Latvijas Centrālās padomes (LCP) pirmsākumi rodami latviešu demokrātiski noskaņoto politisko darbinieku, t. sk. sociāldemokrātu, mēģinājumos atsākt politisko darbību 1942.–1943. gadā. Šajā laikā pakāpeniski arvien vairāk sāka nostiprināties pārliecība, ka Otrajā pasaules karā virsroku gūs Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS), nevis Vācija. Šī situācija atsevišķos aspektos padarīja mērenāku vācu okupācijas režīma politiku, bet vienlaikus palielināja atkārtotas padomju okupācijas draudus. Svarīga loma LCP izveidē bija arī bijušajam Latvijas sūtnim Zviedrijā Voldemāram Salnajam, kurš bija pārliecināts par Rietumu sabiedroto izšķirošo lomu karā un 1943. gada pavasarī un vasarā arvien aktīvāk centās izveidot pretošanās kustības politisko centru, kas paustu Latvijas tautas vēlmi atgūt savu valstiskumu. Tuvāku sakaru nodibināšana starp latviešu politiķiem un V. Salno kļuva iespējama, kad 22.07.1943. žurnālistam Leonīdam Siliņam izdevās slepeni šķērsot Baltijas jūru un sasniegt Gotlandi.

LCP dibināšanas sanāksme notika 13.08.1943. Rīgā, Torņakalna ielā 15. LCP veidoja 4. Saeimas vēlēšanās 49 no 100 mandātiem ieguvušo pirmskara Latvijas lielāko politisko partiju – Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP), Zemnieku savienības, Demokrātiskā centra un Latgales Kristīgo zemnieku partijas – pārstāvji ar pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes dēlu, profesoru Konstantīnu Čaksti priekšgalā. Par K. Čakstes vietnieku kļuva sociāldemokrāts Bruno Kalniņš, bet par organizācijas ģenerālsekretāru ievēlēja diplomātu Ludvigu Sēju. LCP paplašinātajā prezidijā ietilpa arī pēdējās 4. Saeimas prezidija locekļi: Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, pirmais biedrs Kārlis Pauļuks un otrais biedrs bīskaps Jāzeps Rancāns. LCP bija septiņas komisijas – ārlietu, militārā, informācijas, juridiskā, ekonomiskā, līdzekļu vākšanas un sakaru uzturēšanas –, kas darbojās ar dažādu intensitāti un rezultātiem.

LCP uzskatīja, ka joprojām ir spēkā 15.02.1922. Satversme, saskaņā ar kuru pēdējais 4. Saeimas priekšsēdētājs P. Kalniņš ir likumīgs Latvijas Valsts prezidenta vietas izpildītājs līdz jauna prezidenta ievēlēšanai, un ka nākamo valsts iekārtu noteiks brīvi un demokrātiski vēlēta Saeima. LCP vērsās pret Vācijas un PSRS okupāciju Latvijā un izteica cerības par Rietumu sabiedroto uzvaru karā un Atlantijas hartas principu īstenošanu attiecībā uz Baltijas valstīm. LCP slepenās sanāksmes, kurās pārrunāja politiskus un organizatoriskus jautājumus, notika galvenokārt Rīgā, bet kara beigu posmā – Ventspilī. Vairāki LCP locekļi piederēja akadēmiskajai vienībai “Austrums”, kā arī bija Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas mācībspēki. Laikā no 1944. gada janvāra līdz aprīlim Rīgā notika vairākas LCP vadības nelegālas apspriedes ar pārstāvjiem no Augstākās komitejas Lietuvas atbrīvošanai (Vyriausiasis Lietuvos išlaisvinimo komitetas) un Igaunijas Republikas Nacionālās komitejas (Eesti Vabariigi Rahvuskomitee).

LCP izstrādāja vairākas politiskas deklarācijas, kā arī vāca informatīvus materiālus par situāciju nacistu okupētajā Latvijā, kas ar V. Salnā starpniecību sasniedza Latvijas ārkārtējo pilnvaru nesēju un sūtni Lielbritānijā Kārli Zariņu un Latvijas sūtni Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) Alfrēdu Bīlmani, kā arī Rietumu valstu ārlietu institūcijas un slepenos dienestus. LCP uz Rietumiem nogādāto materiālu vidū bija Hamburgas Hanzas Universitātes (Hansische Universität; mūsdienās Universität Hamburg) profesora Rūdolfa Launa (Rudolf Laun) 30.06.1942. un senatoru Voldemāra Zāmuela, Mintauta Čakstes un Rūdolfa Alkšņa 1943. gada janvāra atzinumi par Latvijas valsts un īpašumu tiesisko statusu, Zemes pašpārvaldes ģenerāldirektoru apspriedes pie ģenerālkomisāra Rīgā 29.01.1943. sēdes protokols un oktobra iesniegums SS (Schutzstaffel) reihsfīreram Heinriham Himmleram (Heinrich Luitpold Himmler), pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektora Oskara Dankera 28. decembra memorands ģenerālkomisāram Rīgā un daudzi citi pārskati par situāciju nacistu okupētajā Latvijā.

