Nacionālo identitāti kā cilvēka piederības vienai nācijai apzināšanās veidu raksturo distancēšanās no citām nācijām. Tāpēc nacionālajā identitātē, tāpat kā citos sociālās kolektīvās identitātes veidos, ir opozīcija “mēs” – “viņi”.

Nacionālās identitātes konstruēšana notika, kad nāciju un nacionālo valstu tradicionālajā, agrārajā sabiedrībā notika kapitālistiskā modernizācija. Modernizējošai sabiedrībai sociālā mobilizācija ir ļoti svarīga ne tikai augstākajām sociālajām kārtām, kā tas notika agrāra tipa sabiedrības apstākļos. Bija jāveido sajūta un apziņa par visu sociālo slāņu un šķiru piederību vienotam veselumam – nācijai un tās nacionālajai valstij, ja tā jau ir izveidojusies vai pastāv tikai kā mērķis tautas apziņā. Ilgu laiku zinātniskajā literatūrā un jo īpaši sociāli politiskajās diskusijās ir bijušas divas polāras pieejas nacionālās identitātes būtības izpratnei. Pirmā, ko pārstāv primordiālisma pārstāvji, sliecas uzskatīt nacionālo identitāti par vēsturiski nemainīgas etniskās apziņas formu (līnija, kas nāk no Johana Gotlība Fihtes (Johann Gottlieb Fichte) un Johana Gotfrīda Herdera (Johann Gottfried Herder) filozofijas). Mūsdienu zinātnē visietekmīgākā ir konstruktīvisma pieeja nacionālās identitātes būtības izpratnē. To pārstāv Ernests Gelners (Ernest André Gellner), Entonijs Smits (Anthony David Stephen Smith), Ēriks Hobsboms (Eric Hobsbawm), Benedikts Andersons (Benedict Richard O'Gorman Anderson), Elijs Kedurī (Elie Kedourie) un citi. Tās pārstāvji nacionālajā identitātē saskata cilvēku sociālās solidaritātes īpašu vēsturisku formu, cilvēku, kuri ir piederīgi dažādām sociālajām grupām un sabiedrības šķirām, bet kuriem ir idejas par kopīgo etnisko izcelsmi, kultūru, vēsturisko likteni, valstiskumu. Šāda nacionālā kopība un līdz ar to nacionālā identitāte var rasties kapitālisma apstākļos, kas veicina sociālo kārtu feodālās hierarhijas pārveidošanu par sociālās šķiras sistēmu, kuras pamatā ir darba funkcionāls dalījums, un novērš feodālos šķēršļus tautas vēsturiskās teritorijas nomaļu mijiedarbībā, veicinot sociālo mobilitāti sabiedrībā, standartizē sabiedrības kultūru, kuras pamatā ir viena valoda, un izplata šo kultūru, izmantojot obligāto vispārējo izglītību, administratīvās dzīves racionālo birokratizāciju, veido visu valsts pilsoņu politiskās līdzdalības institūcijas. Sociālajās zinātnēs ir svarīgs jautājums par nacionālās identitātes fenomena vēsturisko nākotni. Šo jautājumu aktualizē pati nācijas daba, kas ir saistīta ar mūsdienu sabiedrību, kas, tāpat kā visi citi vēsturiskie sabiedrības veidi, ir pārejoša parādība. Mūsdienu zinātnē visvairāk apspriestie jautājumi ir nacionālās identitātes vērtību stabilitāte postmodernisma un globalizācijas ietekmē.

Zinātnisko ideju rašanos par nacionālo identitāti izraisīja galvenokārt vēsturiski un sociāli politiski apstākļi kā konceptuāla atbilde uz nepieciešamību modernizēt daudzkultūru, daudzvalodu un daudzetnisko sabiedrību. Zinātniekiem bija svarīgi saprast, vai daudzkultūru sabiedrība ir gatava pārveidoties no tradicionālās formas modernajā sabiedrībā un nacionālajā vai daudznacionālajā valstī ar dažādu etnisko izcelsmju cilvēku kopīgu nacionālo identitāti, vai daudznacionāla sabiedrība, kura vāji pakļaujas modernizācijai, ir spiesta sadalīties. 19. un 20. gs. nacionālās identitātes pētnieku interesi noteica daudzetnisko un daudznacionālo impēriju sairšanas process. Savukārt pēdējās desmitgadēs tā ir saistīta ar nepieciešamību izprast globalizācijas procesu ietekmi, starptautisko migrāciju, kas būtiski maina daudzu nacionālo valstu iedzīvotāju etnisko sastāvu.

