Iestāšanās un pievienošanās procesā valstij jānodrošina atbilstība Līguma par Eiropas Savienību (LES; Treaty on European Union) 49. pantam, kā arī Kopenhāgenas kritērijiem (Copenhagen criteria). Vienlaikus, valstij kļūstot par kandidātvalsti, netiek garantēts, ka šī valsts automātiski pievienosies Eiropas Savienībai (ES; European Union), kā arī pati valsts var atsaukt pieteikumu par iestāšanos ES.

ES ir valstu apvienība, kas sastāv no 27 dalībvalstīm, un tās pirmsākumi meklējami 1950. gadā, kad Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans (Robert Schuman) ierosināja izveidot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK; European Coal and Steel Community). Šis ierosinājums realizējās, un 1951. gadā sešas valstis – Beļģijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika, Francijas Republika, Itālijas Republika, Luksemburgas Lielhercogiste un Nīderlande – noslēdza Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumu, ar kuru tika izveidota EOTK.

Nākamais posms ceļā uz mūsdienās pastāvošo ES bija 25.03.1957., kad tika parakstīts Eiropas Ekonomikas kopienas (EEK; European Economic Community) līgums un Eiropas Atomenerģijas kopienas (EAEK; Euratom Treaty establishing the European Atomic Energy Community, tā dēvētais Euratom) dibināšanas līgums jeb Romas līgums (Treaty of Rome), kas stājās spēkā 01.01.1958., tādējādi izveidojot vēl divas kopienas – EEK un Euratom. 1965. gadā tika parakstīts Apvienošanās līgums, jo katrai kopienai bija atsevišķas institūcijas, bet ar līdzīgām funkcijām, tādējādi Apvienošanās līguma rezultātā šīs institūcijas tika aizstātas ar visām kopienām vienotām institūcijām.

1973. gadā par Eiropas Kopienu dalībvalsti kļuva Dānija, Īrijas Republika un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste (Apvienotā Karaliste), 1981. gadā – Grieķijas Republika, 1986. gadā – Spānijas Karaliste un Portugāles Republika. 1986. gadā tika parakstīts arī Vienotais Eiropas akts (European Act), ar ko tika grozīts EEK līgums.

1992. gadā tika parakstīts Māstrihtas līgums (Maastricht Treaty) jeb Līgums par Eiropas Savienību (LES; Treaty on European Union), ar kuru EEK līguma nosaukums tika mainīts uz Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu jeb EK līgumu. Uzsverams, ka ar Māstrihtas līgumu ieviests termins “Eiropas Savienība”. Šajā līgumā ES tika noteiktas pilnvaras, kas iedalījās trīs pīlāros. Pirmais pīlārs ietvēra sevī visas tās ekonomikas jomas, kas skāra Eiropas Kopienu darbību, otrais pīlārs ietvēra kopīgo ārpolitiku un drošības politiku, bet trešais pīlārs sadarbību tieslietās un iekšlietās, savukārt ES attiecīgi savienoja visus trīs pīlārus vienotā veselumā.

1995. gadā par ES dalībvalsti kļuva Austrijas Republika, Somijas Republika un Zviedrijas Karaliste. 1997. gadā tika parakstīts Amsterdamas līgums (Treaty of Amsterdam), ar ko grozīja LES un EK līgumu, savukārt 2001. gadā tika parakstīts Nicas līgums (Treaty of Nice), bet 2004. gadā par ES dalībvalstīm kļuva Igaunijas Republika, Latvijas Republika, Lietuvas Republika, Čehijas Republika, Ungārija, Polijas Republika, Slovēnijas Republika, Slovākijas Republika, kā arī Kipras Republika un Maltas Republika. 01.01.2007. ES pievienojās Bulgārijas Republika un Rumānija.

13.12.2007. Lisabonā tika parakstīts Lisabonas līgums (Treaty of Lisbon), kas stājās spēkā 01.12.2009. Šis līgums mainīja EK līguma nosaukumu uz Līgums par Eiropas Savienības darbību (LESD; Treaty on the Functioning of the European Union, TFEU), aizstājot visā līguma tekstā jēdzienu “Kopiena” ar jēdzienu “Savienība”. Tāpat Lisabonas līgums likvidēja pīlāru struktūru, kā arī noteica, ka ES īsteno tikai tās kompetences, kuras tai piešķirtas ar Lisabonas līgumu. Vienlaikus ar Lisabonas līgumu Pamattiesību harta (Harta) kļuva tieši piemērojama atbilstoši LES 6. panta 1. punktam.

