Egila Levita tēvs bija inženieris Jonass Levits, māte – Ingeborga Levite (dzimusi Bārga), dzejniece un publiciste, pēc profesijas medicīnas māsa-vecmāte.

E. Levita dzimta vairākās paaudzēs ir saistīta ar Vāciju. 1905. gada revolūcijas laikā pie E. Levita vecvectēva Jāņa Bārga Rīgā atradās tipogrāfija, kur drukāja Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) nelegālus izdevumus. J. Bārgam izdevās izbēgt no cariskās Krievijas policijas vajāšanas un atrast patvērumu Vācijā, kurp vēlāk pārcēlās arī viņa sieva ar trim meitām. Jaunākā no tām – E. Levita vecāmāte Auguste – vēlāk atgriezās Latvijā, kur 1926. gadā viņai piedzima meita Ingeborga, kas bija ārlaulības bērns, tādēļ viņu adoptēja vecvecāki – Karlīne un Jānis Bārgi.

Abu E. Levita vecāku ģimenes cieta Otrā pasaules kara represijās. Tēva dzimtu iznīcināja nacistiskās Vācijas īstenotajā holokaustā. Māte 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet nonāca Padomju Savienības Sociālistisko Republiku (PSRS) kontrolētajā zonā, un viņu atsūtīja atpakaļ uz Latviju. Mātes ģimeni, kas bija turīgi jaunsaimnieki, izsūtīja uz Sibīriju 25.03.1949. Izglābties no deportācijas Ingeborgai palīdzēja J. Levits, kurš sagādāja viltotus dokumentus. Lai tas neatklātos, vecāki E. Levita piedzimšanu oficiāli reģistrēja tikai pēc deportēto amnestijas 20. gs. 50. gadu beigās.

E. Levits uzauga Rīgā. Viņa politisko uzskatu tapšanā liela nozīme bija tēvam, ar kuru kopā bieži klausījās ārzemju radiostacijas – “BBC”, “Deutsche Welle”, “Amerikas balsi” un apsprieda dzirdēto. 1972. gadā E. Levits pabeidza Rīgas 2. vidusskolu. Viņa vecāki vairākkārt vērsās PSRS varas iestādēs ar lūgumu atļaut ģimeņu apvienošanas nolūkā izceļot pie radiem Vācijā. 1972. gadā atļauja tika saņemta. 1982. gadā Hamburgas Universitātē (Universität Hamburg) viņš pabeidza Juridisko fakultāti un ieguva jurista grādu un 1986. gadā – Filozofijas un sabiedrisko zinātņu fakultāti un ieguva politologa grādu.

E. Levits 1991. gadā nodibināja ģimeni ar Vācijā dzimušo latvieti, ārsti, ginekoloģijas speciālisti Andru (dzimusi Apine). Ģimenē ir dēls Linards Levits (dzimis 1992. gadā) un meita Indra Levite (dzimusi 1993. gadā).

E. Levits jau ģimnāzijas laikā iesaistījās trimdas latviešu sabiedrībā. Aktīvi darbojās Eiropas Latviešu Jaunatnes organizācijā (ELJA), Vācijas Latviešu Centrālajā pārstāvniecībā, studentu korporācijā “Fraternitas Lataviensis” u. c. 1983.–1984. gadā strādāja par politikas zinātnes un vēstures skolotāju Minsteres Latviešu ģimnāzijā. Starp viņa skolēniem ir bijis arī Latvijas Ministru prezidents (no 2019. gada) Krišjānis Kariņš.

1984.–1986. gadā E. Levits bija Ķīles Kristiāna Albrehta Universitātes (Christian-Albrechts-Universität zu Kiel) Juridiskās fakultātes zinātniskais līdzstrādnieks. 1986.–1989. gadā – tiesu referendārs Šlēzvigas-Holšteinas apgabaltiesas dienestā. Viņš arī bija norīkots darbā uz Vācijas Bundestāgu (Deutscher Bundestag), kur izstrādāja atzinumu par Molotova–Ribentropa pakta starptautiski tiesisko spēkā neesamību. No 1989. līdz 1991. gadam bija Vācijas un Austrumeiropas pētniecības institūta Getingenē (Institut für Deutschland und Osteuropaforschung des Göttinger Arbeitskreises) zinātniskais līdzstrādnieks. Līdz 1993. gada beigām E. Levits par Baltijas valstīm publicēja vairākus desmitus zinātnisku rakstu, arī pirmo izvērsto pētījumu par konfliktu starp latviešu pašnoteikšanās kustību un padomju imperiālo politiku Latvijā (Der politische Konflikt zwischen den Selbstbestimmungsbestrebungen und dem sowjetischen Herrschaftsanspruch in Lettland: eine regionale Fallstudie zur sowjetischen Nationalitätenpolitik. Marburg an der Lahn, 1988). 

