Dokuments radīts ar nolūku tiesiski noformēt 18.11.1918. dibinātās Latvijas Republikas (LR) neatkarības atjaunošanu, sniedzot juridisku vērtējumu Latvijas vēstures faktiem un pamatojot, ka LR joprojām pastāv un arī tās 15.02.1922. pieņemtā Satversme joprojām ir spēkā. Vienlaikus deklarācijas mērķis bija izskaidrot motivāciju valstiskās neatkarības atjaunošanai, pamatot, ka LR iekļaušana Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sastāvā nav spēkā, regulēt Latvijas tiesisko statusu starptautisko tiesību izpratnē un valststiesiskus pamatjautājumus.

Visā gandrīz 50 gadu ilgajā Latvijas okupācijas laikā konsekventu nostāju par nepieciešamību atjaunot valstisko neatkarību uzturēja ārzemēs esošais Latvijas diplomātiskais dienests.

20. gs. 80. gadu beigās, okupācijas varai pieļaujot viedokļu dažādību, Latvijas sabiedrībā aizsākās pārmaiņas, sākotnēji publiski izskanot prasībām par lielāku demokrātiju, plašākām cilvēktiesībām, savienoto republiku reālāku suverenitāti PSRS sastāvā. Neilgi pēc tam publiski izskanēja arī prasības par pilnīgu Latvijas neatkarību. Pirmās organizācijas, kas šo prasību izvirzīja, bija Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupa “Helsinki-86”, Vides aizsardzības klubs un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK).

10.07.1988. Rīgā tika izveidota LNNK, kas pieņēma LNNK padomes paziņojumu par organizācijas mērķiem, kurā cita starpā tika aicināts iekļauties kustībā, lai atjaunotu Latviju kā suverēnu republiku. LNNK pirmajā kongresā 18. un 19.02.1989. Ogrē izvirzīja mērķi atjaunot neatkarīgu un demokrātisku Latvijas valsti uz 1922. gadā pieņemtās LR Satversmes pamatiem. 

Arī 08.10.1988. dibinātā Latvijas Tautas fronte (LTF) izteica nostāju par Latvijas neatkarību.

Sākotnēji LTF domes valde 31.05.1989. pieņēma aicinājumu, ar kuru izvirzīja apspriešanai visās LTF grupās un nodaļās jautājumu “par Latvijas Tautas frontes iestāšanos cīņā par Latvijas pilnīgu politisko un ekonomisko neatkarību”. Pēc tam 2. kongresā 07.–08.10.1989. LTF atklāti paziņoja, ka tās galvenais politiskais mērķis ir Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošana, un 10.12.1989. Latvijas PSR teritorijā notikušajās pašvaldību vēlēšanās LTF guva uzvaru. 

Latvijas PSR AP vēlēšanās 1990. gadā pirmo reizi visā padomju okupācijas periodā tika pieļauta vairāku politisko kustību pārstāvju kandidēšana. Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, LTF piedalījās šajās vēlēšanās nolūkā iegūt konstitucionālo divu trešdaļu balsu vairākumu un izmantot Latvijas PSR Konstitūcijā paredzēto AP kā institūciju, kas pieņemtu lēmumu par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Šī iecere sabiedrībā tika dēvēta par parlamentāro LR neatkarības atgūšanas ceļu. Pasludinot neatkarības atjaunošanu, AP nevarēja īstenot visu kompetenci, jo bija vēlēta okupācijas apstākļos, tomēr tā bija tiesīga veikt pasākumus, lai Satversmei atbilstošās vēlēšanās tiktu ievēlēta Saeima.

18.03.1990. Latvijas PSR AP vēlēšanās LTF ieguva 131 no 201 vietas, un, gatavojot atbalstu deklarācijas pieņemšanai, LTF 21.04. Daugavas stadionā sasauca vairāk nekā 8000 visu līmeņu toreizējo padomju deputātu uz sapulci, kas pieņēma aicinājumu, kurā jaunievēlētajai AP pauda savu un savu vēlētāju nelokāmo gribu demokrātiskām, nevardarbīgām metodēm darīt visu, lai atgūtu Latvijas valstisko neatkarību.

Līdzīgi procesi nedaudz agrāk notika Lietuvā un Igaunijā. Lietuvas Republikas Augstākā padome Lietuvas Republikas valstisko neatkarību atjaunoja ar 11.03.1990. aktu “Par neatkarīgas Lietuvas valsts atjaunošanu”, kurā tā pasludināja, ka tiek atjaunota Lietuvas valsts suverēno tiesību īstenošana. Savukārt Igaunijas Republikas Augstākā padome 30.03.1990. pieņēma lēmumu “Par Igaunijas valstisko statusu”, kurā tika konstatēta Igaunijas tautas griba atjaunot neatkarību un konstatēts, ka Igaunijas Republikas pastāvēšanu de jure nekad nav pārtraukusi Igaunijas Republikas okupācija.

