Dzimusi jūrnieka Kārļa Vīķa un Annemarijas Vīķes (dzimusi Raņķe) ģimenē. Tēvs Kārlis gāja bojā 15.01.1938. reisa laikā orkānā, meitu tā arī nekad neredzējis. Vācu okupācijas laikā māte Annemarija apprecēja Edgaru Hermanoviču.

Tuvojoties padomju karaspēkam, V. Vīķes-Freibergas ģimene 10.10.1944. atstāja Rīgu. 01.01.1945. ar kuģi no Liepājas devās uz Gotenhāfenu (mūsdienās Gdiņa), no kurienes meklēja ceļu tālāk uz rietumiem. 24.01.1945. Parhīmas bēgļu nometnē Vācijā mira V. Vīķes-Freibergas desmit mēnešus vecā māsa Māra Vilhelmīna.

Pēc Otrā pasaules kara beigām V. Vīķes-Freibergas ģimene nonāca Apvienoto Nāciju bēgļu palīdzības nometnē Herenvīkā, pēc tam nometnē Lībekā. Tur V. Vīķe-Freiberga uzsāka skolas gaitas latviešu skolā. 1946. gadā piedzima brālis Edvīns Hermanovičs. 1949. gadā ģimene pārcēlās uz Dauratas ciematu Marokā, kur patēvs strādāja pie hidroelektriskās spēkstacijas celtniecības uz Umerrebjā upes. 1950. gadā V. Vīķe-Freiberga iestājās Mersultana meiteņu koledžā (Collège de jeunes filles de Mers-Sultan) Kasablankā.

1954. gadā V. Vīķes-Freibergas ģimene pārcēlās uz Toronto, Kanādā. 1958. gadā V. Vīķe-Freiberga ieguva bakalaura grādu psiholoģijā Toronto Universitātē (University of Toronto), 1960. gadā – turpat maģistra grādu. No 1960. līdz 1961. gadam strādāja kā klīniskā psiholoģe Toronto psihiatriskajā slimnīcā (Toronto Psychiatric Hospital). 1965. gadā ieguva doktora grādu eksperimentālajā psiholoģijā Makgila Universitātē (McGill University) Monreālā. Studiju laikā pievienojās latviešu studenšu korporācijai “Spīdola”.

1960. gadā apprecēja datorzinātnieku Imantu Freibergu. Ģimenē piedzima trīs bērni – dēls Kārlis Roberts 1963. gadā, dēls Ivars Jānis 1966. gadā (miris divas dienas pēc dzimšanas), meita Indra Karolīne 1967. gadā. 

V. Vīķe-Freiberga no 1965. līdz 1998. gadam strādāja kā docente, asociētā profesore un no 1979. gada kā habilitētā profesore Monreālas Universitātē (Université de Montréal). No 1979. līdz 1981. gadam viņa bija Kanādas pārstāve Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (North Atlantic Treaty Organisation, NATO;) zinātniskās programmas “Cilvēcīgie faktori” panelī un no 1980. līdz 1981. gadam – tā priekšsēdētāja. No 1980. līdz 1981. gadam bija Kanādas Psihologu apvienības (Canadian Psychlogical Association) prezidente, no 1980. līdz 1981. gadam – Kanādas Sabiedrisko zinātņu federācijas (Social Science Federation of Canada) prezidente, no 1984. līdz 1986. gadam – Baltijas Studiju veicināšanas asociācijas (The Association for the Advancement of Baltic Studies) prezidente, no 1984. līdz 1989. gadam – Kanādas Zinātnes padomes (Science Council of Canada) viceprezidente, no 1998. līdz 1999. gadam – Kanādas Zinātņu akadēmijas Humanitāro zinātņu franču valodas akadēmijas (Académie des arts, des lettres et des sciences humaines de la Société royale de Canada) padomes prezidente. Minētājās organizācijās viņa ieņēma arī citus amatus.

Bija aktīva trimdas latviešu sabiedrībā. No 1967. līdz 1974. gadam strādāja par skolotāju Monreālas Latviešu sestdienas skolā. No 1965. līdz 1985. gadam bija latviešu jaunatnes nometņu “Divreizdivi” jeb “2x2” vadītāja, lektore, padomes locekle un priekšsēdētāja; latviešu ģimeņu nometņu “Trīsreiztrīs” jeb “3x3” lektore un ieviržu vadītāja. Latviešu pasākumos bieži lasīja referātus un trimdas izdevumos publicēja rakstus par dainām, latviešu identitāti un politiku.

Akadēmiskās karjeras sākumā parādījās vairākas V. Vīķes-Freibergas zinātniskas publikācijas par psihofarmakoloģiju un psiholingvistiku, bet no 20. gs. 70. gadiem V. Vīķe-Freiberga aizvien vairāk pievērsās latviešu dainu pētniecībai. Kopā ar vīru Imantu 1966. gadā uzsāka dainu tekstu transkripciju datoriem izmantojamā formātā, veidoja arī saules dainu tekstu datu bāzi un 1988. gadā izdeva grāmatu “Saules dainas”.