1985. gada maijā Kanādas latviešu žurnāls “Vaga” publicēja E. Levita rakstu “Latviešu tautas kā minoritātes tiesības uz savu valsti”. Tajā viņš pauda uzskatu, ka Latvijas neatkarība atjaunojama uz 1918. gadā dibinātās valsts pamatiem un juridiski pamatoja valsts nepārtrauktības teoriju.

1987. gadā, pirmo reizi kopš emigrēšanas uz Vāciju, padomju okupācijas varas iestādes E. Levitam izsniedza vīzu un atļāva apmeklēt Latviju. Viņš aktīvi iesaistījās Latvijas neatkarības atjaunošanas kustībā. 1989.–1991. gadā tika ievēlēts par Latvijas Tautas frontes (LTF) Domes un Pilsoņu kongresa locekli.

1990. gada pavasarī E. Levits izstrādāja koncepciju 4. maijā pieņemtajai Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācijai. Tomēr būt klāt tās pieņemšanā viņš nevarēja, jo 30.04.1990. padomju vara viņu izsūtīja no valsts. Atgriezties bija iespējams tikai pēc Latvijas neatkarības de facto atjaunošanas 1991. gada augustā.

1991. gadā speciāli E. Levitam tika izveidots amats – Augstākās Padomes (AP) padomnieks. Viņš sniedza konsultācijas, gatavoja politiskas koncepcijas un juridiskus atzinumus Ivara Godmaņa valdībai un AP. 1992.–1993. gadā E. Levits bija Latvijas vēstnieks Vācijā un Šveicē. 1993. gadā viņš kandidēja 5. Saeimas vēlēšanās no savienības “Latvijas ceļš” saraksta un tika ievēlēts no Rīgas vēlēšanu apgabala. 1993.–1994. gadā Ministru prezidenta Valda Birkava valdībā bija par ārlietām, aizsardzību un iekšlietām atbildīgais Ministru prezidenta biedrs un pirmais tieslietu ministrs, kurš stājās amatā pēc Satversmes darbības atjaunošanas pilnā apjomā. E. Levits darbu valdībā apvienoja ar deputāta pienākumu veikšanu. 05.10.1994., drīz pēc valdības krišanas, viņš nolika deputāta mandātu un atgriezās diplomātiskajā dienestā.

E. Levits 1994.–1995. gadā bija Latvijas vēstnieks Austrijā, Ungārijā un Šveicē. 1995.–2004. gadā viņš bija pirmais no Latvijas ievēlētais tiesnesis Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) Strasbūrā; 1997. gadā bija samierinātājs Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Samierināšanas un arbitrāžas tiesā; 2001. gadā arbitrs Pastāvīgajā šķīrējtiesā; 2004.–2019. gadā – pirmais tiesnesis no Latvijas Eiropas Savienības Tiesā. 

No 2007. līdz 2013. gadam E. Levits vadīja Latvijas Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisiju. 22.07.2014. Saeima apstiprināja viņa izstrādāto Satversmes Ievadu (preambulu), kurā nostiprināta Latvijas valsts pastāvēšanas jēga un konstitucionālie pamati.

2015. gadā “Nacionālā apvienība (VL-TB/LNNK)” izvirzīja E. Levita kandidatūru Valsts prezidenta amatam, taču viņš netika ievēlēts. 

15.04.2019. K. Kariņa (“Jaunā Vienotība”) vadītā koalīcija vienojās par E. Levita kandidatūras virzīšanu Valsts prezidenta amatam. 29.05.2019. pirmajā vēlēšanu kārtā ar 61 balsi “par” viņš tika ievēlēts un stājās amatā 08.07.2019. Par savas prezidentūras prioritātēm E. Levits izvirzīja modernas, ilgtspējīgas valsts veidošanu, solidaritātes un piederības veicināšanu sabiedrībā. Kā piemēru viņš minēja Ziemeļvalstu attīstības modeli.

