Kārlis Kundziņš bija ievērojams latviešu teologs, filozofs, izglītības darbinieks, Latvijas Universitātes (LU) Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns, teoloģijas profesors, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) trimdā arhibīskaps.

Līdz 14 gadu vecumam K. Kundziņš izglītojās mājās tēva – mācītāja Kārļa Kundziņa –, viņa gatavoto mācītāju “kandidātu”, piemēram, Luda Bērziņa, un mājskolotāja vadībā. Pēc tam no 1897. gada mācījās Tērbatas ģimnāzijā (Gouvernements-Gymnasium zu Dorpat) un 1902. gadā pabeidza to ar zelta medaļu. Tieši ģimnāzijā, neskatoties uz tajā valdošo pārkrievošanas tendenci, K. Kundziņam radās interese par Rietumeiropas kultūru. No 1903. līdz 1908. gadam K. Kundziņš studēja teoloģiju Tērbatas Universitātē (tagad Tartu Universitāte, Tartu Ülikool), 1903. un 1904. gadā pusgadu bija latviešu studentu korporācijas “Lettonia” biedrs. 1906. gadā, kad universitāti uz laiku slēdza, viņš devās uz Vāciju un Frīdriha Vilhelma universitātē Berlīnē (Friedrich-Wilhelms-Universität) studēja vēsturi, teoloģiju un filozofiju. Par Tērbatas Universitātes konkursa darbu “Jēzus sludināšanas vēsturiskais fons” (Der historische Hintergrund der Missions Reden Jesu) 1905. gadā viņš saņēma zelta medaļu, bet 1908. gadā, pēc augstskolas beigšanas, – teoloģijas kandidāta grādu. Tomēr K. Kundziņa nodomu pievērsties zinātniskajai darbībai universitātes vācu profesori uzņēma nelabvēlīgi, tāpēc viņš bija spiests atlikt gatavošanos maģistra eksāmenam. Evaņģēliski luteriskās baznīcas Vidzemes konsistorijā K. Kundziņš nokārtoja mācītāja eksāmenus.

No 1909. līdz 1916. gadam K. Kundziņš bija Valmieras prāvesta iecirkņa vikārmācītājs, kā arī strādāja par reliģijas mācības skolotāju Valmieras skolotāju seminārā, Valmieras sieviešu ģimnāzijā un Valmieras tirdzniecības skolā. 1911. gadā viņš Leipcigā papildināja savas zināšanas pedagoģijā un filozofijā. Tajā pašā gadā K. Kundziņš uzrakstīja ievadu latviešu valodā pārtulkotajai vācu pedagoga Maksa Paula (Max Paul) grāmatai “Vairāk sirsnības” (oriģinālais nosaukums Für Herz und Gemüt der Kleinen), tā uzsākot reformas ticības mācības pasniegšanā skolā. 1913. gadā viņš publicēja rakstu “Reformu nepieciešamība reliģiskajā izglītībā” (Die Reformbedürftigkeit des Religionsunterrichts), kas ieguva starptautisku atzinību. Savu pieredzi pedagoģiskajā darbā K. Kundziņš izmantoja arī grāmatā “Reliģijas mācība un ētika jaunatnes audzināšanā” (1927).

Pirmā pasaules kara laikā K. Kundziņš bija Sarkanā Krusta Valmieras nodaļas priekšnieka vietnieks, un 1916. gada vasarā viņš kā pilnvarotais bēgļu aprūpes lietās devās uz Sibīriju, lai tur noturētu dievkalpojumus latviešu bēgļiem.

1916. gada beigās K. Kundziņu apstiprināja par ekseģētiskās teoloģijas docentu Tērbatas Universitātē, kur viņš strādāja līdz 31.05.1918., kad universitāti pārcēla uz Voroņežu (Krievijā). Tā paša gada vasarā K. Kundziņš ieradās Rīgā un bija Rīgas Latviešu izglītības biedrības vidusskolas direktors, vēlāk – ētikas un ticības mācības skolotājs.

1919. gadā K. Kundziņš piedalījās Latvijas Augstskolas veidošanā un bija viens no tās organizācijas komitejas locekļiem, vēlāk – viens no LU Satversmes autoriem. 12.08.1919. viņu ievēlēja par docentu un pagaidu dekānu LU Filoloģijas un filozofijas fakultātē. 01.01.1921. K. Kundziņš kļuva par štata docentu un 01.04.1921. – par profesoru Jaunās Derības ekseģēzē un pirmkristīgajā reliģijas vēsturē LU Teoloģijas fakultātē. Viņu atkārtoti ievēlēja par fakultātes dekānu (1923–1925, 1929–1931, 1933–1935, 1939–1940). K. Kundziņš 1921.–1923. gadā bija arī LU prorektora biedrs un LU Padomes sekretārs. 30.04.1925. K. Kundziņš aizstāvēja doktora darbu “Topoloģiskās tradīcijas viela Jāņa evaņģēlijā – un par kristīgo pirmdraudzes dzīvi”. Viņam tika piešķirts teoloģijas doktora grāds, bija LU Goda tiesas, Studentu tiesas loceklis, “Kristapa Morberga novēlējuma fonda” pārvaldes komitejas loceklis. 1919.–1940. gadā strādāja par ticības mācības skolotāju Rīgas pilsētas 2. vidusskolā (ģimnāzijā).