Padomju okupācijas laikā apmeklēja Latviju 1969., 1973., 1983., 1985. un 1987. gadā un lasīja lekcijas Latvijas Zinātņu akadēmijā. 1988. gadā plašākai publikai uzstājās Andreja Pumpura eposa “Lāčplēsis” simtgades pasākumā. No 1967. gada Monreālā uzņēma viesos uz Ziemeļameriku atbraukušos Latvijas akadēmiķus, aktierus, mūziķus, rakstniekus un māksliniekus, tā nodibinot attiecības ar Latvijas inteliģenci, kuras padziļinājās pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. 1998. gadā atgriezās uz dzīvi Latvijā, un 19.10.1998. kļuva par valsts tēla popularizēšanai dibinātā Latvijas Institūta pirmo direktori.

17.06.1999. V. Vīķe-Freiberga tika ievēlēta par Valsts prezidenti balsošanas otrajā kārtā ar 53 deputātu atbalstu pēc tam, kad pirmajā kārtā neviens no pieciem izvirzītajiem kandidātiem nesaņēma nepieciešamo balsu vairākumu. Pirms ievēlēšanas nevienu partiju nepārstāvošajai V. Vīķei-Freibergai atbalstu izteica daudzi Latvijas inteliģences pārstāvji. V. Vīķe-Freiberga stājās amatā 08.07.1999., kļūstot par pirmo sievieti prezidenti ne tikai Latvijā, bet visā Austrumeiropā.

V. Vīķe-Freiberga par savu augstāko prioritāti izvirzīja Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) un NATO. V. Vīķe-Freiberga stingri iestājās par Latvijas likumdošanas sakārtošanu atbilstoši ES un NATO prasībām. Tikai nedēļu pēc stāšanās amatā nodeva Saeimai otrreizējai caurlūkošanai Valodas likumu, kura sākotnējais variants pārlieku ierobežoja citu valodu lietošanu publiskajā telpā. Pēc likuma pielāgošanas starptautiskajiem standartiem Latvija 10.12.1999. ES valstu vadītāju samitā Helsinkos saņēma uzaicinājumu uzsākt sarunas par iestāšanos ES.

V. Vīķe-Freiberga iestājās par izmaiņām Vēlēšanu likumā, kurā iekļauto prasību deputātu kandidātiem zināt valsts valodu augstākajā līmenī NATO valstis uzskatīja par diskriminējošu, un Saeima mainīja likumu 09.05.2002. V. Vīķe-Freiberga pastāvīgi arī aicināja palielināt aizsardzības budžetu līdz 2 % no iekšzemes kopprodukta, lai tas atbilstu NATO prasībām.

21.11.2002. NATO samitā Prāgā Latvija tika uzaicināta iestāties NATO. Uzstāšanās valstu vadītāju galotņu tikšanās laikā par dalības NATO nozīmi Latvijas un pārējo kandidātvalstu vēsturē ir viena no V. Vīķes-Freibergas spēcīgākajām un ietekmīgākajām runām.

05.07.1999. – drīz pēc V. Vīķes-Freibergas ievēlēšanas – krita Viļa Krištopāna (partija “Latvijas Ceļš”) valdība, un V. Vīķe-Freiberga 16.07.1999. par ministru prezidentu aicināja jaunās koalīcijas virzīto Andri Šķēli (“Tautas partija”). Pēc A. Šķēles valdības krišanas 05.05.2000. V. Vīķe-Freiberga par ministru prezidentu aicināja Andri Bērziņu (partija “Latvijas Ceļš”). Pēc 2002. gada Saeimas vēlēšanām 07.11.2000. ministru prezidenta amatam nominēja vēlēšanu uzvarētājas partijas “Jaunais laiks” līderi Eināru Repši.

20.06.2003. V. Vīķe-Freiberga ar 88 balsīm no 96 tika pārvēlēta uz otro pilnvaru termiņu. Turpmākos četrus gadus viņa pārsvarā veltīja Latvijas ietekmes un tēla nostiprināšanai pasaulē. V. Vīķe-Freiberga aktīvi strādāja pie attiecību veidošanas ar lielvalstu vadītājiem. Sevišķi laba saskarsme izveidojās ar Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidentu Džordžu Bušu (George W. Bush) un Francijas prezidentu Žaku Širaku (Jacques Chirac). Viņa atbalstīja ASV ultimātu, kas 2003. gada martā noveda pie ASV uzbrukuma Irākai. V. Vīķes-Freibergas aktivitāšu rezultātā 2005. gada maijā pirms došanās uz Maskavu, lai atzīmētu sabiedroto spēku uzvaru Otrajā pasaules karā, ASV prezidents Dž. Bušs ieradās Rīgā. Latvijas tēla nostiprināšanas politikas augstākais punkts tika sasniegts 28.11.–29.11.2006., kad Rīgā notika NATO valstu vadītāju tikšanās.

