20. gs. 70. gados Rietumvalstu un PSRS attiecībās Baltijas valstu okupācijas jautājums neatradās aktuālāko politisko jautājumu lokā, vienlaikus Rietumvalstīm turpinot uzsvērt, ka tās neatzīst Baltijas valstu okupāciju de iure un tas ir pretrunā ar starptautisko tiesību normām. Šo valstu vidū bija arī Austrālija, kurā pēc Otrā pasaules kara bija apmetušies ap 36 500 baltiešu kara bēgļu no Eiropas. Situācija mainījās 03.08.1974., kad publiski kļuva zināms par Austrālijas ministru prezidenta Gofa Vitlama (Edward Gough Whitlam) vadītās Austrālijas valdības lēmumu atzīt Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā de iure.

Austrālijas valdības lēmums varēja iedragāt baltiešu trimdas sabiedrības un Latvijas Republikas (LR) diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību turpmāko pastāvēšanu, kļūstot par katalizatoru arī citām Rietumeiropas valstīm mainīt nostāju Baltijas valstu okupācijas de iure neatzīšanā. G. Vitlama valdības lēmums izsauca Austrālijas vēsturē nepieredzēti plašas baltiešu minoritātes protesta akcijas, gūstot atbalstu Austrālijas un citu Rietumu valstu sabiedrībā. Baltiešu trimdas organizācijas no 08.1974. līdz 12.1975. rīkoja protestu gājienus un demonstrācijas, rakstīja petīcijas, vērsās pie Austrālijas valdības un senāta pārstāvjiem, pievēršot Rietumu valstu sabiedrības un politiķu uzmanību Baltijas valstu jautājumam. Vienlaikus baltiešu trimdas sabiedrība piedzīvoja spilgtu nacionālās apziņas uzplaukuma posmu un politisko aktivitāšu kulminācijas brīdi. Pateicoties šīm aktivitātēm, kā arī iegūtajam politiskajam atbalstam opozīcijā, akcijas iznākums bija baltiešiem pozitīvs – 12.1975. jaunā Malkolma Freizera (John Malcolm Fraser) vadītā liberāļu un nacionālās partijas koalīcijas valdība atcēla G. Vitlama valdības lēmumu. Baltijas valstu okupācijas un aneksijas de iure atzīšanas atcelšana bija unikāls gadījums starptautisko tiesību praksē. Šim lēmumam un tā atcelšanai bija tālejošas, lai arī tobrīd tieši neredzamas sekas.

Pēc Otrā pasaules kara Austrālija uzņēma 170 000 kara bēgļus no Eiropas, no tiem ap 36 500 bija baltieši (20 000 latviešu, 6500 igauņu, 10 000 lietuviešu). Lielākie latviešu centri izveidojās Melburnā, Sidnejā un Adelaidā. Uz brīvprātības pamata sabiedriski aktīvie latvieši nodibināja, piemēram, biedrības, baznīcu draudzes, latviešu skolas, tautas deju kopas, korus, lai svešumā turpinātu kopt un uzturēt latviešu valodu un kultūras tradīcijas. Vairums Austrālijas baltiešu 20. gs. 70. gados bija veiksmīgi integrējušies Austrālijas sabiedrībā un bija lojāli Austrālijas pilsoņi, kas ar t. s. latviešu lietām nodarbojās brīvajā laikā, bet Austrālijas politiskajā dzīvē esot visai atturīgi. Baltiešu trimdas jumtorganizācijas bija apvienotas Austrālijas Baltiešu padomē (Baltic Council of Australia, 1967), ar mērķi atgādināt par Baltijas valstu inkorporācijas nelikumību un disidentu vajāšanu, tomēr līdz 70. gadu vidum tās organizētie pasākumi nebija guvuši plašu ievērību.

20. gs. 70. gados vairākas Rietumu valstis savstarpējās konsultācijās interesējās par Baltijas valstu atzīšanas jautājumu, un visai pamatota bija iespēja, ka sekmīgam okupācijas atzīšanas piemēram Austrālijā varēja sekot arī citu Rietumu valstu valdību politikas maiņa Baltijas valstu jautājumā. Kopā ar Helsinku konferenci (06.–07.1975.) Baltijas valstu jautājums nonāca pasaules sabiedrības uzmanības centrā un bija daļa no aktuālajiem politiskajiem notikumiem 20. gs. 70. gados. Šie gadi PSRS un Rietumu valstu attiecībās bija kompromisa un dialogu meklējumu laiks. 1973. gadā notika Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes (EDSA) sanāksme, kas baltiešu trimdas sabiedrībā viesa bažas, ka Rietumu valstis varētu “upurēt” Baltijas valstis, lai panāktu citas vienošanās ar PSRS, tādas kā atomieroču izplatības ierobežošana un vispārējā saspīlējuma mazināšana. PSRS sanāksmē vēlējās panākt Rietumu valstu akceptu pēc Otrā pasaules kara Eiropā izveidotajām robežām. Trimdinieku ieskatā pēdējais varēja nopietni apdraudēt Baltijas valstu inkorporācijas PSRS neatzīšanas politiku. Austrālija un citas Rietumu valstis EDSA laikā un pēc tās joprojām saglabāja līdzšinējo neatzīšanas politiku.