1929. gadā kopā ar Voldemāru Maldoni K. Kundziņš nodibināja Rīgas Akadēmisko draudzi un bija tās mācītājs. 1923.–1940. gadā K. Kundziņš bija Latvijas Bērnu palīdzības savienības vadītājs. 1929. gadā Starptautiskajā Bērnu aizsardzības kongresā ievēlēts par Baltijas valstu komitejas bērnu aizsardzības jautājumos priekšsēdētāju.

Padomju okupācijas laikā, 1940. gada augustā, K. Kundziņš tika atbrīvots no darba LU. 1941. gada septembrī nacistiskās okupācijas laikā atjaunots profesora amatā LU, bija Teoloģijas fakultātes dekāns. 1943.–1944. gadā bija fakultātes pārstāvis augstskolas padomē, LELB Virsvaldes prezidija garīgais loceklis. No 1942. gada – arī ticības mācības un latviešu valodas skolotājs Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā. K. Kundziņš bija viens no Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem 17.03.1944. Otrā pasaules kara beigās K. Kundziņš kopā ar ģimeni devās trimdā, vispirms apmetoties uz dzīvi Dancigā, tad Flensburgā un Hamburgā. No 1945. līdz 1948. gadam viņš vadīja LELB baznīcas lietas britu zonā, no 1946. gada bija mācībspēks Baltijas Universitātē (Baltic University) Hamburgā. 1951. gadā K. Kundziņš izceļoja uz ASV. Īsu brīdi viņš mācīja vācu un latīņu valodu Portlendas koledžā (Portland College) Oregonas pavalstī, bet no 1953. gada līdz mūža beigām bija mācītājs Sietlas latviešu draudzē (Seattle Latvian Church). 14.06.1962. K. Kundziņš uzņēmās arhibīskapa pienākumus LELB trimdā. 1966. gada augustā K. Kundziņš devās pensijā.

Izmantojot reliģijas fenomenoloģijas metodi, K. Kundziņš padziļināti nodarbojās ar Jaunās Derības pētniecību un publicēja vairākus nozīmīgus darbus: “Zinātniskie pētījumi par Jēzus personu un Kristus kults” (1928), “Pirmkristietība evaņģēliju pētniecības gaismā” (Das Urchristentum im Lichte der Evangelienforschung, 1929), “Kristus: personība, dzīve un mācība” (1931), “Ap lielo dzīves mīklu: problēmu risinājumi” (1936) un citus. Trimdas periodā K. Kundziņš publicēja vairākas atmiņu grāmatas: “Dieva izredzēti: grāmata par lielām personībām” (1957), “Svētuma sargi: grāmata par tiem, kas sargāja savu tautu un baznīcu” (1959) un citas. K. Kundziņa dzeja apkopota grāmatā “Dieva stunda” (1972).

1953. gadā K. Kundziņš saņēma Ziemeļamerikas latviešu Kultūras fonda balvu humanitārajās zinātnēs, 1963. gadā – Kultūras fonda diplomu audzināšanā. Latviešu akadēmisko mācībspēku apvienības valdes loceklis un goda biedrs. 

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira), Sarkanā Krusta goda krustu, Igaunijas Sarkanā Krusta goda krustu, Somijas Sociālo darbinieku goda zīmi. 

K. Kundziņa zinātniskās darbības nozīmīgākais devums ir darbi, kuri veltīti pedagoģijai un Jaunās Derības pētniecībai un kuros, kā savas atmiņās “Saki tā, kā tas ir” (1986) rakstīja Haralds Biezais, kristīgā tradīcija savienojās ar modernās pasaules prasībām, neatsvešinot no reliģijas arī jauno paaudzi un inteliģenci. Nozīmīgs ir K. Kundziņa darbs LU un Teoloģijas fakultātes izveidošanā, kā arī LELB  nostiprināšanā trimdā. Viņa darbība akadēmiskajā un sabiedriskajā jomā ir novērtēta ar iecelšanu par studenšu korporāciju “Gundega”, “Imeria” un “Varavīksne” goda filistru, kā arī par LU teoloģijas studentu biedrības “Auseklis” (“Betānija”) goda senioru.