Arī personīgi V. Vīķe-Freiberga šajā laikā ieguva vērā ņemamu starptautisku atpazīstamību. 2005. gadā V. Vīķe-Freiberga tika uzaicināta kļūt par vienu no pieciem Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO, United Nations) Ģenerālsekretāra īpašajiem sūtņiem ANO reformu jautājumā. 2006. gadā V. Vīķe-Freiberga uzrunāja ASV Kongresa apvienoto sesiju. 2006. gada septembrī Baltijas valstis V. Vīķi-Freibergu oficiāli izvirzīja ANO ģenerālsekretāra amatam, taču viņa oktobrī savu kandidatūru atsauca pēc tam, kad divi neoficiāli balsojumi ANO Drošības padomē liecināja, ka viņa netiks ievēlēta.

Otrās prezidentūras laikā V. Vīķe-Freiberga rīkojās aktīvāk arī iekšpolitikā. Pēc E. Repšes atkāpšanās no amata viņa iesaistījās ministru prezidenta meklējumos un 20.02.2004. nominēja Induli Emsi (“Zaļo un zemnieku savienība”); I. Emša valdība pastāvēja tikai nepilnus deviņus mēnešus. Pēc tam ministru prezidenta amatam nominēja jaunās koalīcijas virzīto Aigaru Kalvīti (“Tautas partija”); ar viņa valdību V. Vīķei-Freibergai attiecības nebija gludas. V. Vīķei-Freibergai nācās izdarīt spiedienu uz A. Kalvīša valdību, lai tā piekristu atbalstīt Mazākumtautību konvenciju, ES konstitucionālo līgumu un robežlīgumu ar Krieviju. V. Vīķe-Freiberga stingri iebilda pret A. Kalvīša valdības 2007. gada sākumā pieņemtajiem grozījumiem drošības likumos, kas pakļautu drošības dienestus ministru prezidenta politiskajai kontrolei un dotu pieeju valsts noslēpumam Saeimas deputātu pilnvarotām personām. 10.03.2007. V. Vīķe-Freiberga pirmo reiz Latvijas vēsturē izmantoja Satversmes 72. pantu, kas dod prezidentam tiesības apturēt likumprojektu un to nodot iespējamai tautas nobalsošanai. Tika savākti par 60 000 vairāk parakstu, nekā bija nepieciešams referenduma ierosināšanai, un jau tūlīt pēc tam – 03.05.2007. – Saeima atcēla A. Kalvīša valdības virzītos grozījumus. Jautājums līdz ar to zaudēja aktualitāti, un 07.07.2007. notikušajā referendumā nepiedalījās kvorumam nepieciešamais cilvēku skaits.

Savas prezidentūras laikā V. Vīķe-Freiberga bija aktīva likumdošanas jomā. Viņa atdeva Saeimai 36 likumus otrreizējai caurlūkošanai – pa 18 katrā savu pilnvaru laikā; septiņas reizes izmantoja tiesības vērsties Saeimā ar likumdošanas iniciatīvu. To skaitā bija Tiesībsarga biroja likums, izmaiņas Krimināllikumā, kas mazināja laiku, kuru nepilngadīgie atrodas pirmstiesas ieslodzījumā, un izmaiņas Darba likumā, kas atbilstoši ES normām aizliedz diskriminēt pēc seksuālās orientācijas.

V. Vīķe-Freiberga arī pastāvīgi centās celt tautas pašapziņu. Spilgtākais piemērs ir viņas uzruna tautai Dziesmu un deju svētkos “Rīgai 800”, kad 29.07.2001. kopkora koncerta laikā viņa aicināja klātesošos kopā saukt: “Mēs esam stipri! Mēs esam diženi!”

Kopš prezidentes amata atstāšanas V. Vīķe-Freiberga ir aktīva dažādās starptautiskās organizācijas. No 2007. līdz 2010. gadam bija Pārdomu grupas par ES nākotni viceprezidente. 2011. gadā – Eiropas Komisijas Augsta līmeņa ekspertu grupas par plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu prezidente. No 2014. līdz 2020. gadam – Madrides kluba (World Leadership Alliance - Club de Madrid) – pasaules lielākās bijušo valsts un valdības vadītāju organizācijas – prezidente. Kopš 2012. gada – Nizāmī Gandžavī Starptautiskā centra (Nizami Gəncəvi Beynəlxalq Mərkəzi) Baku, Azerbaidžānā, Starptautiskās padomes līdzpriekšsēdētāja. Kopš 2020. gada – “Lancet Covid-19” komisijas locekle. Piedalījusies arī citās ekspertu grupās, bieži uzstājas starptautiskos forumos, publicē rakstus, sniedz intervijas gan Latvijas, gan citu valstu medijiem. 2007. gadā ar vīru Imantu dibināja uzņēmumu “VVF Consulting”.