1990. gada 4. maija deklarācijas dokumenta pamatprincipus 22.03.1990. sanāksmē apsprieda 18.03.1990. vēlēšanās ievēlētie deputāti Rolands Rikards, Valdis Birkavs, Vilnis Eglājs un Romāns Apsītis, kā arī no Vācijas uz Latviju atbraukušais Egils Levits, kas nākamajā dienā (23.03.) sagatavoja arī dokumenta sākotnējo variantu.

Dokumenta tālāko izstrādi veica LTF valdes 28.03.1990. izveidota darba grupa valstisko jautājumu risināšanai; darba grupas sastāvā bija R. Apsītis (vadītājs), Aivars Endziņš, Tālavs Jundzis, Ilmārs Bišers, R. Rikards, V. Eglājs un Andrejs Krastiņš, kā arī 12 konsultanti: E. Levits, Edgars Meļķisis, Andris Plotnieks, Valdis Cielava, Ints Upmacis, Egils Radziņš, Aivars Fogels, Gunārs Kusiņš, Vija Jēkabsone, Aleksandrs Kiršteins, Jānis Dinevičs un Andris Līgotnis.

Dokumenta projekts vairākkārt apspriests LTF frakcijā (28.03., 04.04., 12.04., 18.04., 27.04., 02.05. un 03.05.). Latvijas PSR AP deklarāciju pieņēma ar 138 balsīm par un vienam atturoties (Aleksejs Zotovs). Deklarāciju neatbalstošie 59 deputāti balsošanās zāli pameta un balsojumā nepiedalījās. Deklarācija stājās spēkā kopš tās pieņemšanas brīža, un 4. maija vakarā Daugavas krastmalā notika plaša tautas manifestācija. Deklarācijas tekstu 05.05.1990. publicēja laikraksts “Padomju Jaunatne” un vēlāk arī vairāki citi laikraksti.

Deklarācijas galvenā funkcija bija Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnas nostiprināšana. No šīs doktrīnas izrietošās konsekvences aizsāka principiāli atšķirīgu posmu Latvijas vēsturē, kas iezīmēja politiskās un tiesiskās sistēmas transformāciju no padomju okupācijas tiesību sistēmas uz Rietumu tiesību lokam un kontinentālās Eiropas tiesību saimei piederīgu tiesisko sistēmu.

Ar deklarāciju netika dibināta jauna valsts, bet tika atjaunota de jure pastāvošā 1918. gadā dibinātā republika, pārņemot kontrolē visas valsts institūcijas. Atjaunojot Satversmes 1., 2., 3. un daļēji 6. panta darbību, Satversme tika atjaunoja tādā apjomā, kas aptvēra 1922. gada tekstā esošo Latvijas valsts konstitucionālo identitāti – Latvijas valsts valststiesisko identitāti un valsts iekārtas identitāti. Faktiskās neatkarības atgūšanai bija nepieciešams laiks, un deklarācijas 5. punktā bija ietverts t. s. pārejas periods Latvijas valsts varas de facto atjaunošanai, kas beidzās tikai 21.08.1991., taču sabiedrības apziņā tieši 04.05.1990. asociējas ar neatkarības atgūšanu.

Ar šo deklarāciju tika atjaunots agrākais Latvijas valsts nosaukums – Latvijas Republika, un Latvijas PSR Augstākā padome sevi pārdēvēja par Latvijas Republikas Augstāko padomi, kas faktiski kļuva par pārejas laika parlamentu, kura galvenais uzdevums bija nodrošināt atjaunotās valsts likumdevējvaras funkciju izpildi līdz pirmās pēckara Saeimas ievēlēšanai.

AP deputāti, kas balsoja par deklarāciju, 11.08.1998. apvienojās biedrībā “4. maija deputātu klubs”.

Deklarācija bija konstitucionāls akts, kura juridiskais spēks ir līdzīgs Satversmes normu juridiskajam spēkam, tādējādi arī valsts nepārtrauktība tika nostiprināta atbilstoši konstitucionāla ranga normām un radīja Latvijas valsts institūcijām pienākumu ievērot nepārtrauktības doktrīnu un neatkāpties no tās.

Neatkarības atjaunošana izvirzīja pienākumu apzināt esošo Latvijas pilsoņu kopumu, balstoties uz 1919. gada Pavalstniecības likumu, radīt priekšnoteikumus 06.1993. sarīkot 5. Saeimas vēlēšanas, kurās varēja piedalīties tikai Latvijas pilsoņi.

Neatkarības atjaunošana izvirzīja arī pienākumu atjaunot Latviju tajā valsts teritorijā, kas ar starptautiskajiem līgumiem bija noteikta pirms Latvijas okupācijas, izveidot demokrātiskai tiesiskai valstij atbilstošu tiesu varas sistēmu, veikt īpašumu denacionalizāciju.

Deklarācijas pamatnostādne par Latvijas neatkarības atjaunošanu uz nepārtrauktības doktrīnas pamata kopš 19.06.2014. ietverta Satversmes ievadā.