnu uzmērīšanas ekspedīcijas. 1924. gads.
Dievtura Osvalda Kreicera kāzas, līdzinātājs Ernests Brastiņš (trešais no kreisās).
Novērtējums un atmiņas
E. Brastiņa dzīve un darbībā vienmēr ir izsaukusi pretrunīgu vērtējumu, – viņš ir gan slavēts un novērtēts, gan arī ļoti nesaudzīgi pelts. Ar dievturību saistītie E. Brastiņa uzskati izsmējīgi un nievājošie tika vērtēti jau starpkaru ideoloģiskajās un politiskajās diskusijās, arī literāros darbos (piemēram, Andreja Upīša lugā “Apburtais loks”, 1929), bet pilnīgai iznīcībai tie tika nodoti Latvijas okupāciju laikā, sākot ar 20. gs. 40. gadiem, sevišķi Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Latvijas PSR) laikā, pieskaitot tos fašisma un galēja nacionālisma izpausmēm. Negatīvu un kritisku attieksmi pret E. Brastiņa veikumu pauduši kristīgo baznīcu teologi. Pozitīvs E. Brastiņa portretējums, viņa darbu izdošana un refleksija norisinājās tajās trimdas latviešu kopienās un grupās, kas pieņēma “dievturīgos” uzskatus un saskatīja tajos iespēju saglabāt un kopt latviskumu.
Sākot ar Latvijas neatkarības atjaunošanas laiku, atgriezās arī interese par E. Brastiņa veikumu, kļuva pieejams viņa rakstītais mantojums, tāpat atjaunojās dievturu darbība. E. Brastiņa uzskatu izvērtējums kļuvis niansētāks, izsvērtāks, augstu novērtēts viņa devums pilskalnu pētniecībā.
E. Brastiņam un viņa ģimenei veltīta piemiņas vieta izveidota Skrīveru Jaunajos kapos, pie Lapaiņu mājām Straupes pagastā ir uzstādīta piemiņas zīme, 2006. gada 28. oktobrī tika atklāts piemineklis Kronvalda parkā Rīgā (tēlnieki Uldis Sterģis un Jānis Strupulis, arhitekts Teodors Nigulis). Darbojas Ernesta Brastiņa fonds “Savieši”.
Darbi
Brastiņš, E., Glezniecības pastardienas, Rīga, Vālodze, 1922.
Brastiņš, E., Latviešu ornamentika, Rīga, Vālodze, 1923.
Brastiņš, E., Latvijas pilskalni. I. Kuršu zeme, [Vālodze], 1923.
Brastiņš, E., Latviešu dievturības atjaunojums, Rīga, 1925.
Brastiņš, E., Latvju raksta kompozīcija, Rīga, Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1925.
Brastiņš, E., Latvijas pilskalni. Zemgale un Augšzeme, Rīga, Pieminekļu valdes izdevums, 1926.
Brastiņš, E., Daiļā sēta, Rīga, Zemnieku Domas, 1926.
Brastiņš, E., Beverīnas pilsvieta, Rīga, [b.], 1927.
Brastiņš, E., Latvijas pilskalni. Latgale, Rīga, Pieminekļu valdes izdevums, 1928.
Brastiņš, E., Latvju Dievadziesmas, Rīga, Latvju Dievturu draudze, 1928.
Brastiņš, E., Latvju tikumu dziesmas, Rīga, Latvju Dievturu draudze, 1929.
Brastiņš, E., Latvju gadskārtas dziesmas, Rīga, Latvju Dievturu draudze, 1929.
Brastiņš, E., Latviešu tautasdziesmu tikumi, Rīga, Latvju Dievturu draudze, 1929.
Brastiņš, E. Latvijas pilskalni. Vidzeme, Rīga, Pieminekļu valdes izdevums, 1930.
Brastiņš, E., Latvija, viņas dzīve un kultūra, Rīga, Grāmatu Draugs, 1931.
Brastiņš, E., Dievturu cerokslis, Rīga, Latvju Dievturu sadraudze, 1932.
Brastiņš, E., Latviskas Latvijas labad, Rīga, Zemnieku Domas, 1935.
Brastiņš, E., Tautības mācība, Rīga, Zemnieku Domas, 1936.
Brastiņš, E., Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana, Rīga, Labietis, 1936.
Brastiņš, E., Samulsuma pārspēšana, Rīga, Zemnieku Domas, 1938.
Brastiņš, E., Tautai, Dievam, Tēvzemei, Rīga, Zvaigzne, 1993.
Multivide
Ernests Brastiņš. 1924. gads.
Ernests Brastiņš, uzmērot pilskalnu Daugavas krastā. Krāslavas pagasts, 14.07.1925.
No kreisās: Ernests Brastiņš, uzmērot Gorodku pilskalnu. Rundēnu pagasts, 25.07.1925.
Ernesta Brastiņa (baltā kreklā sēž telts ejā) vadīta pilskalnu uzmērīšanas ekspedīcija pie Višķiem. 1925. gads.
Ernests Brastiņš pēc pilskalnu uzmērīšanas ekspedīcijas. 1924. gads.
Dievtura Osvalda Kreicera kāzas, līdzinātājs Ernests Brastiņš (trešais no kreisās).