V. Vīķes-Freibergas pirmā pilnvaru termiņa galvenais uzdevums bija panākt Latvijas iestāšanos ES un NATO. Pirms viņas ievēlēšanas bija izskanējušas bažas par Latvijas apņēmību turpināt ārpolitisko kursu uz iestāšanos svarīgākajās Rietumu ekonomiskajās un drošības organizācijās, turklāt Latvija nebija starp Austrumeiropas valstīm, kuras 1997. gadā aicināja uzsākt sarunas par iestāšanos ES.

V. Vīķe-Freiberga gan ar savu ārpolitisko, gan iekšpolitisko darbību deva nozīmīgu, dažbrīd izšķirošu ieguldījumu šo mērķu sasniegšanai.

Otrā pilnvaru termiņā V. Vīķes-Freibergas galvenais ārpolitiskais mērķis bija nostiprināt Latvijas kontaktus ar Rietumu sabiedrotajiem un atpazīstamību pasaulē. Šajā jomā lielākais sasniegums bija NATO samita sarīkošana Rīgā 2006. gada novembrī.

Lai gan 2000. gadā Pasaules Bankas (World Bank) pētījumā par korupciju Austrumeiropas valstīs tika norādīts uz augsto “valsts sagrābšanas” (state capture) līmeni Latvijā, V. Vīķes-Freibergas darbība būtiski nemazināja dažādu ekonomisko grupējumu ietekmi uz iekšpolitisko lēmumu pieņemšanu. Tautā nostiprinājās priekšstats par “oligarhu” varu un izskanēja kritika arī pašai V. Vīķei-Freibergai par nevēlēšanos iesaistīties iekšpolitikā. Tomēr šajā jomā V. Vīķei-Freibergai ir arī savi paliekoši sasniegumi, t. sk. Tiesībsarga institūcijas izveidošana.

Visā savas prezidentūras laikā V. Vīķes-Freibergas reitingi bija augstāki nekā jebkuram citam prezidentam pēc neatkarības atgūšanas, viņas teiktajam bijis liels svars sabiedriskās domas veidošanā. Neilgi pirms pilnvaru laika beigām, 01.07.2007., uz V. Vīķei-Freibergai veltīto pasākumu “Saulesziedi prezidentei” Turaidā ieradās 24 000 cilvēku no visām Latvijas malām; pa pastu tika atsūtīts pusmiljons ziedu.

V. Vīķe-Freiberga kopš 1974. gada ir saņēmusi 47 apbalvojumus no dažādām akadēmiskām, valstiskām un nevalstiskām organizācijām, vairāk nekā divdesmit no tiem prezidentūras laikā, t. sk. Hannas Ārentes (Hannah Arendt) balvu par politisko domāšanu 2005. gadā un Pasaules Sieviešu līderības balvu (Global Women's Leadership Award) 2007. gadā. Saņemti 35 valstu augstākie nopelnu ordeņi un kopš 1991. gada – 22 universitāšu goda doktora grādi.

Par V. Vīķi-Freibergu ir uzrakstītas četras biogrāfijas: Austras Cimdiņas “Brīvības vārdā” (2001, tulkota krievu, angļu un spāņu valodā); Māra Čaklā “Izaicinājums” (2003); Sanitas Jembergas, Paula Raudsepa un Guntas Slogas “VVF: Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas politiskā biogrāfija” (2008) un Nadīnes Vītols-Diksonas (Nadine Vitols-Dixon) “Le Parcours d’une Vie: Vaira Vīķe-Freiberga, Présidente de Lettonie” (2005, tulkota somu, angļu un itāliešu valodā). Rudītes Kalpiņas grāmatā “Prezidente” (2007) apkopotas fotogrāfijas no V. Vīķes-Freibergas prezidentūras laika.

Par V. Vīķi-Freibergu ir uzņemtas arī piecas dokumentālās filmas: “Prezidentes kundze” (Madame President) (režisori Rita Zoe Dirse un Marks Raits (Mark Wright), 2004); “Trejādas Saules: Vaira Vīķe-Freiberga dokumentālā filmā” (režisors Jānis Ozoliņš-Ozols, 2009); “Latvijas faili. Vaira Vīķe-Freiberga” (režisore Agita Pančenko, 2012); “Vienmēr prezidente” (režisore Kristīne Želve, scenārijs – Gunta Sloga, 2017); “Trejāda Vaira” (režisore Arta Ģiga, scenārijs – Arnis Krauze, 2017).