Integrālas, neatkārtojamas un iekšēji vienotas identitātes jēdziens ticis dekonstruēts vairākās jomās jau 20. gs. pēdējās desmitgadēs. No antiesenciālisma pozīcijām tikušas kritizētas etniskās, rasu un nacionālās koncepcijas par kultūras identitāti.
Kultūras teorētiķis Stjuarts Hols (Stuart McPhail Hall) noraida tādu identitātes izpratni, kas balstīta esenciālismā un naturālismā, tomēr atzīst, ka pats šis jēdziens ir neaizstājams. Gan identitātes, gan identifikācijas jēdzienus, viņaprāt, jārekonstruē, lai tie būtu lietojami citas ‒ jaunas ‒ paradigmas ietvaros. Šādā paradigmā identitāte vairs netiek izprasta kā noturīgs patības kodols, kurš cauri visām vēstures peripetijām saglabājas nemainīgs. S. Hols piedāvā identitāti skatīt kā no stratēģijām un pozīcijām atkarīgu. Rezultātā identitātes parādās kā arvien vairāk fragmentētas, bieži vien daudzveidīgi konstruētas atšķirīgos, pat antagonistiskos diskursos un praksēs.
Identitātes jēdziens, S. Hola skatījumā, ļauj spriest par jautājumiem, ko citādi apspriest nebūtu iespējams. Starp tiem ir, pirmkārt, jautājumi par politiku un aģentūru, īpaši par “identitātes politiku”, proti, politiskām kustībām, kurām par apzīmējumu kalpo tā vai cita identitāte. Otrā jautājumu grupa attiecas uz subjektu. S. Hols piekrīt M. Fuko, ka svarīgāk nekā teoriju par izzinošo subjektu ir izstrādāt teoriju par diskursīvajām praksēm. Tādā teorijā subjekta jēdziens nav jāatmet, bet gan jāskata paradigmā, kurā tas vairs neatrodas centrā. Jautājums par identitāti aktualizējas tieši subjekta un diskursīvo prakšu attiecībās, savukārt tas, kā diskursīvajās praksēs īstenojas subjektvizācija un izslēgšanas politika, izvirza jautājumu par identifikāciju.
Diskursīvā skatījumā ‒ pretstatā naturālistiskam – identifikācija ir nevis kaut kas iepriekš noteikts, bet gan konstrukcija, apzīmēšana, nebeidzams apstākļu un sakritību virzīts process, ko var gan uzturēt spēkā, gan atmest. Identificēt nozīmē diskursīvā ceļā noteikt un uzturēt simboliskas robežas, izslēgt atšķirīgo. Tomēr identifikācija nekad nenozīmē pilnīgu atbilsmi – tās arvien izrādās vai nu par maz vai par daudz.
Kaut šķietami uzrādot izcelsmi vēsturiskā pagātnē, kam tās vēl arvien atbilst, patiesībā identitātes izvirza jautājumus par to, kā vēstures, valodas un kultūras resursi tiek izmantoti subjekta tapšanas procesā. Jautāts tiek nevis, kas mēs esam, kāda ir mūsu izcelsme, bet gan – par ko varam kļūt, kā esam tikuši reprezentēti un kā tas nosaka mūsu pašreprezentāciju. S. Hols argumentē, ka identitāti nosaka nevis “saknes” vai tradīcijas, bet gan attieksme pret izcelsmi vai tradīciju atdzemdināšana. Identitātes parādās tur, kur tiek īstenotas varas izpausmes. Tādējādi identitātes izriet no šajā procesā piesauktajām atšķirībām un izslēgšanas. Identitātes nozīme var tikt konstruēta tikai attiecībās ar “citu”, ar atšķirīgo vai iztrūkstošo. Ja, piesaucot identitāti, tiek pasludināta “vienotība”, arī tā patiesībā tiek konstruēta, līdzdarbojoties varai un izslēgšanai. Līdz ar to identitātes nav dabiskas un neizbēgamas pirmatnējas totalitātes rezultāts, bet gan naturalizēta “noslēgšanas” procesa rezultāts.