05.1974. Jaunzēlandes Ārlietu ministrija pārskatīja līdzšinējo nostāju Baltijas valstu inkorporācijas neatzīšanā, atzīstot to par novecojušu un neatbilstošu realitātei. Jaunzēlande šajā jautājumā konsultējās ar Austrāliju, pirmajai jau tobrīd pieņemot lēmumu par inkorporācijas atzīšanu de iure. Jaunzēlandes nostāja kļuva par galveno ierosinātāju arī Austrālijas politikas maiņai. Ārlietu departamenta sekretārs Alans Renūfs (Alan Phillip Renouf) konsultācijās ar ārlietu ministru Donu Villesiju (Donald Robert Willesee) un vēstnieku Maskavā Džeimsu Plimsolu (James Plimsoll) saņēma abu atbalstu jautājuma pārskatīšanai. Rezultātā Ārlietu departaments A. Renūfa vadībā 02.07.1974. sagatavoja rekomendācijas, ko 03.07.1974. parakstīja ministru prezidents G. Vitlams, aizvietojot prombūtnē esošo ārlietu ministru. Austrālijas nostājas maiņa Baltiju valstu inkorporācijas PSRS de iure tika veikta diskrēti un bez liekas publicitātes Dž. Plimsolam esot vizītē Tallinā 28.–30.07.1974. un 1931. gadā atvērtā Latvijas goda konsulāta Melburnā slēgšanu 15.08.1974.

Par Austrālijas valdības lēmumu sabiedrība uzzināja 03.08.1974. rīta radio pārraidē, izsaucot sašutumu un neapmierinātību baltiešu trimdas un austrāliešu sabiedrībā. Austrālijas baltieši nekavējoties uzsāka plašas un intensīvas Austrālijas Baltiešu padomes koordinētu baltiešu trimdas organizāciju Austrālijā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Kanādā, Lielbritānijā un citur protestu akcijas pret šo lēmumu. Protestu akcijas vērsās divos galvenajos virzienos. Pirmkārt, sabiedriskās attiecības. Tās piesaistīja sabiedrības uzmanību Baltijas jautājumam, informēja un noskaņoja to pret valdības lēmumu. To ietvaros tika rīkotas protesta demonstrācijas, publikācijas presē, publiskas lekcijas. 05.08.1974. Melburnā notika pirmā baltiešu organizētā demonstrācija Austrālijā. 09.08.1974. lielākajās pilsētās Melburnā, Sidnejā un Adelaidā vienlaicīgi notika daudzskaitlīgas ielu demonstrācijas, kurās kopā piedalījās ap 15 000 baltiešu. Turpmākajos mēnešos sekoja vēl daudzas masveida protesta akcijas, kur demonstrāciju dalībnieki bija tērpušies nacionālajos tautastērpos, plīvoja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valsts karogi un plakāti, tika dalītas skrejlapas un dziedātas dziesmas, nonākot preses, radio un televīzijas uzmanības centrā. Līdzīgas protesta akcijas rīkoja arī citās mītnes zemēs dzīvojošie baltieši.

Otrkārt, politiskā darbība. Ar to bija jāpanāk valdības lēmuma atsaukšanu. Abpusēji izdevīga sadarbība izvērtās ar opozīcijas pārstāvjiem no Austrālijas Liberālās partijas (Liberal Party of Australia), izmantojot personiskos kontaktus. Īpašu nozīmi tā ieguva pēc leiboristu valdības kategoriskā atteikuma pārskatīt pieņemto lēmumu, jo tas nozīmēja, ka lēmumu iespējams atcelt tikai ar opozīcijas nākšanu pie varas. Lielā mērā pateicoties baltiešu spiedienam, opozīcija Austrālijas Senātā panāca neuzticības izteikšanu D. Vilesijam. Opozīcijas solījumi konkrētākas aprises ieguva 06.10.1974., kad liberāļu līderis Billijs Snedens (Billy Mackie Snedden) apsolīja atcelt de iure atzīšanas lēmumu. Solījumu atkārtoja jaunais opozīcijas līderis M. Freizers 03.04.1975. un 20.08.1975. pirmo reizi publiski deva solījumu bez ierunām atsaukt Baltijas inkorporācijas atzīšanas lēmumu. Iekšpolitiskas krīzes iespaidā 11.11.1975. Austrālijas ģenerālgubernators atlaida G. Vitlama valdību, izraisot lielāko konstitucionālo krīzi valsts vēsturē, un nozīmēja jaunas vēlēšanas 13.12.1975. Opozīcijas partijas savā priekšvēlēšanu programmā iekļāva arī solījumu atsaukt Baltijas valstu inkorporācijas atzīšanas lēmumu. Pēc pārliecinošas uzvaras vēlēšanās liberāļu partija atsauca padomju jurisdikciju pār Baltijas valstīm.