Svarīgākās politiskās deklarācijas bija LCP politiskā platformaun deklarācija, LSDSP ziņojums par stāvokli Latvijā un citās Baltijas valstīs un Baltijas valstu brīvo arodbiedrību pārstāvju ziņojums “Baltijas valstu strādnieki vācu un krievu okupācijā”, P. Kalniņa iesniegumi par Latvijas sūtņu ASV un Lielbritānijā statusu un LCP paziņojums ASV Valsts sekretāram par centieniem atjaunot neatkarīgu Latvijas Republiku. Rietumu sabiedroto iegūtā militāra un ekonomiska rakstura informācija par Latviju bija viens no komponentiem, kas veidoja britu un amerikāņu analītiķu zināšanas un priekšstatus par nacistiskās Vācijas pozīcijām un to maiņu Otrā pasaules kara gaitā. Vienlaikus liela daļa V. Salnā un LCP sniegto politiska rakstura ziņu traucēja Rietumu sabiedrotajiem un varēja nevēlami ietekmēt ASV un Lielbritānijas attiecību veidošanu ar PSRS, tāpēc līdz pat kara noslēgumam tās tika ignorētas. Šī informācija nesaturēja nacistisko un komunistisko ideoloģiju, līdz ar to tā kliedēja dezinformāciju par Latvijas iedzīvotāju vēlmi kopā ar Vāciju piedalīties cīņā par “Jauno Eiropu” vai sagaidīt PSRS īstenotu “atbrīvošanu”.

Īpašu vietu LCP politiskajā darbībā ieņem 1944. gada 17. marta memorands, ko parakstīja 188 latviešu sabiedriskie un politiskie darbinieki. Viņu vidū bija pēdējās 4. Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājs P. Kalniņš, vicepriekšsēdētāji K. Pauļuks un J. Rancāns, Saeimas un Ministru kabineta locekļi Pēteris Juraševskis, Fēlikss Cielēns, V. Zāmuels, Jānis Breikšs, Ādolfs Klīve, Ludvigs Sēja un Jānis Goldmanis, arhibīskaps Teodors Grīnbergs, metropolīts Augustīns Pētersons, augstskolu mācībspēki un profesori Pauls Kvelde, Andrejs Teikmanis, Kārlis Straubergs, Jānis Endzelīns, Jāzeps Vītols, Pauls Jurevičs, Kārlis Kundziņš, Eižens Laube, Pauls Starcs, Arveds Švābe, Ludvigs Bērziņš, literāti Kārlis Skalbe, Zinaīda Lazda, Elza Stērste, Ādolfs Erss, Jānis Kārkliņš, Latvijas armijas ģenerāļi Mārtiņš Peniķis, Eduards Kalniņš, Verners Tepfers, Mārtiņš Vācietis, Jānis Francis, Jānis Kurelis un citi. Formāli šis dokuments bija adresēts Latviešu leģiona ģenerālinspektoram, SS grupenfīreram un ieroču SS ģenerālleitnantam Rūdolfam Bangerskim, bet īstenībā bija iecerēts kā neatkarības deklarācija Rietumu valstu valdībām. Memoranda parakstītāji Latvijas nācijas vārdā deklarēja nepieciešamību atjaunot 1922. gada Satversmē balstītu Latvijas Republikas faktisko suverenitāti.

Ar sūtņa Stokholmā V. Salnā starpniecību LCP memorands sasniedza arī citus Latvijas diplomātus Rietumos, tomēr viņu attieksme pret šo deklarāciju bija rezervēta. Sūtnis Londonā K. Zariņš pauda viedokli, ka leģiona ģenerālinspektora R. Bangerska atteikšanās pieņemt šo dokumentu neļauj to uzskatīt par oficiāli iesniegtu, kas ir viens no iemesliem, kas kavē tā tālāku virzību. Līdzīga bija sūtņa Vašingtonā A. Bīlmaņa nostāja. Līdz šim apzinātie Latvijas un ārzemju arhīvu materiāli neļauj apstiprināt LCP memoranda iesniegšanu ASV Valsts departamentā vai Lielbritānijas Ārlietu ministrijā. 1944. gada jūlijā un augustā ar F. Cielēna, V. Salnā un bijušā Latvijas sūtņa Somijā Jāņa Tepfera starpniecību memorands bez tam klāt pievienotiem parakstītāju vārdiem, bet ar pavadvēstulēm, kurās bija lūgums atbalstīt Latvijas faktiskās suverenitātes atjaunošanu, sasniedza Somijas valdību un Zviedrijas Ārlietu ministriju. Tam nesekoja nekāda reakcija vairāku iemeslu dēļ: straujā Sarkanās armijas ofensīva Baltijas telpā, Somijas–PSRS pamiera noslēgšana un Somijas izstāšanās no kara. 