Zinātnisko ideju attīstība par nacionālo identitāti socioloģijā kopumā sakrīt ar nāciju veidošanās vēsturiskajiem posmiem vispirms Rietumvalstīs, bet pēc tam visā pasaulē. Kopš 18. gs. beigām, kad notika aktīva Rietumu valstu modernizācija un nacionālā valstiskuma institūciju izveide, nacionālā identitāte tika saprasta kā vispiemērotākais veids, kā nostiprināt un izplatīt sociāli kulturālo un sociāli politisko pārstāvju solidaritāti dažādās sociālajās grupās un sabiedrības slāņos. Turklāt īpaši strukturālā funkcionālisma pārstāvji, tādi kā Tolkots Pārsonss (Talcott Parsons), Luiss Virts (Louis Wirth), uzskatīja, ka nacionālajai identitātei piemīt imperatīva vara, kas pakļauj, asimilē, marginalizē etnokulturālo grupu un minoritāšu identitātes. Pēc Otrā pasaules kara nacionālās identitātes sociāli politisko un kultūras vērtību sāka papildināt ar vienlīdzības un cilvēku nediskriminācijas principu viņu etniskās, lingvistiskās, reliģiskās un citas sociālās izcelsmes un identitātes dēļ. To noteica “Vispārējā cilvēktiesību deklarācija” (Universal Declaration of Human Rights, 1948). “Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām” (International Covenant on Civil and Political Rights, 1966) 27. pantā tiek garantētas tiesības etniskajām, reliģiskajām un lingvistiskajām minoritātēm saglabāt savu identitāti (kultūru, reliģiju, valodu). Viens no pašlaik vispilnīgākajiem sistēmiskajiem priekšstatiem par etniskajām minoritātēm piederīgo cilvēku tiesībām ir 1992. gadā Ģenerālajā asamblejā pieņemtā “Deklarācija par personu tiesībām, kuri pieder nacionālajām vai etniskajām, reliģiskajām vai valodas minoritātēm” (Declaration on the Rights of Persons Belonging to National or Ethnic, Religious and Linguistic Minorities, rezolūcija 47/135). Pēckara dekolonizācijas procesi, impēriju un daudznacionālu valstu sabrukums, daudzetniskuma un multikulturālisma palielināšana Rietumu sabiedrībā pakāpeniski noveda pie idejas veidošanās par nacionālo identitāti kā plurālistisku konstruktu, kurā tiek ņemtas vērā etnokultūru grupu un minoritāšu, kas iekļautas nacionālajās un daudznacionālajās valstīs, vērtības.

Pēdējo desmitgažu laikā intensīvākās zinātniskās diskusijas par nacionālo identitāti skar etnisko, reliģisko un citu sociālo minoritāšu identitātes vietu tās saturā un evolūcijā. Nacionālās identitātes liberālās un it īpaši libertariānisma versijas pārstāvji, piemēram, Džons Rolss (John Bordley Rawls), uzstāj, ka noteiktu etnisko vai reliģisko grupu vērtības nedrīkst izkropļot republikāniskās, vispārējās pilsoniskās vērtības. Multikulturālisma piekritēji, piemēram, Biku Parekhs (Bhikhu Chotalal Parekh), uzskata, ka etniskajām minoritātēm ir tiesības nacionālajās valstīs saglabāt savas etniskās kultūras anklāvus. Liberālā multikulturālisma kompromisa līnija, ko pārstāv Jirgens Hābermāss (Jürgen Habermas), savieno nacionālās identitātes vērtību ar visu nacionālās vai daudznacionālās valsts pilsoņu, tostarp etnisko minoritāšu, reālās līdztiesības nodrošināšanu, šo grupu interešu un identitāšu publisko prezentāciju un atzīšanu. Šādu diskusiju aktualizāciju nosaka ne tikai etnodemogrāfiskās un kultūras izmaiņas mūsdienu Rietumu sabiedrībā, bet arī, no vienas puses, nacionālo un daudznacionālo valstu integritātes vērtība un, no otras puses, personības tiesības attīstīt savu etnokulturālo identitāti, kas noteiktas starptautiskajos tiesību aktos un pastāv mūsdienu sabiedrības tiesiskajā apziņā. Tomēr politiskajā dzīvē sabiedriskās debatēs šīs vērtības bieži tiek pretstatītas.

Nacionālās identitātes zinātniskās izpētes metodes ir ļoti dažādas. Visbiežāk izmantotā ir vēsturiskā analīze, diskursa analīzes, sociālās filozofijas, sociālās antropoloģijas, sociālās komunikācijas teoriju, sociolingvistikas, sociālās psiholoģijas un citu metožu izmantošana. Ņemot vērā nacionālās identitātes daudzveidību un sistēmas raksturu, tās pētījumos visbiežāk tiek izmantotas starpnozaru pieejas.

Nacionālās identitātes fenomens atspoguļo mūsdienu sabiedrību kā nāciju, nacionālu un daudznacionālu valstu organizācijas sistēmu. Tāpēc nacionālās identitātes teorijas vai šo teoriju aspektus izmanto un attīstīta daudzās sociālajās un humanitārajās zinātnēs – sociālajā psiholoģijā, socioloģijā, politikas zinātnē, konfliktoloģijā, kultūras studijās, sociolingvistikā, vēstures zinātnēs, sociālajā antropoloģijā, sociālajā filozofijā, vēstures filozofijā un tā tālāk.

Zinātniskajā dzīvē ļoti plaši tiek apspriestas dažādas nacionālās identitātes teorijas, un tās tiek izmantotas empīriskajos pētījumos. Šīm teorijām ir ļoti liela ietekme politiskajās ideoloģijās, kas atšķirīgi interpretē nācijas un nacionālās identitātes vietu sabiedrību modernizācijas procesos un postmodernisma periodā. Liberālisma ideoloģijā nacionālās identitātes politiskā vērtība nav atdalāma no cilvēktiesību vērtības. Nacionālistiskās ideoloģijas savukārt raksturo nacionālo identitāti kā sociāli politiskās solidaritātes vissvarīgāko fenomenu sabiedrībā, tāda jo īpaši ir etnokulturālo minoritāšu tiesību ievērošana, kas ir vērtīgāka par cilvēktiesībām. Sociālistiskajās ideoloģijās tiek atzīts, ka nacionālās identitātes sociālā nozīme atkarīga no iespējas nodrošināt sociālo taisnīgumu sabiedrībā. Sociālisma radikālie varianti dažkārt pat noliedz vai nenovērtē nacionālās kultūras uzkrātās vēsturiskās bagāžas vērtību. Konservatīvais multikulturālisms kā ideoloģija uzstāj uz vienotas nacionālās identitātes sadrumstalotību, saprotot to kā atsevišķu etnokulturālo identitāšu kombināciju. Reliģiskais fundamentālisms ir kritisks pret sekularizētu un racionalizētu nacionālās identitātes formu.