Prezidentūras sākumā E. Levits daudz pievērsās jautājumiem, kas saistīti ar Administratīvi teritoriālo reformu – iestājās par kultūrvēsturiskās piederības, unikālo kultūrtelpu un vietējo kopienu identitātes saglabāšanu. 

E. Levits vairākkārt norādīja uz daudzām sistēmiskām problēmām, kas kavē Latvijas attīstību: nepietiekama izglītības kvalitāte, slikta likumdošanas darba kvalitāte, valsts pārvaldes vājums, nozaru ministriju nespēja sadarboties, nevienlīdzību veicinoša nodokļu politika. Viņš arī piedāvāja savus ierosinājumus, piemēram, izveidot neatkarīgu Valsts padomi, kas būtu atbalsts Saeimai un valdībai likumprojektu sagatavošanā. 

Eiropas Savienības (ES) un globālos forumos E. Levits uzsvēra starptautisko tiesību un tiesiskuma aizsargāšanas nozīmi, nepieciešamību pilnveidot starptautisko likumdošanu, lai veicinātu kiberdrošību, ierobežotu cilvēka digitālo izsekošanu un dezinformācijas izplatību. 

2019. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) Ģenerālās asamblejas sesijā E. Levits izteicās par Krievijas rīcību, norādot, ka klaja necieņas izrādīšana, kā to dara Krievija, pārkāpj Ukrainas un Gruzijas teritoriālo integritāti un nedrīkst kļūt par “jauno normalitāti”. 2020. gadā Minhenes Drošības konferencē (Münchner Sicherheitskonferenz) viņš pauda, ka Krievijas vēlme atjaunot savu kādreizējās lielvaras tēlu ir cieši saistīta ar vēlmi atgūt agrākās ietekmes sfēru, tāpēc ir jāpanāk, lai jebkuras agresijas politiskā un militārā cena būtiski pārsniedz iespējamos ieguvumus, ko tā agresoram varētu nest.

Prezidentūras laikā E. Levits iesniedza Saeimā sešas likumdošanas iniciatīvas, to skaitā: Vēsturisko zemju likumu, grozījumus likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, kas noteica 17. martu kā Nacionālās pretošanās dienu un 15. oktobri kā Valsts valodas dienu, un grozījumus likumā “Par elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem”, kas samazināja Krievijas telekanālu pieejamību Latvijā.

E. Levita prezidentūra lielā mērā sakrita ar globālo Covid-19 pandēmiju, kas ietekmēja gan viņa iekšpolitisko, gan ārpolitisko darba kārtību. Prezidentūras otrajā posmā galvenā uzmanība tika pievērsta Krievijas sāktajam pilna mēroga karam Ukrainā, nosodot Krieviju un mudinot sniegt Ukrainai militāru, humānu un politisku atbalstu. 13.04.2022. E. Levits kopā ar Igaunijas, Lietuvas un Polijas prezidentiem devās uz Kijivu. Ukrainas medijs Jevropeiska Pravda (Європейська правда) vēstīja, ka Latvijas prezidents bija pirmais Rietumu līderis, kurš pēc Krievijas pilna mēroga kara sākuma Ukrainā atradās divu dienu vizītē, nakšņojot Kijivā. E. Levits daudzkārt – gan no dažādām tribīnēm, gan intervijās medijos – pauda uzskatu, ka jāveido starptautisks tribunāls Krievijas noziegumu izmeklēšanai, un arī piedāvāja Rīgu par šāda tribunāla mājvietu. Latvijā E. Levits aicināja Saeimu iespējami ātri pieņemt lēmumus par obligātā valsts aizsardzības dienesta ieviešanu.

Vērtējot savu prezidentūru, par lielāko vilšanos E. Levits atzina, ka politiķu nevēlēšanās dēļ nav izdevies īstenot ieceri par Valsts padomi (institūtu), kas varētu sniegt padomus Saeimai un valdībai.

E. Levita pārvēlēšanai uz otro prezidentūras termiņu Saeimā nebija pietiekami liela atbalsta, un E. Levits nolēma prezidenta vēlēšanās nekandidēt.