Lisabonas līgums nepiešķīra ES jaunas kompetences, bet mainīja veidu, kādā ES īsteno savas pilnvaras, sekmējot pilsoņu līdzdalību un aizsardzību. Piemēram, Eiropas pilsoņu iniciatīva ir ar Lisabonas līgumu ieviests līdzdalības demokrātijas rīks, ar kura palīdzību ES pilsoņi var aicināt Eiropas Komisiju izstrādāt ES tiesību akta priekšlikumu, lai to pēc tam attiecīgi pieņemtu Eiropas Parlaments (European Parliament) un ES Padome (Council of the European Union).

Tāpat Lisabonas līgumā nav noteikts, ka ES tiesību aktiem ir augstāks spēks nekā dalībvalstu normatīvajiem aktiem. Tomēr šajā nolūkā Lisabonas līgumam pievienota deklarācija, kurā iekļauta atsauce uz Padomes Juridiskā dienesta 2007. gada 22. jūnija atzinumu, kurā savukārt noteikts, ka, lai arī Lisabonas līgumā nav minēts pārākuma princips, šis apstāklis negroza tā esamību, kā arī Eiropas Savienības Tiesas (Court of Justice of the European Union) pastāvošo judikatūru. Pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās 01.12.2009. par ES dalībvalsti 2013. gadā kļuva Horvātijas Republika. Savukārt 31.01.2020. Apvienotā Karaliste izstājās no ES.

LES 49. pantā noteikts, kāda valsts var kļūt par ES dalībvalsti, kā arī šajā tiesību normā ietverta uzņemšanas procedūra. Kā izriet no LES 49. panta, par ES dalībvalsti var kļūt jebkura Eiropas valsts, kas ievēro LES 2. pantā minētās vērtības un apņemas tās sekmēt. Minētais nozīmē, ka jāizpildās diviem kumulatīviem kritērijiem:

1) jābūt valstij, kuras ģeogrāfiskā atrašanās vieta ir Eiropā;

2) jāievēro un jāapņemas sekmēt LES 2. pantā minētās vērtības, t. i., valstij jāievēro un jārespektē cilvēka cieņa, brīvība, demokrātija, vienlīdzība un tiesiskums.

Piemēram, Eiropas Komisija (European Commission) ir cēlusi pret Poliju vairākas prasības Eiropas Savienības Tiesā, kā arī Padome uzsākusi LES 7. panta procedūru pret minēto dalībvalsti, jo Polija neievēro LES 2. pantā noteikto vērtību – tiesiskumu. Hartā uzsvērts, ka ES pamatā ir demokrātija un tiesiskums, līdz ar to tiesiskuma ievērošana ir cieši saistīta ar demokrātijas un pamattiesību nodrošināšanu. Turklāt tiesiskums ir priekšnosacījums visu to tiesību un pienākumu īstenošanai, kā arī izpildei, kas izriet no ES Pamatlīgumiem, t. i., LES un LESD. Tādējādi LES 49. pants kopsakarā ar LES 7. pantu apstiprina LES 2. panta pirmajā teikumā ietverto vērtību būtiskumu. Turklāt valstīm, iestājoties ES, jābūt ar bona fide demokrātijām (bez nodoma maldināt, t. i., reālām demokrātijām, kas ne tikai saucas par demokrātiju, bet arī ir reāli demokrātija visās tās izpratnēs), ņemot vērā, ka nav paredzēta procedūra, ar kuru ES dalībvalsts var tikt izslēgta no ES, pamatojoties uz LES 2. pantā minēto vērtību pārkāpumu.

