Latvijas Centrālās padomes (LCP) pirmsākumi rodami latviešu demokrātiski noskaņoto politisko darbinieku, t. sk. sociāldemokrātu, mēģinājumos atsākt politisko darbību 1942.–1943. gadā. Šajā laikā pakāpeniski arvien vairāk sāka nostiprināties pārliecība, ka Otrajā pasaules karā virsroku gūs Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS), nevis Vācija. Šī situācija atsevišķos aspektos padarīja mērenāku vācu okupācijas režīma politiku, bet vienlaikus palielināja atkārtotas padomju okupācijas draudus. Svarīga loma LCP izveidē bija arī bijušajam Latvijas sūtnim Zviedrijā Voldemāram Salnajam, kurš bija pārliecināts par Rietumu sabiedroto izšķirošo lomu karā un 1943. gada pavasarī un vasarā arvien aktīvāk centās izveidot pretošanās kustības politisko centru, kas paustu Latvijas tautas vēlmi atgūt savu valstiskumu. Tuvāku sakaru nodibināšana starp latviešu politiķiem un V. Salno kļuva iespējama, kad 22.07.1943. žurnālistam Leonīdam Siliņam izdevās slepeni šķērsot Baltijas jūru un sasniegt Gotlandi.
LCP dibināšanas sanāksme notika 13.08.1943. Rīgā, Torņakalna ielā 15. LCP veidoja 4. Saeimas vēlēšanās 49 no 100 mandātiem ieguvušo pirmskara Latvijas lielāko politisko partiju – Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP), Zemnieku savienības, Demokrātiskā centra un Latgales Kristīgo zemnieku partijas – pārstāvji ar pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes dēlu, profesoru Konstantīnu Čaksti priekšgalā. Par K. Čakstes vietnieku kļuva sociāldemokrāts Bruno Kalniņš, bet par organizācijas ģenerālsekretāru ievēlēja diplomātu Ludvigu Sēju. LCP paplašinātajā prezidijā ietilpa arī pēdējās 4. Saeimas prezidija locekļi: Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, pirmais biedrs Kārlis Pauļuks un otrais biedrs bīskaps Jāzeps Rancāns. LCP bija septiņas komisijas – ārlietu, militārā, informācijas, juridiskā, ekonomiskā, līdzekļu vākšanas un sakaru uzturēšanas –, kas darbojās ar dažādu intensitāti un rezultātiem.
LCP uzskatīja, ka joprojām ir spēkā 15.02.1922. Satversme, saskaņā ar kuru pēdējais 4. Saeimas priekšsēdētājs P. Kalniņš ir likumīgs Latvijas Valsts prezidenta vietas izpildītājs līdz jauna prezidenta ievēlēšanai, un ka nākamo valsts iekārtu noteiks brīvi un demokrātiski vēlēta Saeima. LCP vērsās pret Vācijas un PSRS okupāciju Latvijā un izteica cerības par Rietumu sabiedroto uzvaru karā un Atlantijas hartas principu īstenošanu attiecībā uz Baltijas valstīm. LCP slepenās sanāksmes, kurās pārrunāja politiskus un organizatoriskus jautājumus, notika galvenokārt Rīgā, bet kara beigu posmā – Ventspilī. Vairāki LCP locekļi piederēja akadēmiskajai vienībai “Austrums”, kā arī bija Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas mācībspēki. Laikā no 1944. gada janvāra līdz aprīlim Rīgā notika vairākas LCP vadības nelegālas apspriedes ar pārstāvjiem no Augstākās komitejas Lietuvas atbrīvošanai (Vyriausiasis Lietuvos išlaisvinimo komitetas) un Igaunijas Republikas Nacionālās komitejas (Eesti Vabariigi Rahvuskomitee).