E. Levits ir aktīvi iesaistījies Latvijas neatkarības atgūšanā, veidojot juridisko bāzi padomju okupācijas izbeigšanai un Latvijas valsts atjaunošanai. Viņa piedāvātie risinājumi tika izmantoti, pārveidojot Latvijas valsts institūcijas un tieslietu sistēmu atbilstoši ES pieņemtajam demokrātiskas valsts modelim.

Papildinot Satversmi ar preambulu, viņš nostiprināja Latvijas valsts pastāvēšanas konstitucionālos pamatus, kas balstās uz latviešu nācijas valstsgribu un pašnoteikšanās tiesībām veidot un uzturēt savu demokrātisku, tiesisku un nacionālu valsti, lai nodrošinātu latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.

Pēc E. Levita ieteikuma 1992.–1993. gadā tika atjaunots 1937. gada Civillikums. 1993. gadā, saskaņojot ar Satversmi, tika sagatavots un pieņemts likums par 01.04.1925. likuma “Ministru Kabineta iekārta” atjaunošanu un grozījumiem tajā.

E. Levita vadībā sākās pāreja uz trīs instanču tiesu sistēmu. Nozīmīgākie likumprojekti, pie kuriem viņš līdzdarbojās – Satversmes tiesas likums, Administratīvā procesa likums, Valsts pārvaldes iekārtas likums, likums “Par bijušās PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” u. c.

Ne visi E. Levita priekšlikumi ir ņemti vērā. Piemēram, pretēji viņa nostājai, Neatkarības atjaunošanas deklarācijā pēdējā brīdī tika iekļauts punkts par pārejas periodu. 1996. gadā no viņa sagatavotā Satversmes tiesas likuma tika svītrota konstitucionālās sūdzības iespēja, kas tomēr vairākus gadus vēlāk tika ieviesta. 

Līdztekus tiesneša darbam E. Levits darbojās arī kā zinātnieks, publicists un konsultants. Viņš ir autors vairāk nekā 150 publikācijām, kurās galvenokārt pievērsies jautājumiem par valsts pārvaldību, tiesību sistēmu un demokrātisku un tiesisku sabiedrību.

Pēc socioloģisko pētījumu aģentūras “SKDS” datiem E. Levita reitings, sākot darbu prezidenta amatā, bija pozitīvs. Taču otrajā prezidentūras gadā tas kļuva izteikti negatīvs. 2023. gada martā viņa darbību negatīvi vērtēja 64 % iedzīvotāju. Tas bija zemākais reitings starp visiem prezidentiem kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Prezidentūras laikā E. Levita viedoklis pārsvarā sakrita ar Ministru prezidenta K. Kariņa nostāju un valdības piedāvātajiem risinājumiem. E. Levits reti izmantoja iespējas kritizēt valdību, bet daudzkārt pauda tai atbalstu. Tādēļ izpelnījās pārmetumus, ka bijis pārāk piekāpīgs valdošajai koalīcijai un nav spējis būt kā arbitrs, kas stāv pāri politiskajai videi.

IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (2000), Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors (2002), Rīgas Juridiskās augstskolas goda profesors (2004), I šķiras Atzinības krusts (2005), Sabiedrības cieņas balva “Cicerons” starptautiskajā kategorijā par augstu tiesiskuma kritēriju aizstāvēšanu (2011), Latvijas Zinātņu akadēmijas Dītriha Andreja Lēbera piemiņas balva par izcilu devumu Latvijas tiesību zinātnes attīstībā (2013), Tieslietu sistēmas I pakāpes goda zīme par izcilu mūža ieguldījumu Latvijas tieslietu sistēmas attīstībā, demokrātijas un tiesiskuma stiprināšanā Latvijā un pasaulē (2013), Ministru kabineta Atzinības raksts par izcilu ieguldījumu tiesību zinātņu attīstībā un tiesību jaunradē (2016), Gada Eiropas cilvēks Latvijā (2018), Ministru kabineta balva par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas tieslietu sistēmas attīstībā, demokrātijas un tiesiskuma stiprināšanā, kā arī zinātniskiem sasniegumiem tieslietu jomā (2018), Biznesa augstskolas “Turība” goda doktors (2019), Solomona Hillera medaļa (2020), Latvijas Kultūras akadēmijas goda profesors (2020), Ukrainas kņaza Jaroslava Gudrā Pirmās pakāpes ordenis (2021).