Izcelsme
V. Reiznieks piedzima Liezēres pagasta Dzeņu pusmuižā krodzinieka ģimenē. Tēvs Reinis Reiznieks iznomāja Palšu pusmuižu Gulbenē.
Voldemārs Reiznieks
militārais darbinieks, publicists un filozofs
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Izglītība
No 1884. gada līdz 1891. gadam V. Reiznieks mācījās Liezēres draudzes skolā. No 1892. gada līdz 1893. gadam V. Reiznieks mācījās Rīgas Millera reālskolā. No 1893. gada līdz 1897. gadam viņš apguva zinības Pirotehniskajā artilērijas skolā Pēterburgā (mūsdienās Санкт–Петербургское государственное бюджетное профессиональное образовательное учреждение “Охтинский колледж”). No 1910. gada līdz 1913. gadam V. Reiznieks studēja Intendantūras akadēmijā (Интендантская академия) Pēterburgā. 1932. gadā beidzis administratīvo virsnieku kursus Latvijas armijā.
Profesionālā darbība
No 1897. gada līdz 1901. gadam V. Reiznieks dienēja Kazaņas pulvera fabrikā. 1901. gadā viņš bija ierēdnis Daugavpils cietokšņa artilērijas noliktavā. No 1907. gada V. Reiznieks dienēja Daugavpils Intendantūras mantu noliktavā. 1913. gadā V. Reiznieks bija armijas apavu pieņemšanas pārzinis Buturļinovkā (Voroņežas guberņa). Pirmā Pasaules kara laikā viņš dienēja kā apavu pieņemšanas pārzinis Bolhovā (Orlas guberņa). 1917. gadā paaugstināts galma padomnieka pakāpē. 1918. gadā pārskaitīts Sarkanajā armijā. No 1918. gada novembra V. Reiznieks kļuva par Bolhovas, pēc tam par Čerņigovas kara apriņķa komisariāta Apgādes nodaļas priekšnieku. 1921. gadā atvaļināts. Pēc tam V. Reiznieks strādāja Čerņigovas guberņas pārtikas komitejā. 1921. gada oktobrī atgriezās Latvijā. 1923. gadā bija matemātikas un fizikas skolotājs Aglonas ģimnāzijā. 1925. gadā V. Reiznieku ieskaitīja Latvijas armijā; viņš dienēja Galvenajā intendantūras pārvaldē (II šķiras kara ierēdņa pakāpē). 1932. gadā pēc administratīvo kursu beigšanas bija administratīvais pulkvežleitnants. V. Reiznieks bija Pastāvīgās mantu pieņemšanas komisijas priekšsēdētājs. 1933. gadā atvaļināts saistībā ar maksimālā vecuma sasniegšanu.
Būtiskākās filozofiskās idejas
Karš un filozofija
Vēršoties pret pacifisma tendencēm, V. Reiznieks 20. gs. pirmajā pusē publicēja rakstus, kuros raksturoja karu kā augstvērtīgu kultūras darbu. Polemizējot ar Imanuela Kanta (Immanuel Kant) atziņām, V. Reiznieks uzskatīja, ka, tāpat kā miers, arī karš ir nepieciešams kultūras vēstures faktors. V. Reiznieks nošķīra netaisnīgus un taisnīgus karus. Netaisnīgo karu motīvi ir laupīšana un iekarošana. Savukārt taisnīgo karu motīvs ir brīvība un atbrīvošanās no svešas varas. Atbrīvošanas karus V. Reiznieks raksturoja kā misijas karus, jo tie ietver kāda ideāla izplatīšanu un rada jaunu sociālu, reliģisku vai politisku ideoloģiju. Tāpēc misiju karu galvenie ieroči ir ideoloģija, propaganda un apvērsumi.
Pieņemot, ka cilvēka iedabas dzinulis ir dzīves intensitātes pieaugums, V. Reiznieks akcentēja, ka, pretstatā miera stāvoklim, karā dzīves intensitāte strauji pastiprinās un pieaug ne tikai ciešanu, bet arī prieku afekti. Turklāt karš, pēc V. Reiznieka domām, liek pārskatīt vērtības, centrā novietojot nevis individuālās, bet gan nācijas vajadzības.
Nacionālisms
Ietekmējoties no Osvalda Špenglera (Oswald Arnold Gottfried Spengler), V. Reiznieks pielīdzināja nācijas un to attīstības stadijas bioloģiskiem organismiem. Viņš uzskatīja, ka katrai nācijai ir jāveido savi ideoloģiskie pamati, kas izsaka nācijas brīvības kodolu. Patstāvīgo radošo brīvības centru veido valoda, teritorija, valdība un tradīcijas. Pēc V. Reiznieka domām, šiem aspektiem jābūt saturiski dinamiskiem, patstāvīgi asimilējot elementus no citām kultūrām. Nākamais nācijas attīstības līmenis ietver mākslu, zinātni, tehnoloģijas, filozofiju un reliģiju. V. Reiznieks akcentēja, ka šajos laukos attīstības sākuma stadijā nācijas ierasti ietekmējās no citām – senākām – nācijām, taču vēlāk pakāpeniski izveido savu skatījumu.
