Detalizēts regulējums valsts uzņemšanai ES nav izstrādāts, izņemot LES 49. pantā noteikto. Tomēr iestāšanās un pievienošanās process sastāv no vairākiem posmiem. Pirmkārt, Eiropas valsts, kura ievēro un apņemas sekmēt LES 2. pantā minētās vērtības, iesniedz ES Padomei pieteikumu. Otrkārt, Eiropas Komisija sniedz viedokli par valsts iesniegto pieteikumu, vērtējot konkrētās valsts atbilstību Kopenhāgenas kritērijiem. Treškārt, tiek lemts par kandidātvalsts statusa piešķiršanu valstij, un to piešķir ES Padome pēc tam, kad no Eiropas Komisijas saņemts labvēlīgs atzinums un Eiropadome (European Council) to ir izskatījusi. Kandidātvalsts statuss negarantē, ka valsts automātiski pievienosies ES. Pievienošanās process sākas tikai ar Eiropadomes vienbalsīgu lēmumu par pievienošanās sarunu sākšanu. Pievienošanās sarunas palīdz kandidātvalstīm sagatavoties dalībai ES, un pievienošanās sarunu galvenais mērķis ir sagatavot pievienošanās līgumu. Šo līgumu paraksta un ratificē katra ES dalībvalsts un valsts, kas pievienojas ES, atbilstoši katras valsts konstitucionālajai kārtībai. Minētais attiecīgi nozīmē, ka, treškārt, tiek uzsāktas pievienošanās sarunas, un, ceturtkārt, līdztekus pievienošanās sarunām norisinās arī izvērtēšanas process, kas, piektkārt, noslēdzas ar pievienošanās līgumu.

Vispārējo lietu padomē oficiāli uzsāk vienpadsmit kandidātvalstu dalības procesu Eiropas Savienībā. Brisele, 30.03.1998.
Fotogrāfs Jean-Michel Clajot. Avots: Eiropas Kopienas; Eiropas Komisijas Audiovizuālais dienests, 1998.
Saistībā ar iestāšanās ES procedūru pieminama, piemēram, Turcijas Republika, kas joprojām atrodas pievienošanās sarunu posmā (kopš 03.10.2005.). Vienlaikus minētajai valstij ir arī kandidātvalsts statuss (kopš 1999. gada). Lai arī tika paredzēts, ka pievienošanās sarunas ilgs desmit gadus, 2006. gadā no ES puses tika nolemts ierobežot pievienošanās sarunu procesu, lai Turcijas Republika nodrošinātu saistību izpildi. Turcijas Republika nenodrošināja saistību izpildi atbilstoši 12.09.1963. Ankarā starp Turcijas Republiku, no vienas puses, un EEK dalībvalstīm un EEK, no otras puses parakstītā Līguma par asociācijas izveidi starp EEK un Turcijas Republiku (Ankaras nolīgums; turku Ankara Anlaşması, angļu Ankara Agreement, vācu Assoziierungsabkommen EWG–Türkei, franču accord d'Ankara), kas stājās spēkā 01.12.1964., papildprotokolam. Minētais papildprotokols tika parakstīts 23.11.1970., un ratificēts no ES puses ar Padomes 19.12.1972. Regulu (EEK) Nr. 2760/72, ar kuru noslēdz 23.11.1970. parakstīto papildprotokolu un finanšu protokolu Nolīgumam par asociācijas izveidi starp EEK un Turcijas Republiku un paredz pasākumus, kas pieņemami to spēkā stāšanās nolūkā. Atbilstoši papildprotokola 62. pantam šis papildprotokols ir neatņemama Ankaras nolīguma daļa. Galvenā problēma papildprotokola izpildē saistīta ar to, ka Turcijas Republika neatzīst Kipras Republiku, kas ir ES dalībvalsts. Tāpat Turcijas Republika nav parakstījusi ANO Jūras tiesību konvenciju (United Nations Convention on the Law of the Sea, UNCLOS), kuru savukārt Kipras Republika ir parakstījusi un ratificējusi. Papildus saistībā ar iestāšanās ES jāpiemin Norvēģijas Karaliste. Minētajā valstī divas reizes (1972. un 1994. gadā) notika referendums par iestāšanos ES, un abas reizes tika nobalsots pret iestāšanos, tādēļ arī Norvēģijas Karaliste vēl aizvien nav kļuvusi par ES dalībvalsti. Savukārt Šveices Konfederācijā 1992. gadā notika referendums par iestāšanos ES, un tajā tika nobalsots pret iestāšanos ES. Turpretī Islande, kas bija ES kandidātvalsts, 2013. gadā pieņēma lēmumu par pievienošanās sarunu apturēšanu, bet 03.2015. paziņoja par iestāšanās pieteikuma atsaukšanu.