Otrā pasaules kara beigās norisinājās nelegāla latviešu bēgļu laivu kustība starp nacistu okupēto Latviju un Zviedriju. Tajā bija iesaistītas vairākas institūcijas: 1) LCP vadība Rīgā un tās sakaru grupa Ventspilī, V. Salnais un Zviedru-latviešu palīdzības komiteja (Svensk-Lettiska Hjälpkommitten) Stokholmā; 2) Zviedrijas Aizsardzības štāba C birojs un tā darbinieki Stokholmā un Gotlandē, 3) ASV vēstniecība Zviedrijā un tās paspārnē izveidotā Kara bēgļu padome (War Refugee Board) Stokholmā. Līdz kara beigām Gotlandē nokļuva vairāk nekā 4500 latviešu bēgļu, no kuriem 2541 tur ieradās ar LCP palīdzību, bet 2077 – privātā kārtā.

Īpaša loma bēgļu laivu organizēšanā bija LCP ārzemju delegācijas sekretāram L. Siliņam un it īpaši Eduardam Andersonam, kurš, tāpat kā citi gados jauni zvejnieki un jūrnieki – Žanis Fonzovs, Aleksejs Grīvainis, Fricis Heibergs, Pēteris Jansons, Voldemārs Jurjaks, Laimonis Pētersons, Pēteris Robežnieks, Andrejs Spāde, Ēriks Tomsons un citi –, daudzas reizes devās pāri Baltijas jūrai. Laivu braucienu organizēšanā Kurzemes piekrastē liela nozīme bija Ventspils sakaru grupai, kurā aktīvi darbojās Nikolajs Alksnītis, Arturs Arnītis, Osvalds Bileskalns, Kārlis Frišenfelds, Žanis Gerge, Arvīds Krasts, Voldemārs Mežaks, Alfonss Priedīte, Fricis Šteinmanis un vēl citas personas. Kara beigu posmā ar Ventspils sakaru grupu aktīvi sadarbojās LCP pārstāvis Kurzemē Valdemārs Ģinters, bet slepeno radio ziņojumu šifrēšanā bija iesaistīta Valentīne Jaunzeme (pēc laulībām Lasmane) un Ādolfs Andersons.

LCP cerēja sagaidīt izdevīgu brīdi starp Vācijas armijas atkāpšanos un PSRS karaspēka iebrukumu Latvijas teritorijā, lai ar latviešu bruņoto spēku palīdzību pārņemtu varu savās rokās un pasludinātu Latvijas neatkarību un pagaidu valdības izveidošanu, kuras darbības nodrošināšanai tika sagaidīts Rietumu sabiedroto atbalsts. Par bruņojuma sagādi latviešu karaspēka vienībām rūpējās LCP militārā komisija, ko vadīja ģenerālis J. Kurelis un kapteinis Kristaps Upelnieks. Latviešu bruņotajiem spēkiem nepieciešamo ieroču, munīcijas un apgādes plānu 1944. gada janvārī izstrādāja 15. latviešu ieroču SS divīzijas 33. grenadieru pulka komandieris, SS oberfīrers Vilis Janums, un LCP vadība to nosūtīja sūtnim V. Salnajam Stokholmā, kurš militāro palīdzību nesekmīgi mēģināja iegūt Zviedrijā un Somijā.

Sarkanās armijas ofensīva Austrumu frontē 1944. gada vasarā, pēc tās – Latgales un Vidzemes ieņemšana, kā arī padomju spēku straujais iebrukums līdz pat Rīgas jūras līcim 30. jūlijā LCP iecerēm neļāva piepildīties. Nelabvēlīgajā militāri politiskajā situācijā LCP nespēja paziņot par 08.09.1944. Rīgā Saeimas priekšsēdētāja P. Kalniņa parakstīto deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu un pagaidu valdības izveidošanu ar senatoru M. Čaksti priekšgalā. Pēc ģenerāļa Kureļa grupas galveno spēku apcietināšanas 14.11.1944. vāciešiem aktīvi pretojās vienīgi leitnanta Roberta Rubeņa bataljons 500 vīru sastāvā. Ar izņēmuma stāvokļa kara tiesas spriedumu Liepājas Karostā 20. novembrī ar nāvi sodīja astoņus latviešu virsniekus, bet ap tūkstoti kureliešu arestēja un nosūtīja uz koncentrācijas nometnēm Vācijā un nacistu okupētajā Polijā.