Jaunā M. Freizera valdība 17.12.1975. instruēja Austrālijas vēstnieku un viņa personālu nākotnē neapmeklēt Latviju, Lietuvu vai Igauniju, savukārt 19.12.1975. informēja Latvijas goda konsulu Melburnā par tā akreditācijas atjaunošanu. G. Vitlama pārstāvētā leibortistu partija (Australian Labor Party) savu nostāju Baltijas valstu jautājumā mainīja tikai 1978. gadā un 24.05.1978. paziņoja, ka turpmāk neatzīs Baltijas valstu iekļaušanu PSRS de iure. Padomju pārstāvji oficiāli netika informēti par lēmuma atsaukumu, PSRS neuzskatīja par nepieciešamu reaģēt formāli vai publiski.

Baltiešu trimdas organizācijas, kas organizēja protesta akcijas pret Baltijas valstu okupācijas atzīšanu Austrālijā: Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē (līdz 1972. gadam – Latviešu apvienība Austrālijā, dibināta 1951. gadā, priekšsēdis Jānis Grauds); Latviešu jaunatnes apvienība Austrālijā (dibināta 1969. gadā, priekšsēdis Rūdis Dancis); Daugavas Vanagi (Austrālijas valde, dibināta 1949. gadā, priekšsēdis Jānis Kārkliņš); Austrālijas Lietuviešu apvienība (Federal Council of Australian Lithuanian Community, Australijos Lietuvių Bendruomené, dibināta 1950. gadā, prezidents Antanas Čibiras, Antanas Čibiras); Austrālijas Igauņu biedrību padome (Council of Estonian Societies in Australia, Austraalia Eesti Seltside Liit, dibināta 1952. gadā, priekšsēdētājs Lembits Marders, Lembit Marder); Austrālijas baltiešu padome (Baltic Council of Australia, dibināta 1967. gadā, darbība apsīkusi 20. gs. 90. gadu beigās, vadītājs Juris Liepiņš, uz 1997. gadu); Pasaules Brīvo latviešu apvienība (līdz 1972. gadam – Brīvās pasaules latviešu apvienība, dibināta 1955. gadā, priekšsēde Kristīne Saulīte); Apvienotā Baltiešu komiteja (Joint Baltic American National Committee, dibināta 1961. gadā, prezidents Sauļus Kuprīs, Saulius Kuprys) un citas.

Austrālijas mēģinājums atzīt Baltijas valstis par PSRS sastāvdaļu bija viens no nopietnākajiem draudiem, kas varēja nenovēršami iedragāt baltiešu trimdas sabiedrības un Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta turpmāko pastāvēšanu. Saskaņota, pārdomāta un efektīva visu triju Baltijas valstu trimdas organizāciju darbība, sadarbība ar opozīcijas pārstāvjiem, plašs iedzīvotāju masu atbalsts un veiksmīgi izmantota politiskā situācija Austrālijā, ļāva panākt lēmuma atcelšanu. G. Vitlama lēmums radīja Austrālijas vēsturē vēl nepieredzētu baltiešu minoritātes vienotību un spilgtu nacionālās apziņas uzplaukuma posmu, kļūstot par Austrālijas baltiešu kopienu politisko aktivitāšu kulminācijas brīdi. Nekad iepriekš viņi nebija spējuši sasniegt tādu popularitāti un atsaucību austrāliešu sabiedrības un Austrālijas politiķu vidū. Baltiešu protestu ietekmē Austrāliju maz ietekmējošs ārpolitisks lēmums pārvērtās par iekšpolitisku problēmu, turklāt solījums par Baltijas valstu inkorporāciju pirmo reizi tika iekļauts kādas austrāliešu partijas vēlēšanu programmā. Līdzās ASV, Austrālija bija otra valsts pasaulē, kas vēl 80. gadu beigās bez formāliem ierobežojumiem atļāva darboties Latvijas konsulātam Melburnā un pārstāvēt gan Austrālijā dzīvojošo, gan okupētajā dzimtenē esošo latviešu intereses.

Šāds Austrālijas valsts politikas pavērsiens tiek uzlūkots kā līdz tam lielākais baltiešu trimdas politiskais sasniegums un bija brīdinājuma zvans citām Rietumu valstīm atturēties no līdzīgu lēmumu pieņemšanas, neskatoties, ka arī pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem, Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas idejai ticēja vēl daudzi Rietumu valstīs patvērumu guvušie trimdas baltieši un viņu pēcteči un tās vārdā bija gatavi aktīvai darbībai. Zināmā mērā baltiešu trimdai pozitīvais akcijas iznākums deva iespēju ar mazākām pūlēm panākt LR neatkarības atjaunošanu.