Detalizēts regulējums valsts uzņemšanai ES nav izstrādāts, izņemot LES 49. pantā noteikto. Tomēr iestāšanās un pievienošanās process sastāv no vairākiem posmiem. Pirmkārt, Eiropas valsts, kura ievēro un apņemas sekmēt LES 2. pantā minētās vērtības, iesniedz ES Padomei pieteikumu. Otrkārt, Eiropas Komisija sniedz viedokli par valsts iesniegto pieteikumu, vērtējot konkrētās valsts atbilstību Kopenhāgenas kritērijiem. Treškārt, tiek lemts par kandidātvalsts statusa piešķiršanu valstij, un to piešķir ES Padome pēc tam, kad no Eiropas Komisijas saņemts labvēlīgs atzinums un Eiropadome (European Council) to ir izskatījusi. Kandidātvalsts statuss negarantē, ka valsts automātiski pievienosies ES. Pievienošanās process sākas tikai ar Eiropadomes vienbalsīgu lēmumu par pievienošanās sarunu sākšanu. Pievienošanās sarunas palīdz kandidātvalstīm sagatavoties dalībai ES, un pievienošanās sarunu galvenais mērķis ir sagatavot pievienošanās līgumu. Šo līgumu paraksta un ratificē katra ES dalībvalsts un valsts, kas pievienojas ES, atbilstoši katras valsts konstitucionālajai kārtībai. Minētais attiecīgi nozīmē, ka, treškārt, tiek uzsāktas pievienošanās sarunas, un, ceturtkārt, līdztekus pievienošanās sarunām norisinās arī izvērtēšanas process, kas, piektkārt, noslēdzas ar pievienošanās līgumu.

Saistībā ar iestāšanās ES procedūru pieminama, piemēram, Turcijas Republika, kas joprojām atrodas pievienošanās sarunu posmā (kopš 03.10.2005.). Vienlaikus minētajai valstij ir arī kandidātvalsts statuss (kopš 1999. gada). Lai arī tika paredzēts, ka pievienošanās sarunas ilgs desmit gadus, 2006. gadā no ES puses tika nolemts ierobežot pievienošanās sarunu procesu, lai Turcijas Republika nodrošinātu saistību izpildi. Turcijas Republika nenodrošināja saistību izpildi atbilstoši 12.09.1963. Ankarā starp Turcijas Republiku, no vienas puses, un EEK dalībvalstīm un EEK, no otras puses parakstītā Līguma par asociācijas izveidi starp EEK un Turcijas Republiku (Ankaras nolīgums; turku Ankara Anlaşması, angļu Ankara Agreement, vācu Assoziierungsabkommen EWG–Türkei, franču accord d'Ankara), kas stājās spēkā 01.12.1964., papildprotokolam. Minētais papildprotokols tika parakstīts 23.11.1970., un ratificēts no ES puses ar Padomes 19.12.1972. Regulu (EEK) Nr. 2760/72, ar kuru noslēdz 23.11.1970. parakstīto papildprotokolu un finanšu protokolu Nolīgumam par asociācijas izveidi starp EEK un Turcijas Republiku un paredz pasākumus, kas pieņemami to spēkā stāšanās nolūkā. Atbilstoši papildprotokola 62. pantam šis papildprotokols ir neatņemama Ankaras nolīguma daļa. Galvenā problēma papildprotokola izpildē saistīta ar to, ka Turcijas Republika neatzīst Kipras Republiku, kas ir ES dalībvalsts. Tāpat Turcijas Republika nav parakstījusi ANO Jūras tiesību konvenciju (United Nations Convention on the Law of the Sea, UNCLOS), kuru savukārt Kipras Republika ir parakstījusi un ratificējusi. Papildus saistībā ar iestāšanās ES jāpiemin Norvēģijas Karaliste. Minētajā valstī divas reizes (1972. un 1994. gadā) notika referendums par iestāšanos ES, un abas reizes tika nobalsots pret iestāšanos, tādēļ arī Norvēģijas Karaliste vēl aizvien nav kļuvusi par ES dalībvalsti. Savukārt Šveices Konfederācijā 1992. gadā notika referendums par iestāšanos ES, un tajā tika nobalsots pret iestāšanos ES. Turpretī Islande, kas bija ES kandidātvalsts, 2013. gadā pieņēma lēmumu par pievienošanās sarunu apturēšanu, bet 03.2015. paziņoja par iestāšanās pieteikuma atsaukšanu.

Kopenhāgenas kritērijus izveidoja Eiropadome 1993. gadā, un, lai valsts varētu sākt sarunas par pievienošanos ES, tai jāatbilst pirmajam kritērijam. Kopenhāgenas kritēriji:

1) politiskie – stabilas iestādes, kas garantē demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un minoritāšu tiesību ievērošanu un aizsardzību;

2) ekonomiskie – funkcionējoša tirgus ekonomika un spēja izturēt konkurences spiedienu un tirgus apstākļus ES;

3) juridiskie – spēja uzņemties dalībvalsts pienākumus, tostarp politiskās, ekonomiskās un monetārās savienības mērķu ievērošana.