Katras nācijas unikalitāti, pēc V. Reiznieka domām, veido tās kopapziņa. Tā ietver kolektīvos pagātnes pārdzīvojumus, tagadnes apziņu, kas izpaužas nācijas svētkos un tradīcijās, kuras joprojām tiek kultivētas, un nācijas nākotnes uzdevumus un mērķus. Kopapziņai ir raksturīgas vairākas stadijas. Sākotnējā stadijā kopapziņa vēl ir tikai vāji nojaušama, atklātā kopapziņas stadija jau paredz nacionālas valsts izveidi. Pēc valsts izveides sāk veidoties dažādas kārtas, rodas kārtu apziņa. Tā var veicināt partiju apziņu, kad valstī rodas vairāki politiskie spēki, kas pārstāv atšķirīgas intereses, tādējādi mazinot nācijas vienotību. Noslēdzošā stadija ir anarhisma apziņa, kurā izzūd nācijas kopapziņa, līdz ar to nācija pārstāj eksistēt.
20. gs. 20. un 30. gadu publikācijās V. Reiznieks norādīja: jaunas nācijas raksturo misijas apziņa, gatavība kaujām un jaunas kultūras vērtības, savukārt vecākās nācijās reliģiju nomaina zinātne un mākslu aizstāj filozofija, veidojot noslēgtas zināšanu sistēmas. V. Reiznieka vērtējumā latviešu nācija izdzīvoja jaunības posmu Latvijas Neatkarības karā, kuru drīz vien nomainīja kārtu un partiju apziņa, tāpēc pilnvērtīgi neattīstījās nacionālā gara jaunrades potenciāls.
Reliģija
Pēc V. Reiznieka domām, reliģija tiecas pēc totalitātes, iesaistot visus cilvēkus un savienojot pasauli ar Dievu. Reliģijas būtību V. Reiznieks izteica formulā: reliģiskais princips + (ideālība − tiešamība) = izvērsums. Reliģijas princips ietver reliģijas pārlaicīgo būtību, savukārt reliģijas izvērsums raksturo reliģijas institucionālo izpausmi un prakses, kas vienmēr ir mainīgas. Ideālība ietver reliģijas augstākos ideālus; piemēram, kristietībā tas ir Jēzus Kristus. Tiešamību veido reliģijas raisītās pretreakcijas, ateisma paveidi. Kad tiešamība gūst virsroku pār ideāliem, reliģija sevi ir izsmēlusi. V. Reiznieks uzskatīja, ka neviena reliģija nevar būt mūžīga. Tāpat kā nācijām, reliģijām ir noteikts eksistences ilgums.
V. Reiznieks secināja, ka agrīnajā cilvēces attīstības posmā dominēja fatālās reliģijas. Cilvēki pielabinājās ļauniem un atriebīgiem dieviem. Tāpēc ticība izpaudās kā bijība. Vēlāk radās atbrīvojošās reliģijas, kuru ideāls bija atraisīšanās no netikumiem. Taču atbrīvojošās reliģijas, kā mērķi izvirzot brīvību, nesniedza skaidras norādes par šīs brīvības nolūku un tālāko darbību. Atbrīvojošo reliģiju izvērsums ietver dažādas konfesijas, skolas, to savstarpējos konfliktus un pretrunas. Tomēr izvērsums nevar turpināties bezgalīgi. Pēc V. Reiznieka domām, kristietība ir sasniegusi noslēguma fāzi, tās izvērsums ir nonācis līdz Frīdriham Nīčem (Friedrich Wilhelm Nietzsche), kurš dekonstruēja kristietības būtību. Tāpēc V. Reiznieks secināja, ka ir pienācis laiks jaunai reliģijai, kas sniegtu jaunu principu un vērstos pret nihilismu. Jaunās reliģijas iedīgļi, pēc V. Reiznieka domām, ir rodami latviešu folklorā, kurā dominē pamestības princips kā tiešamība. Tam ir pretstatīti sadarbības, kopības un darba ideāli. Atšķirībā no fatālās un atbrīvojošās reliģijas, latviešu folkloras dievi ir kopā ar cilvēkiem un izmanto savas spējas, lai veidotu dzīves, vienmēr aktīvi līdzdarbojoties cilvēku gaitās.
Sievišķais un vīrišķais princips
V. Reiznieks savos darbos pievērsās sieviešu un vīriešu psiholoģiskajam raksturojumam, iekļaujot noteiktās atšķirības pārdomās par nācijas veidošanās un attīstības procesu.
V. Reiznieks uzskatīja, ka vīrieši pēc savas iedabas ir klaiņotāji, savukārt sievietes veido ciešas saiknes ar savu dzimto zemi un iemieso kārtību, normas. Vīrieši ir orientēti uz cīņām, kurās tiek iztērēts spēks. Sievietes šo spēku atjauno. Tāpēc sieviete ir nacionālās kultūras galvenā kultivētāja, kura pie kārtības un dzimtās zemes pieradina vīrieti.
Apbalvojumi
Kara dienesta laikā Krievijā apbalvots ar Sv. Staņislava (II un III šķira), Sv. Annas (III šķira) ordeni.
Sabiedriskā darbība
Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā V. Reiznieks bija organizācijas “Līdumnieki” biedrs. Viņš bija konkordijas “Imanta” goda filistrs un Mūkusalas mākslinieku biedrības goda biedrs.