1944. gada pavasarī aktīva LCP darbība tika ierobežota, jo vācu drošības iestādes uzzināja par latviešu sabiedrisko un politisko darbinieku parakstīto memorandu un slepeno sadarbību ar Igaunijas un Lietuvas pretošanās kustību. 29.04.1944. arestēja K. Čaksti, 25. maijā – L. Sēju (pēc nacistu ieslodzījuma nonāca padomju apcietinājumā Polijā, vēlāk atradās Lubjankas un Ļefortovas cietumos un citās ieslodzījuma vietās PSRS), bet 12. jūlijā – B. Kalniņu (kara beigās nonāca britu okupācijas zonā Vācijā, vēlāk dzīvoja Zviedrijā). Vairāki LCP dalībnieki bija ieslodzīti Štuthofas koncentrācijas nometnē, t. sk. K. Čakste.

Pēc Otrā pasaules kara atsevišķi LCP dalībnieki nelegāli darbojās padomju okupētajā Latvijā, iluzori cerot uz izmaiņām starptautiskajā situācijā un Rietumu demokrātisko valstu atbalstu. Vairākus LCP dalībniekus padomju drošības iestādēm izdevās apcietināt 1945.–1947. gadā un vēl vēlāk. Ar nāves sodu tika sodīti E. Andersons un O. Bileskalns, bet ar dažāda ilguma ieslodzījumu – A. Arnītis, Jānis Šmits, L. Pētersons, V. Mežaks, Pēteris Klibiķis, Ž. Gerge, K. Frišenfelds, Emīls Vecmanis, Ē. Tomsons, Rihards Zande, A. Spāde, Roberts Ķīsis un citi. 

Pēc Otrā pasaules kara LCP daļēji turpināja darboties trimdā. Pēc P. Kalniņa nāves 27.08.1945. organizācijas vadību uzņēmās bīskaps J. Rancāns. LCP ietilpa Saeimas prezidija un Latvijas lielāko pirmskara partiju amatpersonas, tās darbības centrs atradās Eslingenā, Vācijā. Organizācija pieredzēja tās sadalīšanos divās patstāvīgās daļās – LCP Vācijā darbojās līdz 1950. gadam, bet Zviedrijā – līdz 1951. gadam. Ne trimdas, ne starptautiskajā sabiedrībā tai neizdevās panākt, ka to uzskatītu par tiesiski atzītu Latvijas trimdas valdību.

LCP bija pretošanās kustības politiskais centrs, kā sastāvs, mērķi un darbība Latvijas sabiedrībā nebija plaši pazīstami. LCP dalībnieki arī atklāti nevērsās pret nacistu okupācijas varas prettautisko politiku (holokaustu 1941. gadā, Latviešu leģiona izveidošanu 1943. gadā u. c.), bet lielākoties veica diskusijas organizācijas iekšienē, kas rezultējās vairāku politisku deklarāciju pieņemšanā un slepenā nosūtīšanā uz ārzemēm, cenšoties panākt Latvijas neatkarības atjaunošanu ar Rietumu sabiedroto un Skandināvijas valstu palīdzību. LCP sniedza ieguldījumu informācijas vākšanā par situāciju nacistu okupētajā Latvijā, un šīs ziņas sasniedza arī dažādas Rietumu sabiedroto ārlietu un militārās izlūkošanas institūcijas.

LCP prorietumnieciskā nostāja neaprobežojās tikai ar simpatizēšanu ASV un Lielbritānijas uzvarai karā un izteiktajām cerībām par Rietumu sabiedroto atbalstu Latvijas neatkarības centienu īstenošanā, bet izpaudās kā slepena politiska, informatīva un praktiska darbība. Baltiešu pretošanās kustību un to diplomātu Rietumos sistemātiski sniegtā informācija un politiskās deklarācijas deva pretsparu PSRS dezinformācijai par latviešu, igauņu un lietuviešu piederību un vēlmi atrasties Padomju Savienības sastāvā un stiprināja Rietumu sabiedroto Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politiku.

LCP veltīta piemiņas plāksne atklāta Rīgā, Torņakalna ielā 15 (2017), bet LCP priekšsēdētājam K. Čakstem veltīta dokumentālā filma “Konstantīns” (režisore Dzintra Geka, 2011). LCP 1944. gada 17. marta memorands iekļauts Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO) programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā (2009) un ir apskatāms Latvijas Kara muzeja ekspozīcijā.